Skrējiens līdz Kliņķim

Žurnāls: 02 | Zilo kalnu Stirnu buks 2018 Maijs

Teksts: MATĪSS VECVAGARIS | Foto: JĀNIS LĪGATS, JURIS DZENIS

Stirnu buka cilts skrien mežā un teju katru mēnesi satiekas Latvijas skaistākajos dabas nostūros un bauda ainaviskākos skatus, ko sarūpējuši vietējie takuziņi. Taču starp tūkstošiem lūšu, zaķu un susuru ir arī tādi īpatņi, kuri vismaz reizi dzīvē gatavi sevi šaustīt ar apnicīgu šoseju un dalīt trasi ar smacējošiem kravas auto. Viņu stāsts ir dalība labdarības skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera un piepildījuma rašana, pieskaroties Sīmaņa baznīcas durvju kliņķim. Būs tādi, kas darīs to piekto un pat devīto reizi.

Rimantu Liepiņu, Gintu Konošonku, Signi Vāveri un Mareku Gaļinovski vieno ne tikai rūpes par ikkatra Stirnu buka labsajūtu meža takās, bet arī 107 kilometru garās distances pieveikšana. 2014. gads bija zīmīgs ne tikai ar Stirnu buka dzimšanu Baltijas ceļa ceturtdaļgadsimta atceres dienās, bet arī Rīga-Valmiera atjaunošanu pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma. Viena no leģendām vēsta par derībām divu vīru starpā, cita par Trešajā atmodā tapušajām Pasaules latviešu Trīszvaigžņu spēlēm, kuras mūsdienās transformējušās prestižajā vieglatlētikas Prezidenta balvā.

Valsts simtgadē skrējiensoļojums atzīmē jubilejas desmito reizi, taču pamatvērtības kopš 1989. gada nav mainījušās – starts pusnaktī pie Brīvības pieminekļa zem Mildas zvaigznēm un finišs pie Sīmaņa baznīcas. Nemainīgs palicis arī uzraksts “Brīvību Latvijai” uz dalībnieku numuriem. Neatkarības atjaunošanas laikā skrējēji nesa Mildas sveicienu Sīmanim un mērķi bija gatavi sasniegt kaut pastalās. Šodien tās jau ir tradīcijas ar himnas dziedāšanu Maikija virsvadībā, strūdeli un kefīru finišā, kā arī ziedojumu vākšanu bērniem ar kustību traucējumiem.

Šogad skrējēji un brīvprātīgie palīgi vāc līdzekļus piecgadīgai Kristai no Piebalgas, kur lēksim 9. jūnijā tieši divas nedēļas pirms Rīga-Valmiera starta. Krista ir skrējiensoļojuma sargeņģelis, kas pieskatīs katra domas un vājuma brīžus, kad vienā no īsākajām gada dienām uz šosejas būs izkāpts ārpus ierastās komforta zonas.

Pusotra simta dalībnieku vidū netrūks tādu, kuru komforta zona ir cīņa ar sekundēm pat astoņu stundu skrējienā. Šogad Līgo dienā uzzināsim, vai Latvijas taku skriešanas izlases līderiem Andrim Ronimoisam un Anetei Švilpei izdosies labot trases rekordus. Vīriem kopš 1992. gada joprojām nepārspēts ir Georgs Jermolajevs (08:01:38), savukārt sieviešu rekords (10:31:07) ir samērā svaigs un to pērn sasniedza lietuviete Viktorija Tomaševičiene, kura redzēta arī Stirnu buka Šlokenbekas trasē.

Simtgades Līgo svētkos dzimteni apciemos daudzi Pasaules latvieši. Viņiem tāpat kā Tev būs interesanti sekot līdzi notikumiem trasē gan interneta sociālo tīklu tiešraidēs, gan radio pārraidēs. Ja vēlies spraigos notikumus redzēt klātienē, piesakies par brīvprātīgo palīgu ultrataka.lv un varbūt tieši Tevi izlozēs nākamā gada dalībai 107 kilometru skrējienā ar pirmo starta numuru. Vien jāatceras, ka #KliņķisAsarāmNetic.

#RV107km