Lavas straumītes Zilo kalnu mežos

Teksts: Virsotne I Marmot Skrien

Starta līnija tika novikta Dub(ozol)kalnos, kur no 1959. līdz 2003. gadam ieguva granti, izkašņājot milzīgu caurumu. Turpmākajos gados šo tukšumu pazemes avoti piepildīja ar dzidru ūdeni. Bet 27. maijā bedre pēkšņi sāka mest draudīgus burbuļus: 10, 9, 8, 7 … skanot “Auļu” dūdām, mācījāmies skaitīt atpakaļgaitā… 3, 2, 1… un tad milzīgais susuru, vāveru, zaķu, buku un lūšu zupas katls uzvārījās, izvirstot meža takās kā šaurās lavas straumītēs.

Skrējēju ceļš mežā iesākās pa slēpošanas trasi, saceļot “sniegputeni”, kas šņirkstēja zobos. Šķērsojot autoceļu, dažiem rūdītākajiem slēpotājiem ieslēdzās instinkts novilkt svaigi smērētās slēpes. Tālāk ceļš sašaurinājās Lazdu kalna takā, kur šīs meža nezāles kā pirts slotas maigi iepēra cauri skrienošās vāveres un citus zvērus, aicinot visus uz riekstu ražu augustā. Izskrējām no meža mijkrēšļa slēpošanas starta laukumā, kur pirms pusotra noslēdzās pandēmijas saīsinātā “Stirnubuka” pussezona un puslokā apjozām iespaidīgu purvu ar dažu labu viltīgu akaci.
Aiz purva slējās Purva kalns ar stāvāko noskrējienu tovakar. “Slēpojām” tālāk pa distanču slēpošanas trasi līdz pat Zilo kalnu Pirmajam kalnam, kur Zaķi pagriezās atpakaļ uz finišu, bet Buki un Lūši šķērsoja Tīnužu šoseju, lai turpinātu uz Aizupēm, kur mitinās Meža tehnikuma audzēkņi, un mazliet paskrietu Bākas kalna virzienā. Paradoksāli, ka Pārogrē pie estrādes ir vēl viens Bākas kalns, turklāt par Bākas kalnu īsu brīdi sauca arī aiz muguras palikušo Zilo kalnu (pilskalnu), bet tas tikai tāpēc, ka tur agrāk uzcelto ugunsnovērošanas torni, kas atgādināja bāku, pārcēla uz Jaunogri (vispirms uz pilskalnu un pēdīgi uz otru lielceļa pusi) un komplektā vienmēr līdzi nāca arī nosaukums.

Pagriezāmies atpakaļ uz Meža tehnikuma ezeru, kas uzplūdināts no Lebiņas upes, kas turpat ietek pazemē un tikpāt kā vairs neierauga dienasgaismu, paliek nezināma arī zinošākajiem ogrēniešiem. Aiz ezera atkal kāpiens Sērķīšu kalnu grēdā, kas nosaukts pēc tajos mītošajiem zvēriņiem – sērķīšiem (ja zini, ko nozīmē “sērķīši” raksti komentāros, jo pagaidām labākais minējums ir “zaķi”). Izskrienot izcirtumā, ieraudzījām šausminoši stāvo Krūzes kalnu, kur par atvieglojumu mūs neuzdzina augšā, jo tur jau briest Ogres ģimnāzijas sporta kompleksa būvlaukums (tramplīnlēkšanā?). Tad ar ragiem gandrīz ieskrējām trīsmetrīgā dzeloņdrāšu žogā. Otrā pusē krēslā no biezokņa mēdz izlīst trīsdesmitgalvains briežu harēms, bet, tā kā maijā nav bauru laiks, tad viņi nebija ieinteresēti rekrutēt nevienu garāmskrienošo sīkbriedīti.

Pie luterāņu baznīcas sadalījāmies konfesijās – ortodoksālie buki pagriezās uz Mīlas kalnā uzcelto pareizticīgo baznīcu, savukārt fundamentālistiskie lūši devās pret Ogres upes straumi pa dambi līdz 2 gadus jaunajam vanšu tiltam, kas akrofobiem pārvarams tikai aizvērtām acīm.

Pāri Ogres upei sākās Pārogre, bet šejienes kalnu grēdu – par Lazdu kalniem (kurus vēl nebija izlaupījušas vāveres). Pirmajā – Urgas kalnā – izvietojies Indrānu sociālo dzīvojamo māju puduris jeb bijusī pionieru nometne ar aprūsējušiem dvīņu ūdenstorņiem un paslēpušos bumbošanas patverni. Pēc šurpu turpu kalniem noripojām lejā dzērveņu purvā, kam pāri ved laipiņa, taču mums jādodas uz otru pusi – Jāņa Špakovska 1975. gadā iekopto dendroloģisko parku “Lazdukalni”. Apskrējām tam apkārt pa perifēro Žurnālistes taku, pielējām pilnas glāzītes dzirdināšanas punktā un šļakstīdamies rāpāmies pa kāpnēm līdz pat skatu tornim. Tālāk atkal cauri pionieru nometnes sporta laukumam, garām Rotskalniņam, kur 1905. gadā pulcējās revolucionāri.

Pa garo un arhitektoniski izsmalcināto Andreja ielu ieskrējām nākamajā kalnu grēdā – Grants kalnos. Pārogres Bākas kalna nogāzē izvietojusies Ogres estrāde dārdināja “Gipsy Kings”, bet acīgākie strauji nogriezās uz Ogres pilsētā visaugstāko – Kazaku kalnu, kur senāk atpūtušies cara armijas kazaki. Lejupskrējienā uzmanīgi balansējām pa 1931. gadā ierīkotajām terasēm diloņa slimniekiem sanatorijas “Saulstari” dārzā. Pašā lejā Ogres upes krastā sastapām bezbiļetniekus, kas klausījās koncertu ārpus estrādes nožogojuma. Ogres upi šķērsojām pa pontonu tiltu, kur vairs nevarēja saprast, vai līgojas tilts vai varbūt dūša!?
Otrā krastā no Pārogres (Paragvajas) Lūši atkal atgriezās Ogrē (Urugvajā) un atkal jaunā kalnu grēdā – Vilku kalnos, pie pareizticīgo baznīcas Mīlas kalnā atkal savienojoties ar lēnprātīgākajiem Bukiem. Gar Ogres mēra māju kāpnes uzveda Skolas (Krēģeru) kalnā, kur Ogres 1. vidusskolas skolnieki spiesti rāpties katru darbdienu, mugursomā stiepjot vismaz 20 kg grāmatu. Skrienot garām Mūzikas skolas atvērtajiem logiem, varējām nomainīt skaņuplati no Ogres estrādes reperturāra uz Džona Keidža skaņdarbu 4:33 un atpūtināt kājas pirms nākamā kāpiena – Zvaigžņu kalnā. Alpīnisti var turpināt rāpties vēl 24 augstāk – ūdenstornī – līdz pat Bētlemes zvaigznei. Turpinājām balansēt pa Vilku kalnu kori, ielejā atstājot “purva skolu” – Ogres Valsts ģimnāziju.
Un pa šauro priežu apaugušo zaļo strēli starp deviņstāvenēm atkal atgriezāmies Zilajos kalnos. Pirmā kalna kāpienā atkal sastapām nesteidzīgākos Zaķus-nūjotājus un rāpāmies garām “Milža takai” priežu galotnēs līdz pat Otrajam jeb Zilajam kalnam (pilskalnam), kur starpkaru periodā atradies slēpju tāllēkšanas tramplīns, vēlāk pat mototrase! No augšas pavērās skats uz Mālkalnes dzīvojamo masīvu, kur patiešām agrāk atradies mālains kalniņš, bet pamazām ticis norakts, un pa virsu uzceltas daudzstāvenes Ogres trikotāžas kombināta strādniekiem. Pa Otro kalnu lejā, pa Trešo – augšā, atkal un atkal, krājot 900 kāpuma metrus.

Vai man tikai izklausījās? Nē, pāri purvam arvien skaidrāk sadzirdēja bungas un kliedzienus. Klāt bija “Kalnu karaļa” ātrumposms ar divarpus kāpumiem (16+13+9 metri) Zilo kalnu augstākajā virsotnē – Viršu kalnā. Pēc tik daudziem kilometriem kino operators Edgars Sparāns ar vairāku kilogramu smago kameru skrēja un filmēja ātrāk par daudziem skrējējiem. Bet ātrumposma finišs vēl nebija finišs – pēdējie 5 km katram pašam bija kaut vai jānorāpo. Ātrākie skrējēji no Dubkalnu karjera kraujas pāri ezeram vēl pēdējo reizi skatīja rietošos sauli (21:56) un ienira meža mijkrēslī, ko biezās lazdas bija vēl vairāk aptumšojušas, kam cauri vijās “Čūska” – BMX trase ar virāžām un tramplīniem, kur klupa pat labākie skrējēji.

Kristaps Bruners stāsta: “Lejup skrienot, piepeži iespēru celmam un uzmetu kūleni (bet temps kūleņojot nepalēninājās). Pirksts tagad man pārmet, kādēļ nebiju uzāvis cietākos X-Talonus.”
Marijai līdzīgs stāsts: “Nu un kronis visam – pie paša finiša noliku uz mutes, iegremdējot rokas līdz elkonim kūdrā, tāpēc izskrēju no meža kā īstenā meža vecene.”
Turpretī Miķeli krēsla darīja tieši uzmanīgāku nekā parasti: “Šoreiz pārmaiņas pēc ne reizi nenomaucos, nesastiepu nevienu potīti un neatsitu nevienu pirkstu.”
Par finiša tuvošanos liecināja vien takas malās satupušie līdzjutēji. Kad izskrējām pie ezera, izrādījās, ka aizvien vēl ir gaiša diena vai vismaz pievakare. Bet drīz (22:55) satumsa pavisam, un mežā iedegās pasaulē visātrāko jāņtārpiņu lākturīši.

Kādi secinājumi par distanci?
Marija: “Trase un vieta bija forša, īstenās taku sacensības!”
Māris: “Forši saplānota trase bija caur Ogres kangariem pa manām bērnības takām.”
Arnis: “Lūsi aizveda līdz Ogres estrādei, varēja izbaudīt koncertu un mazās, kalnainās ieliņas.”
Miķelis: “Trūkstošās kilometrāžas kompensēšana ar kalnu treniņiem dod pienesumu! Starp citu, vai šis skaitās kā garais treniņš pirms Vilka distances?”
Artūrs: “Skaista trase. Bet ļoti putekļains. Tādi tie laika apstākļi – sausums. Acis pilnas ar smiltīm, stap zobiem smiltis, un sīkais mājās atnesa pamatīgu kaudzi ar suvenīriem kurpēs – smiltis.”