Disku golfs

Žurnāls: 15 I Mežaparka Stirnu buks 2022 Aprīlis

Teksts: Anda Sproģe-Vāvere

Draugu – džentelmeņu pamudināts Viktors Saveļjevs sāka trenēties 2015. gadā. Pirms tam, ja neskaita skolas laikā noskrietos sprintiņus, reizi mēnesī viņš uzskrēja kādās sacensībās. Piemēram, 2012. gadā, startējot tā laika darba vietas komandas sastāvā, Viktors Rīgas maratona 10 km distanci gan sev, gan citiem par pārsteigumu pieveica nepilnās 60 minūtēs. Un vēl pēc gada – tā jau bija pusmaratona distance, kas ar iekaisušām saitēm tika pieveikta vairāk nekā divās stundās. Rāpojot būtu bijis ātrāk, teic pats Viktors. Savukārt, 2014. gadā pirmo reizi bija sajūta, ka izstāties būtu vieglāk, tomēr finišs tika sasniegts ātrāk par iepriekšējā gadā sasniegtajām divām stundām.

Kā tu nokļuvi skrējēju komūnā?

Ja neskaita skolas laikus, kad skrēju sprintiņus, tad es teiktu, ka tas sākās 2015. gadā, kad sāku trenēties pēc metodes “katrs treniņš ātrāks, nekā iepriekšējais”, kas tajā pat gadā vainagojās ar rezultātu 1 stunda un 35 minūtes pusmaratona distancē Rīgā. Sākot ar 2016. gadu neko mazāku par maratonu vairs neskrienu.

Tagad garās distances, bet skolā sprinteris?

Ja paskatās kalna karaļa rezultātos, tad manāms iespaids no skolas laikiem.

Kas ir tas, kas ļauj tev sakoncentrēties kalna karaļa posmam, kas nereti ir distances otrajā pusē?

Komandai ir vajadzīgi punkti, kurus par sprinta posmu var saņemt ļoti labus, tad nu esmu tas, kas to cenšas izdarīt, cik vien labi varu. Kā? Sakārtoju pulsu pirms kalna un izlieku sevi visu pat tā, ka finiša pīkstienus nereti dzirdu guļam uz zemes, bet tad atgūsties un “rāpo” līdz distances finišam. Ja kalna karaļa posms trāpās sākumā, tad 5 km pēc tā ir norakstīti.

Skriešana ir forši, bet pēdējos gadus esi manāms cita sporta veida dalībnieku sarakstos.

Skriešanas biedrs Ainārs Brālītis uzrunāja, jo abi ar Andri Ronimoisu bija sākuši spēlēt disku golfu. Skriešanas sacensības nenotika, bija sākusies pandēmija, šī izklausījās pēc labas alternatīvas būt kopā ar savējiem un vēl brīvā dabā. Pamēģināju, sanāca, aizrāvos, progress bija ātrs, lēciens augsts, līdz ar to arī azarts. Divus gadus brīvo laiku, arī ne tik brīvo, veltīju diskiem un groziem. Brīdī, kad esi uzlecis augstu, progresa vairs nav, rezultāti stāv uz vietas, azarts sāk pazust. Nu jau tā ir sajūta, ka ir forši kopā būšanai, labam laika pavadīšanas veidam, bet vairs ne kā sportam. Plinti krūmos gan nemetu, esmu pieteicies “Lattitude 64” trīs dienu mačiem, kuri notiks jūnijā Igaunijā. Šis man strādā gan motivācijai – nepamest disku golfu, gan spēlētpriekam.

Esi disku golfa komandā “Nezāles”. Kāpēc tāds nosaukums, kāpēc tajā ir tikai skrējēji?

Tautā zināmais teiciens “nezāles neiznīkst” bija mūsu pamudinājums uz kaut ko jaunu un ambiciozu. Skrējām kopā, skrienam kopā un nu – spēlējam arī kopā. Kā jau minēju, tas sākās ar “Riekstu” biedriem, kuri viens pēc otra sāka pievērsties šim sporta veidam, ievelkot aizvien jaunus un jaunus biedrus. Visi skrien arī Stirnu buku.

Daudz Stirnu bukus satiec disku golfa laukumā?

Zinu, ka Vitālijs Ribakovs ir ļoti nopietni pievērsies disku golfam – trenējas, spēlē un paspēj arī skriet. “Riekstu” skrējēji un dažas “Vāveres”.

Kā tu domā, kāpēc disku golfs pēkšņi kļuva tik populārs?

Paldies pandēmijai, ka disku golfu neaizliedza, jo tas bija viens no atļautajiem sporta veidiem. Kopumā šis sporta veids ir ļoti demokrātisks, spēlēt var jebkurā vecumā, nav jābūt speciāli trenētam vai fiziski sagatavotam, ņem disku un met grozā. Lielākoties laukumi ir bez maksas un ir tikai daži, par maksu.

Kaimiņu diskgolfi ir parakstījuši miljonu vērtus kontraktus, kā tu domā arī Latvijā kādam ir cerība?

Ir jaunieši, kuri ir iesaistījušies, aktīvi trenējas, spēlē, tiem ir cerība. Piemēram, Rainers, Elizabete. Novēlu, lai izdodas! Būtu forši, ja disku golfs kļūst par olimpisko sporta veidu un Olimpiskajās spēlēs varam ieraudzīt spēlētājus no Latvijas.

Kāds ir tavs personiskais lielākais sasniegums disku golfā?

Tā noteikti ir uzvara amatieru līgas sacensībās.

Un skriešanā?

Esmu noskrējis maratona distanci zem trīs stundām, bet kā komanda kļuvām par Stirnu buka čempioniem 2017. gada sezonā. Rieksti labākie!

Ja vienā datumā ir Stirnu buks un Latvijas Čempionāts disku golfā, uz kuru dosies?

Sveikuļu nakts skrējiens, Vilkaču maratons, Bulta, Stirnu buks, tempu turēšana Rīgas maratonā – šie ir tie pasākumi, kuri noteikti izkonkurētu disku golfu.

Vai disku golfs palīdz skriešanai, vai skriešana disku golfam?

Disku golfā daudz vairāk ir jāaudzina savs raksturs, jāiemācās pārvarēt stress, sakoncentrēties. Abi sakārto galvu. Skriešana man vairāk palīdz atslēgties no ikdienas, skrējiens ir mans psihoterapeits. Tāpēc es teiktu, ka skriešana man vairāk palīdz disku golfam, nevis otrādi. Man kā taku skrējējam ir vieglāk pieveikt garākās disku golfa distances, kalnainākās trases, piemēram, Riekstukalna, Ērgļu un Talsu izaicinājums ar kalniem un lejām. Tur es izjūtu prioritāti, ka varu tajos kalnos bez aizelšanās tikt augšā, kas palīdz pie nākamā metiena izdarīšanas un nejūtos piekusis pēc kāpiena.

Kura no šīm abām tavām aizraušanām ir dārgāka?

Es teiktu, ka abas ir līdzvērtīgas. Skriešanai tās ir dalības maksas, abonementi, apavi, apģērbs, uzturs, bet disku golfam – diski, dalības maksas, abonementi. Labi taku skriešanas apavi ir ļoti noderīgi arī disku golfā, tātad abi sporti viens otru papildina. Treniņi abiem ir iespējami bez maksas. Ja tev ir savs starta komplekts, ej un dari – apavi kājās un takās iekšā, tāpat arī disku golfā – diski līdzi un aiziet laukumā.

Kādi ir tavi lielākie zaudējumi abos šajos sporta veidos?

Disku golfā tie ir noslīcinātie diski, skriešanā – kalorijas.