Stirnu buka dizaineris

Žurnāls: 02 | Zilo kalnu Stirnu buks 2018 Maijs

Teksts: Kristaps Zaļkalns | Foto: Personiskais arhīvs, Laura Šūlmeistare

Radošā kompānija – Susurs, Vāvere, Zaķis, Buks un Lūsis. Kreatīvā stirnubuks.lv mājaslapa, pievilcīgie sacensību plakāti, pārskatāmās infografikas, kičīgie numuri, medaļas, stilīgie dalībnieku krekli un aktuālās Es esmu Stirnu buks naģenes. Kas viņus vieno un iedzīvina? Protams, tas ir šīs dienas uzvarētājs Aldis Rocēns – gaumīgais Stirnu buka dizaineris.

VAI BUKS NOGARŠOJIS NEPAREIZO SĒNI?

Aldi, pastāsti, lūdzu, kā tu nonāci Stirnu buka komandā?

– Kad ap 2011. gadu sāku skraidīt Skrien Latvija rīkotajos mačos, ieraudzīju, ka mans vecais blēņu biedrs Rimants Liepiņš* arī nodarbojas ar to pašu. Vārds pa vārdam un atkal kopējas avantūras klāt. Piedalīsimies rudens rogainingā. Sen nebiju mežā skrējis, tāpēc iztēlē uzbūru tādu skaistu, saules pielietu priežu mežu, pa kura taciņām būs varen tīkami pacilpot. Un, tiešām, startā tā arī bija un nākamos 300 metrus arī. Pēc tam nāca grāvis, brikšņi, purvs, krituši koki un kāpu smiltis. Kad pirmo stundu bijām briduši un maldījušies, nolēmām turpmāk skriet pa taciņām un ceļiem. Un gāja tīri labi un ātri. Pēdējos 5 km gan nācās skriet pa purvu, kur katrs solis iegrima līdz potītēm, taču iemanījāmies un finišējām laikā. Pēc tam kopīgi piedalījāmies vēl dažos rogainingos, vienā sniega skrējienā, un vienmēr satikāmies uz šosejas gan Rīgā gan Valmierā. Tā pamazām atjaunojām mūsu seno draudzību, kuras laikā bijām darījuši gan pārgalvīgas muļķības, gan realizējuši dažu labu mākslas projektu.

Nu tak! Dzīvs piemērs, ka skriešana vieno un mežā cilvēks paliek labāks! Bet kāpēc tu piekriti iesaistīties Stirnu bukā kā mākslinieks?

­– Tas bija pāris mēnešu pēc pirmajām Āžu kalna Stirnu buka sacensībām 2014. gadā, kurās es piedalījos kā dalībnieks. Spilgti atminos to mirkli, kad Rimants man stāstīja par savu ieceri taisīt veselu sacensību seriālu – domāju, ka viņš mežā nepareizo sēni nogaršojis… Izklausījās diezgan ambiciozi. Taču man tas patika. Un vēl patika tas, ka es varēšu pats uz savas ādas pārbaudīt savus darbus. Un, izrādās, tas tiešām ir stipri būtiski. Ieskrienot mežā kopā ar visiem pārējiem, man daudz labāk kļūst skaidrs, kas ir vajadzīgs un kas ir lieks. Viņu ciešanas ir arī manas ciešanas, viņu prieks – mans prieks. Atlasot bildes mājaslapai, es pazīstu katru emociju skrējēju sejās. Ierodoties uz sacensībām un satiekot pastāvīgos dalībniekus, ir sajūta, ka satieku vecus draugus (lai arī mēs nekad nesveicināmies). Un, ja kāds nav ieradies, drusku pārdzīvoju. Tāpēc ziniet, mīļie draugi, ja jūs regulāri piedalāties Stirnu bukā, es jūs pazīstu un jūs man esat svarīgi. Un, ja jūs vēl smaidāt un augstu lecat, tad divkārt svarīgi.

Mani tagad dīda vēl viens jautājums – kas bija tās „blēņas”, ko jūs agrāk ar Rimantu darījāt? Kā jūsu likteņa takas nostājās paralēlās sliedēs?

– Tās blēņas bija tādi nepārdomāti, adrenalīna pilni sportiska rakstura izaicinājumi, kuri dažreiz beidzās ar lielākām vai mazākām traumām (vismaz man). Iepazināmies vecumā ap gadiem 25, kad strādāju laikraksta Diena reklāmas nodaļā. Rimants nodibināja ierakstu studiju Platforma Records, un toreiz visi ieraksti tika pārdoti kompaktdiskos vai kasetēs. Noformējumu vajadzēja gan vieniem gan otriem un es kļuvu par vienu no māksliniekiem, kurš veidoja vāciņu dizainu.

Jā, patiesībā vēl nesen bija tādi laiki, kad mūziku klausījāmies no lentas. Pārslēdzoties uz meža skaņām, kāds bija tavs pirmais iespaids par Stirnu buku kā sporta pasākumu?

– Nu tas nebija nekāds džungļu rogainings. Tur tik tiešām pie kājām ziedēja puķītes, virs galvas dziedāja putniņi, saule spīdēja un pati meža māte pacēla mani uz plaukstas un līgani nesa pāri sūnām un skujām. Protams, bija arī grūti brīži, taču iespaids bija tik pozitīvs, ka brīdī, kad Rimants piedāvāja šo sadarbību, es uzreiz piekritu.

VISPIRMS NOGRAUZĪS ZĪMULI, TAD…

Ņemot vērā, ka Stirnu buka komandā esi kopš otrās sezonas, pieņemu, ka, pieslēdzoties Stirnu bukam, tu kā mākslinieks redzēji lietas, kas tobrīd bija jāuzlabo!

– Man vispār tīri labi patika Marikas Latsones izveidotais Stirnu buka logotips. Tāds pamatīgs, senatnīgs, ģerbonim līdzīgs. Tāpēc sākumā pilnā sparā strādājām ar šo tēlu. Sezonas beigās tomēr nonācu pie secinājuma, ka vajag ko daudz vieglāku un dinamiskāku. Atceros, sākumā Gintam un Signim tas stipri nepatika, Mārtiņš** neko neiebilda, bet cilts vecākais – Rimants paziņoja, darīsim tā, kā mākslinieks saka! Un tā mēs uzkāpām uz pārmaiņu ceļa. Un katru gadu kaut ko mainām un uzlabojam. Katru gadu mums ir nedaudz cits tēls, pilnīgi citādākas medaļas, jauni krekliņi un jauni pārsteigumi un piedāvājumi mūsu skrējējiem. Ceru, ka patīk.

Domāju, pie heštaga #esesmustirnubuks sociālajos tīklos „Instagram” un „Facebook” atrodamās bildes liecina, ka ir okay. Tu veido Stirnu bukam arī citus dizainus – cilvēki jau lielākoties neaizdomājas, kā top šīs līniju, formu, šriftu, krāsu un faktūru kombinācijas, rezultātā gluži iedzīvinot buka tēlus afišās, baneros, mājaslapās, kreklos un citos komunikatīvos elementos. Kur tu smelies idejas, zināšanas un kā tas viss top?

– Sezonas sākumā es vienmēr sēžu pie baltas lapas un graužu zīmuli. Un tad, kad no zīmuļa vairs nekas lāgā nav palicis pāri, ķeros pie darba. Cenšos sajust tās emocijas, kas rodas skrējēju sirdīs, un tad tās pārvērst tēlos. Protams, ir jāpiedzīvo arī radošās mokas… Nesen biju uz savas meitas Paulas koncertu (viņa dejo baletu), kad viņa kāpa uz skatuves, man bija tik liels uztraukums, ka kājas trīcēja, riktīgs lampu drudzis. Tad es atskārtu, ka mans darbs nepavisam nav tas grūtākais. Un, ja vajag kādu riktīgi radošu ideju, tad pajautāju sievai Ievai. Viņa ir staigājošais ideju ģenerators. Tāpēc jau mana dzīve ir tik interesanta.

Kas ir tas, kas tavu dzīvi padara interesantu? Iztulko lūdzu.

– Mana sieva manu dzīvi padara interesantu. Un piedzīvojumiem bagātu – pozitīvā veidā. Viņa acīmredzot nerealizē radošo potenciālu darbā, tāpēc tas nonāk mūsu ģimenes iekšējā lietošanā. Viņa nepārtraukti atrod jaunas un interesantas lietas, vietas un piedzīvojumus, un man atliek tikai iesaistīties. Brauciens ar velosipēdiem pa Gruzijas kalniem, pastaiga apkārt Gardas ezeram, svētceļojums pāri visai Spānijai, dzīvesprieka skola tepat Latvijā, klusēšanas seminārs nedēļas garumā un daudzi, daudzi citi piedzīvojumi. Par kultūras pasākumiem nemaz nerunāsim. Nu, man tas viss patīk un liekas interesanti. Trāpīgas un interesantas idejas no viņas dzirksteļot dzirksteļo. Un vēl viņa mani iedvesmo uz varoņdarbiem.

PIRMATNĒJAIS DATORIĶIS

Kas tev pašam ir sirdij tuvākais darbs, ko esi radījis Stirnu buka koncepta ietvaros?

– Laikam jau tas ir šīs sezonas sporta krekls. Kādu nedēļu ņēmos ar to, kamēr viss salikās savās vietās. Daudz skiču izmetu atkritumu tvertnē. Taču, kad parādīju rezultātu “feisbukā” un sāka birt tie daudzie “laiki”, tad sapratu, ka viss ir izdevies.

Kādēļ tu kļuvi tieši par mākslinieku, nevis izvēlējies kādu citu profesiju?

– Lai gan zīmēt man ļoti patika, bērnībā par to nepavisam nesapņoju. Taču acīmredzot mans liktenis jau bija izplānots, jo dzīve pamazām mani nolika uz šīs taciņas. Un kaut ko radīt ir tik patīkami. Taču tas brīžiem arī ļoti izsmeļ.

Hm… par ko tad tu sapņoji?

– Bērnībā gribēju būt tramvaja vadītājs, kurš nekad nevērtu durvis ciet skolēna deguna priekšā. Vai arī izgudrotājs. Pēc vidusskolas mēģināju mācīties gan par inženieri, gan par sabiedrisko attiecību speciālistu, taču nevienas studijas nepabeidzu. Vajadzēja naudu un sāku strādāt laikrakstā Diena ar tobrīd pirmajām datorgrafikas programmām. Un man tas iepatikās. Izmantoju katru iespēju, lai ko iemācītos gan tehniskajā, gan vizuālajā ziņā. Kaut ko iemācos no katra sava kolēģa. Ārkārtīgi daudz deva sadarbība ar Ēriku Stendzenieku. Kā atrast galveno problēmu un attīrīt to no piemaisījumiem. No Aigara Ozoliņa varēju pamācīties, cik svarīgs ir fons un faktūra. Un vēl un vēl…

TRASĒ MĒDZ SKRIET ATMUGURISKI

Vai skrienat visa ģimene?

– Skrienam gan. Arī mani brāļi un viņu ģimenes skrien. Vecākais brālis Juris ar sievu Sandru skrien katru dienu. Un tad peldas, vai vasara, vai ziema. Uh! Es gan neesmu tik enerģisks. 2016. gadā visas sacensības noskrēju kopā ar dēlu Rūdolfu. Likās, ka esmu viņam tāds kā treneris. Taču nākamajā gadā viņš man pateica: “Pietiks mums skriet kopā. Šī cīņa man ir jāizcīna pašam!” Un tā es atkal atgriezos pie savām garajām distancēm.

Cik Stirnu bukus esi noskrējis? Kurš līdz šim bijis tavs mīļākais posms? Kādēļ?

– 17. Vismīļākais laikam bija Līgatnes posms. Saulaina diena. Zelta rudens. Bija ļoti, ļoti skaisti. Taču tuvi un mīļi ir visi posmi, kuros esmu piedalījies. Neviens nav bijis garlaicīgs vai nepatīkams. Pat ja es sacensību sākumā neesmu omā, tad, ieskrienot mežā, viss mainās. Un apkārtējie cilvēki arī uzlādē. Es burtiski sajūtu to milzīgo pozitīvo enerģiju, kas savienojas virs visu skrējēju galvām. Dažreiz paskrienu atmuguriski un pavēroju skrējēju sejas – nu skaisti viņi ir savā azartā.

Un kurš ir bijis tavs izaicinošākais Stirnu buka posms?

– 2015. gada Šlokenbekas sacensības. Sākumā mēģināju turēties ar ātrajiem, lai neiekļūtu sastrēgumā pie Šlokenbekas dzirnavu aizsprosta. Tas bija ļoti ātrs sākums.

Pēc tam bija diezgan grūti turēt savu parasto tempu, jo bija sajūta, ka viens maratons jau noskriets.

Vai esi agrāk jau nodarbojies ar sportu? Zinu, ka esi arī aizrautīgs kalnu slēpotājs!

– Mani vecāki bija sportiski. Visur piedalījās, un mēs ar brāļiem arī – līdz ar viņiem. Mamma vēl tagad ir ļoti aktīva. Katru dienu vingro un vienmēr gatava parādīt mazbērniem, kā pareizi jātaisa “tiltiņš”, vai, piemēram, aizvedot mazbērnus uz slidotavu, pati arī velk slidas kājās. Tas nekas, ka krietni pāri 70.

Tiesa, mana nopietnākā pievēršanās sportam bija jaunieša gados, kad nokļuvu pie Ivara Sīmaņa airēšanas slalomā. Pavisam īsu brīdi pat iekļuvu Latvijas izlasē, taču tad nāca eksāmenu laiki un dienests padomju armijā un dzīve drusku mainījās. Taču vēl joprojām, skatoties uz krāčainu upi, iztēle dara savu – pētu, kur mijas straume ar atstraumi, uz kura viļņa varētu vizināties un no kura – labāk turēties tālāk.

Pārējie sporta veidi – basketbols, riteņbraukšana, skriešana, peldēšana, slēpošana un snovošana – tie tagad ir tikai izklaidei. Patīkama brīvā laika pavadīšana.

KĀ DŽEZA GRUPĀ

Kādas atziņas nākušas, darbojoties Stirnu buka komandā?

– Varbūt varētu to salīdzināt ar džeza grupu. Sānāk kopā dažādi cilvēki ar dažādiem instrumentiem, un jāsāk spēlēt. Es paskatos Ginta notīs, neko nesaprotu, paskatos Sigņa notīs – raibs gar acīm. Nu ko, jāimprovizē. Tā mēs visi improvizējam, un Rimants mēģina to visu diriģēt. Pie reizes piestrādājot gan par iekšā rāvēju, gan vietu ierādītāju. Nav viegli. Bet, kamēr visus vieno kopīga kaisle uz mūziku (lasi – skriešanu), tikmēr viss izdodas.

Pa šiem gadiem jau esam iepazinuši viens otra labās un sliktās īpašības. Pašā sākumā bija grūtāk – nevarēja saprast, ko tas otrs grib? Tagad jau esmu pieradis, ka pašam bieži vien jāizdomā viss, kas nav skaidrs.

Un vēl jau orķestra bedrē ir pilns ar spēlētājiem – gan ar lielākiem, gan mazākiem instrumentiem. Pat grūti iedomāties, cik daudz.

Interesanti, ka viens no taviem Stirnu buka kolēģiem tevi raksturoja kā brīvmākslinieku, dzīves baudītāju – feinšmekeru un bišku padullu piedzīvojumu meklētāju. Kā tu vari to komentēt?

– Es to saucu par cieņu pret lietām un to radītājiem. Tas ir svarīgi. Ka vīns ir jādzer no vīna glāzēm, bet viskijs no viskija glāzēm. Un galvenais – jāzina, kāpēc mēs ko darām. Jo treniņtērpā aiziet uz operu, lai protestētu pret mietpilsonību ir viena lieta, taču darīt to tikai tāpēc, ka tā ir ērtāk – pavisam cita lieta.

Stilam ir jābūt un skaistuma izjūtai arī. Protams, arī džemperi biksēs kādreiz ir jāieliek, piemēram, ja jāpārnakšņo siena gubā. Un arī zeķes sandalēs var vilkt, ja kājas ir tādās tulznās, ka citādāk paiet nav iespējams.

Ko tu novēli visiem Stirnu buka skrējējiem?

– Esiet jauki un laipni. Pasniedziet viens otram roku, ūdeni un smaidu! Uzvara šeit nav galvenā. Uz pjedestāla ir tikai trīs vietas un tās visas ir jau aizņemtas. Mēs esam šeit mežā cita iemesla vadīti…

Vizītkarte

ALDIS ROCĒNS Mākslinieks

DZIMIS: 1969. gada 7. martā, Rīgā.

SKOLAS: Rīgas 66. vsk, Rīgas 25. vsk, LLU mehanizācijas faluktāte, LU sociālo zinātņu fakultāte

DARBA VIETA: Dizaina darbnīca Skābekļa fabrika

ĢIMENES STĀVOKLIS: precējies ar Ievu Lācenbergu-Rocēnu, bērni Paula (15) un Rūdolfs (10)

CITI SPORTA VEIDI: X-race sacensības ar Jāni un Pēteri

VAĻASPRIEKI: vīns ar draugiem

CITIEM IESAKU (un arī sev): pamēģināt kādas pāris dienas neko nejautāt un neizteikt viedokli, tikai klausīties un vērot. Tā var uzzināt daudz jauna gan par citiem, gan par sevi

NEPIEPILDĪTS SAPNIS: ir tikai sapņi, kuri jāpiepilda