Zvārtes ieža Stirnu buks Ērgļu stacijas Stirnu buks Milzkalna Stirnu buks Abavas senlejas Stirnu buks
Stirnubuks.lv - Matīss Vecvagaris

Matīss Vecvagaris

Žurnāls: 04 | Kamparkalna Stirnu buks 2018 Jūlijs

Teksts: Signis Vāvere

Matīss Vecvagaris ir unikāls cilvēks Latvijas garo distanču skriešanas sabiedrībā. Viņš pats skrien kā dulls, organizē trakus skrējienus citiem, raksta par skriešanu medijos un palīdz visiem un visur, ka tik skriešana. Diezgan likumsakarīgi, ka viņa izaicinājums Rimantam ir devis stimulu radīt Stirnu buku. Pavisam pamatoti, Matīss ir mūsējais.

Kurš bija tavs pirmais Stirnu buks?

2014. gada augustā, kad viss sākās Šlokenbekā ar Baltijas ceļa jubilejas skrējienu, biju devies uz Monblānu pārbaudīt savas spējas UTMB trasē un pirmo tikšanos ar Stirnu buka cilti nācās atlikt uz nākamo gadu. Aprīlī devos uz Garkalni, kur bija mans pirmais Stirnu buks skatītāja lomā, jo uzreiz pēc Rīga-Valmiera pieskatīšanas nebiju gatavs mesties trasē. Kā skrējējam debija notika vien vasaras otrajā pusē Talsos, jo Abavas senlejas posms sakrita ar startu Pasaules taku čempionātā Francijā, bet Zebrus ezera apkārtni neiepazinu Kazbeka kalna apciemojuma dēļ. Tagad Kamparkalnā atgriezīšos pie sava pirmā sprinta posma.

Katrā stāstā par Stirnu buka rašanos Rimants piemin tevi. Kā tas bija no tava skatu punkta?

Jā, arī man šķiet, ka Stirnu buks ir bijis vienmēr un pēc sajūtām visa cilts mežā ieskrien šodien, vakar un rīt. Gadu no gada. Gadsimtiem. Taču patiesībā viss sākās divus gadus pirms Stirnu buka dzimšanas, kad Rimants parādījās sociālajā tīklā Endomondo un cītīgi mīdīja Āžu kalnu.

Nelielai atkāpei – 2012. gadā gatavojos pirmajam braucienam uz Šamonī Francijā, lai savām acīm ieraudzītu taku skriešanas kulta vietu Monblānu. Tajā laikā Latvijā garākās sacensības bija 55 kilometrus garais Siguldas kalnu maratons. Vasarā pirms Monblāna 100 kilometru CCC distances nācās devalvēt treniņu kilometrāžu. Kopā ar izbijušo liepājnieku Artūru Kāpiņu apskrējām Liepājas ezeru, aiznākamajā dienā bija Līgo svētki, kuros ar topošo Džungļu Almu un Babītes Čingonu veicām distanci Liepāja-Pāvilosta, bet pāris nedēļu vēlāk izprovocēju Laimoni skrējienam no Brīvības pieminekļa uz Positivus festivālu Salacgrīvā. Pārliecība bija gūta, un turpmākais gatavošanās posms tika pavadīts Šmerļa un Biķernieku mežu smilšainajos kāpumos. Uz Siguldu sākām braukāt tikai rudenī pēc atgriešanās no Alpiem, lai atsildītos un aklimatizētos gludajai skriešanai.

Tolaik biju izbadējies pēc stāvām taciņām – saki, kā lai neiekomentē pie Rimanta treniņiem provokatīvus un uzvedinošus jautājumus ar domu, kad tiks aicināti virtuālie Endomondo draugi uz mistisko Āžu kalnu, kur tik lieliski var salasīt augstummetrus?

Arī Noskrien.lv Rimants nekautrējās reizi nedēļā reģistrēt skrējienus, pieminot Āžu kalnu, kurā nu jau otro gadu skrien ne tikai Vilkači, bet sprinta posmā šogad piekto reizi mērosies spēkiem visa Stirnu buka cilts.

IMG_8034_fmt

Vai Stirnu bukam vajadzētu kļūt garākam?

Nē! Tad Lūšiem būtu agrāk jāstartē, lai noslēdzošie paspētu uz apbalvošanu un loteriju. Arī no veselības viedokļa skatoties, sirsnīgi skrienot karstā vasaras dienā, Lūsis gandrīz pielīdzināms gludam rudens vai pavasara maratonam, kas var prasīt lielāku atjaunošanās laiku pēc finiša. Visbeidzot, dalībnieki pieraduši pie esošā garuma, un šaubos, vai nepieciešams ieviest, piemēram, taku maratona distanci. Pieļauju, ka Stirnu buks ar laiku varētu kļūt nevis garāks, bet ilgāks, proti, pārvērsties par divdienu pasākumu visai nedēļas nogalei, kad vieni skrien sestdienā, bet otri svētdienā, taču jāņem vērā, ka tas būtu papildu apgrūtinājums organizatoriem, kuri sacensību nedēļā tāpat neredz savas mājas. Šķiet, pirmais eksperiments ar divdiennieku Vanagkalnā izdevās un nākamgad kādā vasaras posmā vajadzēs tradīciju ar zaļumballi turpināt. Dullākajiem var piedāvāt naktī rausties ārā no teltīm un skriet sprinta karaļa etapu basām kājām.

Tu esi redzējis un piedalījies daudz dažādos taku skrējienos. Kas Stirnu bukam pietrūkst?

Nepieciešamas divas lietas – emocijas un kvalitāte. Stirnu bukam ir abas – gan vēstījums par izkustēšanos un ieskriešanu mežā, gan smaidīgi cilvēki pēc finiša. Atceros, kā Rimants iepazina skrējējus caur Noskrien.lv koptreniņu pie Valtera, viņa biklos soļus Valmieras maratona tempa turētāju kopbildes virzienā pie mūriem, kur pāris gadu vēlāk atradās jau Beverīnas Stirnu buka sacensību centrs.


Stirnu bukā par visu ir padomāts, jo tā rīkotāji paši ir skrējēji un iepazinuši visdažādākās sacensības malu malās. Ārvalstu skrējienu rīkotāji var droši braukt pieredzes apmaiņā uz Latviju, kur vienīgā bēda ir šauri ceļi, kas ved uz sacensību norises vietu. Dzirdēti pārmetumi par sastrēgumiem un auto novietošanu, taču šo jautājumu dalībnieki var risināt ar agrāku ierašanos. No pieredzes varu teikt, ka liekas divas trīs stundas līdz startam paskrien nemanot.

Vēlreiz Rīga-Valmiera skriesi?

2014. gadā, atjaunojot vēsturisko skrējienu, tas bija pašsaprotami. Pēc tam ar Imantu sapratām, ka esam sprukās un pasākums jāturpina. Nākamajos divos gados biju pat dalībnieku sarakstā un Latvijas Universitātē uz reģistrāciju ierados ar kedām somā, taču tās, protams, ārā netika izvilktas. Pēdējos divus gadus pirms Rīga-Valmiera nav sanācis pat trenēties, bet šogad, redzot Valmieras mēru soļojam Kliņķa virzienā, nedaudz sakaunējos par savu nevarēšanu. Aizdomāties liek arī mūsu galvenā rezultātu tiesneša Dzintara Rēriha apņēmība nākamgad paveikt neiespējamo – nodrošināt tiešsaistes rezultātus un vienlaikus noskriet 107 kilometrus. Atliek saņemties un trenēties.

14068453_1020691847106_fmt

Kuri ir tavi sapņu skrējieni?

Apskaužu visus, kuriem ir Karostas Stirnu buka medaļa. Saulainajā oktobrī sapratu, ka Lūsis man būs par garu, taču citas distances nemaz neapsvēru, jo tās neveda pa Ziemeļu molu. Skatījos un priecājos par katru, kurš iepazina Liepāju.

Pie sapņu skrējieniem pieskaitu tos, kur nepieciešama kvalifikācija un nesaudzīga loterija. Laikā, kad vēl nepazinu skriešanu, divreiz neveicās Londonas maratona izlozē, bet vēlāk trīs gadus pēc kārtas veiksme uzsmaidīja Monblāna kalnu taku skrējienos, kā arī Spartatlona loterijā. Tāpēc pēcāk sabijos un nepieteicos “Western States Endurance Run”, kas ir viens no senākajiem taku 100 jūdžu skrējieniem. Pasaulē vecākais maratons Bostonā arī ir manā interešu lokā, jo pieteikumam nepieciešams izpildīt normatīvu kādā citā maratonā. Lai arī esmu nelielu pasākumu cienītājs, interesē “Comrades Marathon” (89 km), jo labprāt vēlētos redzēt, kā ultru Āfrikā skrien 20 000 skrējēju.

Bet šobrīd gan neko nedaru, lai sapņus piepildītu, un visbiežāk sanāk piedalīties skrējienos, kurus apmeklē paziņas un skrējējdraugi. Gadījies pat tā, ka kādam izstāstu par saviem sapņiem, sarunu biedrs pieķeras domai un pāris gadu laikā to realizē.

Vai Ronimoisa uzvara MIUT 2018 bija nejaušība vai likumsakarība?

Andra Ronimoisa uzvara Madeirā bija skaista un Latvijai nepieciešama. Noteikti likumsakarīga uzvara, jo ziemā bija daudz strādāts un sasniegts vērā ņemams progress. Protams, nevar noliegt, ka šogad favorītu sastāvs bija vājāks nekā pērn, kad Andris Ronimoiss izcīnīja 9. vietu. Taču vienlaikus notiekošajā 100 jūdžu skrējienā apkārt Fudzi vulkānam Latvijas labākais taku skrējējs varētu pacīnīties par vietu uz goda pjedestāla. MIUT ir bijis veiksmīgs latviešiem arī iepriekš. Atceramies, ka pirms pieciem gadiem Mārtiņš Puriņš šai Atlantijas okeāna salai pārskrēja pāri ceturtajā pozīcijā. Šodien ar viņa rezultātu pietiktu 15.-20. vietai, taču likumsakarīgi ir auguši ne tikai citu rezultāti, bet arī mūsu labāko skrējēju sniegums.

Andris Ronimoiss ir apbrīnojams, ka, specializējoties ultragarajos taku skrējienos, spēj uzvarēt arī Stirnu buka distancē Zaķis, kur startē vieni no ātrākajiem Latvijas garo distanču skrējējiem.


Kuri latviešu skrējēji varētu kaut ko līdzvērtīgu sasniegt?

Jābūt motivētam. Katru dienu. Andris Ronimoiss redz savu mērķi un ir ceļā uz to, visu pārējo pakārtojot taku skriešanai un tās attīstībai Latvijā. Savu ceļu iet piedzīvojumu sacensību eksperts Romāns Evarts, kurš dzīvo Šveicē un šogad otro reizi startēs skrējienā apkārt Monblānam. Bet viņa sirds, tāpat kā Andrim Ansabergam, pieder pasaules līmeņa piedzīvojumu sportam, nevis taku skriešanai. Ar pilnu atdevi šim sporta veidam pirms dažiem gadiem nodevās Andrejs Jesko. Šogad līdz traumai cerīgs izskatījās Ģirts Dakša. Ceru, ka Artūrs Vadzis var kādreiz uzvarēt kādās starptautiska līmeņa sacīkstēs. Protams, paša Andra Ronimoisa treniņgrupā noteikti reiz izlēks kāds talants, kuram tad būs jāpieņem lēmums par turpmāku sevis profesionālu attīstīšanu, jo amatieru līmenī uzvarēt Pasaules eliti būs grūti. Optimistiski skatoties, Andris Ronimoiss reiz izaudzinās kādu, kas pārspēs viņa paša veikumu.

Runājot par meitenēm, Pasaules kausa posma uzvarētāju saskatīt ir krietni grūtāk, jo mūsu spēcīgāko dāmu līmenis no elites atpaliek vairāk nekā vadošo vīru sniegums. Taču mums netrūkst sieviešu, kas svētdienu treniņos Siguldā progresē straujāk nekā planētas labākās taku skrējējas.

Kas ir tās īpašības un prasmes, kas vajadzīgas taku skrējējam?

Jau pirmajās reizēs, kad devāmies uz Alpiem, kļuva skaidrs, ka mēs varam konkurēt kāpumos un taisnākajos posmos, taču teju visu zaudējam noskrējienos. Ja strādā ar vājāko ķēdes posmu, tad rezultāti neizpaliks, to pēc uzvaras Vilkaču maratonā atzina arī Didzis Glušņevs, kurš katru gadu kļūst spēcīgāks.

Stirnu buka distancēs tas nebūs aktuāli, taču vairāku stundu skrējienos ir jāprot pabarot kuņģi tā, lai tas neapvainotos un turpinātu funkcionēt, sniedzot labumu pašam skrējējam. Arī uzņemamo šķidrumu jāprot paredzēt, jo nereti beidzas dzeršanas sistēmā līdzpaņemtais ūdens un kontrolpunktā tiek sadzerts pārāk daudz, un vēders sāk klunkšķēt. Pretējā situācijā var sākties atūdeņošanās un organisma pārkaršana gluži kā automašīnai, kurai trūkst dzesēšanas šķidruma.

Gatavojoties Stirnu bukam, ieteicams vismaz daļu treniņu aizvadīt meža taciņās, lai kājām nebūtu lieku pārsteigumu.

21272726_1020981276505_fmt

Kurš ir grūtākais skrējiens Latvijā?

Nekad neesmu apsvēris domu par dalību Stipro skrējienā, jo no malas izskatās veselībai gana nesaudzīgs pasākums. Uzskatu, ka grūtākie skrējieni ir vairākos apļos. 13 apļu Vilkaču maratons ir īstens izaicinājums, kuru pastiprina visai skarbais kontrollaiks un bagātīgi klātais galds katrā aplī. Esmu apņēmības pilns veikt to nākamgad, par spīti tam, ka ne reizi neesmu finišējis divu apļu “Zilonis Babītē”, kas man ir vienīgais skrējiens Latvijā, kurā esmu padevies un izstājies.

Milzīgs izaicinājums varētu būt arī mehāniskā skrejceliņa sacensības uz melnās lentas. Šķiet, ka stipri vieglāk basām kājām noskriet baspēdu ultras Mazirbe-Kolka-Roja 53 kilometrus. Tiesa, treniņskrējiens Rīga-Biksti arī nav no vieglajiem, vismaz no malas skatoties, jo tās nav sacensības un 82 kilometri pārsniedz jebkura saprātīga treniņa garumu, tādējādi, kādā brīdī varētu vairs negribēties turpināt un padoties brīvprātīgo aicinājumam beigt sevi mocīt. Taču visu vienmēr var atsvērt lieliska kompānija.

Tāpēc tiekamies mežā!

#esesmuStirnu buks Nr. 4.
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Linda Beldava, Rimants Liepiņš, Anda Sproģe
Korektore: Kristīne Kārkliņa, Anda Sproģe
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts, Juris Dzenis
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Īpašs paldies Kamparkalns saimniekam Almantam Kalniņam un brašajiem Talsu pakalnu sporta kluba zēniem Gintam Lūsim, Kārlim Vanagam un Jurim Damškalnam!
Stirnubuks.lv - Gaiziņkalns

Gaiziņkalns

Gaiziņkalns ir Latvijas augstākais kalns. Kalna absolūtais augstums ir 311,94 m vjl, relatīvais augstums - 61,6 m, tas stiepjas apmēram 1 km garumā un 650 m platumā.

Stirnubuks.lv - Stirnu buka tēta Rimanta Liepiņa TOP 5

Stirnu buka tēta Rimanta Liepiņa TOP 5

Lai pieminam kaut Pasaules tūrē ietilpstošo Madeira Island Ultra-trail, kam jānotiek nākamā gada 25. aprīlī, uz kuru dalībnieku kvotas visām distancēm (16-115 km) tika izpirktas dažu stundu laikā, pamatīgi “uzkarinot” pasākuma mājas lapu!

Stirnubuks.lv - Paveiciet vairāk, darot mazāk jeb darbs ar elpu

Paveiciet vairāk, darot mazāk jeb darbs ar elpu

Bez ēdiena mēs varam izdzīvot vairākas nedēļas, bez ūdens — vairākas dienas, bet bez gaisa — tikai dažus īsus mirkļus.