Stirnu buks lec auļiem vien, auļiem vien

Žurnāls: 14 | Ozolkalna Stirnu buks 2019 Oktobris

Teksts: Signis Vāvere | Foto: Gatis Indrēvics

Auļi ir Latvijas mūsdienu tautas mūzikas grupa, kas paši sevi dēvē par “dūdu un bungu grupu”. Grupa galvenokārt izpilda instrumentālo mūziku – dažādu latviešu tradicionālo tautas deju un dūdu melodiju aranžējumus, citu Eiropas tautu tradicionālās melodijas. Katrs Stirnu buks, dzirdot vienu no viņu kompozīcijām, zina, ka tā ir Stirnu buka starta mūzika, tad jāsāk skriet. Edgars Kārklis ir Stirnu buka abonements un muzicē Auļos.

Tu aizraujies ar fotografēšanu. Ko tu gribētu nobildēt?

Ko tik es negribētu – saraksts ir ļoti garš, un, ar laiku fotografējot un iemācoties kaut ko jaunu, gribās aizbraukt atpakaļ uz vietām, kur esmu jau bijis, to nofotografēt labāk. Virziens, kas man fotogrāfijā interesē ir ceļojumu un dabas fotogrāfija. Pateicoties savai mammai, kura mani jau no agras bērnības sāka iepazīstināt ar pasauli, ceļošana ir kļuvusi par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Esmu pabijis patiešām daudz eksotiskās vietās un situācijās, reizēm pat pašam neticas. Un fotogrāfija – tā ir lieta, kas palīdz šīs atmiņas labāk saglabāt. Tāpēc, dodoties ceļojumos, mēģinu visu skaisto iemūžināt fotogrāfijās, tā, lai laiciņu pēc ceļojuma varu paskatīties un teikt – “Es tiešām esmu tur bijis un tā ir mana fotogrāfija? Skaisti.” Tieši tagad gatavojos apmeklēt vienu no saviem sapņu galamērķiem – Islandi. Tur ir tik skaista daba, domāju, ka tur kaut kam labam ir jāsanāk.

Fotografēšana ir sēdēt mierā klusumā un gaidīt brīdi, muzicēšana ir aizpildīt klusumu, skriešana aktīva kustība. Kā to visu var savienot?

Tā kaut kā man dzīvē ir iekārtojies – nevaru nosēdēt uz vietas un, ja kaut ko sagribas pamēģināt, visbiežāk nepretojos savām vēlmēm. Reizēm gan liekas, kāpēc darīt tik daudz nesaistītu lietu, pareizāk būtu izkopt vienu noteiktu virzienu un to darīt labāk, bet tāds laikam es esmu, man patīk daudzveidība.

Stirnu bukā starts tiek dots ar Auļu Diņķi. Tā ir skrienamdziesma?

Ja jau skrējējs un Stirnu buka organizators Rimants šo ir izvēlējies, kā starta mūziku, tad jau droši vien, ka ir. Katrā ziņā man ir liels prieks dzirdēt, ka Auļu mūzika tiek atskaņota Stirnu bukā un vēl tik svarīgā brīdī. Stirnu buka starts un šī dziesma ir jau tik ļoti savijušies kopā, ka izdzirdot dziesmas sākumu, tas palīdz sagatavoties skrējienam. Kaut kādu sajūtu tas noteikti rada. Man noteikti.

Par ko ir tas gabals?

Labs jautājums, uz kuru diez vai ir pareizā atbilde. Dziesma ir no Auļu albuma Etnotranss. Veidojot jaunu programmu mums Auļos ir tā, ka tiek iezīmēts kāds virziens un zināma vīzija par to, kā kādai programmai būtu jāizskatās, bet kāds būs gala rezultāts, to neviens arī nezin, kamēr darbs nav pabeigts. Arī dziesmu nosaukumi sākumā parasti ir diezgan primitīvi – kā šinī gadījumā ET٥ (Etnostranss, gabals 5). “Dinķis” tā ir dziesma, kuras mūzikas autors ir Kaspars Bārbals, bet, vai viņš rakstot mūziku, kā mūzu bija iedomājies šādu nosaukumu, es stipri apšaubu. Nosaukums “Dinķis” radās piesaistot rakstnieci Laimu Muktupāvelu. Pieaicinājām viņu, lai viņa savilktu visu vienā veselā, katrai dziesmai pierakstot nelielu tekstiņu, kas veido veselu vienotu stāstu. Kāpēc “Dinķis”? Tur jāprasa rakstniecei, kas tieši par asociāciju bija, lai izdomātu šādu nosaukumu. Un, ja nu gadījumā kāds nezin vārda “dinķis” nozīmi, tad skaidrojošajā vārdnīcā to noteikti var atrast.

Kā Auļi nonāca Stirnu bukā?

Tik sen es neskrienu, lai zinātu, kad tieši tas aizsākās, jo jau pirmajā skrējienā pirms trim gadiem, pats biju izbrīnīts, cik daudz dzirdu tieši Auļu mūziku. Varu tikai minēt, ka kādam no organizatoriem patīk tas, ko spēlējam. Mans personiskais viedoklis varētu būt tāds, ka Stirnu buks ir tāds ļoti latvisks skrējiens. Tas, ko tu redzi skrienot, tās ir ļoti latviskas ainavas, aizauguši meži, krūmi, tāda skaista nekārtība, ko citur Eiropā nav nemaz tik viegli atrast, tas viss šinī laikā, kad viss ir pārāk sakārtots. Domāju tāpēc arī Auļu mūzika – tāda latviska, arī mežonīga, kopā ar skriešanu skaistā ainavā – ļoti latvisks savienojums!

Arī posmu video mūzikā tiek izmantoti Auļi.

Jā, esmu to novērojis. Kā jau iepriekš minēju, arī man šķiet, ka mežs, skriešana un Auļi ir trīs lietas, kas ļoti labi iet kopā. Šoreiz runājot, no Auļu dalībnieka, nevis skrējēja puses, man ir prieks, ka mūsu mūzika tiek izmantota plašāk nekā mēs to paši spējam izdarīt ar saviem koncertiem. Un, ja tas tiek darīts laba mērķa labā – saglabāt atmiņas esošajiem dalībniekiem un ar video palīdzību pieaicināt jaunus cilvēkus skriešanai, tas, man liekas, ir iemesls būt gandarītam, par to, ko mēs darām.

Cik daudz instrumentus ir jāspēlē, lai kļūtu par multiinstrumentālistu?

Jā, nezinu kad šis ir aizsācies, bet šādu terminu man bieži piedēvē. Parasti spēlēju stabuli, dūdas un akordeonu. Tā ka, ja kāds grib kļūt par multiinstrumentālistu, ar trīs instrumentu apgūšanu ,vienalga kādā līmenī, vajadzētu pietikt.

Kas ir eksotiskākais instruments, ko esi turējis rokās?

Grūti teikt – domāju, kas ir eksotiskāk – materiāls no kā izgatavots vai, kas to ir izgatavojis. Biju piemirsis, bet tikko ienāca prātā – tas noteikti ir mans pirmais instruments, ko sāku spēlēt 4 gadu vecumā. Tas ir piepūsts, izkaltēts cūkas urīnpūslis, kas piebērts ar zirņiem un ar auklu piekārts pie zariņa. Zariņu kustinot, var zirņus ritmā pa to pūsli kratīt. Šis ir smieklīgs, vajadzētu atkal paspēlēt.

Un kurš ir tavs eksotiskākais skrējiens?

Tā kā sāku skriet tikai 3 gadus atpakaļ, nekur daudz ārpus Latvijas uz skriešanas pasākumiem neesmu braucis. Bet, ja eksotisks, tad prātā viens ir iespiedies – braucot ceļojumos līdzi ņemu arī skriešanas lietas, ir interesanti paskriet citā valstī un pie reizes šo to apskatīt. Tad nu Taizemē tā arī izdomāju apskriet ap vecpilsētas mūri. Lai gan skrēju astoņos no rīta, bija jau +32 grādi un saule karsēja diezgan pamatīgi, bet tas jau protams mani neatturēja. Tas, kas apturēja gan – gaiss tik apdzīvotās valstīs ir vienkārši neelpojams. Noskrienot 20 minūtes, likās, ka esi ieelpojis visas iespējamās pilsētas smakas – mašīnas gāzes, eļļas tvaikus no ielas ēstuvēm un sazin ko vēl. Grūti aprakstīt, bet nu skriet tādā vietā maratonu – to es nenovēlētu nevienam!

Kas tev patīk Stirnu bukā?

Viss man patīk! Tas ir labs veids kā pavadīt brīvdienu, apskatīt un iepazīt jaunas Latvijas vietas, skriešana pa mežu, Stirnu buka draugi, kurus es ārpus Stirnu buka nesatieku, lieliska pasākuma organizācija, ļoti, ļoti daudz lietu. Bet atsevišķi es gribētu pieminēt – man patīk tā lieta, ko Stirnu buks dara – brīnumainā veidā liek arvien vairāk un vairāk cilvēkiem sportot. Man tiešām prieks redzēt, ka sestdienas rītā tik daudz cilvēki ir gatavi sevi nedaudz pamocīt un pavadīt dienu šādā veidā, nevis mājās pie televizora. Un, kad redzu kādā formā tie visi skrējēji ir, atliek tikai novēlēt, lai bukā arvien vairāk un vairāk dalībnieku!

Skrienot tu klausies mūziku? Ja jā, tad kādu?

Neklausos nekādu. Skriešana ir mans atpūtas laiks, gribu dzirdēt klusumu vai skaņas, kas nāk no dabas. Priekš manis skriešana, kā kustība ir laiks, lai fiziski atpūstos no sēdēšanas vai kaut kā ikdienišķa, bet klusums ausīs ļoti labs veids, lai atpūtinātu galvu un dabūtu atkal svaigu skatījumu uz lietām. Vispār skriešana ir lielisks veids kā atpūsties!

Tu esi spēlējis grupā “Vilkači.” Vilkaču maratons nevilina?

Tā gan ir sena informācija, brīnos, ka kāds vispār to zina. Bet runājot par Vilkaču maratonu – esmu par to domājis, bet, tā kā vasara ir koncertu laiks, tad parasti ap to laiku man ir koncerts, līdz šim bez izņēmumiem, tādēļ nākas vien šo skrējienu izlaist. Bet gan kādreiz sagadīsies arī brīvdiena. Katrā ziņā šis skrējiens ir manā redzes lokā, es noteikti kādreiz to pieveikšu!