Pētersonu ģimene

Žurnāls: 03 | Piebalgas Stirnu buks 2018 Jūnijs

Teksts: Signis Vāvere

Stirnu buks tika radīts kā sacensības, kurās pašiem gribētos piedalīties. Mums visiem organizatoriem ir lielākas vai mazākas ģimenes un patiesi priecājamies redzēt, ka mūsējie skrien. Mammas, tēti, otras puses un gandrīz visi bērni.

Tāpēc ir forši, ka mežā nokļūst arī citas ģimenes un skrien visi kā viens. Tādi ir Pētersoni. Ļoti sportiska ģimene un ļoti uzticīgi Stirnu bukam.

Kā nokļuvāt līdz skriešanai mežā?

2015. gada rudenī bijām aizvadījuši savus pirmos skrējienus un “saslimuši” ar skriešanu. 2016. gada sezonu jau plānojām aizvadīt daudz “skrienošāk”. Kā prioritāti izvirzījām piedalīties lielākajos skriešanas seriālos – Big Bank Skrien Latvija posmos, un internetā pieejamie iepriekšējās sezonas video raisīja neviltotu interesi par Stirnu buku. Atzīsimies, ka klātienē Stirnu buks izrādījās vēl aizraujošāks – ar savu lielisko un neatkārtojamo auru, kas savijās gan ar skriešanu, gan interesanti pavadītu laiku un ballīti vienlaicīgi.

Pirmais Stirnu buks, ko mēs aizvadījām, bija 2016. gada karstais Ventas ielejas posms Kuldīgā. Ne visiem ģimenes locekļiem tas bija veiksmīgs un iedvesmojošs meža taku skrējiens. Bērni – Marta Luize un Dominiks aizvadīja savus pirmos Susuru skrējienus, bija ļoti apmierināti ar saviem skrējieniem, Marta Luize pat iemanījās kāpt uz pjedestāla. Arī tētim Kasparam karstums netraucēja aizvadīt lielisku skrējienu, ar kuru pats bija apmierināts. Taču mammai Laurai Kuldīgas posms (kad nācās pamosties Kuldīgas slimnīcā, lai atgūtos pēc dehidratācijas) bija nopietns mācību posms, kas lika mācīties ambīcijas saskaņot ar realitāti – izvērtēt savas skriešanas spējas, treniņu procesu un prasmi ieklausīties savā ķermenī. Liels paldies jāsaka atsaucīgajiem skrējējiem, kas nesavtīgi sniedza savu atbalstu trasē šādam neapdomīgam un maz pieredzējušam skrējējam. Bet, lai kā arī mums nebūtu gājis, – Stirnu buku mēs iemīlējām, un pēc tam esam apmeklējuši visus turpmākos posmus.

Kuri no Stirnu buka zvēriem esat jūs?

Dominiks jau trešo sezonu ir Susurs un šogad distanci veic viens pats. Marta Luize no Lielā susura ir kļuvusi par Vāveri un startē skolu čempionātā. Laura no Zaķa ir “izaugusi” par Stirnu buku. Kaspars savās ambīcijās no Zaķa izauga līdz Lūsim, bet saprata, ka fiziski gatavāks ir Stirnu bukam. Katrai distancei savs laiks.

Jūsu labākais Stirnu buka posms?

Mūsu ģimenes vairākums nobalsoja, ka visvairāk patika Liepājas Karostas Stirnu buks. Jo tā mums visiem bija pirmā nopietnā ciemošanās Liepājā, un trase bija lieliska ekskursija pa šīs pilsētas tūristu iecienīto Karostu, jūras krastu, molu.

Kur būtu Stirnu bukam jālec?

Protams, ka Stirnu bukam ir jālec Ziemeļvidzemē – Kocēnu novadā, kur ir lieliski priežu meži un meža takas, Sietiņiezis un atsaucīgi sporta dzīves organizētāji. Otra vieta varētu būt Mazsalaca ar Skaņākalna dabas parku.

Kas visvairāk patīk trasē?

Visvairāk patīk atmosfēra! Jāatzīst, lai arī Stirnu buks šogad ir palicis daudz lielāks apmeklētāju skaita ziņā, tas nav bijis par pamatu Stirnu bukam zaudēt savu kvalitāti un īpašo atmosfēru. Mums kā ģimenei patīk, ka Stirnu buks ir ģimenei draudzīgs, ir padomāts par bērniem – ir savs skrējiens, savas sacensības atbilstoši savam vecumam, kā arī bērnu stūrītis, kur pavadīt laiku, kamēr vecāki ir trasē. Tāpat ļoti patīk lieliskā un draudzīgā atmosfēra pēc skrējiena – ar daudziem apmierinātiem skrējējiem un, protams, ar kādas lieliskas muzikālās apvienības uzstāšanos.

Kas Stirnu bukam pietrūkst?

Grūti iedomāties, kas Stirnu bukam pietrūkst, jo par visu ir padomāts…. varbūt vienmēr saulains laiks!

Otra foršākā lieta pēc taku skriešanas?

Otra foršākā lieta mūsu ģimenei ir sniegota un pietiekami auksta ziema, kuru varam pavadīt uz kalna, – lai Marta Luize un Kaspars varētu snovot, savukārt Dominiks un Laura, kas jūtas stabilāki un veiklāki uz divām nesasprādzētām kājām, – slēpot ar kalnu slēpēm.

Kam vajadzētu uzstāties uz Stirnu buka skatuves?

Mēs kā Valmieras puses patrioti esam par “Age Of Stones”.

Cik Stirnu bukos esat piedalījušies?

Esam pabijuši 13 Stirnu buka posmos, bet kopā esam skrējuši 49 distancēs, jo Kaspars izlaida Kornetu posmu ar attaisnojumu, ka tajā dienā piedalījās pirmajā Latvijas čempionātā Half Ironman stafetē vīriešiem, un Marta Luize un Dominiks izlaida Madonas Smeceres sila posmu, jo bija puķu bērni tantes kāzās.

Kā jūs sauc un kura ir jūsu komanda?

Sirdī esam VSK Noskrien biedri un tādi arī būsim. Bet šobrīd cenšamies ar savu piemēru un aizrautību popularizēt skriešanu savā dzimtajā novadā un esam priecīgi, ka Kocēnu novads beidzot no savas puses iesaistās, lai arī cik skeptiski uz mums sākotnēji skatījās, un beidzot izrāda iniciatīvu, apvienojot novada skrienošos iedzīvotājus savā Kocēnu novada komandā, bet vēl tāls ceļš ejams! Ceram, ka vietējie sporta skolotāji un sporta skolas treneri būs daudz atsaucīgāki un beidzot spēs izveidot kārtīgu Kocēnu novada bērnu un jauniešu komandu.