Taku skriešanas piedzīvojumi

Žurnāls: 09 | Tērvetes meža Stirnu buks 2019 Aprīlis

Autors: Andris Ronimoiss

“Kāpēc Tu skrien?” Bieži uzdots jautājums, ko saņemu no tiem, kuri skriešanu uzskata par grūtu, varbūt pat bezjēdzīgu un pilnīgi noteikti ne priekš viņiem domātu nodarbi. Jautājums, kuram man tādas vienas konkrētas atbildes nekad nav bijis. Citreiz atbildu, ka tas ir lielisks veids kā attīrīt galvu no nevajadzīgām lietām, citreiz, ka man tas vienkārši labi padodas, bet visbiežāk kā galveno iemeslu minu piedzīvojumus, kas mani sagaida trasē.

Piedzīvojumus, kas ar laiku pārvēršas par stāstiem un kurus atceros grūtajos treniņos, kad motivācija grib nedaudz atkāpties.

Piedzīvojumus, kas ar laiku pārvēršas par sava veida mednieku jeb skrējēju stāstiņiem un ar kuriem es varēšu dalīties vēl ilgi pēc savas skriešanas karjeras beigām.

Bet vispirms ķersimies pie teorijas tēmā “Kā tikt pie kvalitatīva skriešanas stāstiņa”?

Pirmkārt ir jāskrien ilgi. Jā, arī 100 metros var tikt pie piedzīvojuma, bet izvēloties šo distanci Tu ievērojami pasliktini savas izredzes. Patiesībā šeit algoritms ir ļoti vienkāršs, jo ilgāk būsi trasē, jo lielāka iespēja, ka kaut kas noies greizi.

Otrkārt ir jāatrod pēc iespējas sarežģītāki apstākļi. Skriešana pa šoseju, pilsētas ielām vai citiem civilizētiem apstākļiem, iespēju iekulties piedzīvojumā neizslēdz, bet noteikti to arī neveicina. Turklāt šeit piedzīvojumi ļoti bieži atkārtojās. Mašīnas, kas vēlās Tevi nobraukt, suņi, kuri vēlās Tevi sakost un rajona dzērāji, kuri vēlās Tev skriet līdzi, ir smieklīgi tikai pirmajās pāris reizēs. Savukārt takās iespējas ievērojami uzlabojās. Tu nekad nevari zināt vai aiz nākamā līkuma negaidīs izsalcis lācis, saulē pasildīties iznākusi odze vai līdzīgu motīvu vadīts vietējais maniaks. Takas sniedz neierobežotu iespēju salaist lietas dēlī un, jo tālāk no civilizācijas, jo labākas iespējas.

Treškārt ir jāveic sabotāža. Izklausās jocīgi, bet neuztraucieties un uz šo sadaļu speciāli neiespringstiet – lielākajai daļai no mums, tas sanāk dabīgi. Mēs varam aizmirst ekipējumu vai vēl labāk, lietot vislētāko, kas atrodams vietējā bodē un nolemt to izmēģināt trasē. Mēs varam dienu pirms starta izdomāt nogaršot vietējā rajona delikateses vai vēl labāk, darīt to kamēr skrienam. Mēs varam neizsekot marķējumam trasē vai vēl labāk, izdomāt, ka tas nav pareizs un turpināt skriet pēc sava maršruta. Galu galā, mēs varam uzskatīt, ka mums ir pietiekamas tauku rezerves, lai izdzīvotu desmit stundas bez ēšanas vai vēl labāk, izlemt, ka ūdeni pildīsim nākamajā kontrolpunktā, neskatoties uz to, ka esam tuksnesī, ir vasaras vidus un pēdējo strautu mēs redzējām iepriekšējās sacensībās. Mūsu spējas sačakarēt lietas ir neierobežotas!

Kad izvēlēta pietiekami gara distance, pietiekami trakā vietā un apzināti vai neapzināti ir veikta sabotāža, atliek mesties iekšā piedzīvojumiem. Kādi tie būs, to nekad nevar zināt, bet te daži piemēri iedvesmai!

23.02.2019. TransGranCanaria, Fontanales, 40. km no 128 km.

Situācija: Būdams pilnīgā bezformā, mēģinu skriet ļoti prātīgi, taču tas ļoti nepalīdz. Šādi veicis 30 kilometrus, parādās sāpes labajā pēdā un es nolemju izstāties, tiesa līdz kontrolpunktam ir vēl 10 kilometri.

Piedzīvojums: Nonācis kontrolpunktā es ievērojami kliboju, tāpēc trases tiesnešiem vaicāju pēc dakteriem. Mani glābt steidz 15 gadīga meitene, kas mani stingri saķer aiz elkoņa un velk uz dakteru pusi. Mani argumenti, ka es ar tādu kāju esmu nogājis jau desmit kilometrus un droši varu paša spēkiem veikt arī atlikušos 50 metrus viņu neinteresē. Brīdī, kad nonākam pie ieejas kontrolpunktā, priekšā ir betona ceļš uz leju. Saprotot, ka šī ir bīstama situācija manai kājai, 15 gadīgā meitene pārmet manu roku sev pār plecu un praktiski ienes mani iekšā. Mana kāja ir glābta, bet mana pašcieņa vairs nekad neatgūsies.

Turpinājums: Ticis pie dakteriem tieku ārstēts tā it kā būtu ar vaļēju brūci. Nepalīdz arī manas limitētās spāņu valodas zināšanas. Tā vietā, lai lūgtu bumbiņu (la pelota), ar ko pēdu izmasēt, prasu pēc biļetes (la boleta) un skaidrs, ka spāņos tas rada neizpratni. Pāris minūtes vēlāk, kad atmiņa ir nedaudz uzlabojusies, nonāku pie īstā vārda, bet skaidrs, ka bumbiņas viņiem nav un tā vietā tieku pie apelsīna. Aiztaupot jums pūles varu teikt, ka ar apelsīnu pēdu izrullēt nav iespējams.

28.07.2019. Montreux Trail Festival, tehnisks noskrējiens uz Montrē, tumsa, 50. km no 58 km.

Situācija: Montreux Trail Festival, sacensības, kuru galvenais simbols ir Fredijs Merkūrijs. Vīrs, pie kura statujas ir sacensību finišs. Sākotnēji paredzētais starta laiks ir sestdienas rītā, bet briesmīgo laikapstākļu dēļ, tas tiek pārcelts uz vēlu pēcpusdienu un ir skaidrs, ka finišs būs naktī. Montrē kalni pret mani nav žēlīgi jau startā. No pirmajiem metriem jūtu augstkalnes ietekmi uz manām spējām skriet ātri. Vēlāk trasē, vispirms pataustot ar roku, pārliecinos, ka elektrogans ir izslēgts, bet brīdī, kad neiespringstot kāpju tam pāri, izrādās, ka nav gan un es kārtīgi atraujos augšstilba un ribu rajonā. Vēlāk, kad jau ir tumšs, nonāku uz tehniskākās taisnes kādā jebkad esmu bijis un lai arī ātrāk par 7 min/km šādā apvidū pārvietoties nespēju, tieku pāri un visbeidzot nonāku pie pēdējā noskrējiena.

Piedzīvojums: Pēdējais noskrējiens ir ļoti tehnisks. Smalkajā smiltiņā ir jābūt ļoti uzmanīgam, tāpēc nav pārsteigums, ka visu savu enerģiju veltu, lai skatītos zem kājām. Rezultāts ļoti loģisks, pēc mirkļa aizskrienu nepareizi, jo apvienot skatīšanos uz segumu sev zem kājām un izsekošanu marķējumam ir grūti apvienot. Drīz jau esmu atpakaļ uz takas un turpinu cītīgi sekot segumam sev zem kājām. Vienā mirklī izdomāju pacelt galvu un man dažus metrus priekšā ir govs dibens. Strauji bremzēju un apstājos vien metru pirms govs. Gar acīm nozib kadri no Eisa Venturas filmas, kur viņš līda ārā no degunradža dibena. Nekad nebiju domājis, ka nonākšu tik tuvu, lai šos kadrus atkārtotu.

Turpinājums: Veiksmīgi tieku garām govij un viņas domubiedrēm, kas visas rindiņā sastājušas uz takas. Te viss loģiski – ir nakts, zāle ir slapja un govis lien uz takas sildīties. Atlikušo distanci veicu bez lieliem starpgadījumiem un Fredija statuju sasniedzu kā otrs ātrākais.

17.03.2018. Paris Eco Trail, netālu no Parīzes, vēlāk arī pašā Parīzē, pavasaris Francijas vidienē. 20.-80. km no 80 km.

Situācija: Nedaudz nomākts pēc garās un tumšās ziemas Latvijā, dodos uz Parīzi, lai izbaudītu pavasari. Dienās pirms starta pavasaris ir pietiekami jauks, ar padsmit grādu gaisa temperatūru, tomēr uz starta dienu sola nedaudz vēsāku – 8° virs nulles. Izvērtējot apģērba opcijas izvēlos skriet šortos un t-kreklā, bet kā drošības garants man līdzi ir obligātajā ekipējumā iekļautā lietus jaka. Starts ir ārpus Parīzes un tur mēs visi tiekam nogādāti ar vilcienu. Jau nonākot galā un sākot iesildīšanos, izlemju, ka vismaz startā skriešu ar lietus jaku, jo gaisa temperatūra nešķiet +8° līmenī. Startā ar jaku ir ļoti komfortabli un kādā brīdī pat apsveru domu to vilkt nost, bet tad ap divdesmito kilometru sāk snigt.

Piedzīvojums: Sākumā sniegs nav ļoti traucējošs, bet drīz visas takas pārvēršās 10cm biezās dubļu peļķēs un kājas ir nemitīgi slapjas. Kādā brīdī arī sniegs pieņemās spēkā, pārslas ir krietnu 2 eiro monētu lielumā, sitās acīs un lēnām caur plāno drēbju kārtu manī sāk iezagties aukstums. Kontrolpunktos ar asarām acīs skatos kā vietējiem skrējējiem atbalstītāji dod sausas drēbes, bet man jāturpina slapjajās un šādam laikam pilnīgi nepiemērotajās. Jo tuvāk esmu finišam, jo mazāk funkcionētspējīgas ir manas kājas. Visi muskuļi dēļ aukstuma nespēj veikt ierasto darbu un Parīzē es iesoļoju. 100 metrus man priekšā, knapi kustoties ir trešā vieta, bet es vairs neesmu cīnītājs. Finišā kāpjot Eifeļa tornī mētājos no vienas margas uz otru un taisni noiet nespēju.

Turpinājums: Ar brīvprātīgo palīdzību ticis līdz siltai dušai un svaigām drēbēm, otrajā reizē, šoreiz uz apbalvošanu, es Eifeļa torni pieveicu trīs reizes ātrāk kā sacensībās. Šī ir tā reize, kad trešā vieta palika viesnīcā esošajā čemodānā.

23.09.2017. Gaujas Senlejas Stirnu Buks, Līgatnes apkārtne, 20.-28. km no 28 km.

Situācija: 2017. gada sezonu beidzu laicīgi. Ir septembra sākums, es tikko esmu noskrējis 100 km garo CCC distanci, bet nākamais nopietnais starts ir decembra sākumā Keiptaunā. Šī iemesla dēļ lielāko daļu septembra no skriešanas atpūšos un Līgatnē ierodos labi atpūties, bet aizmirstot, ka fiziskā forma nav tāda kā ierasts.

Piedzīvojums: Sāku kā parasti. Lūša distancē turos trešajā pozīcijā, bet tad ap 20. kilometru saprotu, ka spēki ir galā. Kājas vairs nevelk un ļoti sāk gribēties ēst. Sāku tuvākajos dārzos meklēt ābolus, taču neko jēdzīgu neatrodu. Turpinot savu skrējienu, kas nu jau pārvērties par gājienu, ceļa malā satieku velo braucēju un pazemīgi lūdzu vai viņam nav kaut kas ēdams. Esot, bet tikai desu maize. Tā ir kā mūzika manām ausīm. Eju pa Līgatnes granteni un ēdu gardu desu maizi. Ja vien tas nebūtu sacensībās, varētu teikt, ka dzīve ir skaista.

Turpinājums: Mēģinu saņemties uz kalnu karali, bet uzskrienu vien pirmo trešdaļu, bet pāris kilometrus vēlāk finišu sasniedzu kā 19. Gribās ielīst zemē un pazust, bet mācība ir gūta – ja neesi formā, neskrien tā it kā būtu.

24.02.2017. Trans-GranCanaria, Tamadaba, 15.-30. km no 125 km.

Situācija: Mans otrais mēģinājums pieveikt pietiekami grūto TransGranCanaria trasi. Esmu kārtīgi noskaņojies labam skrējienam un pirmo kāpumu pieveicu kā otrs ātrākais. Arī pirmajā noskrējienā sākumā iet labi, taču tad lēnām sāk izbeigties lukturis. Dienu pirms starta esmu vietējā veikalā nopircis vietējās baterijas.

Piedzīvojums: Brīdī, kad mani apdzen kāds no skrējējiem, es saprotu, ka viņa luktura gaismā, mans lukturis pazūd. Brīdī, kad beidzās noskrējiens un mēs skrienam pa ceļu, es kādā brīdī iekāpju peļķē, bet uzspīdinot ar lukturi peļķes virzienā, es to nespēju ieraudzīt. Palicis viens es cīnos ar vājo apgaismojumu līdz vienā brīdī esmu spiests mesties uz ceļiem, jo saprotu, ka taka neiet tajā virzienā, kurā es skrienu un dažus metrus priekšā man ir aiza. Ticis pie pamatīgas panikas lēkmes, es līdzīgā veidā turpinu, bet risinājumu situācijai neredzu, jo izņemot no luktura briesmīgās baterijas, es nonāktu pilnīgā tumsā un tādā situācija diez vai spētu nomainīt baterijas. Brīdī, kad satieku pirmos cilvēkus, es palūdzu, lai viņi spīdina gaismu un es nomainu baterijas uz kvalitatīvākām.

Turpinājums: Lai arī jaunās baterijas ir stipri spēcīgākas, mans lukturis ir pietiekami vājš, lai es skriešanu tumsā neizbaudītu. Tiklīdz iestājās gaisma, palieku ievērojami ātrāks un beigās spēju aizcīnīties līdz augstajai 11. pozīcijai, bet lētās baterijas un lukturus es vairs nelietoju.