Zvārtes ieža Stirnu buks Ērgļu stacijas Stirnu buks Milzkalna Stirnu buks Abavas senlejas Stirnu buks
Stirnubuks.lv - Stirnu buka medaļnieki

Stirnu buka medaļnieki

Žurnāls: 11 | Pilsalas Stirnu buks 2019 Jūlijs

Teksts: Aldis Rocēns

Šī gada medaļas gatavo jautra kompānija – trīs puiši un četras meitenes. Lūkosim iepazīties ar viņiem tuvāk.

Maigurs Mūrmanis ir 42 gadus vecs uzņēmējs, kuram ir bijusi gara un raiba dažādu darbu pieredze. Mārtiņš Čivlis ir 39 gadus vecs mākslinieks no Rīgas. Sandris Skudra ir 45 gadus vecs vidzemnieks, kurš darbošanos zemnieku saimniecībā tagad apvieno ar medaļu izgatavošanu. Viņiem palīdz četras daiļā dzimuma pārstāves: Amanda Marija Sproģe, Sintija Jansone, Sintija Šmoteka un Anita Mūrmane. Draugi viņus jau otro gadu sauc par “Medaļniekiem”.

Kā jūs varētu viens otru raksturot?

Sandris ir vienkārši maniakāli pozitīvs. Maigurs savukārt ir cilvēks, kurš darbu uztver ļoti nopietni un medaļu izgatavošana ir viņa sirdslieta. Sintija Šmoteka ir ļoti mierīga un nosvērta, ar īpatnēju šarmu pret dzīvi, kurai šad tad sanāk arī labi pajokot. Sintija Jansone ir labsirdīga un izpalīdzīga, vienmēr gatava jauniem izaicinājumiem, patīk spontānas un trakas idejas. Amandai, kā jau medicīnas studentei, nekad nav brīva laika. Nemitīgā skrējienā no skolas uz darbu un no darba uz citu darbu. Anita ir ar labu humora sajūtu apveltīta dāma, kura pie reizes ir arī Maigura mamma. Savukārt, Mārtiņš ir vienkārši laimīgs mākslinieks, divu dēlu tēvs.

Kā nokļuvāt Stirnu Buka ciltī – kurš kuru atrada?

Maigurs: Tā vienkārši notika, kā jau daudzas labas lietas, pavisam netīšām. 2017. gadā neplānoti nokļuvu man nezināmā pasākumā ar dīvainu nosaukumu – Stirnu buks. Ieraudzīju, ka pazīstams džeks kaut ko pļāpā mikrofonā. Pēc pāris dienām šim džekam, kura vārds ir Rimants, uzrakstīju e-pastu. Tā tas viss sākās.

Uzreiz saprati, ka gribi taisīt medaļas?

Maigurs: Jā, tā tas vienkārši sanāca. Man bija tāds laiks, kad gribējās kaut ko radīt, gatavot savām rokām. Kaut ko skaistu un paliekošu, tā lai pašam prieks un citiem arī. Iepriekš biju daudz darbojies izklaides pasākumu organizēšanā, sponsorēšanas marketingā un zīmolu aktivizācijā. Ar draugu atjaunojām festivālu “ Saldus Saule”. Palīdzēju tapt festivālam “Summer Sound”. Biju klāt “Positivus” pirmsākumos, esmu bijis pat FIBA U-19 pasaules čempionāta mārketinga direktors. Tas bija vairāk tāds – administratīvais darbs. Bija pienācis laiks kaut kam citam. Padomāju un sapratu, ka tādam lielam darbam vajadzēs kompāniju un uzrunāju bijušo kolēģi, sadarbības partneri Mārtiņu. Arī viņš uzreiz aizrāvās un noticēja šim projektam. Vēlāk, kad vajadzēja vēl papildus darba rokas, saucu palīgā bērnības draugu Sandri. Pēc tam mums pievienojās meitenes. Pirmās mūsu gatavotās medaļas bija dzirnakmens formā 2018. gadā. Daudz domājām par to konceptu un izskatu. Eksperimentējām ar materiālu. Ideja, kā jau vairākas radošās, tapa pēc vīna malkošanas ar kūdras mākslinieku Edgaru Ameriku. Sākuma procesā mums daudz palīdzēja arī mākslinieks Armands Doķis Lācis. Milzīgs paldies viņiem.


Mārtiņš: Es iepriekš biju daudz strādājis ar koku un metālu. Pēc tam pievērsos dekoratīvajiem sienu krāsojumiem. Tad nāca kārta mākslas darbiem no kūdras, un tagad ir akmens. Katrā no materiāliem ir sava burvība un iespējas. Un tas vienmēr ir fascinējoši – radīt kaut ko no nekā. Stirnu buka medaļu recepte ir visu manu un draugu, meistarstiķu apvienojums. Mans pirmais darbs sešu gadu vecumā arī bija medaļu gatavošana, tēva medaļu un pinumu darbnīcā “Klintaine”. Laika cilpa ir noslēgusies, nu jau mans dēls nāk man palīgā, un mēs atkal taisām medaļas.

Ar Armandu!!!_fmt

Vai medaļas dizaina autors ir viens vai visi trīs kopā?

Maigurs: Idejas ierodas caur mums visiem, visas tās tiek izsvērtas un pārdomātas, labākās tiek realizētas. Šī gada lapas konceptu nosapņoja Mārtiņš. Atskrēja uz darbnīcu un teica – Ir! Un bija. Bet no idejas līdz medaļas gala variantam ir garš ceļš. Ir radošās sapulces par visām sīkākajām detaļām. Tas būtu jāredz, par kādām mikro toņu niansēm kādreiz mēdz būt diskusijas. Ir skaidrs, ka neviens nepamanīs, bet nesākam medaļu gatavošanu, pirms neesam pārliecināti par pašu labāko variantu. Mūsu galvenais princips – svarīgs ir katrs sīkums!

Mārtiņš: Pagājušā gada rudenī ar dēliem gāju pa mežu un … un tā arī tā ideja dzima. Pēc tam daudz eksperimentējām ar formām un tēliem, līdz uztaisījām pirmo paraugu. Kad parādījām to Rimantam un pārējiem cilts sanāksmē, patika pilnīgi visiem un mēs zinājām – esam uz pareizā ceļa.

Šīs sezonas uzvarētāju medaļas top sadarbībā ar tēlnieku, LMA tēlniecības katedras metodiķi Andreju Ratkeviču un viņa studentiem. Savu roku medaļu tapšanā ir pielicis arī pieredzējušais datorgrafiķis Ivars Stūre.

Kā top viena medaļa?

Sandris: Katra medaļa ir roku darbs. Katrā medaļā tiek ieguldītas 10-12 darbības līdz tā no materiāliem kļūst par medaļu. Mūsu darbnīca sastāv no vairākām telpām, katrā no tām notiek savs process. Reiz saskaitījām, ka Mārtiņš, pārvietojot medaļas no viena procesa uz otru, dienā nostaigā 25 km.

Kurš no jums ir galvenais, kā tiek sadalīti darbi, kas par ko atbild?

Maigurs: Par visiem jautājumiem mēs izlemjam kopā ar Mārtiņu, ņemot vērā Sandra viedo viedokli. Katru posmu sākam divatā, tad pievienojas Sandris, un pēdējā nedēļā četras meitenes. Kopā esam septiņi Stirnu buka un Stirnu buka medaļu patrioti.

Kā jūs atradāt meitenes, kuras jums palīdz?

Sandris: Viņas pašas atnāca. Un esam ļoti priecīgi par viņām. Tā mūsu kolektīvā līdzsvarojas Iņ un Jaņ.

Amanda: Tā kā pārsvarā sēžu pie grāmatām vai strādāju slimnīcā, tad manas labākās dienas ir dienas pirms Stirnu buka skrējieniem, jo tad varu bez sirdsapziņas pārmetumiem sēdēt medaļu darbnīcā un nodoties savam nepiepildītajam sapnim – mākslai.

Maigurs: Viena meitene ir mana mamma. Katra virvīte katrā medaļā ir viņas nogriezta, sasieta un ievērta. Strādāju mammas uzraudzībā (smejas).

Anita: Lepojos ar sava dēla nopietno attieksmi pret visu ko viņš dara. Viņš nepieļauj kļūdas vai pat vismazāko brāķīti. Vienmēr atkārto, ka viss ir jāizdara precīzi, tā it kā mēs to darītu paši sev – uz vislabāko!

Sintija s╠î_fmt Amanda_fmt

Kā patīk strādāt ar Stirnu buku?

Maigurs: Buks ir super klients! Sākumā gan diezgan ilgi nācās Rimantu mocīt, līdz viņš uzticēja medaļu gatavošanu. Bet nu jau pilnībā ļauj mums strādāt, viņš pat reizēm nezin’, tieši kāda būs medaļa nākamajā posmā. Pamatdizains, protams, ir apstiprināts, bet tālāk mums ir dota radošā brīvība. Tas ir fantastiski, tas arī papildus motivē visu izdarīt maksimāli labi.

Sintija Š.: Stirnu bukā sports mijās ar radošumu, tas iedvesmo. Ļoti patīk. Man svarīgākais ir atrasties kompānijā, kur valda patīkama atmosfēra un smiekli, tad arī darbos veicas.

Sintija J.: Man ļoti patīk! Mūsu komandā ir jūtams īsts azarts, ja vajag, raujam visu nakti. Tas ir darbs, ar kuru varu lepoties!

Anita: Gaidu katru nākamo Stirnu buku. Tā ir izraušanās no ierastās vides, iespēja pabūt kopā ar jauniem, azartiskiem, darīt gribošiem cilvēkiem. Man ļoti patīk mūsu kolektīva attieksme pret darbu, darbs ir grūts, bet mēs strādājam ar prieku un bieži vien līdz rīta gaismai.

IMG_4050_fmt Sintija_Jansone_fmt

Kā noteikt vajadzīgo medaļu skaitu?

Maigurs: Šis ir nervozākais moments no Stirnu buka medaļu ražošanas procesa. Jo mums netiek pateikts skaits, cik un kuras medaļas vajadzēs. Varētu pat teikt, ka veicam milzu analīzi par katru Stirnu buka posmu. Skatāmies reģistrācijas online, zīmējam salīdzinošus grafikus, skatāmies laika apstākļus, attālumu no Rīgas u.c. faktorus. Medaļām ir jāpietiek visiem, bet bezgalīgu rezervi arī nedrīkst taisīt, lai tas, kurš par to maksā, nesāk raukt degunu.

Kas notiek ar pāri palikušajām medaļām? Ko ar tām var iesākt? Vai tās var pārstrādāt?

Mārtiņš: Medaļas var pārstrādāt, bet tas būs daudz dārgāk, kā izgatavot jaunas, no jauniem materiāliem. Ir ideja no tām izveidot mākslas darbu.


Kāda ir sajūta, kad pēc sacensībām viss Instagram ir pilns ar jūsu veidotajām medaļām?

Maigurs: Sajūta joprojām ir nedaudz dīvaina. Protams, ir ļoti patīkami, ka mūsu darbs, kas ir prasījis tik daudz spēka, nokļūst pie cilvēkiem un tiek novērtēts. Priecājamies par katru bildi. Šī gada medaļu gan ir grūtāk nofotografēt kā iepriekšējo.

Sintija Š: Smaids līdz ausīm, gribās parādīt visiem draugiem. Bet es plānoju noskriet kādu distanci pati, tad arī manu Instagram kontu rotās pašas sviedriem nopelnītā medaļa. (taisot medaļas jau arī reizēm sanāk iesvīst, bet tas tomēr nav tā)

Amanda: Sajūta laba. Viena lieta gan sāp – medaļu slīcinātāji (lasīt: peldētāji ar medaļām, kuri ieiet upē ar, bet iznāk laukā bez medaļām).

Anita: Tā ir svētku sajūta visas dienas garumā un vēl ilgi pēc tam. Prieks, ka tik daudziem prieks par mūsu medaļām. Esam novērtēti.

Sintija J.: Vienmēr ir liels gandarījums un prieks par katru izgatavoto medaļu un ar lielu interesi skatos katru jaunu foto, kas ir ievietots sociālajos tīklos, lasu komentārus, kas ir zem tiem.

Sandris: Tā ir galvenā balva, tā ir medaļa mums – cilvēku pozitīvās emocijas! Starta rītā ir aizgādātas pēdējās kastes. Nāk miegs. Bet vienalga, pirms krišanas palagos, ar vienu aci (kura vēl vaļā) jāpalūr, kā pirmie finišētāji selfojas ar medaļām.

Laivu brauciens uzvalko_fmt

Kādas vēl ir jūsu aizraušanās (bez medaļu taisīšanas)?

Maigurs: Varbūt tas skan jocīgi, bet šobrīd aizraušanās ir tieši medaļas. Nezinu, tas ir labi vai slikti. Man šis darbs patīk, lai arī atņem laiku gandrīz visam citam.

Sintija Š.: Ceļošana. Ik pa laikam vienkārši vajag izbraukt no valsts, lai nesajuktu prātā. Patīk apmeklēt mūzikas festivālus, koncertus. Reizēm iesaistos kā brīvprātīgā vietējos pasākumos, koncertos, festivālos, šogad arī, piemēram, Positivus.

Amanda: Varētu teikt, ka medicīna ir mana sirdslieta, studijas aizņem lielāko daļu laika un diez vai es to varētu izturēt, ja man tas nepatiktu. Protams, arī māksla visās tās izpausmēs. Brīvajā laikā, kas gan ir ļoti reti, gleznoju, dziedu ansamblī, audzinu savu kaķi un, ja sanāk, vienkārši guļu un skatos griestos. Ļoti patīk pārgājieni, skautu nometnes, izdzīvošana. Vasarās darbojos kā brīvprātīgais vairākās bērnu nometnēs.

Anita: Man patīk teātris. Kādreiz teātris bija simbols mūsu kultūrai, mūsu iekšējai neatkarībai un protestam pret Padomju Savienību. Tagad ir citi laiki, taču man teātris vēl joprojām ir kulta statusā.

Sandris: Tabakas audzēšana un ģitāras spēle. Tabaku audzēju savam priekam lauku mājās, rūpīgi atlasu šķirnes un kopju katru stādiņu. Vēl es audzēju pasaulē asākos piparus. Varētu teikt – esmu asu izjūtu cienītājs (smejas). Ģitārai arī ir īpaša vieta manā sirdī. Agrāk spēlēju ansamblī “Vinegar into Pearl”. Tagad gan laika spēlēšanai nav daudz. Būs jāgaida ziema, kad Stirnu buks liksies ziemas guļā.

Maigurs peld -15_fmt

Vai jūs paši arī skrienat, varbūt piedalāties Stirnu buka sacensībās?

Maigurs: Stirnu buka sacensībās gan nepiedalāmies. Gluži vienkārši tāpēc, ka pēdējās medaļas tiek pabeigtas sacensību rītā. Tad līdz Susuru skrējienam tās jāpagūst nogādāt līdz finišam, lai var uzkārt mazajiem kaklā. Man ļoti patīk peldēt – to es daru visu gadu, kad ir laiks, eju garās pastaigās, tā apmēram 30 līdz 50 kilometri. Tad varu apcerēt dzīvi, pārdomāt, ko daru pareizi un ko nepareizi.

Amanda: Šovasar trenējos volejbolā un aktīvi braucu ar riteni. Skrienu naktīs, lai izvēdinātu galvu. Tad atklājas pavisam cita pasaule, apkārt tāds miers un klusums. Vasaras naktis ir arī ļoti siltas, es varu pilnībā saplūst ar dabu.

Sintija Š.: Reizēm padodu bumbu draugam, kad viņam ir treniņi futbolā, bet spēlēt ar večiem man neļauj. Reizi vasarā var aiziet pārgājienā un paairēties ar Sup dēli. Man patīk pastaigas, gandrīz katru dienu nostaigāju vismaz 10 km. Gribētos gan reiz noskriet arī kādu Stirnu buka distanci, kaut visīsāko.

Anita: Daudzus gadus jau nūjoju. Tā ir mana aizraušanās. Ir uzskats, ka tas ir veselīgākais sporta veids, un es tam varu pilnībā piekrist. Lai tas “Kalnu karalis” paliek jaunajiem, es vairs neesmu tik steidzīga.

Sandris: Laukos dzīvojot, strādājot īpašas sporta aktivitātes nav nepieciešamas, izdzīvot dabā nozīmē – kustēties. Jāpiemin gan īpašs pasākums Cēsu pievārtē – Līgo pliko skrējiens. Tajā piedalos gandrīz katru gadu.

Mārtiņš: Ha – ha, sports – būt neatlaidīgam un priecīgam.

Kādas izskatīsies nākamā gada medaļas?

Mārtiņš: Skaistas! Šobrīd ir četras ļoti labas idejas Stirnu buka nākamajām medaļām.

Medalas_fmt

ES ESMU STIRNU BUKS 2019. #4(11)
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe-Vāvere
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Juris
Dzenis, Andris Jermuts, Santa Sinka
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Īpašs paldies Trašu izveidē Stirnu bukam Alūksnē nesavtīgi palīdz malēnietis Vilnis Veļķeris un mūsu uzticamais takuzinis Artis Ločmelis (VSK Burkānciems&Co), īpašs paldies Alūksnes novada pašvaldībai!
Stirnubuks.lv - Ko redzēt Ogrē?

Ko redzēt Ogrē?

Dabas parks Ogres Zilie kalni. Krasta promenāde gar Ogres upi, Arkveida gājēju tilts un koka laipas. Ogres Vēstures un mākslas muzejs. Piedzīvojumu parks „Milžu taka.” Špakovska dendroloģiskais parks.

Stirnubuks.lv - Pasaules čempionāts taku ultramaratonā

Pasaules čempionāts taku ultramaratonā

Šogad Spānijā, Kastaljonas provincē, norisinājās jau astotais Pasaules čempionāts taku ultramaratonā, un ceturto reizi pēc kārtas tajā dalību ņēma arī Latvijas izlase.

Stirnubuks.lv - Stirnu buks lec auļiem vien, auļiem vien

Stirnu buks lec auļiem vien, auļiem vien

Katrs Stirnu buks, dzirdot vienu no viņu kompozīcijām, zina, ka tā ir Stirnu buka starta mūzika, tad jāsāk skriet. Edgars Kārklis ir Stirnu buka abonements un muzicē Auļos.