Pētera Grīviņa TOP 5
Žurnāls: 15 I Mežaparka Stirnu buks 2022 Aprīlis
Teksts: Pēteris Grīviņš | Foto: publicitātes amteriāli, Taku Skrējējs
1) Rudens klasika jeb Siguldas kalnu maratons
Domāju, ka daudziem latviešu taku skrējējiem šīs ir bijušas vienas no pirmajām taku skriešanas sacensībām. Lai gan esmu skrējis gana daudz “lielajos” kalnos, joprojām uzskatu, ka SKM ir viens no smagākajiem mačiem, kur sanācis piedalīties – nemitīgais uz augšu un uz leju, piebeidz. Es pats palēnām cenšos saņemties, lai atgrieztos Siguldā vēlreiz. Kāpēc šeit jāpiedalās? Jo tā ir klasika. Jo tie ir Latvijas taku skriešanas pirmssākumi. Ja paveiksies, līs.
2) UTMB
Lai kā negribētos šo likt, lai kāds meistrīms tas arī nebūtu, UTMB ir vislielākais (un gan jau arī vissvarīgākais) taku skriešanas pasākums pasaulē. Protams, palīdz tas, ka ir skaisti skati, atbalstītāju pūļi un lieliska organizētība, kā arī liela iespējamība, ka varbūt startā apraudāšos (organizatori ir pacentušies, lai startu padarītu ļoti emocionālu). Tomēr galvenais iemesls man šeit piedalīties ir mīt takas ar pasaules labākajiem taku skrējējiem, salīdzināt savas spējas ar viņiem un veiksmes gadījumā kādu no viņiem arī noskriet.
3) Bārklija maratons
Leģendām apvīts pasākums ar mistikas piesitienu. Esmu dzirdējis, ka kādā pasākumā viens no skrējējiem atgriezās pēc 10 stundām, jo tā arī nebija spējis tikt tālāk par 2 jūdzēm (~3km) no starta. Lai gan pasākums tiek “reklamēts” (patiesībā netiek vispār) kā 100 jūdžu skrējiens, patiesībā tas drīzāk ir kaut kāds orientēšanās pasākums uz 150 jūdzēm. Visticamāk gan nē, jo diez vai spēsi tikt tālāk par pirmajiem 2 apļiem. Šo skrējienu gribas pamēģināt, jo “uz papīra” šķiet, ka nevajadzētu būt tik traki (bet visticamāk ir), kā arī tāpēc, ka ir bail. Šis pasākums nevar nebiedēt.
4) Tor des Geants
Noskriet UTMB ir grūti. Bet kā būtu finišēt UTMB un tad doties vēl vienā aplī? Apmēram tā varētu raksturot Tor des Geants – divreiz garāks ar divreiz vairāk kāpuma metriem. Esmu dzirdējis, ka 200 jūdžu pasākumi ir jaunie 100 jūdžnieki. Nākamais līmenis spēlē – “kur ir mana robeža?” Neiesaku nevienam. Visticamāk sāpēs. Un ilgi.
5) Mežtaka
Nav tās sacensības, bet nevar jau domāt tikai par sacensībām. Sacensības sastāda mazu daļu no mūsu ikdienas, bet krietni lielāka daļa tiek pavadīta treniņos. Pats esmu pieveicis aptuveni 430 km no Mežtakas un kaut kad plānoju pieveikt gan atlikušos posmus Latvijā, gan kādreiz izskriet arī Igauniju un Lietuvu. Bet, kad iekļauju Mežtaku, tas nav tikai par Mežtaku. Tas ir par iziešanu no ikdieans rutīnas, par jaunu taku meklēšanu, par apstāšanos un dabas baudīšanu. Šajā gadījumā Mežtaka var būt jebkurš jauns piedzīvojums pie dabas.