Stirnu buks diviem

Žurnāls: 14 | Ozolkalna Stirnu buks 2019 Oktobris

Teksts: Signis Vāvere

Kā saka – ja ar skrējēju sapīsies, tad pats par skrējēju kļūsi. Jaunlaulāto skrējiens Stirnu bukā notika pirmo reizi un tajā uzvarēja Ance un Kaspars Gulbinski.

Kā tu nokļuvi līdz skriešanai mežā?

Skriešana, sports kā tāds, man jau kopš bērnības ir paticis un paralēli visu laiku kaut kas ir darīts – mēģināts biatlons, vieglatlētika. Ja tieši par Stirnu buku – kolēģe no Tukuma bija piedalījusies pašā pirmajā Āžu kalna skrējienā, viņa ar tādu azartu man to visu stāstīja, tas bija tieši tas, kas vajadzīgs, man nepieciešams – skriešana pa takām, jo asfalta skrējieni jau bija apnikuši. Devos uz Stirnu buka rīkotajiem sagatavošanās treniņiem Mežaparkā, kur uzreiz arī pieņēmu lēmumu, piedalīšos tieši Stirnu buka distancēs. Un jau pirmajā Stirnu bukā Garkalnes mežos kāpu uz pjedestāla. Ko vēl vairāk vajag – prieks, azarts, kolosāla atmosfēra un cilvēki visapkārt.

Kurš no Stirnu buka zvēriem esi Tu?

Visu gadu garumā tikai un vienīgi Stirnu buks un tā distances, jo uz leju jau nav ko iet! Ja veselība (ceļgali) neļauj, esmu pat izlaidusi skrējienus. Stirnu buku pielīdzinu sev, jo varu skriet un skriet nezināmā virzienā, tā ir vieglāk, nekā pa apli stadionos vai zināmā maršrutā, noteikti bez mūzikas austiņās, lai varu izbaudīt un saplūst ar dabu. Stirnu buks jau pats par sevi – gan skaisti skan, gan izskatās.

Tavs labākais Stirnu buka posms?

Nezinu vai labākais pēc rezultātiem, bet visvairāk patika un lielākās emocijas bija Veclaicenes Stirnu bukā – tas bija so wild – tāls, tāls brauciens no Rīgas, laikapstākļi it kā labi, bet tad pēkšņi sāka līt lietus, gāzt lietus, bet turpinot skriet, saproti, ka tās šaurās meža kraujas ar dubļu nogāzītēm seko viena otrai un nedomā beigties, tad arī apjautu, ka labākus taku apavus nevarētu vēlēties, slīdēja minimāli, muskuļi bija tik saspringuši no slodzes, ka 2 km pirms finiša sāka raut krampjus abos apakšstilbos – nodomāju, ja ne ieskriešu, tad aiziet līdz finišam jau varēs… bet 2 minūšu laikā “uzspicēju radziņus” un aizskrēju līdz finišam. Pēc šī skrējiena bija vislielākais gandarījums par sevi, pat asariņa notecēja, un apbrīnoju Kasparu, kurš nepacietīgi gaidīja mani finišā.

Kur Stirnu bukam būtu jālec?

Skaista daba un interesants reljefs ir pie Valmieras, kā arī ap Rušona ezeru, tur varētu būt kāds posms.

Kas tev vislabāk patīk trasē?

Ļoti patīk pati atmosfēra un Stirnu buka skrējienu koncepts. Protams, meža takas ir manas favorītes, bet asumiņu piešķir tieši kādas īpašas, negaidītas vietas, kā šī gada Ventspils Piejūras posmā – milzīgā kāpa – pieskrienu, nosmejos un cīnos. Tiekot augšā kāpā, pateicos Jūsu kolēģim par šo, kas tur bija tajā brīdī un tikai ar pozitīvām emocijām un atmiņām turpināju pārējo distanci.

Otra foršākā lieta pēc taku skriešanas?

Ceļošana – gan pa Latviju, gan ārzemēs. Vienmēr nodomāju, ka varētu arī ārzemēs izskriet, bet parasti dodamies uz ļoti siltām zemēm un tad saprotam, ka nē – tādā karstumā labāk neskriesim, tāpat vienmēr prasās sporta apģērbs un apavi, jo uz vietas mēdzam pēkšņi izdomāt, ka kāpsim kalnā vai vulkānā. Arī tagad, medusmēnesī, cēlāmies agrā naktī, lai jau plkst. 3.00 sāktu kāpt vulkānā un redzētu saullēktu no tā.

Kam vajadzētu uzstāties uz Stirnu buka skatuves?

Stirnu bukam ļoti piestāv jau iesāktā latviešu daiļrade, jo īpaši latviešu instrumentālā mūzika, kā Auļiem. Patiesībā parasti diezgan maz sanāk dzirdēt mūziku, bet man patīk tas latviskais un katram novadam raksturīgais, tāpēc domāju, ka tās pat varētu būt kāda ne tik zināma vietējā apriņķa grupa vai izpildītājs, kas ar savu “odziņu” papildinātu pasākumu. Kasparam gan liekas, ka Andrim Kivičam būtu jāuzstājas.

Cik Stirnu bukos tu esi piedalījusies?

Līdz šim esmu piedalījusies 13 Stirnu bukos.

Kā tevi sauc un kura ir tava komanda?

Nu jau Ance Gulbinska, iepriekš Rieksta. Tā kā esmu pavilkusi uz skriešanu vīru un dažus viņa radiniekus, tad neoficiāli startējam komandā GULBINSKI.