Stirnu buka pirmais fotogrāfs

Žurnāls: 13 | Krimuldas Stirnu buks 2019 Septembris

Teksts: Signis Vāvere

Andris Jermuts ir ar Stirnu buku no pirmās reizes. Vienmēr smaidīgs, atsaucīgs un kā pats smejas, dzīvošana blakus Stirnu buka rašanās vietai, tagad viņam liek septiņas reizes gadā braukt uz visām pusēm un dienu pavadīt fotografējot Stirnu bukus. Ķesterciema puika ar hobiju fotografēt nu ir viens no Stirnu buka štata fotogrāfiem, uz kuru var vienmēr paļauties. Un pie tam viens no retajiem Stirnu buka cilts pārstāvjiem, kurš neskrien.

Kā Tu nokļuvi Stirnu bukā?

Ar Stirnu buka Rimantu dzīvojam vienā ciemā. Viņš ar domubiedriem Ķesterciemā izveidoja sporta laukumu, kurā bildēju sacensības. Pirms pieciem gadiem Rimants piedāvāja nofotografēt pirmo Stirnu buku. Skriešanu līdz tam nebiju bildējis, bet piekritu. Tā nu es joprojām te esmu, jau no pirmās dienas.

Kā var nofotografēt ātri skrienošos Stirnu bukus?

Man nav viņi jāķer, Stirnu buki paši skrien klāt! Un tādu ir ļoti daudz, aizvien atraktīvāki un jautrāki – ieraugot lec, pamāj un visbiežāk arī pasmaida.

Cik liela tagad ir Stirnu buka fotogrāfu komanda?

Pirmajā posmā biju es un vēl viens fotogrāfs, kādu brīdi fotografēja arī viena meitene. Otrajā Stirnu buka sezonā piepulcējās Mareks Gaļinovskis un Ģirts Freijs, bet pagājušajā sezonā Santa Sinka, vēlāk arī Roberts Ivanāns un Agnese Vēze. Stirnu bukam līdzi dzīvo arī Taku skrējējs Juris Dzenis.

Kā jūs sadalāt ko un kur katrs fotografēs?

Mareks ir mūsu foto team boss, kurš uz Stirnu buka posmiem brauc iepriekšējā dienā, izpēta takas un kartē atzīmē, kur katram ķert labākos mirkļus distancē. Viss ir sadalīts, lai katru posmu varētu atspoguļot daudzpusīgāk. Tā, lai atverot stirnubuks.lv foto sadaļu, katrs rastu klātbūtnes efektu.

Fotografēšana ir hobijs vai amats?

Joprojām tas ir mans hobijs, kas sākās pirms aptuveni piecpadsmit gadiem, kad nopirku fotoaparātu. Pamēģināju, iepatikās un aizgāja. Vislabāk man patīk bildēt dabu, ar to arī sāku, joprojām tajā dodos. Vēl mani aizrauj motosports un MTB sacensības, jo tajās ir dinamika, kritieni un elpu aizraujoši momenti. Pa retam uzbildēju kāzas un citus saviesīgus pasākumus.

Ko Tu dari, kad neesi ar fotoaparātu rokās?

Strādāju pašvaldības institūcijā, tas ir mans pamatdarbs. Kad rokās nav fotoaparāts, tad laboju bildes. Tas aizņem ļoti daudz laika. Vēl lidinu dronu, taču tas šobrīd remontā. Pa retam izbraucu ar ričuku gar jūru vai ar mašīnu pa Latviju.

Pieci labākie kadri?

Ziemeļblāzma Ķesterciemā katru ziemu, Engures ezera raksti, vivus.lv MTB maratona šīs sezonas Cēsu posms, Rocker bike enduro sacensības ar daudzajiem kritieniem un Ventspils pludmale ar Stirnu bukiem.

Un Stirnubukā?

Tie noteikti ir mirkļi sprinta kalnā, jo emocijas var ne tikai redzēt, bet dzirdēt, kas fotogrāfijās, protams, paliek aiz kadra. Emociju uzplūdā visi gāna organizatorus, bet pēc tam, finišā ir gandarīti un pateicīgi komandai par kārtējo labo posmu.

Ir dzirdēts, ka fotogrāfs dienām ilgi sēž mežā, lai dabūtu īsto kadru, ko tu traku esi darījis fotogrāfijas dēļ?

Tās ir baumas, jo fotogrāfi dienām ilgi dienām sēž pie datora un labo bildes. Tomēr atmiņā ir palikusi nakts, kurā mīnuss desmit grādos vairākas stundas sēdēju uz ledus un gaidīju parādāmies Ziemeļblāzumu. Tolaik vēl nebija pieejamas aplikācijas, kas šo darbu atvieglotu. Labu kadru dēļ esmu arī paslīdējis un aizķēries aiz tilta margām tā, ka fotoaparāts izlīmējās pret asfaltu. Un tas notika tieši Stirnu bukā.

Tevi Stirnu buki pārsvarā redz ar kameru. Kā tev pašam ar sportu un skriešanu?

Jāatzīst, ka ar skriešanu esmu uz jūs, izņemot gadījumus, kad skrienu līdzi sportistiem, lai noķertu labus kadrus. Pa retam jau parakstos uz kādu skrienošu avantūru, Goda apļa skrējiens no Klapkalnciemu līdz Engurei, apkārt Engures ezeram, šad tad izskrienu Rīgas maratonu. Biežāk mani var redzēt uz velosipēda. Atvaļinājumā regulāri ar velosipēdu dodos īsākos un garākos braucienos.

Tu esi fotografējis Vilkaču maratonu. Nekur tālu skrējēji neaizskrien. Tur ir vienkāršāk dabūt labus kadrus?

Vilkaču maratonā visi skrien pa apli, tāpēc tur tiešām ir vienkāršāk dabūt labus kadrus. Nav kā Stirnu bukā, ja paskrien garām un nenoķer īsto momentu, otras iespējas nav. Vilkaču maratonā eju pa apli pretim dalībniekiem, tā atrodot labākās vietas. Vienīgā problēma, ka ar katru apli skrējēju paliek mazāk.

Klasiskais jautājums. Kuru Stirnu buka posmu vislabāk atceries?

Domāju, ka neviens neaizmirst Kornetus un Alūksnes posmu, jo tajos visu dienu gāza lietus. Bet arī tam ir savs šarms. Interesanti, ka daudziem no dalībniekiem tieši šie abi posmi ir mīļākie.

Un kas jādara Stirnu bukam, kad ierauga tevi mežā?

Stirnu buki jau zina, kas jādara – jāpalecas vai jāizdara kaut kas interesants. Manuprāt, lecoši dalībnieki ir tas, kas buka bildes padara īpašas un atšķirīgas no pārējām Latvijā notiekošajām skriešanas sacensībām.

Vizītkarte

ANDRIS JERMUTS: Fotogrāfs

VECUMS: 35 gadi

DZĪVO: Ķesterciemā

DARBS: Strādāju maiņās, bet par darbu nerunāju

HOBIJI: Latvijas izzināšana, pastaigas dabā, riteņbraukšana un ekskursijas pa Latviju, un, protams, fotogrāfēšana.