Stirnu buks ar briedi kalna galā

Žurnāls: 12 | Piejūras Stirnu buks 2019 Augusts

Teksts: Signis Vāvere

Atbraukt, noskriet un izballēties nav vienkārši, bet to dara tūkstoši. Izveidot savu komandu un rūpēties, lai tiktu iegūti maksimāli daudz punktu un cīnīties par augstām vietām – jau grūtāk, bet arī tas sanāk daudziem. Gadiem ilgi pārliecināt, pašam iesaistīties organizēšanā un beigās panākt, ka Stirnu buks notiek vietā, kur pat nav neviena īsta paugura, ir jau liela uzņēmība. Uvis Braunfelds ir īsts ventiņš un savas vietas patriots. Viņš ir pārliecināts, ka tas Stirn’ buks iekš to Ventspil’ būs pa pirmo.

Tu Stirnu bukā esi no paša sākuma. Kā nokļuvi pie mums?

Stirnu bukā esmu no otrās sezonas 2015. gada Garkalnes posma. Kopumā esmu noskrējis 20 Stirnu buka posmus. Mūsu enerģiskā skrējēja Laura Čakle ar lielu sajūsmu mums pārējiem stāstīja par 2014. gadā notikušo Stirnu buku Āža kalnā. Līdz tam biju skrējis tikai asfalta distances, tā nu sadomājām paši savām acīm apskatīt, kas tad tas tāds visu tik slavētais Stirnu buks ir? Pēc pirmā noskrietā posma arī “iekritu”. Tas man bija kā pirmo reizi braukt amerikāņu kalniņos. Lielas acis un sajūsma aiz katra līkuma. Piedzīvoju arī savu pirmo kritienu – aizķēros aiz saknēm, jo uz asfalta taču nekā tāda nav. Viss pilnīgi savādāk kā pierasts: pastiprināta uzmanība trasei, citas slodzes, citi ātrumi, cita skriešanas taktika.

Cik skrējējus esi piesaistījis Stirnu bukam pa šiem gadiem?

47! Tas joks! Cik piesaistījis? Neesmu, protams, skaitījis, bet katram, kuram skriešana ir kaut nedaudz sirdī, esmu silti ieteicis pamēģināt Stirnu buka taku skrējienus! Domāju, ka redzot manu aizrautību, daudzi ir izlēmuši pamēģināt. Stirnu buks nav tikai sacensības, tas ir arī jauks kopā pavadīšanas laiks. Mēs uz Stirnu buka posmiem dodamies ar busiņu. Visiem gribētājiem vietas nemaz nepietiek. Uz attālākiem posmiem braucam ar nakšņošanu. Alūksnes posms ar balli sanāca kārtīgs trīsdiennieks!

Moller Auto Ventspils komanda vienmēr ir bijusi motivēta uzvarēt, ar spēcīgu sastāvu. Kā tai ir gājis Stirnu bukā?

Komandu cīņa ir kā papildus stimuls skrējējam un kā rotaļa. Ir interesanti, ka ieskaitē iet visi 7 posmi. Komandai jābūt līmenī visu sezonu. Tas nav viegli, jo gadās visādi misēkļi, traumas. Ir prieks, ka daudzas komandas ir spēkos līdzvērtīgas un sanāk īsta mačošanās. 2016. gadā palikām trešie, 2017. gadā pirmo vietu spēcīgajiem Riekstiem zaudējām tikai pēdējā posmā. 2018. gadā nedaudz misējās divos posmos, kur zaudējām ieskaites punktus, bet tāpat palikām 5. vietā. Šogad cīnīsimies par pirmo trijnieku! Arī nedaudz vājākām komandām ir sacensība. Cīņa par desmitnieku var būt tikpat aizraujoša.

Kas tev Stirnu bukā patīk?

Vienā vārdā NEZINĀMAIS. Katru reizi posms notiek savā vietā. Parasti vietās, kur es nekad neesmu bijis vai esmu bijis ļoti sen, vietās, kur pats diez vai aizbrauktu. Esot trasē, nekad nezini, kas būs aiz nākamā pagrieziena vai taisnes – te meža taka, te grants ceļš, te lauki, pļavas, dubļi un negaidīts šķērslis. Tas viss aizrauj!

Kā tev sākās skriešana?

Jaunībā skolas laikā nodarbojos ar vieglatlētiku, skrēju sprintu un barjeras. Neko garāku par 400 m neskrēju. Tad pieaugošo cilvēku dzīve, bērni. 40 gados attapos ar lieko svaru, biju sasniedzis 110 kg un draņķīgu pašsajūtu. Sapratu, ka kaut kas jādara. Pirmā distance man bija 3 apļi apkārt stadionam (1200 metri). Tā lēniņām, neatlaidīgi audzēju distanci un mazināju svaru. Satiku līdzīgos, ar skriešanu saslimušos un tā tas aizgāja savu ritējumu – pirmie 10 km, pirmais pusmaratons, maratons. Tā arī līdz šim laikam vēl neesmu rimies!

Kuras ir tavas lielākās uzvaras?

Lielākā uzvara ir piespiest mainīt sevi, savu dzīvesveidu un sākt kustēties, skriet, piekopt aktīvu dzīves veidu. Ja par mačiem, katra pirmo reizi veiktā distance ir kā uzvara. Pirmie 10 km, pirmais pusmaratons, pirmais Lūsis, pirmais maratons.

Šogad Stirnu buks otro reizi būs pie jūras. Labāk ir skriet gar jūru, vai tomēr pa paugurainām takām?

Man vairāk patīk un vieglāk skriet ir pa paugurainām takām. Irdenās smiltis ātri piedzen kājas, bet jūrai, protams, ir savs neatkārtojams šarms! Šis Ventspils posms būs interesants ar to, ka nebūs izteikti daudz kalnu, bet fiziski, dēļ irdenā seguma, trase būs viena no grūtākajām.

Cik ilgi Ventspils medīja Stirnu buku?

Kādus divus gadus Rimantam sīcu apkārt: “Uztaisām posmu Ventspilī. Nu aiziet, Rimant! Mums tur ir baigi labās vietas!” Vai nu Rimantam vienkārši apnika mana dīkšana, vai noticēja man, nezinu, bet esmu ļoti priecīgs un lepns, ka Stirnu buka posms ir manā pilsētā – Ventspilī.

Ko simbolizē briedis uz tā kalna?

Uz brieža pamatnes rakstīts “Staltbriežiem Kurzemē – 100”. Gribētos, lai pēc laika blakus būtu Stirnu buks ar uzrakstu “Taku skrējienam Stirnu buks 100”!

Runā, ka paberzējot brieža… hmm… nu, teiksim ragus, un kaut ko iedomājoties – tas piepildīsies! Vai tas tā ir, Ventspils posma skrējēji to varēs izmēģināt, jo sprinta etapa finišs būs kalnā blakus briedim.

Runā, ka tu ļoti daudz palīdzēji un dari, lai Stirnu buks lektu Ventspilī. Kā citu vietu patrioti Stirnu buku var dabūt pie sevis?

Tā kā esmu pie vainas, ka Stirnu buks ir Ventspilī, jūtu atbildību, lai viss noritētu maksimāli labā kvalitātē un dalībnieki gūtu daudz pozitīvu emociju. Ja esi normāls čalis ar aktīvu sabiedrisko dzīves veidu, tad, tik lielā pilsētā kā Ventspils, tu pazīsti vai tevi pazīst ļoti daudz cilvēku.

Tas ļoti atvieglo saskaņošanas, atļauju iegūšanas un informācijas gūšanas darbu. Ir liels atslogs, ja formalitāšu kārtošanā organizatoriem piepalīdz kāds vietējais Stirnu buka fans. Citu vietu patriotiem, kuri vēlas Stirnu buka posmu pie sevis, ieteiktu izdarīt nelielus priekšdarbus. Apziniet iespējamo trašu atrašanās vietu un iezīmējiet iespējamo trašu “skeletiņu”, kuru Stirnu buka puiši pēc tam varēs pilnveidot un apaudzēt, veiciet “iesildīšanas” sarunas ar pašvaldības atbildīgajiem, jo jums būs nepieciešams “atslēgu” cilvēku atbalsts lēmumu pieņemšanā un lietu saskaņošanā.

Esiet neatlaidīgi un pārliecinoši pret Stirnu buka puišiem. Viņi ir stingri kā dzelzs, bet, cik zinām, arī dzelzi var locīt!

Stirnu buku noorganizēt nav vienkārša lieta. Cik daudz laika esi veltījis?

Cik redzu nedaudz esot tajā visā iekšā, Stirnu buka posmu noorganizēt nav nepavisam vienkārša lieta. Paklanos puišu priekšā par to laiku un darbu ko viņi iegulda lai septiņas reizes gadā iepriecinātu taku skrējienu mīļotājus ar interesantām trasēm un jaunām vietām. Es tikai palīdzēju savu iespēju, kontaktu un šarma robežās! Man ir patiess prieks ja man izdevās organizatoriem atvieglot Stirnu buka Ventspils posma organizēšanu!

Droši vien, ja Stirnu buks ir bijis Ventspilī, tad jau pēc tam vienalga kur, bet tomēr, kur Stirnu buku gribētu vēl redzēt?

Neesmu baigais Latvijas vietu pazinējs. Domāju, ka vēl ir ļoti daudz skaistu vietu un trašu Latvijā, kur uzskriet. Pilnībā uzticos organizatoru izvēlei. Līdz šim viņi nav pievīluši.

Kādi skriešanas pasākumi vēl notiek tavā pilsētā?

No lielākajiem jāmin skriešanas seriāla “Skrien Latvija” Ventspils maratons. Ir interesants Ventspils sporta pārvaldes organizētais skrējiens apkārt Būšnieku ezeram, kur jāveic 8 km pa jauku meža veloceliņu apkārt ezeram. Vecgada pēdējā dienā norisinās Vecgada skrējiens, kur skrējēji veic distanci saģērbušies interesantos tērpos un maskās. Ap Ziemassvētku laiku norisinās Matisons Runner’s Club organizētais ikgadējais labdarības skrējiens, kurā tiek saziedoti līdzekļi palīdzībai kādam bērniņam ar kustības traucējumiem. Tāpat arī savas aktivitātes un pasākumus rīko triatlonisti un orientieristi. Tā kā, ja ir vēlme, ir kur piedalīties!

Tu esi noskrējis divdesmit divus pusmaratonus un piecus maratonus. Kas ir grūtāk – šosejas mači vai taku skriešana?

Vajadzētu būt sešiem maratoniem. Viens no statistikas kaut kur pazudis. Abi ir grūti. Katrā ir sava odziņa. Labākā kombinācija ir sezonā tos miksēt – skriet gan šoseju, gan takas. Šosejā tu skrien konstantā tempā, kontrolējot pulsu un laiku. Takās viss ir otrādi – temps visu laiku mainās, pulss lēkā augšā-lejā, laiks nav svarīgs, tikai vieta trasē. Ja šoseja ir kā simfonija, tad taku skriešana ir kā kārtīgs roks! Kāpēc gan nevar mīlēt abus?