Medaļas vērtība

Žurnāls: 03 | Piebalgas Stirnu buks 2018 Jūnijs

Teksts: Signis Vāvere, žurnāla galvenais redaktors

Skienot es sajūtos brīvs un, ieskrienot smaržīgā pļavā, saplūstu ar kaut kādu pirmatnēju dabas spēku. Susurs manī gan nodomā, ka pietiks ar mazu gabaliņu, te pat gar meža malu. Spēka pilna, pirmo reizi nokļuvusi ārā – takās, meža burvībā, vāvere uzgavilē. Līkločiem vien, izskrienot tuvākās apkārtnes skaistākās vietas, aizcilpoju kā zaķis. Veikli, ar stirnu buka vieglumu, pārlecu nokritušam kokam un sajūtu sevī lūša varenumu, noskatos, kā saule laižas pār Piebalgas pauguriem.

Mūsu skriešanas paaudze ir pieradināta, ka pat uzvara pār sevi ir medaļas vērta. Katrās sacensībās atliek vien finišēt un tev kaklā pakārs medaļu, gluži kā čempionam. Domāju, ka tā ir jādara, katrs ir pelnījis medaļu, jo ne visi mēs skrienam lai uzvarētu, bet visi kaut ko uzvaram.

Pašam šajos desmit skriešanas gados ir daudz medaļu. Lielākā daļa gan nobāztas kastē, aizņem tik vietu, bet dažas ir īpašas. Ātrākā maratona medaļa, kuru ieguvu pirms diviem gadiem Rīgā. Amerikas septiņu dienu izklaidēšanās medaļu ķēde, kur viens pieveikts maratons tiek ieāķēts iepriekšējā. Bet nu mana vērtīgākā medaļa ir cēlā tautu meita Milda ar vainadziņu un vārpām. Visas iepriekšējās medaļas esmu ieguvis pārvarot sevi, bet šo – kopā ar draugu. Visu maratonu noskrējām kopā, man divdesmittrešais, bet viņam – pirmais. Medaļas vērtība ir viņa paļaušanās uz mani un finišs ar smaidu.

Stirnubuka medaļa ir īpaša. Lai arī tās visas izskatās līdzīgas, tomēr katra ir drusku savādāka. Tērvetes meža sūnas, Ogres Zilo kalnu egļu skujas, Piebalgas pļavās sapļautais. Veidojot trasi, mēs paņemam maisiņu ar smiltīm un iejaucam akmens masā, lai radītu dzirnakmens formas medaļu. Lai, jūs uzvarot, sajustu šo īpašo Latvijas simbolu un lepotos ar sevi un to, ka esat Stirnubuki.  #esesmulatvietis #esesmustirnubuks