Rimants tuksnesī

Žurnāls: 09 | Tērvetes meža Stirnu buks 2019 Aprīlis

Teksts: Signis Vāvere, žurnāla galvenais redaktors

Šis ir devītais #esesmustirnubuks žurnāls. Intervējot stāstu varoņus un klausoties viņu piedzīvojumus, katru reizi pārliecinos, cik ļoti Stirnu buki mīl meža takas, burbuļojušos strautus, plaukstošās pļavas un pat grants ceļa putekļi un saules tveice nepadara viņu sajūsmu par Stirnu buku mazāku.

Katram ir kāds mīļākais posms, kuru vajadzētu noskriet vēlreiz, katrs spēj saskatīt vairākas Latvijas vietas, kuru skaistumu un taku grūtumu Stirnu bukiem vajadzētu izbaudīt un katrs uzskata Stirnu buku par savas dzīves sastāvdaļu – gaida sezonas sākumu, nākamo posmu un pēc noskrieta buka lepojas ar iegūto medaļu un labprāt visiem stāsta par savu Stirnu buka piedzīvojumu.

Mūsu Stirnu buki droši vien ir tādi, jo mēs paši katru posmu gaidām kā aizraujošu piedzīvojumu un sev sagādājam izaicinājumus. Ziemas sezonā bijuši izskrieties un visu ko izdomājuši, ko Stirnu bukam vēl vajadzētu. Paši jau smejamies – kad viss iet kā ieeļļots mehānisms, tad vajag ko jaunu, nebijušu un vēl pārgalvīgāku. Lai pirms posmiem nebūtu mierīgas naktis. Pilnīgi jaunas un nebijušas sacensību vietas, milzīgs ekrāns un video komanda, kā arī gandrīz pieci tūkstoši smaidīgu un uzlādētu Stirnu buku.

Kad mēs visi esam ierauti vāveres ritenī gatavojoties Tērvetei, Rimants devās tuksnesī vienā no grūtākājiem skrējieniem pasaulē. Nenormāli karsts dienā, dikti auksts naktī, smiltis, akmens šķembas un tikai tuksnesis. 225 kilometri, sešas dienas un iedod tikai ūdeni padzerties. Viss pārējais ir līdzi pašam no pirmās dienas – ēdamais, silta sedziņa un zobu birste. Bet Stirnu buks arī tuksnesī ir Stirnu buks, un mums ir pašiem savs Marathon des Sables finišētājs.

Un ceru, ka Rimanta paveiktais dos iedvesmu jums pārspēt sevi, ļaut savam mazajam ķiparam doties Susura distancē un izbaudīt kā tas ir – skriet dabā. Un, ja bērns ir jau skolēns, tad ticēt viņam, iedvesmot, uzmundrināt un atbalstīt LVM Skolu čempionātā. Visa distance jau nav obligāti jāskrien – pauguros var uzkāpt, pa takām var arī pastaigāt, jo pie medaļas tiek visi finišētāji. Un arī tad, ja Buka kilometru ir šķietami daudz – mežā tie paiet ātrāk. Gan tāpēc, ka Šoko ar savējiem būs sataisījuši līkloču līkločus, gan tāpēc, ka finišā tu būsi tik pat lepns ar sevi, kā Stirnu buka boss tuksneša finišā. #esesmustirnubuks