Lauma Čerņevska
Žurnāls: 15 I Mežaparka Stirnu buks 2022 Aprīlis
Teksts: Juris Dzenis
42. vieta
Transgrancanaria
4/03/2022
126 km, 6919 m+, 29:29:37
Pēc kā izvēlējies tieši šo skrējienu?
Biju jau divas reizes iepriekš skrējusi Kanāriju salās un šī 125 km distance manā prātā bija palikusi kā samērā viegla un skaista. Tāpēc izlēmu, ka varētu noskriet to vēlreiz.
Kādas bija pašas ambīcijas attiecībā uz distancē pavadīto laiku un vietu finišā?
2018. gadā šajā skrējienā finišēju pēc 24h 30min. Šogad, protams, ka gribēju ātrāk to noskriet. Tiesa sanāca trīs stundas ilgāk un bonusā 2h sods par neapmeklētu kontrolpunktu, kurš tika noņemts bīstamā vēja dēļ.
Sagatavošanās process? Viss kā ierasts, vai kaut ko pamainīji? Vai šis ir sezonas pirmais skrējiens?
Šis bija sezonas pirmais skrējiens. Šajā sagatavošanās periodā nācās sabalansēt skriešanu ar distanču slēpošanu, jo ziemā ir jāslēpo. Par treniņiem man jāsaka paldies Andrim un Mūsiņam, jo viņi ir tie, kuri man palīdz tikt galā ar šo procesu.
Distances sākums – savs novērtējums.
Sākums patika, jo bija silts +17 C un nelija. Pirmie 10 km bija pat ļoti skrienami. Lai gan tumsā viss ir savādāk. Tas gan laikam bija līdz pirmajam lielajam kalnam, kurš tā jau bija stāvs un nedaudz mālains, bet lietus dēļ bija palicis nenormāli slidens. Tāpat arī lielāka daļa noskrējienu palika nebaudāmi un slideni un, lai arī cik man ļoti patiktu kaktusi, tad skrienot lejup, es viņos negribēju ieslidēt. Ap 40 km jau viss bija apnicis, jo pēdējo pāris stundu lietus jau sāka apnikt, lai gan ilgu laiku naktī par viņu priecājos.
Distances vidus – savs novērtējums.
Līst jau daudz stundas, bet organizatoru solītā vētra tikai pieņemas spēkā. Lietus, krusa, vējš. Tik riebīgi laikapstākļi, ka vienīgais, ko redzi, ir dubļi zem kājām, dzirdi vēju, redzi kā sejā sitas lietus un saproti, ka ārā ir sasodīti auksts. Kurš teica, ka šī sala ir skaista? No trases daudz ko neatceros, jo viss vienos dubļos. Migla. Šeit sākās mana cīņa par izdzīvošanu. Precīzāk, te es sapratu, ka es ne tikai nespēju iekļauties savā plānotajā finiša laikā, bet ar šo tempu man īsti nav izredzes pat finišēt. Bet pašai izstāties kādā no kontrolpunktiem man nebija drosmes. Pēc trasē pavadītām 16 h un pieveiktiem 75 km, es beidzot neilgi pirms Tejedas kontrolpunkta ieraudzīju sauli un sāku sasilt.
Distances nobeigums – savs novērtējums.
Ļoti daudz un dažādu akmeņainu noskrējienu. Iespējams, ka pēc iepriekšējās nakts šausmiņām, šis posms likās nedaudz vieglāks nekā sākums, jo beidzot nelija un bija silta nakts. Lai gan labi zinu, ka te nekā viegla nav. Posmu uz pēdējo kontrolpunktu noskrēju, jo ļoti vāja cerība, ka paspēšu iekļauties kontrollaikā un tikšu pie pēdējā finiša posma. Aizvien nesaprotu kā var aizmirst, cik pretīga ir upes gultne pēdējos 10 km. 10 km pa nenormāli daudz un dažādiem akmeņiem.
Kā vērtē distanci no tehniskā viedokļa – kāpumi, noskrējieni, segums?
Diezgan tehniski, lai gan viss ir arī atkarīgs no laikapstākļiem, jo daudzas takas šogad nebija skrienamas, ja vien negribēja attapties uz zemes. Trasē ir vairāki riebīgi kāpumi, samērā daudz gan akmeņaini noskrējieni, gan arī visādas šauras takas. Segums dažāds – pludmales smiltis, akmeņi, māls, asfalts. Daudz meža pastaigu takas. Un līdz pat klintīm.
Vai bija kādi pārsteigumi?
Organizatoru piesolītā vētra. Nebiju domājusi, ka būs tik traki, cik bija. Pat tagad, atceroties tās nakts šausmiņas, auksti paliek. Vēl viens pārsteigums bija, ka pēdējā kontrolpunktā ienācu precīzi ar kontrollaiku un jau skatījos, kurš no organizatoriem būs tas, kurš pateiks, ka man sacensības ir beigušās un, ka varu mierīgi gaidīt autobusu uz finišu, bet tur nevienam tas neinteresēja.
Kas bija vieglākais distancē un kas bija smagākais?
Grūtākais bija cīņa ar sevi un kontrollaiku no tā brīža, kad sapratu, ka viss mans plāns ir izgāzies par ātrāku finišu. Tad salūzu trasē fiziski un psiholoģiski. Un tā apziņa, ka līdz finišam nokļūt nav iespējams ar šādi tempu, bet, kurš kontrolpunkts būs pēdējais, tu arī nezini.
Vieglākais – finišs, jo vairāk nav jāskrien.