Stirnubuks.lv - Viktors Suborins

Viktors Suborins

Žurnāls: 15 I Mežaparka Stirnu buks 2022 Aprīlis

Teksts: Laura Perron | Foto: No personiskā arhīva

No soļošanas līdz ultrām

Skriet Viktors sācis jau skolas laikā, kad mācījies Saulkrastos. Taču, pirms iemīlējis garo distanču skriešanu, piedalījies soļošanas sacensībās. Fizkultūras skolotājs Juris Dzirnieks esot iemācījis soļot un iepotējis šo mīlestību. Bijuši diezgan labi sasniegumi. Viktors stāsta, ka armijā dienējis gaisa desantniekos, turklāt sporta rotā, kur bijusi liela fiziska slodze. Ultramaratonists jau toreiz sapratis, ka tieksme uz garajām distancēm bijusi vienmēr, un trenējoties secinājis, ka tas ir tas, kas patīk un padodas.

278A0238_fmt

Pagājušā gadsimta 80. gados, lai piedalītos sacensībās un skrietu maratonu, bija nepieciešams iegūt medicīnisko izziņu. Lai gan garo distanču skrējējam bija teicama fiziskā sagatavotība, birokrātisku procedūru dēļ šādu veidlapu no mediķiem sākumā iegūt neizdevās. Tāpēc pirmo ultramaratonu Viktors pieveica, vēl ne reizi oficiāli neskrējis maratonu. Tā 1980. gada 26. augustā aizrautīgais skrējējs ar trases rekordu uzvarēja 100 km skrējienā Krievijā, Rostovas apgabalā (toreizējā PSRS), kur speciālas atļaujas nebija nepieciešamas. Leģendārais ultramaratonists smejoties stāsta, ka viss sanācis “otrādi” un tieši pēc diviem mēnešiem, 26. oktobrī Ozolniekos divdesmit deviņu gadu vecumā beidzot izdevies noskriet savu pirmo maratonu.

Rekords Kijivas krosenēs

Uz jautājumu par motivāciju smagajiem treniņiem, lai sagatavotos ultramaratoniem, Viktors smejoties atbild, ka vēlējies būt populārs. Tāpat viņam jaunībā bijušas ambīcijas un ļoti liels mērķis iekļūt PSRS maratonistu izlasē. Tomēr tieši ultragarās (vairāk nekā 50 km) distances ir tās, kurās skrējējs vēlāk guvis lielākos panākumus. Viktoram pieder Latvijas rekords 24 stundu skrējienā (258.845 km), kas joprojām nav pārspēts.

V_S_2_fmt

“Tranzistoruztvērējs sāk atskaņot raidstacijas “Majak” signālus, sportisti apmainās ciešiem rokasspiedieniem, un vienlaikus ar radio sesto pīkstienu (..) atskan “Urā!”,” toreiz rakstīja izdevums “Sports”. Sacensības notika Jūrmalā, Lielupē, nu jau neesošajā stadionā “Jaunība”. Bija 1984. gada jūnijs un piemēroti laikapstākļi, lai seši sportisti varētu skriet 24 stundas, taču tikai trīs no viņiem izturēja šo skrējienu līdz galam. Viktoram bija trīsdesmit trīs gadi, viņu finišā sirsnīgi sagaidīja sieva, bērni un atbalstītāji ar ziediem. Šo leģendāro skrējienu ultramaratonists veica Kijivā ražotās “krosenēs”, kas drīzāk izskatījās kā parasti ielas apavi vai pat čībiņas, bet ne sporta apavi. Ārā bija izņemts viss liekais, lai apavi būtu maksimāli viegli un ar tiem varētu skriet veselu diennakti. Viktors stāsta, ka skrējiena laikā dzēris melno tēju, ēdis rozīnes, olas un šķidru auzu un mannas putru, kas vārīta ūdenī. Esot bijis grafiks, kur rūpīgi atzīmēts, cikos un kas jāēd un kādi vitamīni jālieto. Diennakts skrējienos ļoti noderējis atbalsts un padomi no “neklātienes” trenera Semjona Vaispapa, kurš zinājis, kā psiholoģiski atbalstīt un pateikt pareizos vārdus īstajā laikā.

Disciplinēta sevis pētīšana

Par treniņiem un gatavošanos Viktoram ir daudz ko stāstīt. Viņš esot cilvēks, kuram patīk visu pārbaudīt, salikt pa plauktiņiem, parakņāties ciparos un tad salīdzināt. Kādreiz esot ilgstoši sēdējis bibliotēkās, lasījis grāmatas par fizioloģiju un pētījis visu pieejamo informāciju. Tieši tādēļ uzskata, ka varējis izvērtēt sevi kā sportistu un saprast, ka viņam padodas tieši garās distances, kas vēlāk, skrienot ultramaratonus, arī pierādījies.

Sportistam jaunībā bijis stingrs režīms, pie sienām grafiki un plāni, kuros redzams, ko un kā skriet četrus gadus uz priekšu. Pieredzējušais ultramaratonists uzskata − ja cilvēks ļoti rūpīgi skatās un piefiksē savus treniņus, un pēc tam tos izpēta, salīdzinot ar savu pašsajūtu, tad nav iespējams sev nodarīt pāri. Jo tad ir redzams, kad vajag apstāties, uztaisīt pauzi un neskriet. Neesot baidījies veikt ilgstošus treniņus, piemēram, pamosties četros no rīta, lai skrietu no Rīgas uz Siguldu. Līdzi bija tēja un riteņbraucējs atbalstam, bet atpakaļceļš ar dīzeļvilcienu. „Pagājušā gadsimta 70. gados nebija daudz tādu cilvēku,” nosmej Viktors.

V_S_3_fmt

Jaunībā skrējis vidēji 550 km mēnesī. Maksimālais noskrieto kilometru skaits bijis pat virs 950 km. Viktors traumu profilaksei iesaka mazāk skriet pa asfaltu. Viņš stāsta, ka visu mūžu skrējis gar jūru, pa mežu un kāpām. Tāpat reizi pa reizei mēdzis skriet 10−12 km basām kājām pa ūdeni, lai masētu pēdas. Parasti tikai desmit dienas pirms svarīgākajām sacensībām paskrējis pa cietu segumu. Viktors ar lepnumu atzīmē, ka viņam kopš 1967. gada ne reizi nav bijušas traumas. Protams, gadu gaitā bijuši sezonāli kritumi, kam sekojuši kāpumi. Pārbaudījums bijis došanās jūrā, kad neesot bijuši normāli treniņi, jo sportists pusgadu, reiz pat deviņus mēnešus bijis jūrā. Taču Viktors stāsta, ka divas reizes to veiksmīgi izturējis, trenējoties uz kuģa. Klāja garums bijis vien 30 metri, bet kad bijusi zveja, tad skriešanai palikuši tikai septiņi metri. Pēc atgriešanās no jūras neatlaidība darījusi savu, ziemā trenējies un 1991. gadā ar trases rekordu uzvarējis skrējienu Rīga−Valmiera.

Pieredzējušais skrējējs uzskata, ka nevajag skriet pēc pašsajūtas, bet vēlams visu “uzlikt uz papīra”, lai treniņprocesu var kontrolēt un skriet ar prātu. Ja ir vēlme piedalīties ultramaratonos, tad ir noderīgi izpētīt sevi, savu organismu, un būs drošāka sajūta. Ja interesē sasniegumi, tad ļoti svarīga ir disciplīna. Jaunībā leģendārais ultramaratonists trenējies divas reizes dienā, un darba diena bijusi galā tikai tad, kad veikts vakara treniņš.

 

Tagad skriešana priekam

Viktors teic, ka ilgi nevarējis sev atzīt, ka ir kļuvis lēnāks. Līdz piecdesmit gadu vecumam izmisīgi cīnījies un nevarējis saprast, kāpēc nevar paskriet tik ātri kā, piemēram, četrdesmit gadu vecumā. Zinājis, ka tas nav iespējams, bet gribējies ticēt, ka viņam panākumu ceļš būs ilgāks. Pagājis laiks, lai to pieņemtu. Tagad skriešana ir priekam un baudīšanai. Protams, pašlaik treniņi ir citādi nekā jaunībā, taču joprojām ir fiksēti visi skrējieni, lai pēc tam, braucot vilcienā uz darbu, varētu pētīt un analizēt. Kopš jaunības saglabājušās treniņu dienasgrāmatas, ko, saliekot kopā, sanāktu ap četrdesmit centimetru bieza grāmata.

Latvijas skriešanas leģenda stāsta, ka vēlas noņemt cepuri to puišu, skrējēju priekšā, kuri organizē sacensības, jo viņš zina, ka tas ir ļoti smags darbs. Viktors paslavē ultramaratonistu un žurnālistu Matīsu Vecvagaru, kuram, viņaprāt, ir liels nopelns skriešanas sacensību un kustīga dzīvesveida popularizēšanā. Tāpat ultramaratonists saka lielu paldies organizatoriem, kuri ir atdzīvinājuši vēsturisko skrējienu Rīga−Valmiera.

V_S_4_fmt

Viktors pēdējo gadu laikā ir izvēlējies skriet ar vien vairāk taku skrējienus, kuri ir mazāk traumatiski, tomēr tāpat ļoti izaicinoši. Viņš ir finišējis 7 Siguldas kalnu maratonus un piedalījies visos līdz šim notikušajos Cēsis Eco Trail garāko distanču skrējienos, kā arī 2018. gadā finišēja grūtākajā maratonā Latvijā – Vilkaču maratonā.

Par sevi leģendārais ultramaratonists ar smaidu apgalvo, ka ir mierīgs un izturīgs, māk sevi kontrolēt, vien trīs reizes mūžā esot zaudējis savaldīšanos. Jaunajiem viņš iesaka mazāk sēdēt mājās un vairāk kustēties, jo cilvēks ir tāda būtne, kam jākustas, līdzko tas apstājas, nav labi.

VIKTORS SUBORINS
• Dzimis 1951. gada 18. jūnijā Lilastē.
• Pašlaik dzīvo un trenējas Rīgā, Vecmīlgrāvī.
• Strādājis arī par jūrnieku, celtnieku un jumiķi.
• Noskrējis vairāk nekā 70 ultramaratonus, tostarp 28 diennakts (24 stundu) skrējienus
• Rīga − Valmiera skrējis 10 reizes
• 100 km distanci pieveicis 33 reizes
• Latvijas rekords 24 h skrējienā − 258.845 km (1984. gads, Lielupe)
• Personīgais rekords 100 km skrējienā − 7:20:50 h (1986. gads, Valmiera)
• Personīgais rekords maratona distancē − 2:43 h (1985. gads, Valmiera)

Vairāk lasi::