Stirnubuks.lv - Somu taku skrējējs

Somu taku skrējējs

Žurnāls: 10 | Kalnsētas Stirnu buks 2019 Jūnijs

Teksts: Signis Vāvere | Foto: Kari Nurmi, Anuj Adhikary

Jere Nurmi ir soms, kuru mēs satikām Himalajos, nu viņš bija atbraucis mūs apciemot Tērvetē. Ātrs, dzīvespriecīgs un nesavtīgs. Noskrien spāņus, angļus, nepāliešu meitenes un mūsu pašu Rimantu, sagaidīs visus ar smaidu finišā un atdos pēdējo kreklu, ja kādam tas būs vairāk vajadzīgs. Došanās meža vai kalna takās viņam rada prieku un tieši to mēs cenšamies sagādāt visiem Stirnu bukiem.

Kā tu uzzināji par Stirnu buku?

Par to uzzināju Manaslu kalnu skrējiena laikā Nepālā, kad iepazinos ar Stirnu bukiem – Rimantu, Signi un Andu. Tad arī sākām plānot to, ka nākamā gada sākumā kopā ar dažiem citiem Nepālas skrējiena dalībniekiem piedalīsimies Tērvetes meža taku skrējienā. Latvija ir tuvu Somijai ar tiešiem reisiem no Helsinkiem uz Rīgu. Un tas taču ir lieliski – atkal satikt draugus – pozitīvi trakos latviešus, Renē un Caz no Britu salām, cilvēkus, kuri bieži ir sastopami dabā, darot aizraujošas lietas.

60333330_3235349116771_fmt

Kuru distanci skrēji un kā bija?

Tērvetē piedalījos 29 km Lūšu skrējienā. Tas bija traks un karsts starts skriešanas sezonai. Šajā ziemā iedzīvojos pāris veselības problēmās, bet tas jau ir cits stāsts, varu teikt tikai vienu – apstāties nedrīkst. Nezinu kāpēc, bet patiešām domāju, ka trase būs pauguraināka, te nu es kļūdījos, meža takas bija ātras un viegli skrienamas, tam es nebiju gatavs. No otras puses, tā bija lieliska pieredze – pieredzēt karnevālu trasē, maza meža vidū. Priecājos, ka uzzināju par Stirnu buku un izbaudīju to, biju pozitīvi pārsteigts par atmosfēru Tērvetē – cilvēku iesaisti un viņu prieku par sportu un atpūtu brīvā dabā.


Kāda ir tava taku skriešanas pieredze?

Pirmo reizi sacensībās piedalījos pirms trim gadiem taku skriešanas mačos NUTS Karhunkierron Rukā (Somija). Mans mērķis toreiz un arī tagad ir – skriet skatu dēļ un, lai gūtu jaunu pieredzi, satiktu jaunus cilvēkus. Savu pirmo taku skrējienu noskrēju tik labi, ka kvalificējos Trail World Championships, kurš pagājušā gadā norisinājās Spānijā, pārstāvēju Somijas izlasi. Sezonā piedalījos vēl dažos lieliskos taku skriešanas pasākumos Somijā – Marathon of Dangers un NUTS Ylläs-Pallas, kas notiek vasaras gaišajās naktīs. Līdz šim izcilākā pieredze noteikti ir deviņu dienu skrējiens – “ Manaslu mountain trail race” , kas risinājās Himalajos novembrī. Nākotnes mērķi? Pasaules čempionāts Portugālē un 4 dienu sacensības UTMR septembrī Šveicē. Pēc pasaules čempionāta esmu ieplānojis ar velosipēdu doties cauri visai Eiropai, atpakaļ uz Helsinkiem.

Kur rodas prieks no taku skriešanas?

Man taku skriešana ir kā spēle mežā. Ātrums un balanss. Ļoti patīk skriet uz leju, kad vari ātrumu sakombinēt ar grūtiem noskrējieniem. Skrējienos es necenšos no sevis izlikt maksimumu, tas ir tas, ko daži domā, ka man vajadzētu mainīt. Bet es gribu taku skriešanu sev paturēt kā izklaidi. Skriet ar smaidu sejā.

Par ko tu strādā?

Pēc profesijas esmu skolotājs. Strādāju Helsinkos ar “īpašiem” jauniešiem no 13 līdz 17 gadu vecumam. Tie ir jaunieši, kuri ir izslēgti no skolām par pāri darīšanu citiem skolēniem, nespēju īstenot uzliktos mācību mērķus, problēmām ar brīvā laika pavadīšanu. Kopā ar sociālo darbinieku mēs palīdzam šiem jauniešiem un viņu ģimenēm mācīties un iekļauties atpakaļ sabiedrībā.

60097614_2322340374708_fmt

Kā tev šķiet, kā jaunus cilvēkus varam ieinteresēt taku skriešanā?

Jauniem cilvēkiem sportam vajadzētu būt kā izklaidei un ne kā sacensībām. Skriešana mežā un lekšana pāri kokiem ir izcils veids, kā to panākt. Stirnu buks dod iespēju bērniem un jauniešiem izbaudīt taku skriešanu un mežu kopumā, varēja redzēt, ka ne visiem vecāki arī skrien, tie ir tieši jaunieši, kuri ievelk mežā arī pieaugušos. Es ieteiktu jauniešu skrējienos iekļaut vairāk šķēršļus – kritušus kokus, tiltus pāri upēm vai trepes, kur vien tas iespējams. Protams, saldējums finišā vienmēr ir laba balva.

Tērvetē biji kopā ar tēti, kurš arī ir liels skrējējs – kuras ir tava stiprās puses un kuras viņa?

Jā, mēs, tāpat kā Nepālā, arī Tērvetē bijām kopā. Tētis pat pamanījās iegūt otro vietu VL3 grupā. Mūsu kopīgos piedzīvojumus mēs sākām Kilimandžāro kalnā 2008. gadā. Pāris gadus bijām pazaudējušu tuvu kontaktu. Tagad gan regulāri dodamies kopīgos skrējienos, piedzīvojumos, reizi trijos gados ieplānojam ko tālāku, nākamais varētu būt ceļojums uz Patagoniju. Tētim sports visu dzīvi ir spēlējis nozīmīgu lomu. Viņa stiprākā puse kā atlētam ir neatlaidība vai kā somiski saka – “finnish sisu” – padoties nedrīkst! Tas labi pierādījās Nepālā. Pirmajā dienā no karstuma un slodzes viņš nogāzās, sāka izģērbties, bija zaudējis sajēgu, bet to dienu finišēja kopā ar dakteriem kā viens no pēdējiem, saņēmās, turpināja un finišēja šo deviņu dienu sacensību nebūt ne kā viens no pēdējiem. Mana stiprā puse ir dabas baudīšana, ātri noskrējieni un jaunas pieredzes gūšana sacensībās, kur iepriekš neesmu startējis. Mani neuzrunā sports, kad tas sāk kļūt par nopietnu, uz augstiem rezultātiem tendēts, kad tas vairs nesagādā prieku.

Skrēji un uzvarēji Manaslu trail run, kur piedalījās arī Stirnu buka organizatori. Kā tas bija?

Manaslu skrējiens bija mans pirmais vairāku dienu skrējiens un viens no tēva-dēla kopīgajiem piedzīvojumiem. Augstā līmenī noorganizēts pasākums ar dažādām aizraujošām lietām un vietām pa ceļam. Katru no posmiem skrēju savā tempā priecājoties par brīnišķīgajiem Himalaju skatiem un izbaudīju kalnu gaisu. Kad bijām Kilimandžaro, atrodoties 4000 m virs jūras līmeņa es pamanījos arī noģībt. Nepālā viss aklimatizācijas process bija izplānots perfekti, nebija vietas un laiki, kad paliktu slikti dēļ atrašanās augstkalnē. Man patika gan skriet vienam pašam, gan draudzīgie vakari pēc noskrietās dienas – un Manaslu tam bija ļoti daudz laika. Manaslu bija vairāk nekā tikai skrējiens, tas bija kā piedzīvojums, to pat ir grūti izstāstīt, tas jāpiedzīvo! Izcīnītā pirmā vieta vairāk bija sagadīšanās, vairāku apstākļu sakritība un pierādījums tam, ka sacensību panākumu atslēga ir lieliskie cilvēki tev apkārt, valdošā atmosfēra un procesa baudīšana kopumā.

ES ESMU STIRNU BUKS 2019. #3(10)
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe-Vāvere
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Juris Dzenis, Andris Jermuts, Santa Sinka
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Īpašs paldies OK Saldus vīriem: Oskaram Zērnim, Emīlam Zērnim, Arvīdam Brucim, Uldim Brucim un Saldus sporta dzīves vadītājai Elgai Grotai!
Stirnubuks.lv - Patriotiskās noskaņās apskatāma izstāde

Patriotiskās noskaņās apskatāma izstāde "Gaismas ceļš"

Par godu Latvijas svētkiem, no šīs piektdienas, 6. novembra līdz pat 18. novembrim t/c "Galerija centrs", Rīdzenes ielā, būs apskatāma izstāde no šī gada saulgriežos biedrības “1836” un taku skrējiena seriāla “Stirnu buks” organizētā "Gaismas ceļš" skrējiena apkārt Latvijai.

Stirnubuks.lv - Grafiskā dizainere kalna galā

Grafiskā dizainere kalna galā

Viens ir ātrāks, cits lēnāks, kādam pietiek ar vāveres distanci un vēl kādam lūsis pa īsu. Krekls ar garām rokām vai skrien galīgi plikiņš. Kāds visu izliek distancē vai cits taupās kalna karalim. Bet lielākoties mežā visi zvēri ir vienādi – taku skrējēji. Lai arī skriešana nekad nebeidzās, katram tā turpinās savādāk. Daina Jurķe ir pirmā mūsu jaunās sadaļas Abonements varone.

Stirnubuks.lv - Dieva Roka jeb meža vecis uz kvadras

Dieva Roka jeb meža vecis uz kvadras

Trasē visiem pa priekšu aizdrāžas bārdains džeks ar kvadriciklu, ievadot sportistus pirmajos trases līkumos.