Stirnubuks.lv - Tērvetes meža pavēlnieks

Tērvetes meža pavēlnieks

Žurnāls: 09 | Tērvetes meža Stirnu buks 2019 Aprīlis

Teksts: Signis Vāvere un Anda Sproģe-Vāvere

Apmaldītos trīs priedēs, viņš nesaprot karti, bet Tērvetes apkārtnes meži ir viņa mājas un skaistās trases ir viņa darba rezultāts. Stirnu buks Juris Redisons nav liels runātājs, bet tieši tāpat kā Rimants, ir atsācis skriet pateicoties bērniem, abiem ir vēl kas kopīgs – viņi nekad neatteiks savu palīdzību.

Kā tu nokļuvi līdz Stirnu bukam?

Biju tik tikko sācis vispār skraidīt. Gan Stipro skrējienā, gan vietējos Tērvetes un tās apkārtnes skrējienos, kā arī centos orientēties, bet tur man galīgi nekas nesanāca, visu laiku apmaldījos trijās priedēs. Savkārt parastos skrējienos rezultāti bija ļoti labi. Darba kolēģis ieteica pamēģināt Stirnu buku. 2015. gads, atvēru mājas lapu un sāku pētīt, izskatās tīri forši, sapratu, ka jāpērk abonements. Samaksāju un tikai tad ieraugu – abonements ir tikai Bukiem un Lūšiem. Vairāk par 15 km dzīvē neesmu skrējis. Zvanu Rimantam un stātu savu bēdu stāstu. Uz ko Rimants atbild vienkārši – nu tu pamēģini, ja nevarēsi, nomainīsim distanci uz īsāku. Aizbraucu uz Garkalni un āķis lūpā 4. vieta grupā un 8. vieta kopsummā. Kopš tās dienas visos posmos nekas īsāks par Buku nav skriets.


Kurš ir tavs labākais Stirnu buka skrējiens?

Viennozīmīgi Gaiziņa posms! Pirmais pjedestāls, augstākais pakāpiens, emocijas plūda pāri malām. Pat tad, kad Signis man paziņoja par to, ka esmu pirmais, sākumā aizsitās elpa, pēc maza mirkļa emociju iespaidā arī prieka asariņa nobira. Sieva dabūja mani mierināt. Un trases ziņā, Gaiziņš bija viens no aizraujošākiem, es pat teiktu trešais foršākais posms aiz Līgatnes un, protams, Tērvetes. Un tad, kā reiz, aiz Gaiziņa nāca Līgatnes posms, kurā biju nenormāli nobijies, jo iepriekšējā posmā taču uzvarēju – vai spēšu noturēt sev uzlikto latiņu. Bij smagi, bet uz pjedestāja tāpat kāpu, lai arī ne uz augstākā pakāpiena, bet tomēr kāpu!

Dejo2_fmt

Kā tu sāki palīdzēt likt trasi Tērvetes posmiem?

Tērvete nav vienīgais posms, kur esmu palīdzējis. Viss sākās jau 2015. gadā ar Zebrus ezera posmu. Tajā gadā trase vijās caur vienu no objektiem, kur strādāju – Krievkalni. Nākamajā gadā trase atkal gāja caur Krievkalniem, ar sacensību centru LVM Pokaiņu mežā. Arī tad man bija sava roka jāpieliek. Bet runājot par Tērveti – pats jau uzprasījos. Braucot uz Pokaiņu posmu, biju jau izdomājis, ka jāuzrunā Rimants, tad nu nopirku Tērvetes alus kolekciju un gāju pie lielā bosa ar tekstu – ja jau visapkārt ir skrējieni, vai tad nevar uztaisīt posmu arī Tērvetē?! Vieta ir skaista, skriet ir daudz kur un tā tālāk. Laikam ejot, katrā posmā Rimantam atgādināju par sevi un Tērveti. Pienāca Liepājas posms, kurš 2017. gadā bija pēdējais, staigājot pa sacensību centru, pamanīju nākamās sezonas kalendāru. Lasu un neticu savām acīm – 2018. gada pirmais posms – Tērvete! Skrienu pie Rimanta un prasu, vai tas kāds joks? Uz ko atbilde bija sekojoša: “Tas, Jurīt, nav joks! Nākamo sezonu sāksim tieši ar Tērveti! Un tu būsi tas, kurš man rādīs skaistākās Tērvetes vietas.” Nu tā es arī tiku Stirnu buku saimē.

Kurš Tērvetes mežā galvenais – Šoko vai Redisons?

Noteikti, ka mājās es esmu saimnieks un Šoko ir ciemiņš. Mežā esmu gandrīz katru dienu, bet, kad liekam kopā trasi, tad es piekāpjos ilggadējam darbonim. Šoko tak ir liela pieredze šajā jomā! Un vēl – es galīgi nemāku orientēties kartē, kad viņš man rāda karti, es vienmēr saku – tu man nerādi to karti, izstāsti ar vārdiem, kur tas ir un, kas tev vajadzīgs, es tevi aizvedīšu uz turieni par īsāko ceļu!

Kā ir pašam skriet pa sevis izliktu trasi?

Nav ne vainas! Protams, ka ir savas priekšrocības, tu jau iepriekš zini, kur jāpietaupās un, kur vari izlikt visu. Kur pagrieziens, kur bedre, kur vēl kaut kas, bet skrienot tāpat ir ļoti interesanti. Visu jau nevar atcerēties, un katru dienu jau arī neskrien pa trasi. Skrienot mājās ir lielāka atbildība pret līdzjutējiem, jo es tak esmu tērvetnieks. Kā tas būs, ja savā trasē nenoskriesi pietiekami labi?!


Kādi skrējieni vēl notiek Tērvetes apkārtnē?

Dobelē ir biedrība ar nosaukumu TSK “Sprīdītis”, kas rīko dažādus skriešanas un orentēšanās pasākumus, tādus kā – Sprīdīša kross, kur daļu no trases mēs skriesim arī Tērvetes Stirnu buka posmā, vēl ir “Bērzes apļi”, kurā ir diezgan interesanta gan trase, gan cīņa par kopējiem punktiem un kilometriem, skrējieni – “Apkārt Apguldes ezeram”, “Apkārt Augstkalnes ezeram”, vēl ir mums stundas skrējiens un daudz orientēšanās posmi. Gan jau es vēl kādu nenosaucu, bet ir pietiekami, kur piedalīties arī tepat blakus mājām.

Otro gadu Stinu buks atgriežas Tērvetē. Cik daudz vēl ir kur skriet?

Skriet jau var jebkur! Ir vajadzīga tikai gribēšana.

Cik daudz laika esi pavadījis Tērvetes mežos?

Uz Tērveti pārcēlos 12 gadus atpakaļ, kad iepazinos ar savu sievu. Tad lēnu garu iekārtojos, astoņus gadus atpakaļ sāku strādāt Latvijas valsts mežos. Kopš tā laika Tērvetes meži ir mana ikdiena, kur pavadu ļoti daudz laika.

Tu dzīvo blakus parkam – kā tas radies?

Par šo jautājumu daudz neko nevaru pateikt, jo kā jau minēju iepriekš, esmu iebraucējs. Zinu to, ka pie parka izveides ir stāvējis mana kaimiņa tēvs Miķelis Kļaviņš (Ulda Kļaviņa vectēvs), gadiem ejot, parks ir kļuvis par ģimeņu iecienītāko atpūtas vietu Latvijā.

_DSC6799_fmt

Ar ko nodarbojies ikdienā?

Strādāju LVM koktēlniecības darbnīcā. Nē, tēlnieks es neesmu, bet šad tad mākslinieks manī atmostas. Mana ikdiena ir mežs, parks, koki un vēl daudz citu lietu, kas ar to ir saistīti.

Cik liela ir tava ģimene?

Ģimene. Sieva Marita un trīs bērni – Tomass, Elīna un Edgars. Vēl mums ir ģimenes mīluļi – sunīte Dora mājas sargs Argo un runcis Persijs, kurš domā, ka mēs dzīvojam pie viņa, nevis otrādi.

Paša bērni dzīvojas pa “LVM dabas parku Tērvetē”?

Meita, man liekas, pa tur ir jau uzaugusi, vairāk laiku pavada parkā nekā mājās. Mazais puika vēl pa mazu, lai dotos tur viens, bet laika gaitā domāju arī viņam iecienīta vieta būs tieši parks. Tagad, kad tiek būvēta un labiekārtota jaunā velosipēdu trase blakus mājām, bērnus dažreiz nemaz nemana mājās. Puikam ir īstais vecums – 6 gadi, kad viss kaut kas interesē un ļoti patīk braukt ar riteni. Trase blakus mājām ir kā radīta priekš viņa.


Tu esi azartisks, ar vēlmi uzvarēt. Ar ko nodarbojies bērnībā?

Ar blēņām. Biju baigais blēņdaris. Visur kur varēju, vienmēr iekūlos…

Izstāsti kādu blēņu stāstu.

Nē, nē, nē! Blēņas lai paliek pie manis, žurnālu taču lasīs arī mani bērni! Bet nu labi, vienu stāstiņu es pastāstīšu. Kad biju apmēram savas meitas vecumā – 11 gadi, dzīvoju Ozolniekos Jelgavas rajonā. Pie mājas bija vecs šķūnis, kuru vecāki jauca nost, lai uzbūvētu jaunu. Protams, ka mēs ar māsu arī palīdzējām pie visiem darbiem. Kaut kādā brīdī es pamanīju, ka zem vecās dēļu grīdas kaut kas kustas, parāvu dēli nost un tur – tikko dzimuši, vēl rozā krāsā – maziņi žurkulēni. Man bija viņus žēl, kā tas tagad būs, ka viņus vienkārši apraks zemē. Ātri aizskrēju uz virtuvi un paņēmu tukšu burku ar skrūvējamu vāku, sadūru vākā caurumus un saliku vati iekšā, lai mazajiem nav auksti, nu un, protams, ka burku apraku.. Kas notika tālāk, paši saprotiet..

SkrienLatv_1_fmt

Kā sāki skriet?

Laikam pirmās skriešanas iemaņas man parādījās armijā. Tiku iesaukts 1996. gadā Latvijas robežsardzē un aizvests uz Rēzeknes mācību centru (RMC). Kur jau otrajā dienā bija jāskrien 3 km krosiņš. Noskrēju priekšpēdējais… Divu mēnešu laikā, reizi nedēļā bija jāskrien uz šautuvi 12 km pilnā ekipējumā, tā kā ierindā nebiju no tiem garākajiem, bija jāpalīdz rotas vājākajiem posmiem. Laikam tur arī radās tas spēks un izturība. Pēdējā dienā RMC bija jāskrien 5 km kross, kuru noskrēju nu jau pārliecinoši – uzreiz aiz pirmā trijnieka, par ko pats biju izbrīnīts. Kad tiku nosūtīts uz tālāko dienesta vietu Valku bāzē Zāģezers, biju vienīgais rotā, kuram bija atļauja skriet ārpus bāzes teritorijas, tad laikam arī sapratu, ka varu skriet un tas patīk.

Kā lai skolas vecuma bērni iemīl skriešanu mežā?

Domāju, ka vairāk vai mazāk tas ir atkarīgs no vecākiem. Ja viņi spēj bērna domas novirzīt skriešanas virzienā, tad arī bērns to darīs. Lielā mērā es pats atsāku skriet pateicoties bērniem, lai iedvesmotu un rādītu piemēru viņiem. Un nu jau visi trīs skrien uz nebēdu un galvenais, ka visiem tas patīk!

Pašam patīk labāk taku skriešana vai tomēr asfalts?

Taku, taku, taku! it sevišķi atmosfēra, kas valda Stirnu bukā.

Kur tu gribētu atgriezties un noskriet vēlreiz?

Grūti teikt. Katram posma ir sava odziņa. Un katrs posms ar kaut ko paliek atmiņā, kurš ir bijis grūtāks, kurš vieglāks, bet Līgatnes posmi ir bijuši tik aizraujoši, ka skrienot tur, kilometrus nemaz neskaiti un nejūti.

Kāpēc Stirnu buks ir tik veiksmīgs?

Jo ideja radās pirtī? Bet, ja tieši interesē mans viedoklis, tad domāju, ka pasākums pareizā laikā un vietā vienmēr būs izdevies ar veiksmīgu nākotni.

Kur vēl vajadzētu Stirnu bukam lekt?

Visur, kur vien iespējams! Latvija ir skaista un Stirnu buka komanda to parāda no cita skatu punkta. Tā tik turpināt, Buku saime!!!

ES ESMU STIRNU BUKS 2019. #2(9)
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe-Vāvere
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Juris Dzenis, Andris Jermuts, Santa Sinka
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Īpašs paldies Latvijas valsts mežu dabas parkam Tērvetē, jo īpaši Annai Brigaderei, Kristapam Didžem, Normundam Namniekam, Lilitai Kaustei un pasaku meža taku vīram Jurim Redisonam!
Stirnubuks.lv - Bērziņš un Mežiels startē Eiropas čempionātā kalnu skrējienā

Bērziņš un Mežiels startē Eiropas čempionātā kalnu skrējienā

Bērziņš un Mežiels startē Eiropas čempionātā kalnu skrējienā

Stirnubuks.lv - Uz Lapzemi, pusnakts sauli un ziemeļbriežus lūkoties

Uz Lapzemi, pusnakts sauli un ziemeļbriežus lūkoties

Ņemot vērā manu nelielo pieredzi taku skriešanā, izvēlējos otru garāko distanci - 105 km ar aptuveni 2800 augstuma metriem.

Stirnubuks.lv - Vitamīni* un sports

Vitamīni* un sports

Šoreiz nedaudz par vitamīniem un mikroelementiem, neskarot dažas būtiskas uzturvielas kā aminoskābes vai kreatīns. Tos atstāsim citai sarunai.