Lūšu skolas Linda

Žurnāls: 12 | Piejūras Stirnu buks 2019 Augusts

Teksts: Anda Sproģe - Vāvere, Signis Vāvere

Gandrīz katra žurnāla Instagram lapā ir kāda @lynxdojo bilde – smuki nobildēta medaļa, meža skats ar Stirnu buka sajūtu un mirkļbirka –#kadizaugšubūšulūsis. Linda Loce ir “saslimusi” ar Stirnu buku un šo sērgu izplata apkārt. “Lūšu skola” atved bērnus uz Stirnu buka mežu, tie no susuriem un vāverēm top par zaķiem un lūšiem. Un līdzīgi kā aikido – skrējiens mežā un Stirnu buks rada harmoniju, spēku un jaunus ceļus, pa kuriem doties.

Katrā darbā ir sava odziņa. Kāda tā ir strādājot ar bērniem?

Darbā ar bērniem ir daudz odziņu, jo ar viņiem nekad nav garlaicīgi un nekad neiestājas rutīna, pat darot it kā ierastās, zināmās lietas, vienmēr kaut kas notiek citādāk nekā plānots vai iepriekš ierasts. Turklāt bērni ir dažādi, tie aug, mainās un katrs meklē savu dzīves ceļu. Darbā ar bērniem ir iespēja nepazaudēt savu iekšējo bērnu, vari atļauties nebūt pārāk nopietna un tajā pat laikā augt, mācīties un nepārtraukti meklēt jaunus veidus, metodes kā palīdzēt izaugt viņiem un attīstīties pašai.

Kas ir kopīgs taku skriešanai un aikido?

“Masakatsu Agatsu”, tas ir viens no aikido principiem un no japāņu valodas nozīmē – “patiesa uzvara ir uzvara pār sevi”. Aikido tāpat kā taku skriešanā ir tikai viens pretinieks – Tu pats. Jā ir dažādi apstākļi un sāncenši, grūtas trases, bet primāri šī cīņa notiek mūsu galvās un tikai tad, kad mēs tiekam galā ar sevi. Tad atklājas apkārtējā burvība. Pēc tam jau var skriet par uzvaru, vai vienkārši baudīt procesu un fantastiskās ainavas un takas, ko Stirnu buks vienmēr ir pacenties sagādāt tik baudāmas. Aikido ir japāņu cīņas māksla, kuru pagājušā gadsimta sākumā izveidoja O’Sensejs Morihejs Uesiba (1883 – 1969) ar mērķi radīt cīņu, kurā nebūtu uzvarētāju vai zaudētāju, kura būtu vērsta uz sadarbību, nevis agresiju – tā izkopj pretinieka paša spēka un enerģijas izmantošanu tā kontrolei. Vārds aikido nozīmē: Ai – “harmonija, mīlestība”, Ki – “spēks, dzīvības enerģija” un Do – “ceļš, metode”. Taku skriešana mūs ieved mežā, dabā un, kā zināms, mežā cilvēki kļūst labāki. Harmonija ir nepieciešama mums katram sevī, un pēc iespējas arī, veidojot vidi sev apkārt. Ikdienā dzīvojot pilsētas mūros, darba duna, stress, tas viss padara cilvēku nogurušu, izsmeltu, tad taku skriešana ir viens lielisks veids, kā šo iztukšoto trauciņu atkal piepildīt, kā līdzsvarot šīs enerģijas. Aikido ir tieši par to pašu – par harmoniju, sadarbību un līdzsvaru cilvēkos un vidē. Aikido un Stirnu buks bērnus, arī mūs pieaugušos ieved tajās sajūtās, kur pazūd ikdienas stress, trendi un brendi, ļauj sajust to lielo dabas elpu, kuras daļa mēs visi esam. Un tur – meža takās, ja tā labi ieklausās, varam atrast ceļu pie sevis paša. Pat vēl bišķi vairāk.

Kāpēc bērni piedalās Stirnu bukā?

Tas ir lielisks veids, kā varam sanākt kopā vasarā, ārpus treniņu sezonas, un darīt kaut ko kardināli citādāku, nekā savā ikdienā. Daudziem pieaugušajiem, man to skaitā, nepatīk skriet, jo skolā, treniņos bija jāskrien vienmēr uz laiku, uz atzīmi, kurš pirmais – nekāda prieka. Es gribētu, lai nākamā paaudze skriešanu redz un jūt citādāk, lai viņi ierauga, cik tas var būt interesanti, aizraujoši un, ka tā ir aktivitāte, kas vieno tik daudz un dažādus cilvēkus un, ka finiša laikam ir otršķirīga nozīme. Stirnu buks notiek dažādās Latvijas vietās, mežos, pa takām, kas ikdienā nav pieejamas un zināmas. Domāju, ka nekad uz savu galvu neieklīstu Alūksnes mežos, vai Vecpiebalgas pļavās. Tā ir iespēja iepazīt Latviju, ieraudzīt un novērtēt tās apslēptos dārgumus un patieso skaistumu, manuprāt, kaut kur te arī tas patriotisms, Latvijas mīlestība, veidojas.

Bērni piedalās Stirnu bukā arī tāpēc, ka Stirnu buks iedvesmo sasniegt vairāk un tiekties augstāk, jo katrs pievarētais posms, Kalnu karalis, dubļu ieleja dod pārliecību par sevi, ka es to varu un man izdodas. Tas ir fantastisks veids, kā sevī audzēt šo pārliecību, ka nekas nav neiespējams, ja vien izdara nākamo soli. Stirnu bukā par to var pārliecināties katra posma finišā, kad sārtiem vaigiem, mirdzošām acīm, aizrautīgiem stāstiem par “trako kalnu”, sagaida bariņš endorfīnu aplaimotu bērnu. Un šeit arī gadžeti “atmirst” dabīgā ceļā, jo ir kaut kas par tiem aizraujošāks, īstāks un lielāks, un ar šo lielo prieku gribās dalīties ar tiem, kuri piedzīvojuši to pašu. Turklāt mums Stirnu buks no pirmās dienas ir vieta, kur katrs pats izvirza savus mērķus – cik ātri, cik daudz vai cik tālu viņš šodien skries. Es šeit neuzstādu, normatīvus vai vēl kādus treniņu uzdevums, kas jāizpilda, nē, var neskriet, bet soļot un vērot apkārtni, dienu, galvenais ir baudīt procesu. Ja kāds no viņiem pats priekš sevis nolems, ka grib ko vairāk, tad tā būs viņa izvēle, un mēs pieaugušie tad varam tikai sniegt no sevis labāko, lai viņam izdotos sasniegt iecerēto, bet primāri tam ir jānāk no paša bērna.

Tava komanda Lynxdojo uz Stirnu buku dodas kopā?

Satiekamies sacensību centrā vienā punktā, bet atbraukšana un aizbraukšana katram sava, jo Stirnu bukā piedalās ne tikai kluba bērni, bet arī viņu vecāki, brāļi un māsas. Mums ir tāda kā pašorganizēšanās, es piereģistrēju, izņemu numurus, ierodos uz pašu sākumu, izvēlos mums kopā sanākšanas stūrīti, kur tad visi arī sapulcējamies. Susuriņu mammas tur saorganizē mūsu Lūšu migu, un tad, jau katrs savā režīmā, cirkulējam kaut kur starp teltīm distanču startiem, pusdienu pauzēm un finišiem. Kad kādam laiks doties, tie dodas savās gaitās. Vismaz reizi sezonā braucam uz kādu posmu un paliekam kaut kur tuvumā pa nakti, tad mums ir arī sava Stirnu buka sezonas LūšBuku ballīte.

Kas ir Lynxdojo?

Lynx no angļu valodas – Lūsis, dojo no japāņu valodas – vieta, kur praktizē cīņas mākslas, rezultātā – Lūša skola.

Lynxdojo šogad svin apaļus 10 gadus, no kuriem četri pavadīti takās, kopā ar Stirnu buku. Var jau manīt, ka #kadizaugšubūšulūsis nav stāsts tikai par Stirnu buka Lūša distanci. Lūsis ir Latvijā mītošs lielais kaķis, neredzams, nedzirdams un gandrīz nemanāms, bet kā vēsta leģendas, tad Lūsis ir meža iemītnieks, kas zina visas meža gudrības un noslēpumus. Lūsis šīs gudrības nodod tālāk tikai tiem, kas tām ir gatavi. Lynxdojo ir vieta, kur praktizē aikido, spochan visa vecuma bērni un jaunieši. Sadarbībā ar kouču Aivaru Dresmani, notiek līderības, komunikācijas un sadarbības prasmju veicināšanas meistarklases. Mums patīk galda spēļu vakari un nometnēs mīlam spēlēt florbolu un basketbolu. Liela daļa kluba bērnu spēlē arī kādu mūzikas instrumentu un nodarbojas ar vēl kādu sporta veidu. Tā nu sanāk, ka Lynxdojo ir kaut kas nedaudz vairāk, kā tikai sporta pulciņš. Stirnu buks ir viena no mūsu top aktivitātēm, kas tiek gaidīta uzreiz pēc sezonas pēdējā posma, gluži kā vasaras nometne un Ziemassvētki.

Kas ir spochan?

Spochan ir japāņu paukošana ar pneimatiskajiem zobeniem; ļoti vienkārši noteikumi, dažāda veida zobeni un disciplīnas, sacensības. Izmantojam kā sporta veidu, kas papildina aikido, tajā ir iespēja piedalīties sacensībās, jo aikido nav sacensību sports. Spochan ir azarts un vienkāršība, kas bērniem ļoti patīk, augstākā līmenī tās jau ir tehnikas nianses, stratēģija, meistarība, pie kā var strādāt gadiem, bet pats pirmais ir tas vienkāršais puiku prieks, ka drīkst “uzspēlēt kariņu”, kurā neviens necieš. Savukārt es kā trenere caur šo, it kā spēli, redzu, ka izpildās uzliktie mērķi – attīstīt reakciju, koordināciju, veiklību un citas tik ļoti nepieciešamās prasmes.

Kādas galda spēles spēlē taku skrējēji?

Mūsu klubā topā ir Dixit, Codenames, Lynx. Vairāk tās spēles, kuras var spēlēt lielākā pulciņā. Mazākā bariņā vēl joprojām patīk Katana, Mysterium un Saboteur. Vasaras nometnēs galda spēlēm izvēles netrūkst un, kad vien ir brīvais laiks, kādā istabiņā noteikti kaut kas tiek spēlēts. Šogad gan mums aktuālāka bija kendama. Jaunieši paši organizēja kendamas turnīru, notika cītīga gatavošanās, piedalījās praktiski visi, pat tie, kuri nekad iepriekš kendamu nebija rokās turējuši, arī treneri. Jautrība sita augstu vilni, jo, kad sanāk kopā galīgi iesācēji un uztaisa triku, kuru redz pirmo reizi dzīvē, pašam pārsteigums un pārējiem vēl lielāks. Bet tur jau tas viss foršums, ka piedalīties var katrs, izkāpt no savas komforta zonas, pamēģināt kaut ko jaunu, jo atrodas vidē, kur ir atļauts kļūdīties un mēģināt vēlreiz. Apzināties, ka visi pārējie ļauj tev būt tam, kas tu esi.

Lynxdojo bērni ir redzēti Āžu kalnā. Ko jūs tur darāt?

2018. gada vasarā es pirmo reizi iemēģināju Vilkaču maratonu, tas sanāca tieši vasaras nometnes vidū un tajā dienā mums vakarā bija jāiet pārgājienā. Tā nu pēc sešiem trakotiem Vilkaču apļiem Āžu kalnā man bija laiks doties atpakaļ uz Enguri. Bērni jautāja, kā man gāja, saku – šitā un tā, dikti grūti, pieveicu vien 6 apļus no 13. Šiem neticīgs skatiens, nu kā tikai 6?!?! Kas tad tur tik grūts, ka nevarēji vairāk? Es mēģinu stāstīt, ka tas tāds nepilnus 4 km garš aplītis ar gandrīz četriem kalnu karaļiem katrā aplī un tādu apļu ir trīspadsmit. Bet Vilkacis jau nav izstāstāms, to redzēju arī viņu sejās. Tad nu vienu dienu nometnes stadiona treniņš tika pārcelts uz Āžu kalnu, kur visi jautrā bariņā iesākam Vilkača pirmo apli, pēc kāpiena Spīganu kalnā, bariņš jau krietni sarucis, ap Āžu kalna virsotni jau tikai 5 spēcīgākie Stirnu buki, beidzot tikām atpakaļ sacensību centrā, kādu laiciņu gaidījām pārējos – daļa tā arī neparādījās. Saku, nu ko, viens aplis ir, tagad otro apli paši, uz ko daļa sajūsmā, daļa šausmās, bet nu treniņš ir treniņš, paši jau vien gribēja. Palaidu otrajā aplī, pati gāju pretējā virzienā lūkot, kur tad pārējie. Tie tikuši līdz Āzīša saulainajai pusei, kur avenes pilnbriedā, ogo un tālāk pat neplāno doties. Otrs treneris tik noteica – nu vai zini, te tak jābūt bik nenormālam, lai 13 reizes šito skrietu, mēs visu sapratām, bet vairāk tu mums nepiespiedīsi, palieksim vien tepat ogot. Tā nu sagaidījām stipros skrējējus. Četri Stirnu buki pieveica trīs Vilkača apļus un tad atzina, ka pirmajai reizei mani seši apļi tomēr esot gana labs panākums. Tā nu Āžu kalns ik pa laikam piedzīvo kādu Lūša apciemojumu, jo mammai ar tēti tak arī ir jāuzzina, kas tas Vilkacis tāds ir.

Piedalījies Vilkaču maratonā. Kā tev gāja?

Jā, es šogad otro reizi piedalījos Vilkaču maratonā un gāja man sliktāk, kā pagājušajā gadā, kaut plānā bija tikt vismaz līdz 10 apļiem. Es jau pirmajā aplī sapratu, ka ilgi nepavilkšu un, ka vispār varētu jau izstāties uzreiz, kaut kur Spīganu kalna vidū, jo karstums nav mans skriešanas sabiedrotais. Daudz labāk jutos Alūksnes +11 grādos, bet nu 5 apļus norāpoju, kā es saku – man bija Gliemeža rāpojums Vilkaču maratonā. Katru apli rāpjoties kāpumos uzaust jautājums, nu kam man tas vajadzīgs, priekš kam šitā mocīties un vēl uz laiku, un citu cilvēku priekšā, ka nu jau pietiek, tu tak nemaz neesi skrējēja, tev nav skrējēju dotumu, tavas medaļas jau ir nopelnītas tavos sporta veidos, ko var te ņemties. Bet nonākot sacensību centrā, kur atbalstītāji tik ļoti uzkurina, pat nemani, kā attopies jau atkal kaut kur kāpumā un domā, nu bāc, tak jau vienreiz nolēmu, ka pietiek, un tā bez gala – cīņa ar sevi, jeb galva pret kājām. Viltīgi tā trase salikta. Tāds super grūts posms, tad pēc āzīša virsotnes tāds foršs baudāms skrējiens līdz sacensību centram, kurā liekas, nu bet ir tak ok, vēl vienu jau var, padzeries, kaut ko iekod, galva grūtumu uz mirkli aizmirst un hop, nemanot, jau esi atkal iekāpis nākamajā moku aplī un atkal tas viss no sākuma. Domāju, ka tiklīdz tikšu galā ar savu pretskriešanas tarakānu armiju, arī Vilkacis būs pieveicams, bet tikmēr…

Ar visu to, man ļoti patīk Vilkaču maratona atmosfēra un cilvēki, kuri ir ļoti tuvu Stirnu bukam, Vilkaču maratons ir mazāks pasākums, šī atmosfēra ir jo īpaša, tāpēc neatkarīgi no tā, cik apļus es norāpošu, es plānoju piedalīties arī nākamgad, turklāt man kā izteiktam aunam, šis ir pienācīgs izaicinājums, lai vienā brīdī es izaugtu arī līdz 13 kontrollaikā pieveiktiem apļiem. Es dikti gribu to nozīmīti.

Kāpēc tu skrien?

Nespēju uz šo jautājumu atbildēt pat sev, patiesi nezinu. Visdrīzāk, tas ir kāds pagaidām nesaprotams apvienojums, kurā meklēju kaut kādas atbildes sevī, un kluba kopā būšanas pasākums, jo es absolūti nevarētu teikt, ka ikdienā tā cītīgi eju skriet pēc kāda noteikta plāna vai treniņu režīma. Pavasarī ar Laumu Čerņevsku sarunāju, ka viņa būs mans taku skriešanas treneris, bet tad fizioterapijas prakse, aikido treniņi, savi VFS treniņi, nometnes, citi projekti, un skat vasara jau otrā pusē, bet ir doma, ka ar septembri varētu pie šī plāna atgriezties. Bet kāpēc es skrienu, atbilde vēl ir meklēšanas procesā.

Tad kā tu nonāci līdz Stirnu bukam?

2015. gadā kaut kur ieraudzīju Stirnu buka logo un ideju, tā mani tik ļoti uzrunāja – domāju, ka tas būtu tas, kāpēc es varētu mēģināt skriet, bet tad atklāju, ka īsākā distance bija Zaķis ar 10 km. Tobrīd tas manā galvā bija nepieveicams daudzums, nesanāca laiki ar posmiem, kaut kas vēl, pat apskatīties tā arī neaizbraucu, bet, kaut kur sevī, Stirnu buks uz nākamo sezonu jau bija nobukots. Uzzināju, ka Stirnu buks ir “Engures sportam” organizēts pasākums, kas savukārt ir Ķesterciema aktīvistu biedrība, kas mani bija iedvesmojis jau iepriekš, no raksta, kurā Rimants stāsta par to, kā viņi saviem un ciema bērniem paši savu sporta laukumu sameistarojuši. Savukārt Ķesterciems un Engure ir mana paradīze zemes virsū, mana spēka vieta, visos gada laikos. Es zinu, ka es noteikti kādu dienu pārcelšos uz dzīvi tur. Pagaidām tie ir mazi brīži, aikido vasaras nometnēs 2001. – 2005. gadi Albatrosā, Ķesterciemā un no 2007. gada Engurē. Un te jau es iedegos, ka Stirnu buks ir tik ļoti saskaņā ar mani un Lynxdojo, ka šeit apakšā ir stāsts, kas patiks arī maniem Lūšiem. Te ir vieta, kur var augt ne tikai sportiski, bet arī morāli, psiholoģiski un garīgi, ka tas ir saskaņā ar mūsu vērtībām, filozofiju, ka tas veido kopīguma un ģimenes sajūtu, ka gribu šeit piedalīties kopā ar saviem Lūšiem un viņu vecākiem. Nospriedu – jāparunā ar Stirnu buka galveno, lai var sajust līdz galam, vai šis ir mans un mana kluba bērnu pasākums, jo man ir ļoti būtiski, kas par cilvēkiem stāv aiz kāda “projekta”. Kā redzam, Stirnu buks visos līmeņos ir ar mums uz viena viļņa, un jau 4 gadus Lynxdojo ir aktīvs Stirnu buka cilts mazais klans.

Kad izaugšu, būšu Lūsis. Kad var zināt, ka esi izaudzis?

Domāju, ka visu dzīvi varam augt, jautājums ir iekšēji atbildams tikai katram pašam. Lūsis mūsu gadījumā ir izvēlēts kā filozofiskais mērķis, kas ir bērniem viegli uztverams, bet ne mazāk pieņemams arī pieaugušajiem – gribu izaugt tik spēcīgs, ka varu noskriet Stirnu buka Lūsi, gribu sasniegt meistara pakāpi aikido, gribu nebaidīties mēģināt kaut ko jaunu. Stirnu buks ir lielisks, jo mūsu mazie susuriņi saka, ka ir Lūši un tajā pat laikā labi apzinās, ka šobrīd skrien susuriņu, bet kad izaugšot, tad gan Lūsi. Ir bērnu vecāki, kuri sākumā brauca tikai līdzi un teica, ka skriet – nekad, bet tad es parādīju, ka var taču nūjot, jo trases ir tā vērtas, lai tās baudītu, un skat, ir vecāki, kuri no Vāveres distances ir aiznūjojuši līdz Stirnu bukam. Ir tētis, kurš 2016. gadā Riekstukalnā Vāveri mocīja, bet šogad jau Lūsi vico palēkdamies. Mana mamma nūjo Zaķi, brālis skrien Zaķi, abas mazās meitas ir Sururiņi. Tā bērni ir “ievilkuši” savas ģimenes, katram no viņiem ir savs “Lielais Lūša” sapnis, mērķis, apņemšanās.

Tava skriešanas karjera Stirnu bukā ir sākusies 2016. gadā ar noskrietiem Zaķiem, pēc tam divus gadus Stirnu buks un šogad – visi Lūši. Izaugi?

Jā, 2015. gadā neskrēju, jo Zaķis šķita nepieveicams, bet tad, ziemā sāku lēnu garu trenēties un vienā brīdī sapratu, ka, ja neskrien uz rezultātu, tad tas process ir pat baudāms, jo lēnu garu varēju notipināt pat 8 km. Ļoti priecājos, ka nu bija ieviesta Vāveres distance, kas, kā reiz, radīta man, bet pienākot aprīlim, nodomāju, ko tur ņemties, nevarēšu paskriet, iešu, bet mēģināšu tomēr to Zaķi, tā nu Vāveri tā arī ne reizi neesmu skrējusi. Nākamajā gadā iekāpu Stirnu buka distancē, bet ļoti prātīgi, lai celis nesāk īdēt, vai lai mana patikšana nepazūd. Visu sezonu gāju ar nūjām brīžiem paskrienot, bet skrēju, tikai pēdējo posmu Liepājā, kad mana galva bija apradusi ar šo skaitli. Pagājušajā gadā mēģināju skriešanas/iešanas proporciju jau palielināt par labu skriešanai, bet nūjas nesu līdzi katru posmu, karstajos posmos nekautrējos pāriet tikai uz nūjošanu, kaut kad Talsos ar Ivaru Braunu vienojāmies, ka Līgatnē mēģināsim Lūsi, tā arī izdarījām. Šogad katru posmu mana galva cīnās ar Lūsi, pagaidām vēl viegli nav, šogad tādi ļoti “Sahāraini” posmi, vai nu ar karstumu vai ar gariem smilšu ceļiem, pludmalēm. Bet pieņemu, ka mana neforsētā pieeja un “soli pa solim” taktika sevi attaisno, jo līdz Lūša distancei esmu jau tikusi.

Vai izaugu? Nē, un diez vai tik drīz izaugšu. Līdz Lūša distancei, jā esmu tikusi, bet vai ar to ir gana, noteikti, nē. Tagad var audzēt labāku laiku, ātrāku Kalnu karaļa posmu. Arī ārpus Stirnu buka, noteikti, vēl neesmu izaugusi. Ir vēl tik daudz interesantā apkārt, neizzinātā sevī, aikido, dzīvē, cilvēkos. Man vēl ir nepieveikts Vilkacis, kaut kur dziļi dzirdu, ka mani sauc Pacific Crest Trail, Ziemeļamerikas taka no Meksikas līdz Kanādai, vēl kāds treils ārpus Latvijas, nākamā aikido meistarības pakāpe, labprāt vēlreiz līdz Japānai gribētos aizkļūt, fizioterapeita prakses uzsākšana, jaunais projekts “Skola Izaugsmei” ar pašizaugsmes, jauniešu līderības un nometņu programmām. Vēl ir kur augt un augt. Un es augšu!