Zvārtes ieža Stirnu buks Ērgļu stacijas Stirnu buks Milzkalna Stirnu buks Abavas senlejas Stirnu buks
Stirnubuks.lv - Stirnu buka fotovīrs

Stirnu buka fotovīrs

Žurnāls: 04 | Kamparkalna Stirnu buks 2018 Jūlijs

Teksts: Stirnubuks.LV

Runā, ka sacensība var būt ļoti aizraujoša, bet vēsturei paliek tikai rezultāts. Taku skriešanā rezultāts ir svarīgs, bet ļoti daudzi Stirnu buki atceras labi pavadīto dienu mežā, izbaudot Latvijas dabu, pārvarot kādu pakalnu un pēc tam redzot sevi mūsu fotogrāfu bildēs. Stirnu buka nedēļas nogalē sociālie mediji uzsprāgst no tā, cik daudziem patīk fotogrāfijas, un liels nopelns tur ir Marekam. Viņš, iespējams, ir labākais amatieru sporta fotogrāfs valstī, un viņš ir Stirnu buks. Un ne tikai — fotogrāfē dabu un svētkus, slēpo un māca slēpot, gatavo ēst un strādā arī normālu darbu.

Vēl viens hobijs un dzīvezveida sastāvdaļa - esmu kalnu slēpošanas insruktors. Ar saviem audzēkņiem Itālijas Alpos.

Vēl viens hobijs un dzīvezveida sastāvdaļa – esmu kalnu slēpošanas insruktors. Ar saviem audzēkņiem Itālijas Alpos.

Pastāsti par fotogrāfēšanu!

Fotogrāfija un fotogrāfijas mistērija mani aizrāva jau sen, vēl agrā bērnībā. To aizvadīju gleznainajā Siguldā un man bija viens draugs, nedaudz vecāks par mani, kurš aizrāvās ar fotogrāfiju. Dzīvoja viņš Rīgā, bet uz Siguldu brauca pie vecvecākiem pavadīt vasaras brīvlaikus un dažreiz arī brīvdienas. Viņam patika fotografēt un pat kādu laiku viņš bija mācījies fotoskolā. Tā nu bieži fotogrāfēja mūsu, Siguldas pagalmu puiku, ikdienu – gan sportiskās aktivitātes, gan pārgājienus gar Gauju, gan arī blēņas. Viņam patika to visu fotografēt un mēs, puikas, ar baudu pēc tam aplūkojām bildes, kas bija sanākušas. Sanāca piedalīties arī filmiņu atīstīšanas un fotogrāfiju tapšanas procesā. Vienmēr likās kā mistērija – kā no filmiņas muciņas beigās, izmantojot dažādus reaģentus un darbojoties sarkanās spuldzes gaismā, dabū gatavas fotogrāfijas, eksperimentējot ar ķīmiju un papīru. Tā man radās patika un interese par fotogrāfiju. Arī dzīvesvieta ar pasakaino ainavu provocēja uz fotografēšanu. Bet realizēt to īsti neizdevās, jo tajā laikā man fotoaparāts bija liela greznība un mājās tādu “izpriecu” atļauties nevarēja.

Un cik sen pats sāki fotogrāfēt?

Daudz vēlāk, ap 1996. gadu, atkal radās iespēja pievērsties foto, jo darba vajadzībām firmā bija iegādāts priekš tā laika jaudīgākais un modernākais Olympus filmiņu fotoaparāts, vēl ne gluži spoguļkamera, bet vairs ne ziepju trauks. Tad nu šad tad paķēru to aparātu līdzi, kad braucu kādos brīvdienu izbraucienos vai apmeklēju pasākumus. Sāku knipsēt visu pēc kārtas savām vajadzībām – ceļojumus, pasākumus, dabu. Ar filmiņām nekrāmējos – nesu attīstīt un drukāt uz fotostudijām, albumi un attīstītas filmiņas krājās kaudzēm. Aptuveni 2001. gadā nopirku pirmo digitālo Canon ziepju trauku, ar kaut kādu mega optisko palielinājumu un daudz manuāliem režīmiem. Tad, faktiski, arī sāku apgūt fotogāfijas teoriju un pielietot to praksē, parādījās statīvs, sākās eksperimenti, dažādi žanri. 2004. gadā nopirku pirmo pusprofesionālo kameru, bet joprojām ne spoguļkameru, no tām kaut kā baidījos. Tai kamerai bija tam laikam tiešām ļoti daudz iespēju un tehnoloģiju, kas provocēja uz jauniem eksperimentiem un mācīšanos. Tā nonācu līdz savai pirmajai spoguļkamerai – Canon 400D. Pilno matricu atļauties vēl nevarēju, bet sāku apgūt jaunu pasauli ar maināmiem objektīviem, ar neierobežotām fantāzijas iespējām. Tas bija apmēram ap draugiem.lv ēru ar maksas galerijām par 0.35 LVL ar 35 bilžu vietām, un es sāku šo un to no savām fotogrāfijām izlikt publiskai apskatei. Cilvēkiem ātri iepatikās, un iemantoju laba fotogrāfa slavu, īpaši dabas skatu un ceļojumu foto žanrā. Tā kā pats visu laiku biju saistīs ar sportu un aktīvu dzīvesveidu, ik pa laikam sanāca arī dažādas sportiskas aktivitātes pabildēt. Tā ap 2008. gadu mani epizodiski sāka aicināt uz dažādiem lielākiem un mazākiem sporta un aktīvās atpūtas pasākumiem. No pasākuma uz pasākumu pašmācības ceļā apguvu foto mākslu. Ik pa laikam pat saņēmu uzaicinājumus fotografēt arī kāzas. Ap 2011. gadu iegādājos pirmo profesionālo pilnizmēra spoguļkameru un uzskatu, ka tieši ar to brīdi sāku apzināti mācīties fotografēt pa īstam, ar profesionālu pieeju un izpratni. Kopš tā laika esmu iegādājies vēl vienu aparātu un pāris objektīvus, tas arī viss. Joprojām mācos, eksperimentēju un attīstu iemaņas.

Stirnu buks ir un paliek Stirnu buks gan Itālijā, gan Latvijā.

Stirnu buks ir un paliek Stirnu buks gan Itālijā, gan Latvijā.

Kā nonāci Stirnu bukā?

Nu, bija tā, būdams VSK Noskrien aktīvs biedrs, pašā pirmajā Stirnu bukā Šlokenbekā es gribēju piedalīties un skriet, bet sakrita visādi darbi tajā datumā, bija jābrauc uz citu Latvijas pusi – uz Buku tā arī neaizbraucu. Pēc tam tik varēju skatīties galerijas, klausīties atsauksmes, lasīt blogus… Un tad es sapratu, ka patiesībā pats jau vairākus gadus sirdī esmu Stirnu buks – skriet patīk pa Siguldas apkaimes takām vai gar jūru. Meži, pļavas un purvi, tā ir mana stihija skriešanā. Nekas cits neatlika, kā tuvak sadraudzēties ar Rimantu. Lencu viņu visu ziemu ar piedāvajumu gan fočēt, gan iesaistīties organizatoru komandā. Ja nemaldos, tas bija 1. aprīļa “joks” – abi ar Rimantu piedalījāmies Rīga-Valmiera 107 km. Bija gana daudz laika papļāpāt pirms starta. Tā es iekļuvu Stirnu buka komandā – Rimants noticēja manam stāstam par Stirnu buka attīstības vīziju, par manu lomu tajā. Es te esmu vēl šo baltu dienu. Protams, ka galvenā un redzamākā mana loma Stirnu bukā joprojām ir un paliek fotografēšana un viss, kas saistīts ar fotogrāfiju, ko cilvēki redz pirms, pēc un sacensību laikā, drukātajos materiālos, mājaslapā, žurnālā un internetā. Jāsarūpē kvalitatīvs un koncepcijai atbilstošs materiāls, laikā, nepieciešamā apjomā un izpildījumā. Par to atbildu es un Stirnu buka fotogrāfu komanda. Tāpēc nepieciešama gan sevis audzināšana, skološana, attīstība, gan visu fotogrāfu darba sagatavošana, koordinēšana, fotogrāfēšanas scenārija un standartu izstrāde. Tā ir tā redzamākā daļa. Ēnā vai aizkadrā paliek visādas lielas un mazas lietas par un ap Stirnu buku. Pirmajās sezonās tās Stirnu buka lietas bieži vien bija arī tādas stratēģiskas, kad iekšējās sarunās starp komandas biedriem dzima dažādas idejas, laika gaitā tās transformējās darbībās un tagad Stirnu buks ir tāds, kādu apmēram mēs viņu vīzijās iedomājāmies pirms gadiem… Bet ir vēl ļoti daudz, kur augt un uz ko tiekties. Aug Stirnu buks, aug kvalitāte, aug prasības pret sevi un pret draugiem, partneriem, atbalstītajiem – nemitīgs darbs un attīstības process. Tagad viss vairāk vai mazāk ir savās sliedēs, katrs no cilts ir sava amata pieredzējis meistars un zina, kas un kā darāms. Ja pirms dažiem gadiem katra posma sacensību centra sagatavošana prasīja dažas dienas, un pirms gonkas gulēt komanda gāja īsi pirms saullēkta, tad tagad mehānisms jau ir atstrādāts tā, ka visi zobratiņi zina, un, ja nezina, tad precīzi nojauš, kā kuram jāgriežas, lai būtu rezultāts. Protams, lai tas viss tā notiktu, pašos ir jābūt lielai mīlestībai un atbildības sajūtai pret to, ko dari, nu un, protams, Stirnu bukam joprojām ir savs virsdiriģents Rimants, kurš ļoti rūpīgi seko visam, kas notiek un pie vajadzības rausta visus diedziņus un stīgas, lai kopkoris darbotos nevainojami. Tas īsumā par to, kā un kāpēc es nonācu Stirnu bukā un ko es tur daru.


Kā var kļūt par Stirnu buka fotogrāfu?

Vienkāršākais variants – atsūtīt man Facebook savu pieteikumu ar vēlmi brīvprātīgi darboties kā fotogrāfam kādā no Stirnu buka posmiem. Ja iepriekšējā pieredze un panākumi foto lauciņā izskatīsies atbilstoši Stirnu buka izveidotajām prasībām, aicināsim darboties kā brīvprātīgajam foto palīgam. Ja safotogrāfētais materiāls būs ievērības cienīgs, to publicēsim Facebook galerijā, pārējo materiālu piedāvāsim bukiem apskatei mājaslapā. Šādi ir iespējams iekļūt arī “rezervistu” kompānijā – ja nu Stirnu bukam sagadīsies tā, ka kāds no pastāvīgās foto komandas netiek uz konkrēto posmu vai vienkārši trūks darba rokas un fotokameras, tad no “rezervistu” soliņa kādā no posmiem varēs nokļūt spēles laukumā – pasākumā, kā oficiālais fotogrāfs.

Saki – cik tūkstošu kadru Tev sanāk sabildēt katrā Stirnu bukā?

Tieši Stirnu bukā gadās dažādi, atkarībā no trašu konfigurācijas un ievērības cienīgajiem skatiem tajās, no fotogrāfu skaita, no dalībnieku skaita, no izstrādātā foto scenārija, no organizatoriskajām vajadzībām. Bet vidēji man vienā posmā fotogrāfiju skaits svārstās starp diviem un trīs tūkstošiem. Pēdējā laikā šim skaitlim ir tendence augt, jo aug dalībnieku skaits. Jāsaprot, ka pašmērķis nav sabildēt pēc iespējas vairāk kadru, bet izpildīt galveno pasākuma misiju – lai viss, ieskaitot foto, patīk gan dalībniekiem, gan draugiem un atbalstītājiem, gan pašiem.

Zinu, ka jo vairāk bildē, jo labāk ieraugi arī kadru dzīvē, bet kā Tu atrodi tos fantastiskos rakursus tajos grāvjos un gravās? Kā Tu atrodi tieši tos grāvjus?

Daļēji atbilde uz šo jautājumu jau ir pašā jautājumā. Jā – ļoti daudz izsaka pieredze, bet ne tikai. Jābūt drosmei eksperimentēt, jābūt attīstītai iztēlei, jāprot saprast, ko maksimāli skaistu var dabūt ārā no katras vietas, no katra trases kvadrātmetra, no katras situācijas trasē. Galu galā, jābūt arī zināmam fiziskajam rūdījumam, lai nebiedē un netraucē garie kilometri un ilgās stundas, kas tiek aizvadītas fotografējot sacensībās.

Procentuāli sadalot, cik bieži sacensības aizvadi kā skrējējs, fotogrāfs un skrējējs ar kameru?

Kā skrējējam pēdējos pāris gados vairs neatliek laika piedalīties, jo ir arī zināmi veselības ierobežojumi. Paskriet tīri savam priekam sanāk reti, pārsvarā starpsezonās, kad skriešanas sezona formāli ir beigusies, bet kalnu slēpošanas sezona vēl nav sākusies. Tad gan labprāt paskrienu pa Siguldas takām vai pie jūras, kur pēc tam nopeldos. Kā fotogrāfs sacensībās gan cenšos piedalīties maksimāli daudz, pēc iespējas dažādākās disciplīnās un sporta viedos, lai bagātinātu pieredzi un gūtu jaunus iespaidus. Sports, ja tā var izteikties, ir mana pamatdisciplīna fotogrāfijā un aizņem 50% no visa sastrādātā. Pārējie 50% ir viss atlikušais – ainavas, dažādi speciālie pasūtījumi, pasākumi, nedaudz kāzas un pēdējos gados arī koncerti. Šogad esmu bijis oficiālais fotogrāfs tādiem pasaules mēroga koncertiem, kā Laura Pergolizzi (LP) un Zucchero, kā arī lērums vietējo koncertu – šī gada spilgtākais ir Instrumentu koncerts Siguldā.

Atpūta? Pārsvarā aktīva. Arī ar ģimeni. Brīvības Rogainings ar Buku cilts pārstāvjiem.

Atpūta? Pārsvarā aktīva. Arī ar ģimeni. Brīvības Rogainings ar Buku cilts pārstāvjiem.

Vai ir sanācis kādreiz, piemēram, skrienot pa mežu, sadauzīt kameru pret koku?

Nē, nav gan. Tādos pavisam ekstrēmos apstākļos pārsvarā izmantoju telefonu vai citus, mazākus un vieglākus fotoaparātus, lai nebūtu žēl tos noslīcināt kādās upes krācēs, vai sadauzīt Alpu nogāzēs.

Vai negribas kādreiz paskriet tā “normāli”, bez tiem visiem “čibrikiem”?

Gan jā, gan nē. Kā jau minēju iepriekš, sanāk paskriet arī pašam bez foto. Bet, jo vairāk es esmu dažādās sporta norisēs kā fotogrāfs, medijs vai līdzorganizators, jo mazāk laika paliek skriešanai, un jo vairāk gribas palīzēt skriet un sportot citiem, sniedzot ieguldījumu ar savu darbu, pieredzi, skatījumu.

Cik aptuveni kilometru tiek noskrieti katrā Stirnu bukā, ķerot labākos kadrus un meklējot labākās vietas?

Vēl pirms pāris gadiem, piemēram, fotografējot pusmaratonu, pašam sacensību dienā sanāca notipināt vairāk nekā 20 km. Tagad, iespējams, mazāk, jo fotogrāfa uzdevumi paliek sarežģītāki, komplicētāki, līdz ar pieredzi nāk arī citi loģistikas risinājumi, tāpēc, lai maksimāli kvalitatīvi izpildītu savu uzdevumu, ir optimāli jāplāno savs laiks, darbības scenārijs. Tādēļ, visticamāk, tagad sacensībās noskriet un nostaigāt sanāk mazāk, jo tam vienkārši neatliek laika – jādarbojas efektīvi un optimāli.

Rīgas maratons un Dziesmu svētki. Kuru pasākumu ir vieglāk sajust no otras puses?

Maratonos pats esmu piedalījies gana daudz, noskrējis vēl vairāk, un tas vienmēr ir liels saviļņojums un emocionāls pacēlums. Rīgas maratons it īpaši – tie ir ikgadējie skrējēju svētki. Protams, ka tas ir vairāk, kā tikai skrējiens, tas ir kā simbols. Caur skrējēja prizmu raugoties, maratons ir milzīgi svētki, bet salīdzināt to ar Dziesmu svētkiem nevar un nedrīkst. Dziesmu svētku nozīmi un vērienu nav pat iespējams novērtēt. Latvieša pašapziņai un identitātei šie svētki ir svēti. Iepriekšējos divos Dziesmu svētkos biju nedaudz iesaistīts to norisē un fotografēšanā, bet ne oficiāli. Mana meita dejo tautas dejas un līdz ar to sanāk bieži fotografēt dažādas uzstāšanās – tā es vairāk iesaistījos tautas deju kustībā un jau pēc iepriekšējiem Dziesmu svētkiem apzvērēju sev, ka tā vai šitā, bet iesaistīšos simtgades Dziesmu svētku norisē arī kā fotogrāfs – ar pilnu jaudu un uz pilnu slodzi. Šogad šī iecere realizējās un visu Dziesmu svētku nedēļu biju darbojies kā oficiāli akreditēts fotogrāfs. Paņēmu atvaļinājumu un visu svētku norises nedēļu pilnīgi brīvprātīgi darbojos kā medijs. Tas patiešām bija kā ultramaratons gandrīz 9 diennakšu garumā. Te ļoti, ļoti noderēja skrējēja un sportista rūdījums. No rīta izej no mājas ar iztīrītām atmiņu kartēm un pielādētiem akumulatoriem, mājās atgriezies pēc pusnakts ar pilnām kartēm un tukšiem akumulatoriem. Tad seko vairākas stundas pie datora… Pāris stundas miega un atkal jauna diena klāt. Un atkal esi Dziesmu svētku noskaņu un notikumu virpulī. Un tā līdz kulminācijai, līdz deju Lieluzvedumam Daugavas stadionā un lielkoncertam Mežaparka estrādē. Neslēpšu, septītajā dienā nedaudz “salūzu” – pa dienu nedevos nevienā pasākumā un vienkārši nogulēju mājās kādas 6 stundas. Vakarā sekoja “Māras Zeme”, kuru vēroju jau trešo reizi. Labi, ka biju izgulējies pa dienu, jo no emocijām un sajūtām vienkārši gāza no kājām. Tā enerģijas un “draiva” deva, kas bija saņemta pirmājā Dziesmu svētku dienā, svētku gājienā un atklāšanas koncertā Skonto stadionā, manī bija izsīkusi – katrs pasākums, ko apmeklēju, prasīja lielu emocionālu iesaistīšanos un iedziļināšanos, un tādi pasākumi bija četri, pieci katru dienu. “Māras Zeme” vienkārši uzspridzināja manu apziņu un iepludināja jaunas enerģijas megavatus. Detaļās neizplūdīšu – tas ir atsevišķas intervijas vai pat grāmatas rakstīšanas vērts. Tas ir tas pats, kas fotografēt Olimpiskās spēles, tikai citā jomā. Man kā latvietim tas ir pat lielāks pagodinājums un aizkustinājums, nekā Olimpiāde. Kā jau minēju, par piedzīvoto Dziesmu svētkos varētu izplūst ļoti garā stāstā, bet labāk, lai runā bildes – speciāli Dziesmusvētkiem izveidoju sev neatkarīgu kontu Facebook.


Skrien, slēpo, fotogrāfē, spēlē golfu, brauc ar gaisa balonu… Ko tu vēl māki un dari?

Runājot par slēpošanu – neesmu vienkārši slēpotājs, bet gan starptautiski sertificēts kalnu slēpošanas instruktors. Ziemā uz kalna pavadu līdz pat desmit stundām dienā. Līdzās fotografēšanai tā laikam ir tikpat mīļa nodarbošanās un laika pavadīšana. Ar gandarījumu un lepnumu varu uzsist sev uz pleca – pa šiem gadiem esmu apmācījis un “uzlicis uz slēpēm” vairākus simtus audzēkņu, pārsvarā, protams, bērnus. Ko vēl māku un daru? Daudz ko! Man gribas dzīvi piepildīt jēgpilnu un krāsainu. Ja esmu kaut divas stundas bezdarbībā, mani pārņem “panika”, jo rodas sajūta, ka es nogalinu savu laiku bezjēdzībā. Laikam tāpēc iesaistos dažādos pasākumos, notikumos un avantūrās. Pat grūti uzreiz iedomāties, ko es neesmu darījis vai pamēģinājis. Bet no tādām konkrētām ikdienas lietām – nu vēl man ļoti patīk gatavot ēst. Tas ir tik pat radošs process, kā fotografēšana. Tas neapnīk. Mājās es esmu tas, kurš “stāv pie plīts”. Ar baudu un vieglumu esmu ģimenes pavārs.

Vēl viena mana mīlestība, vājība un aizraušanās - mazā aviācija un gaisa baloni.

Vēl viena mana mīlestība, vājība un aizraušanās – mazā aviācija un gaisa baloni.

Kā Tavu aktīvo dzīves veidu vērtē ģimene?

Paldies Dievam, ģimene mani ļoti atbalsta un saprot. Abi ar dzīvesbiedri Ilzi savās ikdienas gaitās esam nopietnu darbu darītāji katrs savā jomā – es apdrošināšanā, Ilze valsts pārvaldē. Laikam tāpēc savu ikdienas rutīnu gribas atšķaidīt ar ko citu. Ilze glezno un šuj apģērbus, darina visādus mākslinieciskus priekšmetus, bet es daru visu to, ko jau liela mērā zināt. Lai gan jāatzīst, ka arī mans pamatdarbs man vairāk nekā 20 gadus ir arī kā hobijs. Es šo darbu mīlu un cienu, arī tas ir ļoti dinamisks, aizraujošs, radošs un interesants. Ja tā pavisam vienkārši – esmu tas, kurš pēta, analizē, izvērtē riskus, lai tos varētu pareizi apdrošināt. Ideāls darbs tādam indivīdam, kā es – katra diena nes kaut ko jaunu, kaut ko nebijušu. Jo katrs risks, katrs klients, katrs darījums ir ar kaut ko unikāls, atšķirīgs un interesants. Pateicoties šādam darbam, esmu spiests iedziļināties ļoti daudzos uzņēmējdarbības aspektos, sākot ar likumdošanu un beidzot ar ražošanas procesiem. Vienu dienu tu pēti, kā ražo koka granulas – sākot ar šķeldas ieguvi vai piegādi, beidzot ar iekraušanas rampām, kur dzelzceļa vagonos iekrauj gatavo produkciju – visu tehnoloģisko procesu jācenšas izpētīt, pārzināt, lai varētu objektīvi izvērtēt visus iedomājamos un neiedomājamos riskus, pirms noslēgt apdrošināšanas polises līgumu. Nākamajā dienā jau esi gaļas pārstrādes uzņēmumā, koģenerācijas stacijā vai vēja ģeneratoru parkā. Garlaicīgi nav.

Apceļoju Kurzemi ar Anniju, Tomu, diviem Markusiem un Ilzi.

Apceļoju Kurzemi ar Anniju, Tomu, diviem Markusiem un Ilzi.

Kāpēc katru gadu tieši Livigno? Latvieša stagnācija – te ir labi, citur nemēģināšu?

Tieši otrādi – kaitina “latvieša” tieksme pēc trašu kilometrāžas, kopgaruma un skaita. Cilvēki dzenas 2000km no mājām prom, lai sakrātu kūrortu nosaukumus, trašu skaitu un nobrauktos kilometrus. Esmu novērojis, ka tajā visā daudzi pazaudē kalnu īsto garšu… Pirms gandrīz 20 gadiem kopā ar domubiedriem bijām nodibinājuši kalnu slēpotāju un dēļotāju klubu. “Maucām” kā traki – piekopām “extreme carving” braukšanas stilu un slīpējām visas iespējamās nogāzes Alpos ar savām padusēm. Tajos laikos arī tika apceļoti un izbraukāti Alpi krustām šķērsām. Mums vajadzēja tukšas, platas, stāvas trases, uz kalniem braucām 2–3 reizes sezonā. Bet kā tradīcija bija Livigno – uz turieni vienmēr braucām martā vai aprīlī. Tā es to tradīciju turpinu joprojām. Man ļoti patīk šis kūrorts, šī konkrētā ieleja un tā itāliskā vide. Mans dēls, kā slēpotājs, faktiski ir izaudzis Livigno – no 3.5 gadu vecuma pazīst šo vietu un arī ir iemīlējis. Tur ir arī viens no labākajiem snow parkiem Alpos. Dēls aizraujas ar “freestyle”, jeb “free ski”, viņam tur ļoti patīk. Arī ārpus trasēm tur ir ko darīt. Abi bērni tur jūtas kā mājās. Es tagad jau mierīgu prātu varu viņus tur laist uz kalna vienus pašus.

Alus vai vīns?

Kad beidzas alus, tad vīns. Nu nē, katram dzērienam ir sava vieta un savs laiks. Cienu vīna pasauli un vīna kultūru. Bet kopumā, jā – tomēr vairāk esmu alus dzērējs.

Marek, mildronātu esi kaut reizi lietojis?

Goda vārds, nekad. Nezinu pat, kā tās ripas un iepakojums izskatās un, cik tās maksā.

Ziema - arī viena no manām stihijām. Patīk paskriet “pa pliko”. Arī -22 grādos. Vasarā es praktiski nepeldos - ir par siltu. Kad ūdens temperatūra pietuvojas +1 grādam, tad peldēšanas sezona var sākties.

Ziema – arī viena no manām stihijām. Patīk paskriet “pa pliko”. Arī -22 grādos. Vasarā es praktiski nepeldos – ir par siltu. Kad ūdens temperatūra pietuvojas +1 grādam, tad peldēšanas sezona var sākties.

Vizītkarte

MAREKS GAĻINOVSKIS: Apdrošināšanas risku parakstītājs, fotogrāfs, kalnu slēpošanas instruktors

Dzimis: 1976. gada 4. novembrī Siguldā

Pirmais treneris: Atis Strenga (kamaniņu sports)

Sirdij tuvākie sporta veidi: kamaniņu sports (bij. Latvijas junioru izlases dalībnieks), kalnu slēpošana, skriešana un taku skriešana, pludmales volejbols, riteņbraukšana

Lielākie sasniegumi skriešanā: pusmaratons — 1:32, maratons — 3:41, noskrieti vairāki Siguldas kalnu maratoni (52 – 55 km), divreiz startējis 107 km ultramaratonā Rīga — Valmiera

Ģimenes stāvoklis: attiecībās, bērni – Markuss (12), Annija (9) un draudzenes bērni Toms (13) un Markuss (10)

Citi vaļasprieki: orientēšanās, rogainings, ēst gatavošana, darbs ar bērniem un jauniešiem, dalība pasākumu organizēšanā.

#esesmuStirnu buks Nr. 4.
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Linda Beldava, Rimants Liepiņš, Anda Sproģe
Korektore: Kristīne Kārkliņa, Anda Sproģe
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts, Juris Dzenis
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Īpašs paldies Kamparkalns saimniekam Almantam Kalniņam un brašajiem Talsu pakalnu sporta kluba zēniem Gintam Lūsim, Kārlim Vanagam un Jurim Damškalnam!
Stirnubuks.lv - Ceļš līdz Stirnu bukam

Ceļš līdz Stirnu bukam

Ar taku skriešanu iepazinos tieši pirms desmit gadiem, kad nolēmu pagodināt savu vārdu un piedalīties skrējienā “Jānis, Jānītis” Cēsīs. Toreiz biju diezgan apvēlies jauneklis, kurš tikai pirms mēneša bija uzsācis likvidēt savu lieko svaru.

Stirnubuks.lv - Uz Lapzemi, pusnakts sauli un ziemeļbriežus lūkoties

Uz Lapzemi, pusnakts sauli un ziemeļbriežus lūkoties

Ņemot vērā manu nelielo pieredzi taku skriešanā, izvēlējos otru garāko distanci - 105 km ar aptuveni 2800 augstuma metriem.

Stirnubuks.lv - 5 vietas, kas Zilajos kalnos būtu jāapskata katram Stirnu bukam

5 vietas, kas Zilajos kalnos būtu jāapskata katram Stirnu bukam

Kāpēc Zilie kalni? Zilo kalnu nosaukums, visticamāk, iegūts no osiem raksturīgajiem skujkoku mežiem, uz kuriem no osu grēdas virsotnēm raugoties ir zilgana nokrāsa.