Stirnubuks.lv - Taku skrējēji komentē Latvijas pārstāvju startu Monblāna masīvā

Taku skrējēji komentē Latvijas pārstāvju startu Monblāna masīvā

Žurnāls: 07 | Līgatnes Stirnu buks 2018 Oktobris

Teksts: Matīss Vecvagaris, LSM.lv

Aizvadītajā nedēļā Latvijas pārstāvji Monblāna kalnu masīvā demonstrēja labāko sniegumu Pasaules prestižāko taku skriešanas sacensību vēsturē. Katrā nākamajā startā Latvijas skrējēji uzlaboja iepriekšējo dienu varēto, kulmināciju sasniedzot ar Romāna Evarta sesto vietu centrālajā un planētas galvenajā kalnu taku skrējienā “Ultra-Trail du Mont-Blanc” (UTMB). Uzrunājot skrējējus un viņu līdzjutējus, lsm.lv piedāvā komentārus un iespaidus no redzētā Francijas, Itālijas un Šveices Alpos.

No Lielvārdes nākušais Romāns Evarts pirms starta nebija ne 25 galveno favorītu vidū, ne arī starp ASV medija “I Run Far” nosauktajiem 42 skrējējiem, kuriem vērts pievērst uzmanību. Pēdējā laikā Šveicē dzīvojošais Latvijas skrējējs domāja savādāk, jo pērn iepazina UTMB trases 170 kilometrus ar 10 virsotnēm un 10 000 augstummetriem. Ja debijas reizē piedzīvojumu sporta eksperts izcīnīja Latvijai vēsturiski augstāko 35. vietu, tad šoreiz Romāns Evarts TOP30 turējās jau no pirmajiem kontrolpunktiem.

Pasaulēs prestižākajā kalnu taku skrējienā šogad startēja visi vadošie planētas sportisti, kuru vidū bija ITRA (Starptautiskā taku skriešanas asociācijas) reitinga līderis Džims Vamslejs no ASV, trīskārtējs UTMB uzvarētājs Kilians Džornets no Spānijas, pēdējo trīs pasaules čempionātu uzvarētājs Luis Alberto Hernando no Spānijas un daudzi citi. Skrējiens apkārt Rietumeiropas virsotnei ir tik neprognozējams, ka no 25 favorītiem finišu sasniedza vien septiņi un trešo uzvaru izcīnīja francūzis Havjers Thevenard (20:44:16). Jāpiebilst, ka izstājās arī lietuviešu taku skriešanas zvaigzne Ģedimins Grinjus.

Nevienu sponsoru nepārstāvētais Latvijas pārstāvis TOP 10 ielauzās pēc noskrietiem 124 kilometriem un atlikušajos 46 kilometros apdzina vēl vairākos elites skrējējus, pirmo ziemas olimpisko spēļu mājvietu Šamonī sasniedzot nepilnā diennaktī (22:38:29) no piektās vietas atpaliekot vien trīs minūtes.

Romāns Evarts: “Viss lieliski! Zināju, ka četrus mēnešus bija gudri pastrādāts treniņprocesā un viss izdosies. Skrēju bez stresa. Laikapstākļi bija ideāli, trase bija zināma, konkurenti nesagatavoti – tas arī deva ekstra pārliecību. Prieks, ka projekts “UTMB TOP10” ir noslēdzies un tagad varu nodarboties ar neskriešanu. Paldies visiem, kas sekoja un atbalstīja!”

46 stundu un 30 minūšu kontrollaikā finišēja Reinis Skorovs (39:19:44 un 648.vieta), kurš izcīnīja otro vietu starp trim junioriem (vecumgrupa 20-22). Nepilnas pusstundas laikā zem UTMB arkas atzīmējās arī Andris Dresmanis (39:28:34 un 676.vieta) un Edgars Kokorevičs (39:42:11 un 710.vieta). Savukārt Jānis Šnepste un Sanita Goba finišu nesasniedza tāpat kā trešdaļa no divarpus tūkstošiem dalībnieku.

Edgars Kokorevičs: “Jūtos pat ļoti labi. Vienīgi pamatīgs miega trūkums, bet tas jau normāli, ja tik ilgi skrien. Pats skrējiens skarbs. Bija pat aktivizēts vai arī stingri rekomendēts aukstā laika ekipējums – kā nu kurš iztulko. Plānojis biju finišēt ar labāku rezultātu, bet pieredze tik garam skrējienam nebija. Stipri pārsteidza starta ātrums – lai arī biju apmēram 1000.pozīcijā, temps bija augsts un tā, iespējams, bija viena no lielākajām kļūdām skrējienā. Turot šo tempu un redzot savu pozīciju, zuda motivācija turpināt. Pēc 50 kilometriem bija pirmais fiziskais lūzuma punkts, kura laikā pilnībā zuda motivācija. Nonākot Courmauyer, nomierinājos un nolēmu, ka, ar mierīgu tempu turpinot, ir jāņem un vienkārši jāsasniedz finišs, ko arī izdarīju.

Laika apstākļi bija ļoti mainīgi. Pirmajā vakarā vairākkārt pārvilku drēbes – nakts pirmā puse ļoti lietaina, otra puse bez nokrišņiem, bet auksta. Rītu sagaidīju tuvojoties Courmauyer un tad jau, parādoties saulei, varēja skriet kreklā ar īsajām rokām. Tomēr, kāpjot jau Col Ferret virsotnē, pūta ledaini auksts vējš. Uzvilktas bija visas iespējamās kārtas, bet tāpat sitās cauri aukstums. Temperatūra ap 0 grādiem vai zem, jo zāle bija apsarmojusi. Tuvojoties vakaram, laiks normalizējas un varēja skriet jau diezgan komfortabli – termokreklā un vējjakā. Ēdināšanas punktos ļoti labi varēja manīt, ka cilvēki ir apslimuši un laika apstākļu nomocīti. Finišu sasniedzu rīta pusē, kad spīdēja saule un ielas bija līdzjutēju pilnas.

Pieļauju domu, ka šai vietai man uzlikts veto, jo ģimene grib redzēt vēl ko citu bez Monblāna… Šobrīd, iespējams, būs neliels pārtraukums, bet kalnu takas kopumā man nekur nepazudīs.”

Jānis Šnepste: “Viss bija forši. Jūnijā lauztā pirksta dēļ, kurš vēl dzīst, skrēju bez nūjām. CCC distanci noskriet var, UTMB grūti. Pie Itālijas-Šveices robežas gandrīz nokritu no takas. Bija palikuši 150 metri. Padomāju, ka gribas dzīvot un kāpu lejā uz autobusu. Būtu nūjas, būtu turpinājis. Mērķis noskriet zem 30 stundām ir reāls.

Ja par pasākumu kopumā, ir vērts kaut vai startēt. Startā tomēr vērts pacīnīties par vietu, jo sākumā veidojās sastrēgumi. Lai ar kaifu finišētu, ir jāskrien vai nu ļoti ātri vai lēni, lai nav naktī. Vēdera problēmas nepieminu, jo nezinu, kuram tādas nebija – jāpaprasa Romānam, varbūt viņam nebija.

Nākamgad jānokārto parāds. Obligātais ekipējums mazāks, bet bija distancē pārbaude visiem. Mēs esam spēcīga tauta. Man liekas, ka pret iedzīvotāju skaitu esam vadošie?! Kurš saskaitīs. Tiekamies rudens mačos.”

UTMB mazais brālis ir CCC distance ar 101 kilometru un 6100 augstummetru summu, kas sākas vietā, kur pilnās distances dalībnieki veikuši 70 kilometrus un trasē pavadījuši pirmo nakti. Otro gadu pēc kārtas CCC trasē (pērn 19.vieta) sevi pārbaudīja Latvijas vadošais taku skrējējs Andris Ronimoiss, kurš ITRA favorītu sarakstā bija dalītajā sestajā ailītē un šo pozīciju izcīnīja arī trasē (11:25:37), uzvarētājam Tomasam Evans (10:44:32) no Lielbritānijas zaudējot 41 minūti. Piebilstams, ka latvietim pirms starta bija vienāds ITRA reitinga 865 punktu skaits ar nākamo uzvarētāju, kas norāda uz mūsu skrējēja augsto konkurētspēju.

Andris Ronimoiss: “Labs starts. Nelielas novirzes no plānotā uztura plāna sacensībās visticamāk maksāja ceturto vai piekto vietu. Ņemot vērā saraustīto vasaru un to, ka objektīvi nebiju labākajā formā, ar startu esmu apmierināts.”

Latvijas taku izlases līderis šoreiz neparādīja savu labāko sniegumu, taču nostartēja labāk nekā savā debijas reizē pirms gada. Sagatavošanās posmā pēdējā mēneša laikā izcīnīta uzvara Polijas 52 kilometru sacensībās (11.augusts) un otrā vieta Šveices 60 kilometru kalnu skrējienā (28.jūlijs).

Starp 202 sievietēm CCC distancē 11.vietu izcīnīja izlases skrējēja Linda Boldāne (15:16:35), uzvarētājai ķīnietei Miao Yao (11:57:46) zaudējot 3 stundas un 18 minūtes. Tikmēr Anete Švilpe (17:09:26) finišēja vēl pēc nepilnām divām stundām augstajā 21.vietā.

Screen Shot 2020-02-04_fmt

Anete Švilpe: “Man ir liels prieks par citu latviešu skrējēju sniegumu. Pirmo reizi tiku pie augstuma slimības, tā ka jāizdara secinājumi un jāmācās no šīs pieredzes, lai nākamgad var izdarīt to, ko gribējās jau šogad un citas reizes zināt, kā rīkoties. Tagad zinu, ka jābūt tai gatavai. Protams, ir rūgtums par ne tik veiksmīgu startu, bet tas tikai motivē strādāt tālāk. Režīms nedēļu pirms skrējiena varēja būt nedaudz citādāks, bet šobrīd tās ir vairāk teorijas, ko būs jāpārbauda praksē. Iespējams, varbūt vajag sacensības augstienē nedaudz pirms, varbūt vajag mazāku slodzi. Nepārbaudot grūti pateikt, kas strādās vislabāk, tāpēc tagad vairāk tāda minēšana.”

101 kilometru garumā no 61.pozīcijas pirmajos kontrolpunktos līdz 36.vietai aizcīnījās vēl viens Latvijas izlases pārstāvis Didzis Glušņevs (13:03:45) no Bikstiem, parādot vienu no saviem labākajiem taku skrējieniem.

Didzis Glušņevs: “Nedaudz ir stīvums, bet viss kārtībā. Viss pa lielam bija labi, vienīgais nedaudz vēderproblēmas pamocīja pirmajā daļā, bet ar to tiku galā. Laiks bija labs un līdz ar to skrējiens arī. Protams, vienmēr jau būs, kur mācīties, bet lēnām kāpju uz augšu.”

26 stundu un 30 minūšu kontrollaikā kopā draudzīgi finišēja arī vārda brāļi Kristaps Pilskalns un Kristaps Ceriņš (17:36:16 un dalīta 264.vieta).

Kristaps Pilskalns: “Skrējiens labs. Pats esmu par rezultātu priecīgs. Laikapstākļi nelutināja un gadījās arī sāpīgi nokrist vienā noskrējienā, jo viss bija vienos dubļos. Katrā ziņā šādi skrējieni iedvesmo turpināt treniņus un daudz neslinkot.”

Starp 1900 dalībniekiem nefinišēja aptuveni 15 procenti, viņu vidū bija Antra Lukševica un Vilnis Brakovskis.

Antra Lukševica: “Pasākums katrā gadījumā bija īpašs. Laika apstākļi ziemeļniekam ideāli, arī dubļi bija vietā. Patika tas brīdis, kad pa upi bija jāskrien. Ja nebūtu lijis lietus, tad tur būtu akmeņu taka. Noteikti atgriezīšos ar labāku ekipējumu un stiprākām kājām, ja vinnēšu loterijā, vajag finišu.”

PS_fmt

Pēteris Skorovs: “UTMB un TDS ir kā svētceļojums. Katram taku skrējējam tur jābūt skrējušam. Pārsteidza kuplais latviešu skrējēju pulks un viņu labais sniegums. Līdzskrējēji no Alpu zemēm nevarēja saprast, kā viņi tik labi sagatavojās. Latvijā nav tādu kalnu, kā UTMB un TDS trasēs.”

Vilnis Brakovskis: “Iespaidi ir vooou! Nefinišēju, bet emocija, tieši vēl tagad, pārdomājot visu detaļās ir ļoti jaudīga.”

Tehniski grūtākais no visiem Monblāna skrējieniem ir 121 kilometru TDS ar 7300 augstummetriem, kas ‘’Samonī virzienā pa kalnu slēpošanas trasēm stiepjas no Itālijas Alpiem. Latvijas izlases taku skrējējs Artūrs Vadzis apsteidza vairākus favorītus un finiša arku sasniedza 19.vietā (15:53:50), sacensību sākumā pirmās kalnu virsotnes sasniedzot 77.pozīcijā. Pirmo reizi kādā no Monblāna skrējieniem uzvarēja Polijas pārstāvis, kuram latvietis zaudēja divarpus stundas. Aktuālais Siguldas kalnu maratona uzvarētājs Monblāna skrējienos nebija startējis piecus gadus, kad demonstrēja vienu no labākajiem Latvijas skrējēju sniegumiem. Taču atgriešanos Alpos savas valsts simtgadē skrējējs no Drustiem atzīmējis ar vērienīgu personīgo rekordu un sagaidāms arī kāpums ITRA reitinga tabulās.

Artūrs Vadzis: “Vēl esmu pa Šveices kalniem, nezonā. Šķietami esmu atkopies labāk kā gaidīts un traumas nav atsvaidzinātas. Par TDS varu teikt, ka zinot, kā šosezon gājis, uz neko vairāk nebiju cerējis. Traumas dēļ vasara sanāca praktiski bez treniņiem. Pēdējās trīs nedēļas gan pavadīju kalnos un tam bija liela nozīme. Pirms starta pašam bija ļoti liela neskaidrība par to, ko sagaidīt. Iepriekšējā vakarā tika veiktas nelielas izmaiņas distancē, nelabvēlīgo laikapstākļu dēļ. Trasi iepriekš jau par 90 procentiem biju izskrējis un arī tas, ka nebūs orģinālā distance neiepriecināja. Pirmā distances daļa pagāja bez sarežģījumiem un laikapstākļi bija man gana pateicīgi – ne pārāk karsti, tikai zemākos distances punktos bija ļoti mitrs gaiss.

Pirmā bedre bija ap 75.kilometru, kad sākās nelielas problēmas ar vēderu un turpmākie 15 kilometri bija saraustīti. Īsi pirms Col Du Joly čekpointa (~90km) noķēra spēcīgs negaiss, kas atkal pamodināja un distances pēdējā daļa gāja visai raiti, par spīti tam, ka ieēst varēju mazās devās un retāk nekā vajadzētu.”

Allaž skarbajā TDS, kur kontrollaiks ir 33 stundas, startēja 1600 dalībnieki. Viņu vidū bija vēl 12 Latvijas skrējēji, no kuriem finišu nesasniedza divi pārstāvji. Kopīgi finišēja Andris Sprūds (23:15:31 un 244.vieta) un Matīss Haritonovs (23:15:42 un 246.vieta).

Andris Sprūds: “Šogad bija gan karstums, gan vētra un krusa. Kopumā žēl, ka izņēma Prolognan pāreju, nebija tik lielas motivācijas skriet. No otras puses, skrienot tai pārejai garām pa apakšu sapratu, ka negribētu tur tajā brīdī atrasties. Pie viena zibens spēriena pat manas alumīnija nūjas noraustījās. Aināram Kumpiņam esot šausmīga krusa kritusi uz galvas, es dabūju drusciņ mazāk, bet arī neslikti. Skrējām kopā ar Matīsu Haritonovu. Abi spriedām, ka esam tādā melnajā caurumā – top džeki jau sen kā bija prom, bet lielās tautas masas vēl aiz muguras. Ar savu rezultātu biju gandrīz apmierināts, ņemot vērā visas problēmas ar treniņiem, taču tad ieraudzīju Andra Ronimoisa un Romāna Evarta rezultātus, un sapratu, ka mans rezultāts pat nestāv līdzi. Kopumā latviešiem labs gads, izskatās, ka Andra Ronomoisa regulārie kāju treniņi visiem nāk par labu.”

MH_fmt

Matīss Haritonovs: “Man turpinās atvaļinājums – ķeru sauli un dabu Francijas dienvidos. UTMB nedēļa Chamonix ielejā ir mana vasaras atvaļinājuma galamērķis otro gadu pēc kārtas. Un noteikti ne pēdējo. Cilvēki, kalni un sacensības rada vienreizēju gaisotni. TDS bija nedaudz tehniskās par CCC ar sarežģītākiem noskrējieniem, bet tai pat laikā iepriekšējā gada pieredze ļāva izbaudīt katru skrējiena stundu, un tās bija gana – veselas 23. Diemžēl iepriekšējā vakarā pēc skrējiena, mana draudzene Kaidi, pieņēma lēmumu neskriet vasaras sākumā iegūtas traumas dēļ. Pirmos 70 kilometrus ripoju pamatā viens pats, bet tad kontrolpunktā satiku vēl vienu letiņu – Andri Sprūdu, un tā arī noripojām kopā līdz pats finišam. Nezinu vai jau nākošgad, bet noteikti būsim atpakaļ uz atvaļinājumu Šamonī. Vēlreiz TDS. Un tad arī pienāks laiks UTMB.”

Ilgāk par diennakti trasē atradās Arnis Avots (25:22:10 un 400.vieta), Ainārs Kumpiņš (25:38:45 un 430.vieta), Mārtiņš Allers (27:52:08 un 715.vieta), Hugo Jakobi (28:42:27 un 797.vieta).

Ainārs Kumpiņš: “Ļoti grūts un ļoti patika. Mēģināšu tikt arī uz nākamo gadu. Nejūtos fiziski gatavs kam tādam, bet par izstāšanos ne reizi neiedomājos. Sāku jau gatavoties nākamajam. Fiziski, pārsteidzošā kārtā, jutos ļoti labi. Ir bijušas vieglākas ultras, pēc kurām esmu jūties vairāk izpumpēts. Varbūt tāpēc, ka TDS ir vairāk lēnas rāpšanās kalnā. Jo nav tā, ka būtu sevi taupījis. Saprāta robežās spiedu, cik varēju. Viss pārējais ap skrējienu, kalniem un vietu arī forši.”

Mārtiņš Allers: “Laikā apstākļos bija viss spektrs – vējš, lietus, zibens, migla. Vēl bija interesantas baltās govis, ko iepriekš nebiju redzējis, krauja ar ūdenskritumu, gar kuru gāju naktī un domāju – ja tur ieveļas, neviens tevi neatradīs.
Biju saklausījies par visām grūtībām, kas sagaida, taču vistrakākais bija miegs. Tā, ka pieverot acis, uzreiz rādās sapņi īpaši uz taisnajiem gabaliem, un ne tikai naktī.
Ļoti patika vietējo atbalsts. Uz šīm sacensībām no idejas līdz realizācijai pagāja trīs gadi – treniņi, kvalifikācijas mači, izloze, Siguldas serpentīns. Nākošais mērķis ir UTMB, jāsavāc tik punkti!”

30 stundās iekļāvās Lauma Čerņevska (29:05:43 un 92.vieta starp 169 sievietēm), Pēteris Skorovs (29:18:56 un 860.vieta) un Brazīlijas džungļu maratona uzvarētāja Alma Vītola (29:33:05 un 97.vieta starp ).

Alma Vītola: “Krāsaini. Treniņi varēja būt krietni vairāk, bet tas jau vienmēr. Parasti trasē sanāk vairāk sačupoties ar citiem, šoreiz kaut kā pa savam sanāca. Sekoju līdzi citiem mūsējiem – liels prieks, spēcīgi daudzi noskrējuši.”

Tuvāk 32 stundu kontrollaikam finišēja Voldemārs Ārons no Liepājas (30:44:44 un 1045.vieta), bet finiša arku Šamonī nesasniedza rīdzinieki Linda Beldava un Toms Puravs, kā arī Denis Aļeksejevs.

LB1_fmt

Linda Beldava: “Šobrīd kopš paša TDS dzīvoju ar sāpēm. Kaut kas iekšās sagājis greizi. Bet vispār sajūtas pozitīvas – izstājos pareizajā brīdī, lai nenomocītu sevi līdz galam. Uz jautājumu – kam man tas vajadzīgs? – pozitīvas atbildes nav. Visticamāk, man tas nav vajadzīgs. Bet pastaiga 70 kilometru garumā bija skaista un interesanta. Un kaut kā nesajutu neko tik grūtu, kā man bija sastāstīts. Bet var jau būt, ka viss “labais” sākās tikai pēc tiem 70km?!”

Deniss Aļeksejevs: “Es pat nezinu. Noteikti smags gadījums. Lietus ļoti patraucēja. Naktī lija, un trase bija dubļaina. Pats divreiz naktī kritu, un vienā reizē pārsitu kāju uz akmeni. Tāpēc 89. kilometrā bija jāizstājas, nevarēju vairs paskriet. Bet kopumā pasākums un skrējiens ir augstākajā līmenī un izdevies. Prieks, par mūsējiem, kas sasnieguši augstus rezultātus. Tagad atliek atpūsties, un gatavoties nākamajam gadam. Darīšu visu, lai tur būtu. Un jācer uz loteriju. Tas ir pasākums, kas izraisa atkarību – gribās tur būt vēl un vēl..”

Piecgadi atzīmēja OCC distance ar 55 kilometriem un 3500 augstummetru summu. Starp 368 dāmām 35.vietu izcīnīja Viviana Veronika Kirilova (8:22:10), no jaunzēlandiešu uzvarētājas atpaliekot divarpus stundas. Natālija Ženiņa (10:04:54) ierindojās 112.vietā, bet Lelde Broka (10:55:55) finišēja 165.vietā.

VK_fmt

Veronika Kirilova: “Man personīgi OCC nelikās baigi grūts, bet nevar teikt, ka tas ir viegls. Man pietrūka spēka kāpšanai augšā, īpaši posms no Trientas līdz augšai Catogne likās diezgan stāvs kalns un gāja ļoti lēni. Man arī ļoti slikti iet tehniskos noskrējienos, kur ir daudz akmeņi, man ieslēdzas “bremzes režīms”.

Bija dažas nelielas ķibeles, sanāca nokrist 41.kilometrā, bet diezgan veiksmīgi, jo tikai saskrāpēju ceļgalus un skrienot no pēdējā kalna pamanīju, ka aizmirsu nūjas pēdējā kontrolpunktā, nācās kāpt augšā. Labi, ka bija tikai kādi 300-400 metri.
Protams, finišējot, biju priecīga, ka paveicu pluss-mīnuss ieplānotajā laikā. Sev galvā biju iedomājusies, ka būtu labi noskriet par 8-9 stundām un sanāca tieši 8 stundas un 22 minūtes. Protams, liels paldies Andrim Ronimoisam par treniņplānu visas vasaras garumā, kaut trenējos tikai uz asfalta, jo potītes traumas dēļ, ko dabūju Spānijā, nesanāca trenēties pa takām, kur bija noskrieti tikai trīs “Lūša” distances. Tā kā, ir kur augt, un trenējoties, var pieveikt kalnus ātrāk. Vajadzēs vēl padomāt par nākamo gadu, un galvenais – vinnēt loterijā, jo šo gaidīju trīs gadus.”

Voldemārs Arons: “Tagad jau viss grūtais aizmirsts. Tas ir grūts darbs, lai vispār varētu piedalīties un, protams, finišēt. Tuvākajā nākotnē atturēšos startēt.”

Arnis Avots: “Pagājušajā gadā jau noskrēju CCC distanci un likās, ka jāsper nākošais solis uz garāku distanci. Tātad nākošā ir TDS. Mani gan brīdināja, ka TDS esot grūtāka, domāju cik tad nu grūtāka var būt, jo CCC jau nebija viegli, jo tādi kāpumi un noskrējieni pie mums nav reāli. Viss noritēja veiksmīgi un 27.augustā biju Šamonī, numurs saņemts inventārs kārtībā. Laiks ar labs ,pagājušajā gadā CCC skrējienā lija stipri un atmiņas nebija labas.

Pašā vakarā atnāk ziņa, ka starts tiek pārcelts par divām stundām 8.00 no rīta un trase pamainīta. Starta rīts nervozs, jo nekad nezini, kā būs.

Starts, protams, iedvesmojošs un visi 1800 trakie dodamies trasē. Drīz klāt pirmais kalns – putekļains un pastāvs, kāpjas labi, bez stresa tik uz augšu. Divās stundās esmu Mont favre 2440 metri virs jūras līmeņa. Painteresējos asistentiem, ap kādu pozīciju esmu, jo pats jau nevaru saprast – priekšā daudz, aizmugurē arī gara čūska. Izrādās nav slikti – ap 640 vietu. Plāns bija noturēties ap 800 pozīciju, lai nav sliktāk, kā pagājušo gadu, bet vispār jau galvenais ir noturēties līdz galam. Tālāk strauji uz leju, uzreiz pamanu savu lielāko mīnusu – noskrējiens, baigi iet garām, jūtos pagalam vājš. Klāt lielais kāpiens uz Chavanes – augstākais punkts gandrīz 2600 metri virs jūras līmeņa. Kāpjot sajūtu elpošanas problēmas, jo virs 2000 metriem ir savādāk, bet vienalga kāpju daudziem garām. Augšā esmu un vēl diezgan dzīvs, tas vieš optimismu, ka būs labi. Ja esi augšā, drīz būsi lejā – sākas garš noskrējiens, kur visi, kam nav slinkums iet garām – vecums, ko tu padarīsi – nu nevaru noskriet. Arī kājas sāk jau just, arī gaisa temperatūra paaugsta, kādi 21-23 grādi man pa siltu, ir pats pusdienas laiks.

Diezgan negaidīti uznāk riktīgs negaiss – lietus, vējš. Visi kaut ko velk mugurā. Man tas netraucē, uz tā rēķina apdzenu ļoti daudz un arī kāpienā jūtos labi, elpošana apradusi, lietus atdzesējis. Klāt 2400 metrus augsta virsotne St. Bernard. Padzeros, iedzeru buljonu, nedaudz ievelku elpu, satieku latvieti Hugo, kurš ienāk nedaudz pēc manis, seko pagarš noskrējiens uz Sant Maurice – gana sarežģīts, kur atkal daudzi skrien garām, sāku jau daudzus lēnām atpazīt – augšā es viņus, lejā viņi mani. Kājas noskrējienā cieš diezgan, lejā būs kontrolpunkts, kur esmu nolēmis ieturēt pauzi ar asistentiem – savu dēlu Andri un meitu Annu, tādēļ daudz netaupos, bet tāpat esmu lēns.

Lejā atkal paliek karsts, tas man nepatīk, noskriets 51 kilometrs, bet jau pasmagi. Punktā atpūšos, asistenti saka, ka tāpat esmu ap 600 pozīciju – nemaz nav slikti, kontrollaiki arī piecu stundu attālumā – nekāda stresa. Jādodas tālāk, sekos ļoti garš kāpiens uz Rozilendu, kāpienā uznāk otrs negaiss. Ir jau vakars, paliek pavēss, arī es beidzot uzvelku jaku. Te var piebraukt un asistenti uzmundrina, ļoti pacilājoši, būs sasniegta puse distances, bet es esot pat ap kaut kādu 500. vietu. Neticami! Pa ceļam kāpienā biju apsteidzis Almu, Mārtiņu, vēlāk arī Hugo, arī viņi labi turas, bet trakākais tikai vēl priekšā.

Pēc nelielas atpūtas punktā dodos tālāk jau absolūtā tumsā. Negaiss savu padarījis, turpmāk gandrīz nekas normāli nav skrienams, nokāpienos iet ļoti smagi, kājas slīd uz visām pusēm, jāliek lietā savas tautas deju dejotāja iemaņas, reljefs traks, akmeņi lieli un mazi. Jā, tagad tik sākas mentālais pārbaudījums, daži priekšā arī krīt. Brīžam esmu arī viens pats, tad gan tā jocīgi, jo jāskatās marķējums. Kaut kā nonāku Les Contamines, tur arī asistenti palīdz atkopties esot ap 450-500.vietu. Neticami, man jau likās, ka kaut ko apdzenu, bet liekas, ka vienus un tos pašus dažas reizes. Daudzi punktos uzturas īsāku laiku. Mana taktika ir vismaz katrā otrajā atpūsties, padzerties, buljoniņš, kola un tad aiziet. Tie nokāpieni – neceļas vārds “noskrējieni” ir vienkārši nereāli grūti. Nemanot klāt 107. kilometrs un kāpiens Le Tricot virsotnē. Jā, tas tik bija kāpiens. Pa burzmu biju aizmirsis uzlādēt Garminu un viss beidzās, bet tikai pēc tam apskatot rezultātu, redzēju, ka esmu kāpis divas stundas. Pašam likās, ka kāpju mūžīgi, tik nereāli stāvs, bet redzēju, ka daudziem ir vēl smagāk, daudzus apdzinu. Sapratu, ka joprojām esmu jaudīgs, bet katram kalnam pienāk gals, tikai ne man – turies sīkstais latvieti! Visādas jocīgas domas iet pa galvu – ko, kas, kāpēc? Uzzinu, ka turos ap 400-420.vietu. Neticami, sāku gaidīt skrējiena beigas. Nepareizi, vēl izrādās daudzas augšas un lejas. Kājas jau pabeigtas, neuzmanīgi aizķeros aiz akmens, īkšķa nagam vajadzētu būt nost – tā arī vēlāk izrādīsies, pulksteņa nav, nevaru atcerēties, kas tur beigās bija, kurš kilometrs.

Seko tāds aplauziens, noskrienot lejā uz asfalta, redzu pilsētu domāju: “yes – Chamonix” zvanu asistentiem, lai jau gatavo karogu. Kā tad, izrādās Le Houches pilsētiņa, gandrīz paskrienu garām kontrolpunktam. Izrādās vēl astoņi kilometri līdz Šamonī, pēc pēdējiem datiem esot 398., pa kuru laiku?

Piezogas spīts, noturēt vismaz 400nieku. Skrienu, ko varu, bet ātruma nav – sāp viss, kas var sāpēt. Kādus četrus kilometrus līdz beigām divi gabali paskrien garām, bet izdarīt neko vairs nespēju. Klāt pēdējie divi kilometri, saņemu karogu no bērniem un pēkšņi nekas vairs nesāp, nesos kā traks, publika atbalsta, karogs augšā un finišē Latvijas pārstāvis Arnis Avots. Es to tomēr izdarīju! Beigās izrādījās precīzi 400. vieta kopvērtējumā un 30. vieta sava grupā. Lielisks veltījums Latvijas simtgadē. Būšu priecīgs, ja būšu kādu iedvesmojis, jo gadi nav šķērslis, kā saka vajag tikai kāpt! Rezumējot, salīdzinoši TDS tomēr ir grūtākais, ko esmu veicis. Kas vajadzīgs? Labs mentālais noskaņojums, protams, fiziskā sagatavotība, bet teiktu, ka 50 uz 50 plus veiksme. Šogad Latvija bija sevišķi jaudīga ar lieliskiem rezultātiem.

LB_fmt

Lelde Broka: “OCC bija iespaidīgi, pirmo reizi tādi augstummetri. Plāns bija doties mierīgi, bet ļoti neslinkojot. Tā apmēram arī izdevās. Kur varēju, uzskrēju. Finišētāja vestīte ir, tā ka esmu apmierināta.”

14 stundās un 30 minūtēs finišēja arī Imants Vadzis (07:47:31 un 161.vieta) un Dāvis Brammanis (10:05:26 un 630.vieta).

Dāvis Brammanis: “Šis bija pirmais mans skrējiens 50+ kilometri un pirmais ultramaratons, neskaitot SKM. Pieteikties UTMB izlēmu jau pirms diviem gadiem. Tiklīdz ieguvu nepieciešamos punktus pieteicos. UTMB ir sporta notikums, kas uz nedēļu kļūst par pilsētas festivālu. Visu nedēļu pilsētu piepilda dažādu valstu sportisti, līdzjutēji, līdzbraucēji. Patīkamākā daļa OCC skrējienā bija starts un finišs, kur jebkuru skrējēju atbalsta vienlīdzīgi – arī, ja esi no lēnākajiem. No tehniskās puses – kā jau īstos kalnos, pie mums Latvijā neatrast tādus kāpumus, segumu utt. Kopumā esmu ļoti apmierināts gan ar šo notikumu, gan savu rezultātu. Tik skaistā vietā 58 kilometri nemaz nav daudz.”

Reizi divos gados Latvijas taku skrējēji spēj izveidot komandu 300 kilometru pārgājienam PTL ar 28 000 augstummetru summu. Šoreiz 150 stundās (150:05:26) 26.vietu izcīnīja komanda “Tukums” ar soļotāju Anitu Liepiņu, rogaininga entuziastu Valteru Kaminski un Ediju Sadauski. Piebilstams, ka ātrākā komanda finišēja par trešdaļu ātrāk (100:00:24).

IV_fmt

Imants Vadzis: “Ar rezultātu esmu apmierināts, lai gan pirms starta biju cerējis iekļauties septiņās stundās. Laikapstākļi skriešanai bija ļoti labvēlīgi. Skrējiena sākumā gan kājas bija diezgan stīvas un gāja grūti, bet uz trases beigām jutos labāk.”