Rolands Rudītis

Žurnāls: 15 I Mežaparka Stirnu buks 2022 Aprīlis

Teksts: Juris Dzenis

94. vieta

Transgrancanaria

4/03/2022

126 km, 6919 m+, 20:48:32

Pēc kā izvēlējies tieši šo skrējienu?

Vēlējos izmēģināt pirmo reizi skriet īstos kalnos, pārbaudot sevi garākā distancē kā Vilks vai SKM. Labākā motivācija visu ziemu trenēties un ziemas izskaņā izbaudīt lielisku ceļojumu ar augstākā līmeņa ULTRU.

Kādas bija paša ambīcijas attiecībā uz distancē pavadīto laiku un vietu finišā?

Sapņi par 16 h, mērķis uz 18 h, doma finišēt pirms saulrieta (20 h), bet realitāte finišs uz 20:48:32 mani tomēr pavisam apmierina. Arī 94. vieta no 703 startējušajiem mani uzmundrina.

Sagatavošanās process? Viss kā ierasts, kaut kas tika pamainīji? Vai šis ir sezonas pirmais skrējiens?

Tik daudz un rūpīgi nekad nebiju trenējies. Četri mēneši ar lielāko skriešanas apjomu, vingrošanu pie Supervaroņiem, labu atpūtu un labākās ULTRU informācijas uzsūkšanu ar Jason Koop jauno grāmatu priekšplānā.

Distances sākums – savs novērtējums.

Pirmsstarta stress bija nobrucinājis gremošanas sistēmu pirms starta, tāpēc neko daudz trakot nevarēju. Tomēr pat tumsā viss šķita tik interesants un aizraujošs, ka arī lēnā tempā un ar vēdersāpēm baudīju rāpšanos slapjos, mālainos dubļu kalnos augšā un lejā.

Distances vidus – savs novērtējums.

Kā jau gaidīju, austot saulei, sākās jauna diena arī manai pašsajūtai. Sākās arī “hardcore” kilometrīgie kāpumi, kuri lika galvai griezties kalnu galotnēs. Sāku saprast, kā droši skriet lejā, bet augšā kāpjot rokas un mugura raudāja, jo liku palīdzēt kājām izmantojot nūjas.

Distances nobeigums – savs novērtējums.

Patīkamākā daļa šajās sacensībās bija pēc 90. km, kad sākās ļoti garš noskrējiens un vasara! Kājas ļāva brīvi ripot bez iebildumiem. Beidzot varēju izbaudīt tikai apdzīšanu. Pēdējā punktā pie 111 km nenovērtēju atlikušās distances nopietnību un pienācīgi neuzlādējos.

Kā vērtē distanci no tehniskā viedokļa – kāpumi, noskrējieni, segums?

Garlaicīgi nebija nevienu mirkli. Kāpumi – gan stāvi, gan lēzeni. Man bija cieti rieksti ar zemu tempu. Varbūt jāmēģina vēl garākas distances. Varbūt jāmēģina noskrējienu distances, kas ļoti patika. Tomēr stāvajos, iežainajos noskrējienos nesapratu, kā tie dienvidnieki artrada saķeri tādam ātrumam.

Vai bija kādi pārsteigumi?

Biju jau gatavojies, ka viss pārsteigs un visu jāņem jābauda uz 120%. To, ka būs tik auksts, tā īsti sapratu tikai iepriekšējā dienā pirms starta. Labi, ka paspēju sagatavoties ar piemēroto ekipējumu.

Kurā brīdī bija pārliecība par to, ka neviens nenoķers?

Tajā brīdī, kad ieraudzīju savu dēlu Robertu 400 metrus pirms finiša. Tad pēkšņi kājas lidoja un lielais bezspēks aizmirsās.

Kas bija vieglākais distancē un kas bija smagākais?

Vieglākais bija pieņemt atbalstu no Mārtiņa Ozoliņa, kurš visu Gran Canaria salu diennakti izbraukāja un bija klāt tieši īstajā vietā un laikā. Smagākais distancē ir apzināties to, ka šo skaisto piedzīvojumu grūti ir izstāstīt vai aprakstīt citiem. Tāpēc droši pamēģiniet – tas ir tā vērts!