Anete Švilpe

Žurnāls: 15 I Mežaparka Stirnu buks 2022 Aprīlis

Teksts: Juris Dzenis

1. vieta

Istria100, GREEN,

9/04/2022

68 km, 2160 m+, 6:34:26

Pēc kā izvēlējies tieši šo skrējienu?

Jau ziemas sākumā, plānojot sacensību sezonu, zināju, ka gribēšu pavasarī noskriet kādu 50-70 km ultru, lai ieskrietos sezonai. Ilgi gan atliku izvēli par konkrētām sacensībām, kur to darīt, līdz saņēmu ziņu no UTMB Pasaules sērijas (UTMB World Series), ka viņi ir gatavi atbalstīt manu dalību šajā skrējienā savas elites programmas ietvaros, tādēļ arī aprīļa sākuma devos uz Horvātiju.

Kādas bija pašu ambīcijas attiecībā uz distancē pavadīto laiku un vietu finišā?

Zināju, ka gribu cīnīties par vietu uz pjedestāla, taču pārāk uz to nefokusējos, jo nevaru ietekmēt to, kā distancē veiksies konkurentiem. Distancē sākotnēji biju domājusi pavadīt kādas 7 stundas, ņemot vērā iepriekšējos rezultātus, taču galu galā izdevās gan uzvarēt, gan arī uzstādīt jaunu trases rekordu.

Sagatavošanās process? Viss kā ierasts, kaut kas tika pamainīts? Šī bija sezonas pirmā ultra, kas nozīmē to, ka entuziasms sita augstu vilni, bet bija arī gana daudz nezināmā par to, kā tad ir noritējusi sagatavošanās ziemā. Lielā mērā treniņos nekas daudz netika mainīts, izņemot sporta zāli, kur pavadīju laiku gan cilājot svarus, gan skrienot uz skrejceliņa, vācot augstummetrus un kvalitatīvi izskrienot tempus, kamēr uz ielām bija slidotava. Katrā ziņā pirms starta jutos spēcīga un pārliecināta par saviem spēkiem.

Distances sākums – savs novērtējums.

Startā bija neierasti silts, tādēļ man bija svarīgi atrast balansu starp aktīvu skrējienu, lai noturētu kontaktu ar tā brīža līderi, un nepārkaršanu. Visai ātri sapratu, ka trase ir daudz mazāk tehniska, kā sākumā bija licies, tādēļ temps bija ātrs.

Distances vidus – savs novērtējums.

Ap kādu 23. km biju izvirzījusies vadībā, kas stiprināja motivāciju kārtīgi strādāt, jo priekšā bija vēl vairāki kārtīgi kāpumi un noskrējieni. Bija arī daudzi līdzeni pārskrējieni, kur izteikti jutu savu pārsvaru pret citiem skrējējiem. Dažbrīd jau sāka parādīties atdzesējošs vējš un lietusmākoņi, kas liecināja, ka jau kopš dienas vidus solītais lietus vairs nav tālu.

Distances nobeigums – savs novērtējums.

Sākot no kāda 45. km distance veda gandrīz tikai uz leju vai pa līdzenu, un te varēja ļoti daudz iegūt, ja varēja noturēt augstu tempu. Spēcīgu motivāciju ātri skriet uzturēja arī pērkons, kas nāca komplektā ar krusu, lietu, mālainiem dubļiem, kas saķepa apavos, un tik spēcīgu vēju, ka dažbrīd bija izaicinājums uz tiem māliem noturēt līdzsvaru. Ja distances sākumā varēja izcepties, tad beigās visi tika pamatīgi atdzesēti, gaisa temperatūrai esot vien dažus grādus virs nulles. Vētra bija tāda, ka finiša zona būtībā neeksistēja, pārskrienot finiša līniju bija jāskrien uz blakus esošo sporta zāli, kur fiksēja laiku un visus uzreiz sūtīja uz karstām dušām.

 

Kā vērtē distanci no tehniskā viedokļa – kāpumi, noskrējieni, segums?

Manuprāt, šī ir lieliska distance kādam, kurš grib spert nākamo soli pēc Latvijas taku skrējieniem. Kāpumi nav ļoti stāvi vai gari, taču pietiekami, lai būtu izaicinoši. Līdzīgi ar noskrējieniem, kas prasīja fokusu un uzmanību, tomēr kopumā nebija sarežģīti un grūti. Kā jau sagaidāms no Horvātijas, tad akmeņu trasē netrūka, bet, manuprāt, tie nepadarīja distanci tehnisku. Netrūka arī meža taku, grants ceļu un vietām arī asfalta.

Vai bija kādi pārsteigumi?

Lielākais pārsteigums noteikti bija krusa. Laika prognoze solīja lietu, kam biju gatava, taču pērkons un krusa gluži nebija tas, kā biju iztēlojusies piedzīvot aprīlī Horvātijā.

Kurā brīdī bija pārliecība par to, ka saglabāsi savu vietu?

Tāda drošāka sajūta par to radās 45. km, kad uzzināju, ka man ir gandrīz 10 minūšu pārsvars, taču patiešām pārliecība radās vien 12 km pirms finiša, kad pārsvars bija krietni audzis un pati joprojām jutos lieliski, lai varētu skriet ātri.

Kas bija vieglākais distancē un kas bija smagākais?

Smagākais šoreiz bija sadzīvot ar laikapstākļiem, it īpaši izturēt karstumu sākumā. Ar vētru bija vieglāk tikt galā, jo augstas intensitātes turēšana palīdzēja saglabāt siltumu tos pēdējos kilometrus, kad biju jau pamatīgi nosalusi, bet negribēju kavēt laiku, velkot jaku. Vieglākais šoreiz bija noskrējieni un liela daļa taisno posmu, kuros jutos spēcīga un ātra neatkarīgi no seguma.