Tālavas taurētājs

Žurnāls: 09 | Tērvetes meža Stirnu buks 2019 Aprīlis

Teksts: Signis Vāvere

Ja tu trasē pamani kādu, kurš ļoti pūš un elš, tad zini – tas nebūs pūšamo instrumentu orķestra dalībnieks. Viņi prot pareizi elpot. Uldis Kļaviņš ir viens no ātrākajiem Stirnu buka skrējējiem un, domājams, ka ātrākais mežraga spēlētājs valstī un iespējams pat pasaulē. Savienot mežragu ar skriešanu ir Ulda talants.

Kāpēc gan skriešana, gan orķestris?

Orķestris un skriešana manā skatījumā nemaz tik ļoti neatšķiras. Tu vari būt solists gan uz sava mūzikas instrumenta, gan uz savām kājām, bet baudāms pasākums jau rodas katram iesaistoties ar savu daļiņu no kopējā stāsta – vai tas būtu koncerts, vai skriešanas pasākums pie dabas. Mani laikam vilina tā piederības sajūta kaut kam lielākam.

Kurš ir tavs orķestris?

Par savu orķestri visilgāk saucu Rūjienas kultūras nama pūtēju orķestri “Tālavas taurētājs” ar diriģentu Gvido Brenčevu, bet kopš laika, kad pārcēlos dzīvot tuvāk Rīgai, cenšos būt klāt arī diriģenta Māra Martinsona RTU studentu pūtēju orķestra “SPO” zīmīgākajos piedzīvojumos, kuru studentiem netrūkst.

Ar sportiskajām ambīcijām arī šiem orķestriem viss kārtībā. Kamēr 31. martā buki sacentās piekrastē, mēs ar ‘’Tālavas taurētāju’’ savā grupā izcīnijām 1. vietu orķestru konkursā ‘’Baltic Open’’ Siguldā. Arī pēdējos dziesmu svētkos orķestris no Rūjienas paveica ko līdzīgu. Ar ‘’SPO’’ pirms diviem gadiem uzvarējām jau minētajā ‘’Baltic Open” visaugstākās grūtības pakāpes amatieru orķestru grupā. Turklāt ar ‘’SPO’’ ir interesanti, jo tas nereti dodas spēkoties arī orķestru konkursos un festivālos uz tuvākām un tālākām Eiropas valstīm, un mēdz atgriezties arī ar uzvarām.

Vai esi ātrākais skrējējs savā orķestrī?

Jā, ir dzirdēti apgalvojumi, ka esmu ātrāko kāju īpašnieks orķestrī, bet pārbaudīts praksē gan tas nav. Ja par Latvijas mērogiem, tad gan jau būtu interesanti veikt aptauju, vai kāds no ātrākajiem skrējējiem gadījumā nav arī pūtējs. Zinu, ka ātrākā pūtēja titula saglabāšanai man vajadzētu pieskatīt Andri Ronimoisu, lai viņš neatsāk apgūt trompetes spēli, ko sen atpakaļ bija iesācis darīt.

Ar ko brīvajā laikā citi orķestrī nodarbojas?

Ar visu ko – makšķerē, fano par senākiem spēkratiem, ar dažādām mājsaimniecības lietām nodarbojas, ceļo, fotografē. Bet ir arī tādi, kuriem patīk fiziskas aktivitātes – braukt ar velo, skriet, ziemā slēpot. Bet sacensībām gan es laikam vienīgais gatavojos.

Cik viegli apvienot orķestri un skriešanu?

Ne vienmēr izdodas apvienot. Tādos gadījumos kā šogd pirmais Stirnu buks, priecājos, ka man ir saprotoši kolēģi tajos kolektīvos, kuros esmu iesaistījies. Orķestrī kopreniņiem ir lielāka nozīme kā skriešanā, tāpēc tad, kad tuvojas kāds nozīmīgs koncerts vai konkurss, tad skriešanu vairāk pielāgoju orķestra mēģinājumiem un uztāšanās brīdim. Citos gadijumos Stirnu bukam dodu priekšroku, ja sakrīt ar kādu vietēja mēroga orķestra uzstāšanos.

Kā izvēlējies spēlēt mežragu?

Mūzikas instruments, pirms sāku to apgūt, man bērnībā likās kaut kas līdzīgs modernai spēlei – tev rokās iedod kaut ko neparastu, tu spaidi pogas, un tas izdod interesantas skaņas. Kaut kas aizraujošs. Kā konkrēti pie mežraga nonācu, īsti nezinu, bet atceros kā ātri vien sapratu, ka apgūt mūzikas instrumentu nav gluži izklaide.

Vai pūšana palīdz skriet?

Jā, iespējams palīdz, jo pūšanā māca pareizi elpot, kas arī skriešanā ir viens no svarīgakājiem elementiem.

Kurš ir ātrākais instruments?

Kura instrumenta spēlmanis labāk skrietu, nemāku teikt, bet no kalna gan jau bungas visātrāk noripotu.

Cik mežragu tev ir un cik skriešanas apavu?

Savs mežrags man ir tikai viens. Kādreiz uz kādu koncertu aizņemos citu. Iemesls pavisam vienkāršs – atpazīstama zīmola mežrags maksā tikpat, cik apmēram divdesmit atpazīstama zīmola skriešanas apavu pāri. Mežrags arī kalpo daudz ilgāk kā skriešanas apavi, ja prātīgi ar to apietas.

Bieži esi manāms kā tempa turētājs, kas tajā tevi aizrauj?

Man patīk, ka skrienot kā tempa turētājam un nekoncentrējoties uz to, lai pašam būtu labākais rezultāts, iespējams labāk izgaršot pasākuma pozitīvo atmosfēru. Cilvēkiem, kuriem turi tempu, skrējiens ir kā sava veida atalgojums pēc labi padarīta darba vairāku mēnešu treniņos, tāpēc būt viņiem blakus visas distances garumā, uzmundrināt un pieredzēt viņu emocijas uzvarot sevi, nereti ir tikpat elpu aizraujoši brīži, kā sekot sacensību absolūtajiem uzvarētājiem. Atšķirība tikai tāda, ka esot tempa turētājam, tu visu laiku vari būt pašās labākajās līdzjutēju vietās – blakus skrējējiem.

Kuras sacensības gribētos noskriet vēlreiz?

Iespējams tas būtu Čelmsfordas maratons, kas notiek netālu no Londonas. Pirmkārt tāpēc, ka tajā neizdevās parādīt savu labāko sniegumu un otrkārt tādēļ, ka tam, kā labdarības pasākumam, bija ļoti īpaša atmosfēra.

Kādi ir tavi plāni saistībā ar Stirnu buku?

Neesmu vēl šogad domājis par konkrētu rezultātu sasniegšanu. Iespējams, ka šogad lūša distances vietā, vairāk skriešu buku un baudīšu dabu.

PAR MEŽRAGU:

• IR NEATŅEMAMA SIMFONISKĀ ORĶESTRA SASTĀVDAĻA;
• METĀLA PŪŠAMAIS MŪZIKAS INSTRUMENTS, KAS IZVEIDOJIES NO MEDNIEKU RAGA;
• SKANĒJUMA ZIŅĀ TAS IR PĀREJĀ STARP KOKA UN METĀLA PŪŠAMAJIEM INSTRUMENTIEM;
• ANGLISKAIS NOSAUKUMS IR “FRANČU RAGS,” LAI ARĪ RADĪTS VĀCIJĀ;
• JA VISAS TRUBAS IZTAISNO, TAD KOPGARUMS IR VIRS 5 M;
• PLATAIS GALS TĪRI LABI NODER VIENA VELDZĒJOŠA DZĒRIENA IEVIETOŠANAI, KAD TO NAV IESPĒJAMS NEST ROKĀS.