Skrienošie dakterīši – Stirnu buki

Žurnāls: 13 | Krimuldas Stirnu buks 2019 Septembris

Teksts: Signis Vāvere

Ieskrienot mežā, visi mēs kļūstam vienādi un izskatāmies diezgan līdzīgi – kedas, šorti, T-krekls; mūs vieno kopīgs mērķis un domas – baudīt ainavu, trasi, “izvēdināt galvu”, pārbaudīt savus spēkus, spēju robežas, sasniegt finišu un iekārt kaklā medaļu. Dažkārt vienu un to pašu Stirnu buku ir grūti tā uzreiz atpazīt ārpus meža, ārpus trasēm, kad katrs no viņiem dara savu ikdienas darbu, ir tērpušies lietišķos kostīmos, uzvalkos vai citās īpašās “darba formās”. Tieši tādi ir visi trīs absolūtie Stirnu buki, kurus dažkārt mums – skrējējiem, citiem sportistiem un līdzjutējiem nākas sastapt ārpus distancēm, tērptus baltos ķiteļos un sniedzot palīdzīgu roku un padomu nevis uz meža takas, bet savos ārsta kabinetos vai operāciju zālē. Trīs Traumatoloģijas un Ortopēdijas Slimnīcas traumatologi – ortopēdi, nodaļu vadītāji un ķirurgi Mārtiņš Malzubris, Lauris Repša un Ēriks Ozols, visi kā viens ir pārliecināti, ka skriet vajag, paši skrien un mudina savus pacientus darīt to pašu, bet darīt to pareizi un saprātīgi.

Vai cilvēkam ir labi skriet?

Lauris: Cilvēkam ir ļoti labi skriet, ja tas viņam nenodara ļaunumu. Es piekrītu teorijai, ka mūsu pirmsākumi bija primāti un citas dzīvas būtnes pirms viņiem. Senākos laikos cilvēki un viņiem līdzīgie bija aktīvas un kustīgas būtnes, kas nebija slikti. Diemžēl ikdiena ir piespiedusi mums palikt krietni mazkustīgākiem, tāpēc jebkuras fiziskās aktivitātes, arī skriešana, ir vajadzīga, ilgtermiņa perspektīvā skatoties.

Mārtiņš: Man patīk skriešana arī tīri racionālu iemeslu dēļ – nav vajadzīgs pārāk daudz dārga ekipējuma un skriešanas treniņi ir relatīvi īsi laika ziņā. Pietiek ar skriešanas apaviem (baskājiem pat to nevajag), daudz maz piemērotām drēbēm un var doties treniņā, kas vidusmēra skrējējam nepārsniedz 1-2 stundas. Salīdzinoši – tāda paša apjoma treniņš riteņbraukšanā prasīs 2 reizes ilgāku laiku un pilnīgi noteikti daudz lielākus ekipējuma ieguldījumus.

Ēriks: Jā skriet ir labi. Skriešana ir pilnīgi dabīgs pārvietošanās veids. Un kā jebkurai lietai, galvenais ir mērenība, nepārspīlēšana. Skriešanas “veselīgumu” nosaka distance, ātrums un skrējēja fiziskās sagatavotības līmenis. Ja šie rādītāji ir balansā, tad skriet ir labi.

Vai Stirnu bukus bieži satiekat savos kabinetos?

Lauris: Laikam biežāk buki, lūši un citi zvēri pie Ērika iemaldās. Ņemot vērā manu profesionālo lauciņu, pie manis pamatā nāk tie, kuri ir skatītāju un atbalstītāju rindās. Šad tad atnāk arī kāds, kurš dīvainu un ne visai saprotamu iemeslu dēļ uz brīdi nespēj skriet līdzi. Tiem tad arī cenšos palīdzēt prasties.

Ēriks: Jā, Laurim taisnība, dažkārt Buka zvēri mēdz ierasties ne tikai uz vizīti, bet bieži vien arī uz operāciju. Uzreiz gribu nomierināt, ka veselības likstas pārsvarā ir iegūtas citās sadzīves vai sporta aktivitātēs, taču vēlme ātrāk atgriezties Stirnu buka trasē nereti ir iemesls vizītei pie ārsta.

Mārtiņš: Pie manis reizēm ierodas Stirnu buki, kurus pēc tam arī satieku distancē. Īpaši atminos vienu dāmu, kura sūdzējās par to, ka nūjojot Buka distanci, nav labi ar ceļu locītavām. Pēc kāda laika, atkal satiekot viņu mežā, ar grūtībām apdzinu, solis bija nu ļoti sprigans!

Par ko skrējēji Jums sūdzas visvairāk? Kas ir tipiskākās skrējēja kaites?

Ēriks: Skrējēju kaites varētu raksturot kā pārslodzes un nodiluma jeb deģeneratīvas. Ir tādas tipiskas skriešanas iesācēju, tie, kuri skrien vidēji 2–4 km distances, sūdzības par sāpēm ceļa locītavā – t.s. skrējēja celis (runner’s knee) – ar raksturīgām sāpēm ceļa locītavas ārmalā, tas parasti ir saistīts ar noteiktu struktūru elasticitātes trūkumu. Strauji kāpinot distances, pavisam noteikti var parādīties sāpes iegurnī, celī, apakšstilbos un pēdās. Tādos gadījumos ir jāsaprot, ka, ja pēdējo 5–10 gadu laikā nav skriets, tad locītavas virsmas – skrimslis, saites, cīpslas – nav pieradušas pie šādām slodzēm, par ko arī signalizē ar sāpēm. Rekomendācija ir kāpināt distanci pakāpeniski. Piemēram, ja ir sāpes pēc 5 km, tad jāmēģina skriet 3 km un pēc 2–3 nedēļām var atgriezies pie 5 km distances.

Nereti skriešana var izraisīt saasinājumu kādai senākai traumai vai izmaiņām locītavās. Nopietnākās problēmas ir locītavas skrimšļa (kaula galu pārklājuma) bojājums, ar ko diemžēl ir grūti cīnīties, jo skrimslis praktiski neatjaunojas. Ja nodilis, tad nodilis. Var palīdzēt radīt apstākļus locītavā, kas mazina sāpes un diskomfortu ar ārstniecisko vingrošanu, medikamentiem, injekcijām, dažkārt arī ķirurģiju.

Mārtiņš: No manas pieredzes skrējējiem parasti traucē 3 līmeņu sāpes – ceļa locītavas rajons, pēdas un relatīvi retāk – jostas/iegurņa daļa. Aktuālākais noteikti ir ceļa locītavas rajons, jo skrējēji ar pēdu kaitēm laika gaitā ir iemācījušies paši tikt galā. Protams, skriešanas pirmsākumos, kamēr saprot apavu izvēli, to nolietojumus un pēdas pierod pie slodzes, ir visādas mazās kaitītes, taču tās bieži līdz ārstu kabinetam nenonāk, jo pāriet pašas no sevis.

Skrējējam esot ārsta kabinetā ar kādu kaiti, tā pirmais ieteikums gandrīz vienmēr ir – neskriet. Jūs paši skrienat! Kas ir tas, ko Jūs sakāt?

Ēriks: Interesants novērojums, bet tā nenotiek, ja nonāk pie speciālistiem, kuri strādā arī ar motivētiem atlētiem. Ir kāda anekdote. Pacients: “Dakter, man tur divās vietās kāja sāp!” Dakteris: “Tad neejiet uz tām vietām!”

Ja izprot, kāpēc sāp vai nevar paskriet, tad bieži var rast risinājumu, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos distancē. Taču, ja tik tiešām veselības likstas liedz skriet, gandrīz vienmēr akcentēju visu to, ko drīkst darīt, lai nezaudētu fizisko kondīciju – peldēt, braukt ar velo, izpildīt core vingrinājumus, doties uz svaru zāli, strādāt pie spēka, lai pēc pāris nedēļām skriešanas distancē atgrieztos spēcīgāks. Būsim godīgi, ja patīk skriet, dažkārt darīt ko citu negribas, bet, ja nu ir sanācis tā, ka nevar paskriet, tad jāizmanto citas iespējas, lai uzlabotu fizisko kondīciju.

Lauris: Ir jāsaprot cēloņu un seku saistība. Es nesaku – neskrien. Dažreiz ir jāsamazina apjoms. Piemēram, meitene, kura spēj uztaisīt pietupienus ar 250 kg svaru stieni uz pleciem, sūdzas par ceļu sāpēm. Varbūt vajag kādus 100 vai 150 kg noņemt nost un sāpes pašas pāries… Segums, pa kuru skrienam, apavi, skriešanas tehnika, vispārējā sagatavotība un daudzas citas lietas ir ļoti būtiskas. Ja es redzu, ka skriešana tiešām ir kaitīga, kas ir ļoti reti, tad var runāt par sporta veida maiņu. Taču vairākumā gadījumu ir runa par detaļām un niansēm, kuras koriģējot problēmas atrisinās. Šajā jautājumā es neesmu kategorisks.

Mārtiņš: Ir svarīgi izskaidrot cilvēkiem, ka, jo Tu vairāk trenējies, jo Tev vairāk jātrenējas. Kā to saprast? Ja Tu ej stundu paskriet 1–2 reizes nedēļā, tad visticamāk nekādi papildu treniņi nav nepieciešami. Ja Tu trenējies 4 un vairāk stundas nedēļā skriešanā, tad jau ir nepieciešami vingrinājumi, kas palīdz izturēt šādu slodzi – līdzsvaram, koordinācijai, spēkam, elastīgumam utt. Ja Tu esi profesionālis ar ļoti lielu treniņu un sacensību slodzi, tad jau visa Tava dzīve ir pakārtota tam, lai organisms spētu izturēt skriešanu un neradītu nevēlamas sekas.

Labāk ir griezt vai sadzīvot?

Lauris: Ir svarīgi saprast prognozi un sagaidāmo rezultātu, ieguvumus un zaudējumus. Bieži nav viens pareizais ceļš, tie var būt vairāki, kas noved pie tā paša iznākuma. Pie manis nāk diezgan daudz cilvēku ar dažādiem radioloģiskajiem izmeklējumiem (rentgeni, magnētiskās rezonanses, datortomogrāfijas), lai runātu, kas tur ir redzams, ko ar to darīt. Praktiski visi ir iedziļinājušies “mātes Google” piedāvātajā informācijas klāstā un ap 90% informācijas ir nekorekta. Tāpēc ārsts mācās 11 gadus un pēc tam vēl visu mūžu, lai varētu izprast, kas tas ir, ko ar to darīt, kādas būs sekas katrai konkrētai darbībai vai bezdarbībai. Parasti es pacientiem izstāstu visas pieejamās ārstēšanas iespējas un, ko pēc katras no tām mēs varam sagaidīt – īstermiņā un ilgtermiņā, katras metodes priekšrocības un trūkumus. Es nevaru ielīst pacienta ādā un saprast viņa sajūtas, cik ļoti viņam kas traucē dzīvot. Ir lietas, kur es esmu diezgan kategorisks – piemēram, onkoloģija. Ir zināms, kā tas beigsies, ja nedarīsim pareizi. Bet nospiedošais vairums no medicīniskām problēmām nav tik fatālas. Taču lēmumu pieņem pats pacients.

Mārtiņš: Ja runā par sporta traumām un cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties pie intensīvas fiziskās slodzes, tad, protams, ka operatīva ārstēšana dažādām kaitēm tiek izvēlēta biežāk, nekā pacientiem ar zemām slodzes prasībām. Papildu pluss tam ir fakts, ka sportisti ir daudz motivētāki veikt visus nepieciešamos rehabilitācijas pasākumus pēc operācijas, kas ir kritiski svarīgi labam rezultātam. Lēmums par operāciju ir ļoti individuāla lieta, un pieņemama tikai pēc atkārtotas ārsta – pacienta konsultācijas. Nedrīkst nenovērtēt arī dabiskās organisma kompensācijas spējas. Man ir bijuši pacienti, kuru rentgena izmeklējumi rāda, ka viņš labākajā gadījumā spēj ar sāpēm pārvietots, jo pēdas ir patiešām ĻOTI šķības, bet izrādās, ka šis pacients ir skrējējs un pat slavenais Rīga-Valmiera asfalta skrējiens viņam būtiskas problēmas nesagādā!

Ēriks: Kolēģi jau brīnišķīgi raksturoja galveno domu, bet, manuprāt, mūsdienās nevajag “sadzīvot”. Vajag darīt visu, lai ir labi, un, ja tā ir operācija, tad tā ir metode, kas noteiktā situācijā sniedz prognozējamāko rezultātu. Vienmēr var paļauties uz dabu, bet tur rezultāts dažkārt ir mazāk prognozējams. Un prasīgam atlētam interesē tikai viens – kad varēs atgriezties ierindā, respektīvi, atveseļošanās laiks. Nereti īsākais laiks ir ar operatīvu ārstēšanu.

Kas ir traumatiskāk – taku skriešana vai asfalta skrējieni?

Ēriks: Šeit atkal jārunā par iesācējiem un pieredzējušiem skrējējiem. Ja ir veselas locītavas, pakāpeniski kāpināta slodze, pareizi apavi, adekvāta skriešanas tehnika un normāls svars, tad asfalta skriešanai nav nekāda vaina. Ja patīk, skrien! Bet, ja cilvēks pievērsies skriešanai pēc vairāku gadu pauzes, nekad dzīvē to nav darījis, vai ir kaut nelielas locītavu skrimšļa virsmu problēmas jeb liekais svars, tad taku skriešana varētu būt piemērotāka. Rekomendētu pat sākt ar nūjošanu un pakāpeniski, 6-12 mēnešu laikā, nonākt līdz skriešanai.

Mārtiņš: Es esmu kvēls taku skriešanas atbalstītājs, taču ar iepriekšēju sagatavotību un pareizu pieeju, nedomāju, ka asfalta skriešana var kaitēt. Noteikti tā nav domāta cilvēkiem ar lieko svaru. Esmu priecīgs, ka paralēli skriešanai dzīvo un attīstās nūjošanas kustība, kas noteikti ir rekomendējama visiem, kuri vēlas tievēt. Tā ir daudz saudzīgāka un ķermeņa augšdaļu iesaistošāka metode.

Lauris: Ilgus gadus es pats skrēju tikai pa asfaltu, taču tagad esmu pārgājis uz taku skriešanu. Tas nav balts vai melns, labs vai slikts. Kā skrējējs ar 20 gadu stāžu atļaušos teikt, ka taku skriešana ir daudz saudzīgāka locītavām. Taču tā ir arī daudz prasīgāka. Tā ir grūtāka par skriešanu pa līdzenu asfaltu, jābūt stipri labākai vispārējai fiziskai sagatavotībai. Asfalta skriešana nav pats ļaunākais uz pasaules – jābūt labiem apaviem, tehnikai, un jā – liekais svars nenāk par labu. Bet dzīve ir tāda, kāda ir. Ja mežs nav tuvumā un esam laikā ierobežoti, tad labāk ir iet paskriet pa asfaltu, nekā nedarīt neko.

Galvenās lietas, kas skrējējam jāievēro, lai jūs nevajadzētu lieki traucēt Jūsu kabinetos ārpus Stirnu buka?

Lauris: Esam sagatavoti tam, ko grasāmies darīt. Ja skriešana ir tikai 7 reizes vasarā sacensību dienās un Buka vai Lūša distancēs – tā ir milzīga pārslodze balsta kustību aparātam, un droši vien pēc katra no šādiem varoņdarbiem kaut kas veselībā noies greizi. Īsākas distances nav tik nesaudzīgas. Cenšamies kustēties vismaz 2-3 reizes nedēļā kaut vai pa pusstundai un organisms jau būs ar kaut kādu rūdījumu sagaidāmajam. Esam savā komforta zonā, nav citiem jāpierāda, ka es to varu, lai ko tas arī maksātu. Zaudētāji būsim tikai mēs paši.

Mārtiņš: Jāieklausās savā ķermenī, ja vēlamies turpināt skriet veselīgi un ilgtermiņā. Ķermenis bieži vien pasaka priekšā, kas noticis, kur ir kāda vājā vieta, kuru ķermeņa zonu būtu vēlams nostiprināt. Sevišķi tas attiecas uz tiem, kuri sākuši skriet nesen, vai arī pieaudzē treniņu apjomu. No savas un paziņu pieredzes varu teikt, ka nav tāda skrējēja, kurš, sākot un pieaudzējot skriešanas treniņu apjomu, nebūtu saskāries ar kādu pārslodzes radītu bojājumu, sāpēm. Lielākoties tās ir tā saucamās “funkcionālās” problēmas, kas pāriet pašas, mazinot slodzi, vai, pierodot pie slodzes, vai uzsākot papildu specifiskus vingrinājumus. Tā kā daudz strādāju ar pēdu pacientiem, iesaku lielu rūpību pievērst apavu izvēlei. Ne vienmēr dārgi vienas kompānijas ražoti apavi derēs visiem – tie atšķiras gan pēc platuma, stabilitātes, svara un daudzām citām īpašībām. Tā teikt, “savi” apavi katram jāatrod pašam.

Ēriks: Uzstādiet savai fiziskajai sagatavotībai atbilstošus mērķus.

Cik liela nozīme ir vingrošanai?

Mārtiņš: Vingrošana, protams, ir ļoti svarīga. Īpaši, ja tiek veikts liels skriešanas apjoms. Taču vingrošana prasa laiku. Es personīgi bieži vingrošanu aizstāju ar citu sporta veida nodarbībām, piemēram, peldēšana, riteņbraukšana, futbols. Mainot sporta veidu, mēs nodarbinām arī citas muskuļu grupas un citādā režīmā, kas palielina ķermeņa universālumu, līdzīgi kā vingrošana.

Ēriks: Šeit gribētu akcentēt vispārējās fiziskās formas nozīmi, kā traumu prevencijas mehānismu. Ja skrienat 3-7 km, jūsu skriešanas tehnika un skriešanas forma skrējiena laikā visticamāk nemainīsies, bet, ja jūsu distance būs virs 10 km, tad bieži novēro stājas un skrējiena tehnikas izmaiņas. Un nepareiza tehnika daudz ātrāk noved pie pārslodzes problēmām, sāpēm. Regulāras fiziskās nodarbības, spēka vingrinājumi jums palīdzēs skriet vieglāk un ātrāk.

Lauris: Mūsu ikdiena paiet sēžot pie datora vai dažādās citās neērtās un nefizioloģiskās pozās, kas noved pie muskulatūras disbalansa. Sāk sāpēt šis un tas, griež, spiež un velk. Meža skriešana ir ļoti prasīga pret fizisko sagatavotību, lai varētu uzskriet kalnā, tikt lejā. Esmu pamanījis, ka daudziem skrējējiem iegurņa dziļā muskulatūra ir vāji attīstīta, līdz ar to, skrienot ir milzīgas pārslodzes mugurai, iegurnim, gūžām, ceļa locītavām, kas agrāk vai vēlāk novedīs pie deģeneratīvām izmaiņām. Sanāk, ka mēģinot uzlabot veselību, mēs īstenībā nodarām sev pāri. Spēka vingrojumi dziļās muskulatūras nostiprināšanai 1x nedēļā būtu obligāti, ja, skrienot pa mežiem, negribam sev kaitēt.

Stirnu buks popularizē taku skriešanu jauniešiem un bērniem. Vai bērnam ir jāskrien pa takām, smiltīm, kalniem?

Ēriks: Protams, ka bērniem un jauniešiem ir jāskrien! No veselības viedokļa galvenais ir, lai bērns ir padzēries un paēdis, pēc tam – tik uz priekšu, lai skrien! Stirnu buks fantastiski iepazīstina mazos censoņus ar skriešanas kultūru!

Lauris: Skriešana nav nekas pretdabisks un nefizioloģisks – ne pa asfaltu, smiltīm, kalniem vai lejām. Tikai jautājums, vai bērni paši to grib, vai vecāki realizē savus nepiepildītos sapņus caur viņiem. Ja bērns skrien Susura distanci ar asarām acīs, līdzi skrien vecāki, kuri cenšas “uzmundrināt”, tad tas nav psihei pats veselīgākais. Ja bērns pats grib skriet un piedalīties sacensībās, tas viņam sagādā pozitīvas emocijas, nevis negācijas vai riebumu pret sportu uz visu atlikušo mūžu, tad – tikai uz priekšu!

Mārtiņš: Bērnu vecumā ķermenim ir unikālas atjaunošanās spējas, tāpēc arī mēs redzam, ka bērni bez specifiskas vingrošana spēj trenēties un atjaunoties tā, kā pieauguši sportisti, it sevišķi pēc 30 gadu vecuma, vairs nespēj. Bērniem noteicošais ir prieks par procesu. Taku skriešana, it sevišķi kopā ar izklaidējošiem pasākumiem, kā tas ir Stirnu bukā – ko gan vairāk var vēlēties!?

Kāpēc jūs paši skrienat?

Mārtiņš: Pirmā daudz maz nopietnā skriešana man sākās pirms 16 gadiem, kad sāku nodarboties ar orientēšanos, tāpēc arī takas un ne industriālas vietas man patīk daudz labāk, taču man skriešana ir tikai viena no disciplīnām, aizraujos ar piedzīvojuma sportu, kur jāapgūst ir daudz un dažādas disciplīnas. Skriešana man patīk, jo tajā relatīvi īsā laikā ar mazu resursu patēriņu var panākt labu treniņa efektu. Dodoties komandējumos, vienmēr bagāžā līdzi ir skriešanas apavi un apģērbs, lai jebkurā valstī, kur esmu, var veikt rīta vai vakara treniņu. Man komandējumi ir gluži kā mazas sporta nometnes.

Ēriks: Skrienu tieši vienu gadu. Pirms tam “garo gabalu” – 3 km, pēdējo reizi biju skrējis vidusskolā. Gada laikā esmu ticis līdz Buka distancei. Pagaidām pietiek. Pēdējos gados bija pazudusi motivācija iesaistīties komandu sporta veidos, taču kādu aktivitāti gribējās. Skriešana ir totāli individuāls sporta veids, kur tavs vienīgais pretinieks esi tu pats. Vismaz es to tā uztveru. Un ar interesi treniņos vēroju, vai izdosies man pašam sevi pārspēt! Pagaidām izdodas.

Lauris: Es skrienu jau 20 gadus. Aizsākās tas pamatskolā un iepatikās. Tad nāca smagie studiju gadi, kad bija ļoti daudz jāmācās, dežūras naktīs. 10-12 naktis mēnesī ārpus mājas – darbā, bija norma pāris gadu garumā, tagad intensīvs darbs slimnīcā, bet fiziskās aktivitātes visu šo laiku bija neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa. Nu treniņi bieži ir deviņos vakarā vai sešos no rīta. Izlaižu treniņu tikai tajās dienās, kad ir jādežurē. Treniņrežīms disciplinē, tas dod dienai struktūru. Kāpēc skrienu? Jaunībā tas bija veselīgs sava veida protests pret notiekošo, šobrīd lielisks veids kā mazināt stresu, sava veida meditācija. Mans darbs ir ilgas stundas operāciju zālē neērtās pozās, kas ir ne tikai fiziski, bet arī garīgi smags. Lai to varētu darīt, ir jāuztur sevi labā fiziskā kondīcijā.

Kad un kā Jūs atklājāt Stirnu buku?

Lauris: Ilgi skrēju tikai pa asfaltu. Pirms 5 gadiem pamēģināju Siguldas kalnu maratonu un man bija liels pārsteigums, cik tas ir grūti. Tad arī panesās. Mežs uzrunāja. Asfalts kļuva svešāks.

Ēriks: Par Stirnu buku uzzināju no Mārtiņa, kurš teica, ka brauc tur ar ģimeni un, ka tā esot baigā “skriešanas balle”. Zinot Mārtiņu, nodomāju, ka tas ir atkal kāds “neveselais” 24 – 48 stundu pasākums, bet izrādījās, ka domāts absolūti normāliem cilvēkiem. Labākais veids, kā iesaistīt ģimeni un bērnus, ir pašam piedalīties, tāpēc tā arī darīju. Pagājušā gada vasarā nopirku kedas un uztaisīju sev pirmo 1,6 km treniņu. Pēc mēneša skrēju 6 km un tad arī sapratu, ka Zaķa distance būs ok, līdz galam vajadzētu tikt. Tā nu ar ģimeni, katrs pēc savām spējām noskrējām savas distances Milzkalnē. Gandarījums – nenormāls un āķis lūpā! Paldies Tev, Stirnu buk!

Mārtiņš: Stirnu buka sacensības mums ir ģimenes pasākums, jo skrien visi tie, kuri jau var paskriet. Katram sava distance, pēc tam kopīga ballēšanās. Regulāri piedalāmies jau no otrās sezonas pirmā – Garkalnes posma.

Kas ir Jūsu iecienītākās Stirnu buka distances?

Mārtiņš: Parasti cenšos skriet Lūša distanci. Tā teikt – par visu naudu. Man ātrums nav tik svarīgs, patīk tieši tas, ka var kārtīgi izbesīties un redzēt visu distanci. Vienīgi, ja nākamajā nedēļā paredzēti vēl kādi citi svarīgi mači, tad izvēlos Buku, lai pietaupītos.

Ēriks: Šajā sezonā skrienu Buku. Tā man šķiet izaicinoša distance, jo treniņā tik garu parasti neskrienu. Līdz ar to šeit ir īstā vieta un laiks, kad to darīt. Līdz Lūsim vēl patrenēšos, jo manuprāt distance jāizvēlas tāda, lai finišā var ieskriet ar smaidu. Tad viss ir pareizi!

Lauris: Man vislabāk patīk Buks. Zaķis šķiet par īsu, bet Lūsis ir ļoti gara distance, parasti arī skaista, taču finišā ir neliels sagurums, bet vēl taču jābrauc līdz mājām… Tāpēc Buks ir ideāls kompromiss – parasti robežās no 1,5 līdz 2 stundām, burzma nav liela, var daudz ko apskatīt, paspēt izskrieties un beigās arī nogurums nav pārāk liels.

Vai, pateicoties skriešanai, esat pamanījušies paši tikt pie kādas traumas?

Mārtiņš: Pie traumas nē, bet ir visvisādas “funkcionālās” sāpes bijušas, taču ar tām nākas sadzīvot – jāvingro, jāstaipās. Mani tās pagaidām neaptur.

Lauris: Arī nē. Runa ir par sagatavotību, savu spēju apzināšanu. Aizķeries aiz saknes un paklūpi – tas var gadīties jebkuram pat uz līdzenas vietas.

Ēriks: Lūk, spilgts piemērs, mani kolēģi ar ilgstošu skriešanas pieredzi ir bez traumām, bet es pats kā iesācējs saforsēju. Ziemā, skrienot pa ledainām taciņām, mainās soļa garums, lai nenokristu, un tādas jocīgas tipināšanas rezultātā iedzīvojos muskuļu pārslodzes traumā.

Vai Jums attiecībā uz skriešanu ir kādi mērķi, ko tuvākajā laikā vēlaties sasniegt?

Mārtiņš: Šobrīd mani mērķi ir diezgan piezemēti – saglabāt labu fizisko formu, nepieņemties svarā, spēt izskriet līdzi saviem puikām un varēt pāris reizes gadā izskriet rogaininga un piedzīvojuma sacensības. Pat nezinu, kas no tā visa ir visgrūtāk, ka tik ne tā puiku lieta!?

Ēriks: Pagaidām mani izaicinājumi skriešanā ir distance. Šobrīd mans mērķis ir noskriet Lūsi un pievārēt kādu maratona distanci!

Lauris: Nav tāda! Man tas ir process, nevis rezultāts. Es neskrienu kāda augsta mērķa vai vietas vārdā. Es skrienu, jo man patīk. Tādā veidā mobilizēju un disciplinēju sevi, tas man ļauj noņemt stresu, uzturēt sevi labā fiziskajā kondīcijā. Rezultāti ir viena no pēdējām lietām manā vērtību skalā.