Saulgriežu nakts Stirnu buks
Mežu zemē Latvijā
Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis, © 'Lauku Avīze', 2006.
Abavas senleja ir vispārzināms tūrisma objekts, te savus braucienus pa Abavu sāk ūdenstūristi, pie Abavas rumbas vienmēr ir cilvēki, pa ainaviskām gravām Abavā ietek Imula un Amula, te ir Imulas Staburags jeb Ķauķu kalns, Veģu, Sudmaļu, Īvandes ūdenskritumi, Abavas Velnala un Velnakmens, Zāģeru Velnakmens, Māras kambari, Kandava ar vecāko akmens tiltu Latvijā, Sabile, kur skraida čigānu bērneļi ar melnām galvelēm.
Abavas ielejā var klīst pa dabas takām. Ja klīdīsiet tur jūnijā, varbūt pie Imulas ieraudzīsiet, kā tinēji ievas aptinuši, izskatās, ka katrs zariņš rūpīgi ar celofānu apvilkts, tad vienbrīd tie kāpuri pārvēršas tauriņos - pēkšņi no ievām izsprāgst tauriņu mākoņi.
Gar Imulu no "Vītiņiem", kur var arī teltis likt un no saimniekiem Aijas, Aivara Karnupiem kādu ūdens glāzi, kādu pagali palūgt, var iet līdz Lanksēdes klintīm, kur aug apaļi, sarkani runča pauti, kur lejā upītē ir viens apšaubāms pēdakmens, tālāk taka iet līdz Buses pilskalnam, tad pa otru krastu atpakaļ, kopā 5 km pa mežu un pļavām, augšā lejā. Un uzkāpjot "Zvaigžņukalnos" vai "Rožkalnos" - tie ir tādu māju kalni katrs savā Imulas krastā viens otram pretim, var pārskatīt ieleju un iedomāties, ka tie ūdeņi lejā kādreiz bijuši lielāki, ka te peldējuši kuģi. Abavas senleja ir gana dziļa, lai būtu bijusi kuģojama, dziļākā, 30-40 m, tā ir posmā no Čāpuļu pilskalna līdz Sabilei. Pa Abavas ieleju gājis senais Prūsijas-Rēveles tirdzniecības ceļš. Te bija Vanemas valsts ar Matkuli, Pūri, Pedvāli, Rendu un citiem centriem. Pedvāles saimnieks Ojārs Feldbergs teicās Dānijā redzējis karti, kur vikingi atzīmējuši Abavu kā savu kuģu ceļu.
Te Abavas krastos, pie bijušām “Pērkonu” mājām un vēl šur tur, ir sastopamas iespaidīgas 200 gadus vecas priedes, nav šaubu, ka hercogs Jēkabs tās nocirstu mastiem, galu galā viņš pat bija izdomājis, ka jāspridzina Ventas rumba, lai kuģi var pāri tikt. Pasaulē jau no 19. gs. sākuma Latvijas mastu priedes ir zināmas ka Pinus sylvestris rigensis jeb Rīgas priedes.
Abavas senlejā ir arī meži, lielākā daļa no dabas parka teritorijas, biezāki tie ir Imulas un Amulas ielejās, pie Abavas lejpus Rendas - Abava līdz Ventai tek cauri mežiem, te ir arī Eiropas kritērijiem atbilstoši biotopi - dabiski veci meži, primārie meži upju meandru lokos, nogāžu un gravu meži, pārmitrie platlapju meži, ozolu meži. Tas, kas ceļotājiem kritīs acīs, būs skaistie ozoli Abavas, Imulas un Amulas krastos. Šie ozolu nogabali dabas pētniekiem liek domāt, ka šeit kādreiz bijuši lieli ozolu meži.
Abavas senlejas mežos melnajam stārķim, lielajai gaurai, lielajam ķīrim, baltmuguras dzenim, zivju un mazajam ērglim ir iekārtoti mikroliegumi. Te lidinās dižciltīgi, reti sikspārņi - Natūza sikspārnis, bārdainais, ūdeņu un dīķa naktssikspārnis. Senlejas ūdeņos dzīvo alatas, laši, sīgas, salates, akmeņgrauži, spidiļķi, dūņu pīkstes.
Buses pilskalns
Kārlim Busenbergam viņa zemē ir pilskalns, Buses pilskalns, saukts gan arī par Matkules pilskalnu. Varbūt Kārlis saucams par Buses pilskungu. Kārlim mājās ir arī tēva rakstītā atmiņu klade "Buses pilskunga cilts Busenbergi". Kārlim ir cienīga, pamatīgi iesieta, laikiem cauri saglabāta viesu grāmata, kas aizsākta 1911.gadā. Nekur citur tik vecs "tūrisma mārketinga" atribūts nav redzēts. Viesu grāmatas titullapā ir ieraksts "Piemiņai no Kurzemes Šveices apcelotājiem. 1911.gadā 16. julijā. Matkules Busēs". Kārļa tēvam Janim, jurisprudences studentam, šādu grāmatu ieteikuši sarūpēt studiju biedrs, vēlākais Kandavas Štempelmuižas īpašnieks Ernests Grīnbergs un draugs Visvaldis Čakste, vēlākā Valsts prezidenta dēls. Abi teikuši Janim - tev jau tāpat te nemitīgi cilvēki nāk pilskalnu skatīties, vajag grāmatu, kur tiem ierakstīt savus iespaidus, abi arī pirmie ierakstijušies.
Gramatā var izsekot visiem juku laikiem, 1914. gadā kara laikos celotāju ieraksti pārtrūkst un Janis ierakstījis, ka dzimta no 1914. līdz 1920. gadam pārcēlušies uz Plāņu pagasta "Dambīšiem", tad atkal atsākas omulīgu un labklājīgu dzimtenes apceļotāju ieraksti, Kārlis Ulmanis ierakstījies kā Satversmes sapulces loceklis, arī Jaunsudrabiņš, kas te klejojis un tad uzrakstijis piezīmes "Kurzemes Šveicē".
1938.gadā pie pilskalna pļaviņā ballēties atbraukuši Valsts vērtspapīru spiestuves un naudas kaltuves darbinieki, tie noskatījuši, ka saimniekiem akurāta viesu grāmata un paņēmuši glītito iesiet. Kārlis vēl arī atceras pēdējos pilskalna Jāņu viesus 1941.gadā t.s. nacionalizacijas laikā "Buses" nācies sadalīt vismaz četros īpašumos un saimnieks Janis ierakstījis izmisīgu jautājumu: "Kā dalīt Buses?" Tad ieradušies vācu činavnieki atdot 12 Matkules zemniekiem nacionalizētos īpašumus - glīti ierakstījušies grāmatā. Tad atkal ieradušies krievi - tie paskatijušies, ka vāciesi kaut ko tik akurāti ierakstijuši grāmatā, un blakuslapā ierakstijuši tikpat akurāti.
Tad Janis, būdams bitenieks, noglabājis jau 1. pasaules kara laikā bišu stropā ierīkotajā slepnī viesu grāmatu, sudraba biķerīšus un citas dzimtas vērtības. Viesu grāmata nostāveja stropā lidz 1958. gadam, kad stropus, jau aizvestus uz citām mājam, kā vecus salauza. Tie bijusi goda cilvāki un visas Busenbergu dzimtas vērtības, arī viesu grāmatu, atdevuši Kārlim, kurš nesen kā atgriezies no Sibīrijas. "Viņi tikai vienu sudraba biķerīti palūdza par piemiņu no tēva," teica Kārlis. "Redz, peles bildes apgrauzušas."
Kārlis pēckara gados nav devis nevienam grāmatā ierakstīties, bet 1995. gadā pilskalnā Jāņus svinējis Teodors Ķirsis un Kārlis nolēmis, ka tas būs īstais vīrs, kam atsākt ierakstus. Kārļa dēls Jānis, Busenbergs septītajā paaudzē, kāpis ar Ķirsi un Zaulu kalnos. Jānis arī ar tēvu Kārli kāpis kalnos - Himalajos. "Mans vectēvs Janne, kurs dzimis 1821. gadā, ir stāstījis manam tēvam Janim, kurš dzimis 1881.gadā, raibos piedzīvojumus. 22 gadus tēvs ar viņu kopā dzīvojis un tēvs visu pierakstīja. Te bijusi nocietināta apmetne. Pilskalns uzturējis sakarus ar diviem citiem - ar Čāpuļu jeb Cikundes un Kandavas - senču pilskalniem. Kad ienākuši bruņinieki, cilvēki samukuši Imulas biezokņos, vēlāk jau, kad bijusi cita vara, iznākuši ārā un meklējuši sev citu apmešanās vietu, mani senči ir izvēlējušies Buses. Kaut kāda cienība pret pilskalniem ir bijusi, tuvāk par versti tam apmesties nav drīkstēts. Apkārtnes mājas atrodas pēc 1. pasaules kara sadalītās Matkules muižas zemēs, Ulmaņa jaunsaimniecības. Bet "Buses", "Bienes", "Dankumi", tās ir vecākas mājas. Matkules pagasta iedzīvotāji bija pie Sabiles draudzes, tēvs palūdza izrakstu no baznīcas grāmatas. Tā liecina, ka mana dzimta te sākusi dzīvot 1767. gadā, es esmu sestā paaudze..." Tā, stāvēdams pilskalna galā, Buses pilskungs Kārlis Busenbergs varbūt jums pastāstīs, ka otrpus Imulai, kas aplokās riņķī pilskalnam, Baznīckalnā ir atrasts tāds kā bruģis, ka netālu no tā ir atrasts senču zobens, ka pēc viņa dzimtas nostāstiem uz pilskalna plakumu no sāniem gājis paceļams tilts, viņš jums parādīs bedrīšu akmeni un vietas, kur strādājuši arheologi.
***