Stirnu buka meitene

Žurnāls: 10 | Kalnsētas Stirnu buks 2019 Jūnijs

Teksts: Signis Vāvere

Aiz katra Stirnu buka stāv Stirnu buka meitene, kas ļauj un atbalsta trako ideju lidojumu, dodas atvaļinājumos kopā, kad Stirnu buks nelec. Un pat pievelk jostu, kad nākamajai trakajai Stirnu buka idejai vajag vairāk naudas, nekā tās ir. Stirnu buks nav tikai “sanāca daži džeki pirtī” ideja, bet Stirnu buks ir visas ģimenes pasākums. Rimanta Līga, lai arī pašai ir daudz jāizdara, ir Stirnu bukā ne tikai reizi mēnesī info teltī, bet ikdienā, mājās, birojā un ir 100% Stirnu buks.

Stirnu buks radās pirtī pie Tavas mājas. Kā tas radās Tev?

Jā, daži čaļi 2014. gada vasarā zem maniem guļamistabas logiem pirtojās un izdomāja, ka būs Stirnu buks. Tajā pirts vakarā un pat pēc pirmā posma Šlokenbekā neviens nenojauta, ka tik strauji tik liels un varens tas izaugs. Un tas ir pārsteidzoši, bieži par to domāju, cik interesanti – kā no vienkārši idejas rodas kas tik liels. Tieši tāpat, kā tas notika dažās nomaļās garāžas ar Google, Apple, Amazone un citiem grandiem, ir radies Stirnu buks. Lielām lietām ir vajadzīga vieta, kur paiet malā un mazliet sajukt prātā ar savu ideju. Stirnu buka gadījumā tā izrādījās pirts mūsu pagalmā!

Man personīgi Stirnu buks radās 2015. gada pirmajā posmā Garkalnē. Diezgan daudz saprotot no tā, kā jāorganizē pasākumi, naktī pirms startiem sapratu, ka būs traki, jo dalībnieku skaits izrādījās pārāk liels un mēs uzreiz skaidri apzinājāmies, ka ar organizāciju esam pamatīgi iebraukuši auzās – pēdējā brīdī ķērām un grābām, ko varējām, arī laika apstākļi mums nenāca pretim. Arvien gribas teikt “paldies” visiem tiem Stirnu bukiem, kuri piedeva Garkalnes kļūdas un lika vienas diennakts laikā saprast, ka Stirnu buks vairs nekad nebūs kaut kādi sētas mači. Šajā posmā kā iesēdos reģistrācijas postenī, tā no turienes neesmu izkāpusi vēl šodien.

Rimantam Stirnu buks jau ir dzīvesveids. Kā tas izskatās no otras puses?

Stirnu buks ir kļuvis par dzīvesveidu lielākajai daļai organizācijā iesaistīto, brīvprātīgajiem un pašiem skrējējiem. Lielai daļai vasaras plāni un grafiki tiek pakārtoti Stirnu buka kalendāram. Apbrīnoju to lielo daudzumu brīvprātīgo, kuri ir gatavi regulāri veltīt savu brīvo un ne vienmēr brīvo laiku Bukam, sākot no palīgiem, kuri pasniedz ūdens glāzi mežā, beidzot ar cilvēkiem, kuri liek darboties laika sistēmām un citiem mehānismiem. Bet Buks ir kā magnēts, tas pievelk un ievelk un, ja tu reiz esi nokļuvis Buka saimē, izkļūt ir grūti, jo to jau nemaz negribas! Mūsu ģimenē tas, protams, ir pārākajā pakāpē, kad viss sākas un beidzas ar Stirnu buku. Nezinu, tas ir labi vai slikti, bet Buks ir paņēmis daudz, ļoti daudz, bet daudz arī devis. Buks ir kā medaļa – ar divām pusēm. Noslīpēto pusi redz dalībnieki, partneri un pasākuma viesi, taču otru pusi, cik ļoti daudz laika, spēka, enerģijas, nervu, negulētu nakšu un kašķu tas regulāri prasa, laikam vislabāk redzu es un vēl daži. Jā, šobrīd ir darbu struktūra un sadalīti pienākumi, zobratiņi strādā, katrs zina savus pienākumus un ir par to atbildīgs, gan brīvprātīgie, gan algotie darbinieki, bet sākumā tā nebija. Sākumā visi darīja visu, taustījās, eksperimentēja, krita un cēlās un atkal krita, lai pieceltos. Neskaitāmi breinstormi, sapulces, tikšanās, sarunas – tas ir process, kas prasa ārkārtīgi daudz enerģijas un spēka, jo neviens jau neatnāk ar perfektu instruktāžu, lai pateiktu, kā ir pareizi, kā vajag. Mūsu mājās un viesos arī vienmēr visas saviesīgās sarunas noslēdzas ar Buku – kā ir un viedokļu apmaiņu – kā vajadzētu. Tāpat arī visi brīvie stūri un pieliekamie mājās ir aizkrauti ar Buku. Bet Stirnu buks ir tik fantastisks un pozitīvs visās tā izpausmēs, Buka saime ir tik brīnišķīga, ka nekad uz Buku neesmu skatījusies ar greizu aci, lai arī tas ir absolūti pārņēmis mūsu ģimenes dzīvi.

Pati Stirnu bukā esi viena no pirmajām, ko sacensību dalībnieki satiek. Kāda ir Tava diena?

Stirnu buka diena paiet vienā mirklī, ir reizes, kad neesmu galvu pacēlusi vai dažkārt pat brokastis paēdusi, kad attopos, ka jau ir pienācis vakars.

Diena sākas ar numuru sarakstu sagatavošanu un izdali pie numuru izsniegšanas. Pēc tam esmu jaunās reģistratūras un informācijas teltī. Internets strādā, ir vidēji silts, nevis pēkšņi plus 30 un skrējēji masveidā vēlas mainīt distances, abonementi laicīgi ir pieteikuši distances, nav atgadījušās kādas tehniskās ķibeles ar numuru sagatavošanu, manuālas cilvēciskās kļūdas izpalikušas, strādā karšu lasītājs. Varētu teikt, ka šajā sezonā šī diena man paiet jau tādā samērā vidēja stresa līmenī.

Taču pirms pāris gadiem, kad mēs visi vēl mācījāmies, kad apguvām lietas, kļūdu bija vairāk, jaunās reģistrēšanas sistēmas nebija automatizētas, darba apjoms no rītiem bija nenormāls, patiešām. Tagad daudzas lietas, pateicoties mūsu IT guru čaļiem, ir kļuvušas stipri vienkāršākas, kas ļoti atvieglo mūsu rīta cēliena darbus. Tas, kas mēdz mūs arī šodien “iegāzt”, ir interneta sakari mežā, kad visa automatizētā sistēma nobrūk un reģistrēšanu atkal veicam manuāli un dubultā.

Tu esi atbildīga par visām problēmām reģistratūrā no rīta. Stirnu buka skrējējs ir kašķīgs?

Mūsu skrējēji ir kļuvuši daudz disciplinētāki, nekā pirmsākumos. Cilvēki ir sapratuši, ka reģistrējoties sacensībām laikus un tiekot pie numura expo, viņi paši sev atvieglo dzīvi un mazina starta rīta stresu. Domāju, ka krietni no svara ir arī palielinātās pēdējā brīža reģistrācijas maksas, kas skrējējiem tomēr liek rūpīgāk un laicīgāk saplānot savas aktivitātes, no tā ieguvēji ir visi – mazākas rindas no rītiem, mazāk problēmu, laimīgāki skrējēji un organizatori, jo varam laicīgi saplānot nepieciešamos resursus – medaļas, ūdeņus, pusdienas un tā tālāk.

Taču mazo problēmiņu tāpat netrūkst – kāds nevar atrast savu numuru pie numuru izņemšanas un neatceras kurai distancei pieteicies, kāds aizmirsis numuru mājās, kāds abonements aizmirsis pieteikt distanci, kāds domā, ka ir pieteicis, kādam gribas distanci pēdējā brīdī mainīt, kāds apmaksā dalību iepriekšējā vakarā vai pa ceļam uz sacensībām un arvien cer, ka viņam numurs būs smuki sagatavots vai domā, ka ir reģistrējies, bet patiesībā nav gan, jo nobruka internets, nobruka maksājums vai vienkārši kaut kas nobruka, kāds sūtījis Rimantam e-pastu vakar vakarā, lai nomainītu distanci vai ko citu izmainītu, bet Rimantam patiešām pietiek jautājumu, ko risināt sacensību priekšvakarā un e-pasti bieži paliek nelasīti vai nepamanīti. Tas viss ir cilvēcīgi un saprotami un tās ir tās lietas, ko mēs no rīta kopīgi risinām, lai visi, kuri Bukā ir ieradušies, priecīgi un laimīgi pieveic savus izvēlētos kilometrus un bez sirdēstiem priecīgi arī aizbrauc mājās.

Vidējais Stirnu buka skrējējs, man šķiet, tomēr nav kašķīgs, bet cilvēki jau ir dažādi, cenšamies ar visiem pa labam atrisināt visas situācijas. Un man šķiet, ka tas mums izdodas! Ir, protams, gadījies visādi, ir bijušas dažas reizes, kad cilvēks dusmīgs apcērtas un taisnā ceļā dodas prom ērcīgs un neapmierināts, tad arī mēs jūtamies slikti. Mani arī droši vien izbesītu fakts, ka, piemēram, nez kāpēc pēkšņi nebūtu mans numurs, lai gan skaidri zinu, ka jābūt, jo visu izdarīju, bet tīri cilvēcīgas kļūdas dēļ kaut kas nogājis greizi. Vienmēr cenšamies izdarīt visu, lai maksimāli ātri situāciju atrisinātu. Dažkārt tikai jaunās reģistratūras teltī esam kādas astoņas un visām ir darbu pilnas rokas.

Pēcpusdienā sēžu pie rezultātu tabulām un diplomiem. Šajā sezonā šis mums arī ir kļuvis par automatizētu procesu, kas ļoti atslogo visu apbalvošanas sadaļu.

Un vakarā pēc Buka, protams, paritinu sociālos tīklus. Buka dienās tur valda šausmīga vienveidība – lielākā daļa draugu un paziņu taimlainu ir pilna ar Buka bildēm. Vienmēr ārkārtīgi priecājos, ieraugot kādu draugu – Buka jaunpienācēju. Dažkārt tie stāstiņi ar pirmo Buka pieredzi ir vienreizēji un smieklīgi mīļi.

Droši vien, ka tad, kad vienā punktā vienkopus sanāk gandrīz pieci tūkstoši skrējēju, notiek kas interesants.

Stirnu bukā visu laiku notiek kas interesants. Pirmkārt, tas ir liels tusiņš, ballīte ne tikai skrējējiem, bet visiem, kuri uz turieni aizbrauc, arī mums organizatoriem un palīgiem. Te visus vieno kopīgs mērķis un intereses. Tiek satikti sen nesatikti draugi, tiek satikti draugi, kurus var satikt tikai Stirnu bukā, te veidojas jaunas draudzības un jā – arī laulības! Te var pastāvēt sastrēgumā uz tiltiņa pār grāvi vai kilometru garā rindā pie mantu glabātuves vai putras izdales, bet finālā visi vienalga ir priecīgi un laimīgi. Šeit gaisā virmo tās patīkamās vibrācijas, ka cilvēki kļūst no tā atkarīgi. Neskrējēji sāk skriet, ērcīgie kļūst laipni un priecīgi, bērni ekrānus nomaina pret kedām – tas ir Stirnu buka fenomens.

Kas padarītu skrējēja rītu vienkāršāku?

Pirmkārt, plānot laicīgu ierašanos pasākuma norises vietā, jo ne vienmēr automašīnu izdosies novietot pie starta koridora, citreiz ir jāmēro pat pāris kilometri, tā teikt – jāiesildās pirms startiem un ir ārkārtīgi žēl noskatīties, ka, piemēram, mazie susuri tiek atvesti 5 minūtes pirms starta. Lai gan mums nolikumā ir punkts, ka jaunos numurus neizsniedzam, ja līdz startam palikuša mazāk kā 30 minūtes, saprotot, ka cilvēki ir braukuši citkārt no Latvijas otra gala, mēs paši pārkāpjam šo noteikumu un steigā palīdzam piespraust numurus, citreiz savācam un paglabājam somas, jo starta šāviens jau noskanējis. Otrkārt, laicīga numura izņemšana, vēlams expo, un atcerēties, ka to numuru vajag arī paņemt līdzi uz pasākumu.

Stirnu buka reģistratūrā strādā daudz Tavu draudzeņu. Kāpēc viņas to dara?

Es nezinu, dīvainas! Viņas man tādas arī ir… mazliet ķertas un traki foršas. Dažas pirms pāris gadiem no skriešanas turējās pa gabalu, bet kaut kā lēnām, pamazām ir izdevies vīna pēcpusdienas nomainīt pret ko veselīgāku. Vai vismaz papildināt! Nu viņas ne tikai palīdz, bet arī, protams, skrien. Bet nav jau tikai draudzenes, arī radinieki un attāli paziņas, kā jau daudziem no komandas – atliek vienreiz pamēģināt un prom vairs netiek.

Piemēram, mana māsīca – pirms pāris gadiem vienreiz atbrauca, pastrādāja no rīta reģistratūrā, pēc startiem uzreiz finišā un tagad jau trešā sezona, kad es no Stirnu buka viņu vairs prom nevaru dabūt. Pat kāzas jārīko šogad pirmdienas rītā, jo, redz, sestdienā ir Stirnu buks. Buks cilvēkus padara forši dīvainus, jo tās pozitīvās emocijas, ko Tu saņem šeit, Tu nevari dabūt nekur citur. Tu esi nostrādājies līks, pārguris, bet laimīgs, jo esi padevis roku, pasniedzis glāzi vai vienkārši pasmaidījis no rīta pirms starta NATO karavīram vai mazajam susuram. Te var piedzīvot pilnu emociju gammu.

Stirnu bukā skrien visi trīs tavi dēli. Paši grib, vai tēvs liek?

Nu būtu diezgan jocīgi, ja viņi neskrietu. Viņi patiesībā ir vienīgie, kuriem no ģimenes vēl pagaidām ir iespēja skriet, lai gan lielajam puikam ir nācies kādu posmu izlaist, lai skrietu palīgā, piemēram, pieskatīt kādu laika iekārtu trasē.

Viņiem patīk skriet Stirnu Bukā, jo tur skrien viņu draugi, klases biedri, radinieki. Viņi ir arī gana ātri skrējēji, savās vecuma grupās uzrāda labus rezultātus. Bet ir reizes, kad mazajam Klāvam Stirnu buka rītā sāk sāpēt kāja, piemēram. Citreiz ahilejs, citreiz galva, citreiz celis – kā nu kuru reizi, atkarībā no tā, kas iepriekšējā reizē sāpējis, ja var atminēties. Citreiz ir dikti karsts, vai kedas spiež un tā tālāk. Tādās reizēs mēdz nostrādāt skolotājas faktors. Engurnieku sporta skolotāja Indra cītīgi pieskata savus mazos sportistus un, ja Indra liek skriet, tad ir jāskrien, nevar čīkstēt, jo savādāk nākamajā dienā sporta stundā var sanākt ziepes.

Rimantam nav laika nodarboties ar puiku motivāciju Stirnu buka rītā, man arī ne. Patiesībā Bukā mēs viņus satiekam no rīta, lai pateiktu “čau” un pēc tam vakarā, mājās braucot. Viņi zina, ka mums nav laika nekam citam, tamdēļ visu dienu kaut kur ir, kur tieši – nav zināms. Ir gadījies, ka vakarā ieraugu savu bērnu un nepazīstu – melns kā moris, izspūris, noņēmies, visu dienu kaut kur bijis, kaut ko darījis. Kaut kā visi man zināmie Buka bērni iemācās sacensību dienā sevi izklaidēt un nodarbināt, un tas ir lieliski!

Cik tev pašai ir sanācis skriet?

Stirnu bukā pa šiem gadiem esmu skrējusi, šķiet, ne vairāk kā reizes trīs un īsās distances, jo vienkārši nav laika. Mans darbiņš uz mirkli beidzas brīdī, kad arī visi starti ir beigušies. Beidzamo reizi skrēju zaķi Gaiziņā, kur pēdējā kāpienā pirms finiša, pašā Gaiziņā, protams, arī padomāju – kāda vella pēc, un tam, kurš lika trasi, pateikšu visu, ko par viņu domāju, bet brīdī, kad tu šķērso finiša līniju, kaut kādā mistiskā kārtā, pēkšņi viss citādi rādās! Tas ir vēl viens Stirnu buka fenomens – caur grūtībām pārkāpt pāri saviem mūžīgajiem “grūti, nevaru, negribu” un finālā tomēr sist sev uz pleca un teikt: “kāds Tu gan esi malacis, visu vari!”

Ir kaut kas, ko tu gribētu ļoti, ļoti noskriet?

Vispār es neesmu mega skrējēja kopš dzimšanas, skolā visus normatīvus skrēju ātri, bet ar sakostiem zobiem un sāpošiem sāniem. Skriet man nepatika. Aktīvāk skriet sāku tikai pirms aptuveni septiņiem gadiem un, protams, iedzīvojos wannabe atlēta klasikā – traumas un operācija, kas nozīmēja pagarākas pauzes pa vidu. Bet tagad viss ir vairāk vai mazāk kārtībā, patīk ikdienā uzskriet un izaicināt sevi kādās lielākās sacensībās.

Es, protams, gribētu izskriet visas Buka distances pēc kārtas, bet, tā kā tas tuvākajā laikā tomēr neliekas cerīgi, tad es beidzot gribētu noskriet savu pirmo maratonu, kaut kur – asfalta vai taku, vienalga! Un es jūtu, ka tas brīdis straujiem soļiem tuvojas! Mēģināju šogad ietrāpīt Ņujorkas maratonā, diemžēl nesanāca, kaut kā naivi cerēju, ka, pirmo reizi, piedaloties viņu loterijā, man paveiksies. Citi padsmit gadus mēģina un nesanāk!

Ko tu dari ikdienā?

Kādreiz, kad maniem bērniem bērnudārzā jautāja, kas ir vecāku profesija, viņi samulsa. Citiem vecāki ir inženieri, skolotāji, dakteri, mārketinga direktori vai vismaz projektu vadītāji – kāda konkrēta profesija, ko var nosaukt vienā vārdā. Manējie atbildēja, ka vecāki strādā pie datora, skrien, visu laiku ir kaut kādos pasākumos, koncertos, ballējas un tā tālāk. Mazākais puika vienreiz mums tā arī pateica, ka mēs abi “neesam īsti normāli”. Tā laikam ir!

Nu jau gadus piecpadsmit nodarbojos ar pasākumu rīkošanu. Man ir sava pasākumu aģentūra Labdako Events – Labo Darbu Komanda – un ikdienā rīkojam dažādus korporatīvos jeb slēgtos pasākumus uzņēmumiem.

Tavs Labdako Events birojs Stirnu buka nedēļā pārvēršas par Stirnu buka ražotni. Kas tur notiek?

Īstenībā mūsu birojs visu Buka sezonu ir viens liels Stirnu buks. Esam pat uzlikuši šilti pie durvīm, ka tur dzīvo arī Buks. Manas meitenes vasarā ir diezgan pamatīgi nodarbinātas Stirnu bukā. Sacensību nedēļā mūsu birojā notiek numuru pakošanas darbi, kad, kā smejamies, visas tur pārvēršamies par stirnām. Buka nedēļā mēs zinām, ka ar aģentūras sapulcēm un breinstormiem jāpārvācas uz tuvējām kafejnīcām.

Tu nodarbojies ar pasākumu organizēšanu. Stirnu buks ir labi noorganizēts?

Esmu piedalījusies diezgan daudzos skriešanas un sporta pasākumos Latvijā, ārpus valsts robežām un otrpus okeāna, attiecīgi, ir ar ko salīdzināt un bez koķetēšanas varu teikt, ka Stirnu buks ir ļoti, ļoti labi organizēts pasākums, sākot no pasākuma idejas kopumā un beidzot ar vizuālo tēlu, tehnisko nodrošinājumu un katra pasākuma saturu, kad katru sezonas posmu varam baudīt kā mazo festivālu kādā no Latvijas skaistākajām vietām. Pat dažs Eiropas un pasaules līmeņa līdzīgs sporta pasākums saturiski un vizuāli nav pielīdzināms Stirnu bukam. Mēs patiešām pievēršam uzmanību sīkumiem, detaļām un tas ir svarīgi, tāpēc, ka tās sasummējot rodas tik īpašie un līdz niansei nostrādātie Buka pasākumi.

Katrā ziņā, zinot to, ko Stirnu buks var atļauties un ko nē, organizācija ir visaugstākajā līmenī. Protams, vienmēr var labāk, savādāk, taču, ņemot vērā to, ka Buks sezonas laikā katru reizi ielec dažādās vidēs, katru reizi ir absolūti mainīgi apstākļi. Nav viena piegrieztne, šablons, telpa, iela, teritorija, ko tu katru reizi pilnveido un apdzīvo, izvērtējot plusus un mīnusus, katrs posms ir kā citādāks pasākums, kas jāplāno no nulles.

Buka orgkomitejā strādā cilvēki ar super lielu pasākumu pieredzi kopumā, taču Buks ir prasīgs un stipri atšķiras no uzņēmumu gada ballēm vai Ziemassvētku koncertiem, tamdēļ šis pasākums un katrs tā posms arvien ir izaicinājums visiem iesaistītajiem.

Nupat notikušajā “Baltic For Events” forumā Stirnu buka saņemtā balva kā “Labākais Sporta pasākums Baltijas un Ziemeļvalstu reģionā, 2018” bija Tavs panākums.

Nē, tā bija tikai mana ideja iesniegt pieteikumu konkursam, kopā ar palīgiem, īpaši Aldi Rocēnu, Stirnu buka mākslinieku, sagatavot starptautiskai žūrijai saprotamu materiālu un pienākums aizstāvēt to klātienē, konkurējot ar lieliem un starptautiskiem Ziemeļeiropas reģiona sporta notikumiem, tai skaitā Zviedru Olimpiskās komitejas aktivitātēm Phjončhanas Olimpiskajās spēlēs. Šī balva ir visas Stirnu buka saimes panākums!

Bet es ne mirkli nešaubījos, ka Stirnu buks patiesi ir labākais un to pierādīja arī starptautiskā žūrija, kā sastāvā bija vadošie mārketinga un pasākumu nozares profesionāļi no tādiem uzņēmumiem kā ‘’Ericsson’’, ‘’Finnair’’, ‘’Volvo Car Group’’, ‘’MasterCard’’, ‘’airBaltic’’, vērtējums un balsojums. Turklāt pēc balvas saņemšanas Stirnu bukam tika personīgi veltīti apsveikumi un patiess apbrīns par projektu kopumā, tā izaugsmi, saturu un pacelto kvalitātes latiņu no pasaules līmeņa nozares profesionāļiem. Neapšaubāmi, jūtamies pamanīti, novērtēti, tas iedod visai komandai papildu dzinuli kļūt vēl labākiem.

Vizītkarte

LĪGA BLUMFELDE

Dzimusi un augusi: Dobelē

Augums, svars: 170cm / 55kg

Skriešanā kopš: brīža, kad Rimants Liepiņš sāka skriet, t.i. ap 2011. gadu

Ģimene: 3 dēli (13, 11, 8), dzīvesbiedrs Rimants Liepiņš, suņi Nerole un Tīno, kaķis Miķelis

Citi sporta veidi: kalnu slēpošana

Darba vieta: Pilna servisa pasākumu aģentūra Labdako Events / īpašniece

Vaļasprieki: ceļošana, pārgājieni, klavierspēle

Nepiepildīts sapnis: noskriets maratons, piedalīšanās Dziesmu un Deju svētkos

Citiem iesaku:

• Uzdrīkstēties, izdomāt savām darbībām motivāciju, mērķus un iet uz tiem.
• Nepadoties grūtību priekšā.
• Apzināties, ka dzīve un notikumi tajā ir mainīgi – tā ir nemitīga kustība, nevar visu laiku būt labi vai slikti,
• Pieņemt, ka pēc nepatīkamiem notikumiem, noteikti sekos patīkami.
• Būt pateicīgiem par to, kas Tev ir, kas tev dots, nepieņemt to par pašsaprotamu, bet novērtēt.
• Un noteikti ceļot – pēc iespējas vairāk, tā ir neatsverama investīcija.
• Izdomāt sev arvien jaunus izaicinājumus un realizēt tos, jo tā ir interesantāk dzīvot!
• Atrast laiku draugiem!