Skriešanai mežā ir pievienotā vērtība

Žurnāls: 07 | Līgatnes Stirnu buks 2018 Oktobris

Teksts: Kristaps Zaļkalns (materiāls tapis sadarbībā ar žurnālu "Sports")

Pieredzējušais orientierists un kalnu skrējējs – Jānis Kūms

Kā atpazīt īstu Stirnu buku?

– Īstam stirnu bukam būs ragi, jo tos sāk audzēt uzreiz pēc veco nomešanas… Rīgas ielās stirnu bukus var redzēt vakarpusē un identificēt pēc krekla vai galvas lentes vai kāda cita apģērba gabala no Stirnu buka kolekcijas. Bieži vien stirnu bukam uz rokas ir kāds gadžets, kas mēra noskrieto distanci, pulsu vai vidējo ātrumu.

Tu savā blogā rakstīji, ka esi sācis trenēties pēc principa: mazāk ir vairāk, tādēļ ziemu izdevās aizvadīt stabilā treniņapjomā, ik mēnesi veicot 300 km un trenējoties 30 stundas, tādējādi iztiekot bez traumām un slimošanas. Ko tieši tu mainīji savā treniņprocesā?

– Fiziski visam nepietika laika un bija jāatrod balanss starp ģimeni, darbu un personīgām ambīcijām. Treniņprocesā galvenokārt esmu atteicies no tā sauktajām junk miles jeb skriešanas bez konkrēta mērķa – tikai tāpēc, ka vajag… Katru treniņu aizvadu ar konkrētu mērķi. Ja dodos skriet prieka pēc, nesportoju uz asfalta, bet gan Biķernieku mežā. Skriešanai mežā ir lielāka pievienotā vērtība. Biķernieku mežā esmu izveidojis 3 km aplīti ar 100 augstuma metriem. Noskrienu cik gribu un dodos mājās. Otrkārt, cenšos regulāri apmeklēt Andra Ronimoisa pirmdienās vadītos treniņus Grīziņkalnā, kas sniedz labu vispārīgo fizisko sagatavotību – spēku. Treškārt, ziemā apmeklēju Siguldas serpentīnus, ko patlaban esmu aizstājis ar Bākas kalnu Biķerniekos. Tiesa, vajag lielāku gribasspēku, lai uz 11 metrus augsta pampaka savāktu 500 augstuma metrus… Svarīga lieta, ko vēl esmu mainījis, ir miega režīms – tagad dodos pie miera kopā ar meitiņu līdz pulksten 22. Pēc tam mierīgi varu piecelties sešos no rīta, lai izskrietu treniņu. Esmu pielāgojis treniņus apvidum, kurā aizvadu sacensības.

Vai tas izskaidro, kādēļ pēc sešiem Stirnu buka posmiem visgarākajā Lūša distancē kopvērtējumā esi 1. vietā?

– Noteikti tam ir pienesums, bet vairāki vadošie skrējēji, kā Dmitrijs Serjogins (2 no 3 posmiem nomaldījās no distances līdera pozīcijā) un Anatolijs Macuks, nav veikuši visus posmus, tādēļ situācija kopvērtējumā nav objektīva. Man ir gandarījums, ka katrā no šīs sezonas posmiem ir izdevies ielauzties TOP3. Personīgi – patīkams pārsteigums.

Lielākos panākumus esi guvis savā pamata sporta veidā – orientēšanās sportā. Kādēļ startēt arī taku skriešanas sacensībās?

– Orientēšanās BIJA mans pamata sporta veids! Tagad manā sezonas sacensību kalendārā priekšroka ir taku skrējieniem. Agrāk taku skriešanu iekļāvu treniņplānā, lai gatavotos orientēšanās sacensībām, uzlabojot ātrumu. Laika trūkuma dēļ nevaru veltīt tik daudz laika orientēšanās tehnikas treniņiem apvidū – ceļš līdz kvalitatīvai treniņu zonai, treniņš un atpakaļceļš – tas kopā aizņem vairākas stundas, tāpēc neizvirzu ambīcijas orientēšanās sportā. Man nepatīk skriet sacensībās prieka pēc, tam ir treniņi. Ja orientēšanās sacensībās nevaru cīnīties ar labākajiem, tad labāk sacensībās nestartēju.

Kurš ir bijis tavs dzīves labākais gads?

– 2013. gada sezona un sākums nākamai sezonai – līdz notraumējos… Iekļuvu Latvijas orientēšanās izlasē startam pasaules čempionātā Somijā. Izdevās garajā distancē izcīnīt 40.vietu. Pēc tam aizvadīju spēcīgu ziemu ar treniņiem un varēju krāmēt somas arī uz Eiropas čempionātu Portugālē. Startēju arī pasaules kausa posmā, kur ieguvu 10.vietu vidējā distancē. Biju emocionāli stipri uzlādēts un jutu, ka fiziski varu skriet augstā līmenī, ko pierādīja starti Eiropas čempionātā – kvalificējos garās distances finālam un ar Latvijas stafetes komandu izskrējām 7. vietu, vēl trešā etapa vidū reāli cīnījāmies par bronzas medaļām. Beigās pietrūka 1 minūte un 24 sekundes.

Pēc paisuma nāk bēgums.

– Jā, pēc tam mans uzvaru gājiens beidzās. Cīnījos ar dažādām traumām, atteicos no starta 2014.gada pasaules čempionātā… Divus gadus centos savākties līdz nolēmu, ka neesmu gatavs ziedot tik daudz, lai piepildītu savu ego – vairāk nav bijis manos spēkos atgūt tādu līmeni, kādu biju sasniedzis orientēšanās sportā. Taču noteikti jāpiemin 2017. gads, kad piedzima meitiņa. Tas lika nolaisties tuvāk zemei.

Ko tev nozīmē dzimtene – Latvija?

– Latvija man ir mājas, uz kurām vienmēr gribas atpakaļ. Esmu gana daudz blandījies pa pasauli – pabūts 30 valstīs, bet allaž piezogas sajūta: gribas atpakaļ uz Latviju.

Blandījies?

– Studiju gados periodiski dzīvoju Zviedrijā, lai trenētos zviedru klubā. Skandināvijā pavadīts visvairāk laika, daudz laika pavadīts arī Spānijā un Portugālē ziemas treniņnometnēs. Neaizmirstams ceļojums ir bijis ar auto pa Balkāniem – tas bija VAU!

Ar ko tev asociējas Līgo svētki?

Ha-ha! Ar savu dzimšanas dienu, jo esmu dzimis Jāņos. Zaļumballe, alus, gaļas cepšana un Līgo dziesmas.

Kurš ir labākais latviešu alus?

– Izlejamais.

Kas ir pirmā Līga, kas nāk tavā prātā?

– Neticēsi, bet man ir dvīņu māsa, kurai vārds ir… Līga. Neprasi kāpēc!

Kāda bija tava bērnu dienu lielākā laime?

– Esmu audzis laukos un neko nezināju par planšetēm, datorspēlēm, internetu. Lielākā laime bija brīvā daba – Gauja, kur makšķerēju, mežs – kur sēņojām un ogojām. Turpat blakus vecvecāki. Tādu bērnību es gribētu arī saviem bērniem – siena talkas, dārza ravēšana un citas lauku štelles. Pienesums gan raksturam, gan rūdījumam. Saldējumam ir pavisam cita garša, ja to nopelna, nevis vienkārši nopērk veikalā.

Ko taviem bērniem vajadzētu darīt tāpat kā tev?

– Tas nav godīgi pret bērniem – prasīt, lai dara ko vecāki. Varu gribēt to, lai viņi paprasa manu viedokli, pašam rādot priekšzīmi. Noteikti uzmanība jāpievērš izglītībai.

Vai ir kādas sacensības, kas tevi biedē?

– Vairs nē. Pēc 2016. gada pasaules čempionāta taku skriešanā nolēmu, ka neizaicināšu sevi sacensībās, ja nebūšu tām gatavs. Esmu apzinājies savas spējas.

Ja tev būtu tāda vara – ko tu pavēlētu visiem sporta funkcionāriem?

– Pavēlētu, lai tiek sakārtota bērnu sporta sistēma un infrastruktūra. Pie katras skolas ir jābūt sporta laukumam – futbola laukumam un basketbola grozam. Nav svarīgi vai skolā mācās 100 vai 500 bērni – visiem ir jābūt pieejamām līdzīgām iespējām.

Ko tu novērtē savā sievā?

– Viņa ir tieša, saka ko domā un nepieciešamības gadījumā atsēdina mani – dažreiz to man pat vajag. Mums abiem patīk skriet – tas padara sadzīvi vieglāku. Apbrīnoju, ka viņa ir pieņēmusi to, ka man patīk sacensties, bet viņa skrien citu iemeslu dēļ. Viņa man ir iemācījusi dzīvē atrast balansu.

Ko tu nekad nedarītu par naudu?

– Lietas, kas ir pret manām vērtībām. Ar naudu var daudz ko, bet gudrāks nekļūsi.

Kas tev ir skaidrs kā diena?

– Mans rīts nevar sākties bez kafijas.

Vai tev ir kāds mīļš dzīvnieks?

– Agrāk, kad mācījos Gaujienā, mums bija kaķene Singa. Tā nodzīvoja ilgu mūžu un bija ļoti uzticama un mīļa.

Vizītkarte

JĀNIS KŪMS

Dzimis: 1988. gada 24.jūnijā Alūksnē

Nodarbošanās: Būvniecības projektu vadītājs un būvuzraugs

Izglītība: Inženierzinātņu maģistrs būvniecībā

Augums, svars: 172 cm, 57 kg

Ģimenes stāvoklis: precējies ar Zani, meita Dārta (1 g.)

Pirmais treneris: Edgars Bernāns

Lielākie sasniegumi:

• 7.vieta EČ stafetē orientēšanās (2014.g. Portugāle)
• 10.vieta PK posms orientēšanās vidējā distancē (2014.g. Spānija)
• 6.vieta PČ stafetē orientēšanās militārpersonām (2013.g. Zviedrija)
• 2.vieta Baltijas čempionāts stafetē orientēšanās (2013.g. Igaunija)
• 4.vieta Pasaules parku tūre orientēšanās vidējā distancē (2013.g. Ķīna)

Citi sporta veidi: agrāk futbols

Grāmata, ko citiem iesaki: Sesilija Aherna “The Gift”