Gvido Kalniņš

Žurnāls: 15 I Mežaparka Stirnu buks 2022 Aprīlis

Teksts: Juris Dzenis

1. vieta

Ultra Sierra Nevada, Trail

04/03/2022

67 km, 3750 m+, 6:46:36

Pēc kā izvēlējies tieši šo skrējienu?

Iepriekšējā sezona man beidzās oktobrī, bet atsāku pilnvērtīgi trenēties novembrī un zināju, ka pārcelšos dzīvot uz Granadas apvidu Spānijā. Tad arī meklēju kādas sacensības, kuras būtu salīdzinoši tuvu manai dzīves vietai, kā arī tās notiktu marta beigās vai aprīļa sākumā. Līdz tam laikam būtu aptuveni 5 mēneši laika, lai atgrieztos uz strīpas un būtu kvalitatīvi sagatavojies jauniem startiem. Tas viss tika izrunāts ar savu treneri Andri Ronimoisu un sastādīts speciāls treniņu plāns jau zinot, ka es skriešu šo skrējienu. Apskatot šī skrējiena profilu, sapratu, ka tur ir viss tas, ko es negribu redzēt.

Kādas bija pašu ambīcijas attiecībā uz distancē pavadīto laiku un vietu finišā?

Par vietu finišā es nedomāju, jo beidzamos 2 mēnešus aizvadīju ļoti labus treniņus, kas tikai deva pārliecību par savām spējām. Papildus 1 mēnesi pavadīju treniņos Tenerifē, kur apstākļi ir ļoti dabīgi, bet brīžiem mežonīgi, kas ļoti palīdz uztrenēt koncentrāciju un skriešanas tehniku, kā arī esošais karstums dod izturību tā salāgošanai ar augstas intensitāti skriešanu tieši sezonas sākumā un atrodoties augstu kalnos.

Treniņa apstākļi pie Granadas, kur šobrīd dzīvoju, ir izcili taku skriešanai, jo uz visām pusēm ir daudz un dažāda tipa takas un vertikālo km var sasniegt jau noskrienot 6 km vienā virzienā. Distanci bija plānots izcilā variantā un bez traumām noskriet aptuveni 6h 30min, pie kam daudz palīdzēja un padomos par trasi dalījās mans paziņa, kurš iepriekšējā gadā bija uzvarējis šo distanci.

Sagatavošanās process? Viss kā ierasts, kaut kas tika pamainīts? Vai šis ir sezonas pirmais skrējiens?

Šoreiz bija pilnīgi cits sagatavošanās process ar to vien, ka biju pārcēlies uz Granadu Spānijā, kur var veikt daudz kvalitatīvākus treniņus. Man bija kopā ar treneri izstrādāts izcils plāns, kas orientēts uz skriešanu augšup un skriešanu augšup ilgstoši. Tas viss bija ar mērķi tikai un vienīgi šim skrējienam. Un šīs bija manas pirmās šīs sezonas sacensības un arī pirmās sacensības pēc pagājušā gada traumas.

Distances sākums – savs novērtējums.

Pats skrējiens jau sākās ar to, ka gandrīz tika nokavēts starts, jo ar autobusiem dalībnieki tika vesti no finiša uz startu, bet vienā autobusā nepietika vietas un tā rezultātā pāris cilvēki gaidīja nākamo autobusu. Ar otro autobusu dalībnieki tikai atvesti vien 30 min pirms starta, kas kopā ar somu nodošanu, bija ļoti maz. Izstāvot rindu pie somu nodošanas (laukā ap 0 C), atlika līdz startam nepilnas 10 minūtes. Tad ātra iesildīšanās pa stadionu un pēc tām kā ieskrēju starta koridorā, tā tika dots starts skrējienam.

Pirmie km pa asfaltu bija zem 4 min uz km, bet centos turēties līderu grupā, lai arī pirmais no skrējējiem atrāvās ļoti ātri un grupa nespēja viņam turēt līdzi. Drīz vien vēl viens atrāvās no grupas un nācās nedaudz dzīt rokā, lai nepalaistu konkurentus pārāk tālu. Līdz 15. km turējos kopā ar otrās vietas ieguvēju un bijām uzņēmuši ļoti labu un kontrolētu tempu.

Distances sākuma daļa man bija līdz 40. km, kad uzskatu, ka ķermenis ir pieradināts pie pirmajām sezonas sacensībām. Ķermeni ielaužu jaunās sezonas sacensību režīmā. Tomēr viss tiek darīts ar galvu un gudri, nepārtraukti sekojot līdzi savām sajūtām, jo šāda skrējiena intensitāte ir ļoti augsta.

Distances vidus – savs novērtējums.

Pirmo vietu noķērām pirmajā lielajā kāpumā un līdz pat KP 27. km skrējām visi 3 kopā. Kad sasniedzām KP arī sāka rīta gaisma aust. Tālāk jau abi spāņi centās no manis aizbēgt, bet pret kalnu es sapratu, ka ir jātiek no viņiem prom. Man izteikti labāk padevās tieši kāpieni augšup, lai arī lejā spāņi aizripoja ļoti ātri. Šis bija diezgan smags kāpiens, pēc kura sekoja garš noskrējiens (ap 6 km) un tam vajadzēja taupīties (tāds bija info no iepriekšēja gada uzvarētāja). Noskrējiena sākumā noķēru arī beidzamo, kas bija priekšā, jo tajā brīdī viņš bija apstājies un izskatījās satraumējies. Noskrējiena lejā atradās KP, uz kuru varēja atsūtīt savas mantas. Tad nu jautāju pēc sava maisa, pirms sāku liet pudelēs ūdeni, bet neviens nepaspēja man atnest mantu maisu un tāpēc, lai lieki nekavētos, aizskrēju bez cepures un brillēm. Tajā brīdī oficiāli uzzināju, ka esmu izcīnījies līdz 1.vietai, bet īstā skrējiena daļa ir tikai vēl priekšā, jo nākamie nedaudz vairāk kā 20 km būs tikai uz augšu.

 

Distances nobeigums – savs novērtējums.

Tā kā grūtākais sākās tieši pirms beidzamā kalna un finišs bija kalnā augšā, tad visi spēki tika apkopoti, lai aizbēgtu no kāda, kas dzenas pakaļ. Pie ceturtā KP nedaudz nomaldījos, jo lentu marķējums beidzās un turpinājās konusi uz ceļa, ko grūti pamanīt. Daļa no beigu distances gāja pa koplietošanas ceļa malu, kas vijās augšup uz Sierra Nevada. Atbalsts no garām braucošām mašīnām bija milzīgs, kas vēl vairāk uzkurināja strādāt, strādāt un strādāt. Vienā no beidzamajām serpentīna taisnēm uzņēmu laiku, ka tās veikšanai nepieciešamas 5 minūtes un neviens vēl nebija parādījies aiz muguras. Tas bija brīdis, kad sapratu par iespēju tikt līdz finišam pirmajam. Beidzamie 2-3 km bija pa takām, kuras bija sniegā. Sniegs un saule tā apžilbināja acis, ka tās sāpēja kārtīgi visu nākamo dienu. Un tad jau pa visam drīz finišs un neaprakstāmas emocijas.

Kā vērtē distanci no tehniskā viedokļa – kāpumi, noskrējieni, segums?

Pārsvarā bija takas, kāpumi ar akmeņiem un krūmiem gar takas malām. Nebija ļoti tehnisks, bet bija vietas, kur vajadzēja piedomāt. Bija arī tādas vietas, kur lejā negribējas nokrist. Protams, arī noskrējienos, kas bija gari un tehniski, piedzīt kājas varēja ļoti ātri. Tāpēc vajadzēja skriet gudri.

Vai bija kādi pārsteigumi?

Pirmais pārsteigums bija ap 32. km, kad nonācu pirmajā pozīcijā un bija jādomā jauns plāns, lai noturētu sasniegto. Otrs pārsteigums bija pazudušais marķējums, kurš patiešām mani izbrīnīja un nedaudz šokēja tajā brīdī. Trešais un visskaistākais – kad pirmajos kilometros redzēju balto kalnu tālumā, uz kuru bija jāskrien. Tas patiešām bija iespaidīgi.

Kurā brīdī bija pārliecība par to, ka neviens nenoķers?

Uz serpentīna taisnes, kas bija ap 60. km. Tad 5 minūšu laikā nevienu sev aiz muguras nemanīju.

Kas bija vieglākais distancē un kas bija smagākais?

Ja grib skriet augstā intensitātē, tad nekas nav viegls. Viss bija grūti un smagi, bet to visu ļoti ātri skrējēji aizmirst. Smagākā daļā noteikti bija pēc 40. km, kur bija ļoti stāvs kāpums un vēl saule cepināja. Vieglākais bija tas, iepriekš treniņos tika daudz strādāts uz tieši skrējieniem augšup. Līdz ar to bija daudz vieglāk to noskriet, nekā bez šādiem treniņiem. Galvenais bija ticēt sev, ka var skriet visas tās vietas, kur gribas pāriet soļos.