Slēpošanas trenere no Lejasciema

Žurnāls: 13 | Krimuldas Stirnu buks 2019 Septembris

Teksts: Jana Igaviņa, Signis Vāvere

Viņi nāk no gleznaina Ziemeļvidzemes ciema – Lejasciema, kur apmaldījusies Gauja sāk tecējumu uz jūru. Viņi ir sporta kluba “Lejasciems” jaunieši, kuru brīvais laiks ir takas, meža ceļi un pļavas. Gluži kā Stirnu buka trases visā Latvijā. Pēc sportiskās būtības viņi ir jaunie slēpotāji, kuri vairākkārt guvuši panākumus gan Latvijas čempionātā distanču slēpošanā, gan citās valsts skolu slēpošanas sacīkstēs. Jau trešo gadu jaunieši ir ievērības cienīgi konkurenti skolu čempionātā taku skrējienā Stirnu buks, izcīnot ne mazums godalgotu vietu. Kā nekā – 2018. gadā SK “Lejasciems” bija otra spēcīgākā komanda! Kas viņiem liek skriet kalnā un pievelk kā magnēts? Atbilde ir vienkārša: kluba trenere Lāsma Gabdulļina aicinot, saliedējot, motivējot un virzot: tu esi tas, ko tu dari. Tu esi sportists!

Vai jauniešiem patīk sportot?

Manuprāt, laukos sports ir viena no iecienītākajām nodarbēm. Neviens no vecākiem īpaši bērnus uz treniņiem aiz rokas nevelk – viņi paši zina, ka sports ir viens no viņu interesantākajām dienas sastāvdaļām: tie ir treniņi, draugi, kopīga laika pavadīšana un izaicinājumi. Viņi ir kā viena kupla sportistu ģimene, kas sacensībās viens otru atbalsta, uzmundrina trasē, sagaida finišā. Te ir vietā teiciens: viens par visiem, visi par vienu! Tas ir pa īstam!

Kas ir SK “Lejasciems”?

Superīgākie cilvēki! Tā pamats ir biedrība sporta klubs “Lejasciems”. Kad sapratām, ka viens nav cīnītājs un ka vajadzību, lai bērniem un jauniešiem radītu normālu sporta materiāli un tehnisko bāzi, ir milzum daudz, dibinājām biedrību. Esam startējuši projektos, gūstot naudu gan inventāram, tajā skaitā nūjām, rolleriem, velosipēdiem, tad rollertrasei, kāpšanas tornim, šautuvei. Mums ir nepieciešama tāda infrastruktūra, lai treniņi notiktu visu gadu. Laiki ir mainījušies. Bērniem nepatīk vienveidība. Nu nebūs tā, ka visu laiku tikai skriesim. Nepieciešama dinamika un daudzveidība. Mūsu sporta klubs nav par agrīnu specializāciju kādā konkrētā sporta veidā. Sākumā ir jāpiedāvā viss, sākot no vieglatlētikas, sporta spēlēm, distanču slēpošanas, biatlona. Tikai sasniedzot konkrētu vecumu, varam izvērtēt, kas ir jaunieša stiprā puse un tad uz to strādāt.

Šobrīd sporta klubā trenējas ap 30 bērnu, bet uz čempionātiem, tajā skaitā Stirnu buku, aizvedam no 12 līdz 20 bērniem. Šogad no Latvijas čempionāta slēpošanā pārvedām 13 medaļas! Mēs esam pagasts ar 1500 iedzīvotājiem. Parēķiniet, cik tas ir daudz uz iedzīvotāju skaitu! Kādu konkurenci mēs radām apkārtējiem novadiem! Mēs esam lepni par saviem bērniem un jauniešiem. Panākumus rada mērķtiecīgs un nepārtraukts treniņu process. Arī vasarā sportojam teju katru dienu, daždien organizējot pat divus treniņus.

Cik daudz bērnu mācās Lejasciema vidusskolā? Un cik no viņiem sporto?

Lai gan mums ir maza lauku vidusskola ar 125 skolēniem, lielākā daļa sporto: nepilna ceturtā daļa ir pie manis, atsevišķi bērni nodarbojas ar individuālajiem sporta veidiem, piemēram, moto sportu. Ja kādam padodas dejošana, arī tas ir labs sporta veids – koncentrēšanās, koordinācija un loģika.

Mums ir ļoti laba sadarbība ar Lejasciema vidusskolu. Skolotāji ar sapratni attiecas pret jaunajiem sportistiem īpaši aktīvajā sezonā, kad vidēji sešu nedēļu laikā aizvadām 25 sacīkstes. Tā ir nopietna slodze pusaudzim, kad tev pašam ir jāiemācās saplānot mācību darbu, treniņus, nometnes un sacensības.

Kāpēc Lejasciema bērni brauc uz Stirnu buku?

Stirnu buks ir vēl viens fenomens, kas dzimis fantastiskiem un dulliem cilvēkiem. Tas ir likumsakarīgi, ka esam Stirnu bukā. Tā kā mūsu specializācija ir slēpošana, bet pamats ir skriešana, tad esam šeit ar pilnu krūti! Tas ir vispiemērotākais izkāpt no slēpēm un kļūt par Stirnu bukiem! Vasarā veicam pamatdarbu, gatavojoties sezonai. Šis taku skrējiena seriāls ir brīnišķīga iespēja mums kā komandai gan būt kopā, gan apskatīt Latviju, gan mēroties spēkiem. Jauniešus motivē gan sportiska interese, ik gadus salīdzinot savu izaugsmi, gan taku adrenalīns. Turklāt takas ir tas segums, kas nebojā slēpotāju kājas. Lai gan neesam strikti izvirzījuši mērķi būt spicē, mums tas izdodas! Vairākās vecuma grupās esam pirmajā trijniekā.

Ja neizkristu Ventspils posms, tad SK “Lejasciems” būtu viena no stiprākajām skolām skolu čempionātā.

Nekas vēl nav zaudēts. Šogad visi apstākļi sakrita tā, ka šo posmu nācās izlaist. Viena ģimene gan aizbrauca individuāli un pārveda zelta medaļu. Ir! Esam gatavi nākamajiem diviem posmiem.

Kas ir vajadzīgs, lai bērnus aizvestu uz Stirnu buku?

Sporta klubs vienmēr ir centies sadarboties gan ar pašvaldību, gan jaunsardzi, sponsoriem un, protams, ar vecākiem. Mūsu uzdevums ir jauniešiem nodrošināt visas iespējas nokļūt un piedalīties sacensībās, lai viņiem pašiem par to nav jādomā. Viņiem savs uzdevums skaidrs – motivēti startēt. Jaunieši lieliski zina savus konkurentus, novērtē savus un sāncenšu spēkus, kur līdzenumi, kur kāpumi, kur smiltis. Visforšākais, ka viņi vēlāk sadraudzējas un prot sportiski uzvarēt vai zaudēt.

Piedalīties Stirnu bukā ir gods! Tā ir nenovērtējama atkarība no sporta, veselīga dzīvesveida un pozitīvām emocijām. Ir pierādījies tas, ka citur tik labas emocijas nemaz nevar iegūt. Ir jaunieši, kas aizejot patstāvīgajā dzīvē, vēlāk atgriežas pie skriešanas, piemēram, Stirnu buka, maratoniem, jo tā pamatgarša ir ielikta jau mazotnē.

Kurš ir tavs sporta veids?

Mans sporta veids ir distanču slēpošana. Kā 7. klasē specializējos, tā tas aizņēma visus nākamos gadus. Mans treneris bija no biedrības “Dinamo” – Leons Levins. Brīnišķīgs cilvēks. Viņš sadarbojās gan ar Igaunijas, gan Krievijas izlasēm. Mūs, knauķus, ņēma līdzi uz pirmajiem sniegiem. Dažkārt jau no oktobra braucām līdzi Krievijas izlasei, kuru sastāvā bija tādi olimpieši kā Smetaņina, Zemjatovs – pieckārtējie čempioni. Tā bija nenovērtējama pieredze.

Kādi ir bijuši lielākie panākumi?

Tas viennozīmīgi ir Latvijas čempionāts distanču slēpošanā, kur savā laikā vairākus gadus no vietas biju līdere. Šķiet, ka no tā likumsakarīgi izriet mans šā brīža treneres darbs, kas ilgst divdesmit gadu garumā.

Izvēle – trenere. Kās tas sākās?

Beidzot vidusskolu, sapratu, ka dzīvi gribu saistīt ar sportu. Tādēļ vēlāk arī izvēlējos Latvijas sporta akadēmiju, kur beidzu distanču slēpošanas treneru nodaļu. Paaugās pašas bērni, un sapratu, ka Lejasciemā arī vajag ko vairāk – skolas piedāvātie interešu pulciņi īsti neatbilda mana vecākā dēla interesēm. Brīvprātīgi sāku trenēt savu dēlu, piepulcinot pārējos pagasta bērnus, kam interesēja sports. Un šeit mēs esam! Jā, ar pirmajiem jauniešiem tolaik trenējos kopā.

Tu esi jaunsargu instruktore. Ko tas nozīmē? Nesen tavi audzēkņi uzvarēja Baltijas militārajās sporta spēlēs. Kas tur bija jādara?

Esmu viena no Jaunsardzes centra instruktoriem, kas strādā ar jaunsargiem Gulbenes novadā. Mūsu instruktori ir vieni forši cilvēki, kas jaunajai paaudzei māca, ko nozīmē būt nākamajam kareivim, māca pamatiemaņas fiziskās sagatavotības pamatos, kas ietver šķēršļu joslu pārvarēšanu, lauka kaujas prasmes, zināšanas dabā, tūrisma tehnikā, orientēšanās sportā, ierindas mācībā. Tas ir ne tikai liels piedzīvojums, bet arī norūdīšanās, prasme strādāt komandā, iniciatīvas uzņemšanās. Bieži vien šīs visas kvalitātes ir nepieciešamas vēlāk darbā. Viss iepriekšminētais rūda personību!

Runājot par Baltijas militārajām sporta spēlēm, vispirms piedalījāmies atlases sporta spēlēs, kurās piedalījās Vidzemes, Zemgales, Kurzemes, Latgales un Rīgas spēcīgākās jaunsargu komandas, lai kvalificētos dalībai Baltijas militārajās sporta spēlēs. Tā ieguvām ceļazīmi un uzticību Latviju pārstāvēt Baltijas mērogā. Uzvarējām. Te atkal nostrādāja skriešana, šaušana, biatlons. Lielākā daļa no komandas ir Stirnu buka skrējēji!

2016. gadā esi ieguvusi balvu “Latvijas lepnums 2016” kā Gada skolotājs. Ko tas mainījis tavā dzīvē?

Tas bija negaidīts un īpašs pagodinājums. Vai tas ir ko mainījis manā dzīvē? Nedomāju. Tas ir uzticības garants padarītajām un tas, ko es daru šobrīd: 20 gadi treneres darbā, 15 gadi kā instruktorei, 10 gadi kā sporta kluba “Lejasciems” entuziastei un Gulbenes novada bērnu un jaunatnes sporta skolas trenerei.

No cita rakursa skatoties, šī balva bija novērtējums un īpašs pārsteigums no bijušo audzēkņu puses, kuri kādreiz vienkārši nāca uz treniņiem, bet balvas sakarā tik daudz pateica, ko viņiem tolaik nozīmēja sports Lejasciemā.

Pašas bērni sporto?

Man tiešām ir palaimējies ar sportisko ģimeni, jo to drēbi zina tas, kas tajā iekšā! Jā, man ir sportiski bērni. Vecākais dēls Matīss ir profesionāls volejbolists, pēc izglītības – volejbola treneris, taču pašlaik dzīvi velta aktīvajam sportam. Šobrīd viņš gaida atbildi par līguma slēgšanu ar sporta klubu ārpus Latvijas. Matīsam veiksmīga bija 2017./2018.gada sezona, kad kopā ar Mihailu Samoilovu tika izcīnītas daudzas uzvaras. Tāpat šajā sezonā Matīss tika atzīts par Austrijas Bundeslīgas rezultatīvāko spēlētāju, pārstāvot “SG Union Raiffeisen Waldviertel” komandu.

Jaunākais dēls Miks turpina studijas maģistrantūrā, bet kolīdz ir iespēja, sporto. Viņš skrien arī Stinu bukā, ja vien to atļauj laiks.

Kāpēc pati nepiedalies Stirnu bukā?

Visam ir savs laiks! Mana prioritāte šobrīd ir audzēkņi, nevis pašas rezultāti. Viņi un viņu sasniegumi man šobrīd ir vissvarīgākie. Komanda ir liela atbildība! Tā ir mana sportiskā sporta kluba ģimene – ziemā slēpojot, vasarā skrienot.