Stirnubuks.lv - Stirnu buka pirmais ezis

Stirnu buka pirmais ezis

Žurnāls: 10 | Kalnsētas Stirnu buks 2019 Jūnijs

Teksts: Signis Vāvere

Stirnu bukā folklorizējies tehnisko puišu vārds. Tagad par sacensību centru, punktiem distancē un visu, visu tehnisko pusi rūpējas “Aktīvā tūrisma centrs Eži.” Un tā arī mēs viņus visus saucam – par ežiem. Smārdes pagasta sporta dzīves organizētājs Sandis Čilipāns bija viens no tiem puišiem, kurš noticēja Rimanta idejai un būvēja pirmos sacensību centrus. Tagad, pat nebūdams skolotājs, uz katru no bukiem atved gandrīz pussimts bērnu.

Kur atrodas Smārdes pamatskola?

Smārdes pamatskola atrodas Engures novada Smārdē, salīdzinoši nelielā ciematā, netālu no Ventspils šosejas, uzreiz aiz Ķemeru meža.

Maza skola, bet uz katru no Stirnu bukiem atbrauc gandrīz pussimts bērnu?

Smārdes skola vēsturiski ir bijusi sportiska skola. Te allaž ir bijuši labi sportisti un starp skolām bijušā Tukuma rajonā, Smārdes pamatskola parasti bijusi augšgalā.

Un otrs – mēs neliedzam iespēju pamēģināt! Ja skolēns ir izrādījis interesi, kāpēc bremzēt viņu? Lai pats mēģina tikt galā ar distanci un, lai pats arī izdara secinājumus! Vēl gan, protams, ir tusiņš – autobusā, pašā Stirnu bukā, mājās braucot. Bet visa pamatā ir vēlme!

Minēji, ka neesi skolotājs. Kā tu panāc, ka bērni tomēr skrien?

Jā, neesmu skolotājs. Esmu sporta pasākumu organizators un treneris kopš 1999. gada. Mans sporta veids vairāk bijis basketbols, bet pēdējā laikā saistība ir ar visādiem sporta veidiem, arī skriešanu.

Strādāju ciešā sadarbībā ar sporta skolotājiem, “ražojot idejas”, kuras piedāvāju izvērtēšanai. Stirnu buka gadījumā – gāju pie skolotājas un teicu – braucam ar bērniem skriet – es dabūšu autobusu, tev jāpiedāvā bērniem. Šobrīd ir sanācis, ka skolotāja ir piespiedu atpūtā, tad vairāk “saimniekoju” un pats arī bērnus uzrunāju. Galvenais ir pareizi pasniegt to ideju! Tālāk jau viss notiek pēc bērnu sajūtām.


Cik grūti ir aizvest bērnus uz Stirnu buku?

Jāatzīst, ka bez Engures novada domes atbalsta šis viss nebūtu iespējams, jo, ja bērniem vēl būtu par autobusu jāmaksā… Tagad viņi maksā savu dalības maksu, Engures novads finansē autobusu. Tālāk jau ir paša un skolotāju darbs – uzrunāt vecākus, pieteikt bērnus, sarunāt braukšanas laikus, saprast, kur katrs iekāps un izkāps, kur katru sagaidīs… Protams, vēl ir skolas identitāte, kopēja bilde. Bet, ja tu uzskati, ka šie ir tavas karmas punkti par ieguldījumu nākotnē – tad viss ir īzī pīzī!

Taviem skolēniem vecāki arī piedalās Stirnu bukā?

Jāsaka kā ir – daudziem nē, bet vienai daļai piedalās. Bet no tiem, kuriem nepiedalās, zinu cilvēkus, kuriem patīk skriet, bet ne visi ir sacensību cilvēki un ne visiem patīk ļaužu masas. Ir tādi, kuriem patīk skriet mierīgi vienatnē pa mežu vai apkaimes ceļiem – kā meditāciju.

Bērniem patīk dauzīties, bet kā viņus pierunāt skriet piecus kilometrus?

Svarīgākais ir sākumā nenobiedēt! Tu jau vari teikt, ka būs grūti, ka viss apniks un jāmokās līdz galam. Un tu vari pateikt, ka tas attālums ir tikai līdz tam zināmajam krustojumam tur pie ezera, tas jau tev būs easy! Vēl pastāstīt no savas pieredzes, ka tas nav grūti un tālāk jau tik skriešanas jautājums. Es ar Smārdes bērniem lepojos, jo skatoties pēc rezultātiem – neviens nav tāds, kurš ietu distanci! Visi skrien. Vairāk vai mazāk, bet skrien.

Un viņiem jau arī tā skriešana reizēm ir priekam – ja jau Jānis var, tad es arī varu. Viena daļa nebija uz pirmo posmu, bet uz otro jau sadūšojās un mēģināja. Un es pat teiktu – ne pavisam nav slikti! Arī tādi, kuri iepriekš bija kategorijā “es neskriešu”!

Kur bērni vairāk sporto – pilsētā vai laukos?

Grūti spriest… Gribētos teikt, ka laukos, bet domāju, ka īsti korekti nebūs. Kādreiz noteikti tā bija – lauku bērni katru mīļu brīdi pavadīja ārā, dauzīja bumbu, spēlēja “kariņu”. Tagad arī bērni laukos ir jāmotivē iet ārā un darboties. Un šeit sākas ļoti liela vecāku loma – ja vecāki vēlas, lai viņu bērni kustētos, tad ved uz treniņiem sporta skolās, sūta ārā. Bet visi tādi nav. Diemžēl. Bet medaļai ir arī otra puse – daudziem reāli nav laika – ir jāpelna iztika ģimenei un kā tu vari pārmest, ka viņš savus bērnus neved uz treniņiem un aktivitātēm, ja tajā laikā jāpelna iztika?

Kas ir SK Brīvsolis?

Sporta klubs Brīvsolis ir loģisks turpinājums tiem dažiem Smārdes entuziastiem, kuri 1998. gadā izveidoja Smārdes basketbola komandu ar tādu pašu nosaukumu. 2010. gadā tika nodibināta biedrība, kuras mērķis bija atbalstīt un veidot pasākumus Smārdes pagastā. Nu jau tā ir liela organizācija, kas ziemas sezonā rīko čempionātus novusā, galda tenisā, basketbolā, volejbolā, florbolā un telpu futbolā, bet vasarā aktīvi notiek pludmales volejbola čempionāts, 12 posmu skriešanas seriāls, pagājušā gadā sākām arī ko jaunu – krostriatlona sacensības! Šogad klāt nākuši vēl daži pasākumi, bet pamatā tā ir iespēju došana pavadīt aktīvi savu brīvo laiku!

img_7217_fmt

Stirnu buks ir cēlies no Engures novada. Kādi skrējienu vēl notiek apkārtnē?

Jau vairāk kā septiņus gadus organizējam skriešanas seriālu Brīvsolis, kurš notiek gan Engures, gan Tukuma novadā. Formāts mums ir savādāks kā citiem – tas ir apļu skrējiens ar vienas stundas limitu – katrs skrien tik, cik var un vēlas. Kopā ir 12 posmi un sezonas kopvērtējumā tiek vērtēti visvairāk sakrātie kilometri.

Mūsu jaunākais projekts – Slocenes stāsts, kurā gribam atdzīvināt Tautasdziesmas maratona ideju – par katru konkrētu apli dalībnieks saņems tautisku jostu. Jo vairāk apļu – jo garāka josta!

Vēl noteikti jāmin Sporta patrioti no Tukuma un viņu līderis Arvis Stivriņš – viņu organizētie skrējieni Latvijai zīmīgos datumos ir kļuvuši par tradīciju un ir gana apmeklēti!

Bet kopumā – šajā apkaimē cilvēki ir aktīvi – ir daudz interešu pulciņu, tie regulāri tiekas uz kopīgiem skrējieniem! Tā teikt – bariņā jautrāk!

Tu esi stāvējis klāt Stirnu buka dzimšanai. Kā tas izskatījās no tava skata punkta?

Jā, tā nu ir sanācis… Pirmsākums bija Rimanta ideja. Teika ir par pirts pasākumu, bet no mana skatu punkta – tā bija Rimanta ideja. Atceros, ka sākumā bija ideja par Milzkalnu kā sacensību centru, bet tā kā nesen Engures novads bija pārņēmis Šlokenbekas muižu, tad ierosināju taisīt sacensību centru tur.

Ja tagad jāatskatās uz pirmsākumu, tad noteikti jāsaka, ka tā bija traka avantūra, kurā tikai Rimants zināja, kā visam jāizskatās, bet Šoko zināja, kādas un kur būs takas. Pārējais bija minējums, mēģinājums un risks. Neviens jau priekšā neteica, ka jābūt tā un šitā. Viss tika pašu mēģināts un darīts. Pirmajās uzbūvēs daudz darīja Smārdes Brīvsoļa čaļi, kuriem tāpat kā man, pieredze bija tieši nekāda, ja runājam par sacensību centra uzbūvi un to, kā tam visam būtu jāfunkcionē. Bet biju atbildīgs par tik daudz lietām, ka reizēm vairs nesapratu kur sākums un kur beigas.

Nez, vai Rimants vairs parakstītos uz sacensību centra uzbūvi iepriekšējā pēcpusdienā 5 cilvēku sastāvā vai putras vārīšanu Smārdē, kuru vēl bija nepieciešams nogādāt uz Zebrus ezeru… Tagad to visu var atcerēties ar smaidu, bet tajā laikā smaidīt nebija laika. Un nebija jau par ko. Gribējām skaisti un labi, visiem pierādot, ka ir vērts atbalstīt šo pasākumu! Un prieks, ka pasākums ir izveidojies par ko lielu, salīdzinot ar sākuma dažiem simtiem skrējēju.

Bet Stirnu buks nav pieci vai septiņi pasākumi gadā… Tas ir pilna laika darbs! Rimants to tā no paša sākuma tā uztvēra un droši vien tā arī ir panākuma atslēga! Man tas bija savienošanas kārtā ar darbu Engures novadā, būt divās vietās ir grūti – pat nereāli. Tāpēc laikam jau bija loģiski, ka Stirnu buks turpināja ceļu bez manis. Katram savs laiks un vieta.


Vai Engures novada sportisti lepojas ar to ka Stirnu buks ir dzimis pie viņiem?

Man ir sajūta, ka vietējie vairāk lepojas ar to, ka Milzkalnē notiek Stirnu buks. Lai arī šosezon šāda posma nav, tomēr domāju, ka ar laiku tas atgriezīsies tur. Bet cilvēki zina, ka Stirnu buks ir cēlies no šīs puses un tas ir svarīgākais. Man jau liekas, ka lielākā daļa vietējo, kas sākumā tai idejai noticēja, vēl arvien ir uzticīgi bukam!

Engures novada, Smārdes sporta organizētājs, citiem sagādā sportot prieku. Kā ir ar pašu, sporto?

Es esmu tāds izteikts amatieris. Kādreiz uzspēlēju basketbolu, bet pēdējā laikā sports Nr. 1 ir skriešana. Nu par dižo skrējēju sevi nesaukšu, tie plus mīnus 20-25 km nedēļā jau kārtīgam skrējējam nav nekas. Bet esmu noskrējis kādus padsmit pusmaratonus, divus maratonus arī – Rīgā un Ņujorkā. Skriešana šobrīd ir mana atpūta un jaunu pasākumu domāšana. Smieklīgi tas varbūt izklausās, jo pirms gadiem sešiem skriet sāku, jo devos sieviņai līdzi kompānijas pēc… Un noteikti – kāda loma tai sportošanā arī ir tam, ka darbojos ar sporta pasākumu organizēšanu – jocīgi izskatītos, ja organizators vispār nedomātu par to, kā izskatās citu sportistu vidū.

Kā sāki sportot? Kurš ir tavs sporta veids?

Sportot gan es sāku bērnībā. Jaunpilī dzīvojot, mums pagalmā bija super forša kompānija, kur visi bija vienādi dulli – kopā kariņus spēlējām, kopā sitām pa vārtiem, kopā pirmo reizi piedalījāmies orientēšanās sacensībās. Un noteikti, liela loma bija manam vectētiņam, kurš bija aktīvs sporta līdzjutējs, no kura visa ģimene mantojusi šo sporta gēnu. Tālāk jau pašplūsmā viss noticis, lai arī dažādas veselības likstas īsti neļāva, piedalījos sporta pasākumos kā vien spēju.

Un tava ģimene?

Ģimene ir īpašs stāsts. Ja man nebūtu tik superīga ģimene, tad noteikti daudz no tā visa, ko daru, es nevarētu. Vispirms jau sieviņa Zane, kas mani atbalsta gan ikdienā, gan braucot uz Stirnu bukiem kā skolotāja ar visiem tiem 50 bērniem. Un starp šiem 50 arī paša divi lielākie – Mikus un Uvis, kuri gan ikdienā spēlē basketbolu, tomēr arī pamanās piedalīties skrējienos. Īpaši labi rezultāti ir Uvim skolu čempionāta distancē. Un vēl – arī abi mazākie – Valts un Līva – dzīvojās pa LVM dabas parka Tērvetē starta zonu kā pa savām mājām, izklaidējās un draudzējās ar lielajiem skolēniem. Tā nu visi esam ikdienā ierauti sporta virpulī un mēģinām ieraut arī citus! Nav jau svarīgi ko tieši tu dari – galvenais, ka vispār dari!

ES ESMU STIRNU BUKS 2019. #3(10)
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe-Vāvere
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Juris Dzenis, Andris Jermuts, Santa Sinka
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Īpašs paldies OK Saldus vīriem: Oskaram Zērnim, Emīlam Zērnim, Arvīdam Brucim, Uldim Brucim un Saldus sporta dzīves vadītājai Elgai Grotai!
Stirnubuks.lv - Puisis, kurš zina visu

Puisis, kurš zina visu

Šķiet, ka viņš zina visu – kur tu esi skrējis, kad tev ir vārda diena un pat to, ar ko esi precējies vai taisies to darīt.

Stirnubuks.lv - Stirnu buka medaļnieki

Stirnu buka medaļnieki

Katra medaļa ir roku darbs. Katrā medaļā tiek ieguldītas 10-12 darbības līdz tā no materiāliem kļūst par medaļu. Mūsu darbnīca sastāv no vairākām telpām, katrā no tām notiek savs process. Reiz saskaitījām, ka Mārtiņš, pārvietojot medaļas no viena procesa uz otru, dienā nostaigā 25 km

Stirnubuks.lv - Skrieniet, kustieties, trenējieties un elpojiet svaigu gaisu

Skrieniet, kustieties, trenējieties un elpojiet svaigu gaisu

Šis gads man ir iesācies lieliski. Skrienu trīs līdz četras reizes nedēļā, gan izbaudot Siguldas apgaismotos trotuārus dienas tumšajā laikā, gan brīvdienās dodoties Gaujmalas takās, vācot augstuma metrus un lieliskus skatus.