Stirnu buka likumi

Žurnāls: 02 | Zilo kalnu Stirnu buks 2018 Maijs

Teksts: Signis Vāvere, žurnāla galvenais redaktors

“NEMĒSLO MEŽĀ! Pirmkārt, tu tapsi par cūku. Otrkārt, tu sabojāsi mežu, saindēsi un nonāvēsi daudz dzīvu radību. Treškārt, tu sabojāsi prieku daudziem cilvēkiem. Un, ceturtkārt, ja man tevis dēļ būs jāpaliek par cūkmenu pārāk ilgu laiku, es tevi piekaušu!”

Cūkmens un tas, ka cilvēks, ieskrienot mežā, kļūst labāks, savu ir izdarījuši. Pēc Tērvetes posma dabas parka darbinieku lielākais pārsteigums bija tas, cik tīrs ir mežs. Kā sakopta apkārtne un trase. Tikai nomīdītā zāle un sestdienas trakuma atskaņas liecina, ka mežā ieskrēja vairāk nekā četri tūkstoši Stirnu buku. Protams, vislielākais paldies mūsu Ežiem un takuzinim Šoko, bet arī jūs, buki, zināt kā nemēslot mežā. Ja nu tomēr ir kas izmetams, tad sacensību centrā to darāt miskastēs un mežā pie ūdens punktiem, vai sliktākajā gadījumā pie marķējuma zīmēm.

Bet, tā kā mēs mežā ieskrienam daudz un dažādi zvēri, tad Cūkmena likums nav vienīgais.

Starta likums. Nestāvi priekšā, ja izbaudīsi skrējienu. Tu taču zini, kurus vari noskriet un kurus nevari. Ja nostāsies priekšā Andrim Ronimoisam, tad būtībā tas būs vienīgais brīdis, kad tu viņam būsi priekšā. Bet neērtības radīsi gan sev, gan viņam. Mēs negribam, ka “pūcīte nomin zvirbulim kāju.” Tas pats attiecas uz nūjotājiem – starta koridorā nostājaties beigās. Mēs zinām, ka tāls un ilgs ceļš priekšā, bet diez vai tie daži desmit metri to padarīs grūtāku.

Austiņu likums. Mūzika ir cool, pašam patīk skriet ar mūziku. Taču meža skaņas ir vēl krutākas. Un, īstenībā, dzirdēt skaņu: “Tagad startēs lūši un buki,” kad esi zaķis, ir briesmīgi laba sajūta. Tā pat mežā – ir brīži kad apdzen tu, un ir brīži kad apdzen tevi. Un ar austiņām skrienot, nedzirdēsi, kad kāds tev tuvosies, nedzirdēsi, kad teiks pa kuru pusi apdzīs. Un bikses piečurāsi, kad kāds tev uzsitīs pa plecu, klausoties dziesmu “hit me baby one more time.”

Apstāšanās likums. Ja vari, tad turies vairāk takas labajā malā – gan skrienot, gan apstājoties. Man ir mazi bērni, tāpēc zinu, ka mežā visa kā ir tik interesanta, un tad vajag pārlēkt pāri celmam taciņas vienā pusē un pasmaržot puķītes otrā pusē. Dažiem Stirnu buks ir labi pavadīts laiks ar skriešanas elementiem, dažiem tā ir sacensība par sekundēm un punktiem. Cienīsim cits citu. Neapstājamies pēkšņi, un, ja nu ir kas interesants takas otrā pusē, pārliecināmies vai kādu netraucēsim. Un ātrie skrējēji – nedusmojaties, taku skriešana nav tas pats kas skriešana uz Valmieru. Gadās gan dabīgi nekustīgi šķēršļi, gan arī diezgan kustīgi.

Finiša likums. Smaidi. Bija taču labs skrējiens. Ja arī kaut kas neizdevās – būs nākamais.

Bet zinu, ka Tu, Stirnu buk, esi brīvs zvērs. Tu skrien, nebaidies grūtību, vienmēr smaidi un gribi sev apkārt redzēt tādus pašus Stirnu bukus. Bet, ja nevari savu draugu, kolēģi vai kaimiņu pierunāt ieskriet mežā, tad iedod viņam palasīt žurnālu par skriešanu mežā un Stirnu buku. Nu apmēram – ja nevari paskriet mežā, tad vismaz guli meža virzienā. Tiekamies. #esesmustirnubuks