Laimīgie burkānus neskaita!
Žurnāls: 06 | Gaiziņkalna Stirnu buks 2018 Septembris
Teksts: stirnubuks.lv
Gatavošanās Stirnu buka sezonas pēdējam posmam notiek jau tagad. Trase gandrīz gatava, puiši jau darbojas mežā un Stirnu buka “birojā” notiek rosība. Un gandrīz neviens nezina, ka Stirnu buks nav tikai Rimants un daži čaļi. Simts un vienu svarīgu darbu izdara Viva un Mārcis. Sarunā mūziķus, nodrošina, ka būs alus, dažu dienu laikā sapako vairāk nekā trīs tūkstošus dalībnieku numurus un visu sacensību dienu pavada vienā skriešanā.
Cik jūs sen jau esat ar Stirnu buku?
Viva: Man šis ir ceturtais gads, nebiju tajā slavenajā pirmajā Šlokenbekas posmā!
Mārcis: Man trešais! Bet Tu labāk pastāsti kā Tev tas pirmais sākās…
Viva: Nu kā ar vellu, kam padod tikai mazo pirkstiņu.. Divus vakarus pirms Garkalnes posma Līga man zvana un palūdz aizbraukt čaļiem palīgā – netiekot tur neviens galā ar aplokšņu sapakošanu. Nu labi, izpalīdzēšu! Devos uz Garkalni ar autobusu, gandrīz apmaldījos, lai saprastu, ka man jānonāk tai “bļodā”. Neviens jau nepabrīdināja, ka saģērbies vajadzētu kārtīgi, aprīlis tomēr, līdz melnai naktij ārā, aukstā treilerī būs jāliek n-tās lietas aploksnēs, kaut kas ap tūkstoti+.. Nu labi, nosalušiem pirkstiem, es un pieaicinātie radi – darām! Redzu kā viss tiek riktēts, un man nav ne mazākās nojausmas – kas ir Stirnu buks?! Kur un kam es vispār ko pakoju?
Un tad, es, tā starp citu, vēl izmetu, jo jūtu, ka palīdzīga roka noderēs arī pašā mača dienā – “jums rīt uz reģistrāciju nevajag palīdzīgas rokas”? Tu vari? Tas būtu dikti labi! Nu te nu es esmu! Tiem, kuri zina un atceras Garkalni – high five, lai arī kā mums tur gāja!
Mārcis: Un tā viņa devās ik mēnesi “komandējumos”, pēc kuriem gan atveda piedzīvojumu atstāstus, taču ne pilnvērtīgu izpratni – kas tas viss ir par zvēru! 2016. gada Kuldīgas posms sakrita ar Līgo svētkiem, kurus nevēlējos sagaidīt nošķirti, tādēļ pieteicos līdzi, ja nu palīdzīgas rokas nepieciešamas?! Sākumā kā novērotājs mēģināju saprast notikuma veidotāju hierarhiju, atbildības zonas un iesaistītos cilvēkus. Viss mainījās ziemīgajā 2017. gada sezonas atklāšanas posmā Ogrē, kad man piešķīra rāciju, un jau pilnvērtīgi varēju būt lietas kursā par teritorijā un ārpus tās notiekošo.
Rimantam un trases izveidotājiem Stirnu buka posms sākas mēnešus pirms starta. Kad jums?
Mārcis: Principā pēc atbraukšanas no katra posma. Sēžot virtuvē un pārrunājot kas bijis labi, ko būtu vērts iegaumēt nākamajās reizēs, ko katrs no mums piedzīvojis un izdzīvojis atsevišķi un kopā, bet tā – piektdienas rītā Šarlotes ielas ofisā ar visu štāba mantības loģistiku, tad maršruts pa Rīgu, kopā ar Jāni Cunski, kamēr Viva iekārto Expo un tad jau ceļā uz sacensību centru. Tāda mēs tā trijotne tur vienmēr ierodamies, ar vienu no daudzajiem pārkrāmētajiem busiem.
Viva: Man būtībā mēnesi pirms sacensībām, ja neiekrīt tā, ka ir 2 – 3 nedēļas starpā, tad gan jāpiedzen temps un darbi! Ar Ežiem un Rimantu braucam lūkot sacensību centra vietu, plānot kur kas atradīsies, izstrīdēties un atrast labāko versiju, jo trases ir 50 %, nu labi mazliet vairāk, no Stirnu buka! Sacensību centrs, atmosfēra, ērtības un viss pārējais, kas ir ap to – ir otra puse, kas raksturo to, lai mums katrs posms izdotos. Tad tiekos arī lokālajiem kultūras pārstāvjiem, runāju par tirdzniecības atļaujām, tiekamies ar domes pārstāvjiem un vietējiem entuziastiem, tālāk jau viss notiek caur telefonu, datoru Rīgā. Uz sacensību centru ierodos piektdienā – kopā ar to iepriekšminēto pārkrauto busu, kas augot bukam, ir audzis no maza minivena līdz līdz augšai piekrauta kargofurgona, kurš ir tikai viens no tādiem, kas ierodas, jo Ežu pārziņā ir atvest visu pārējo, lai arī pļavas vidū taptu mini festivāls – Stirnu buks!
Vita, tu esi atbildīga par daudzām lietām, par kurām skrējēji nemaz neaizdomājas.
Viva: Zini, ir jau gan, kad tagad tā jautā – visu uzskaitot kaut ko var palaist garām.
Nu… nu, manos pienākumos un atbildībā, pirmkārt, ir nodrošināt to, lai viss būtu sarūpēts aplokšņu pakošanai (miljons adatiņas, aploksnes, uzlīmes uz tām), tālāk jau sezonas jaunums – Expo Dominā! Sazināties ar visiem piegādātājiem, kuri nereti man grib 7.00 no rīta jau atvest burkānus vai bukletus, bet es esmu nakts putns, kurš labāk līdz 3.00 naktī strādā, tamdēļ manis tajā rīta laikā ofisā fiziski nemaz vēl nav. Dažreiz gadās pat tā, ka lietas tiek pievestas arī uz mājām.
Vēl ir jāapzina visus partnerus, arī last minute draugus, kuri tomēr tiek pie mums un ir izrāvušies. Jāpārliecinās, vai viņiem pietiks vietas teltīm, cikos ieradīsies un kad varēs braukt prom, vai dāvanas izlozei vedīs man uz ofisu vai atdos uz vietas sacensību centrā. Jāsapako balvas, 134 gab. katrā posmā, ar vismaz 3 – 5 vienībām katrā balvas maisiņā – rēķiniet paši, cik tas ir sezonā? Šeit, es bez Mārča nekādi nevarētu tikt galā, un ne tikai bez viņa!
Ir jāapzina kultūras ļaudis – kas uzstāsies, vai mums tikai būs grupa, vai arī mežā iesūtīsim kādu ar gongu vai taurēm. Ar mūziķiem un skaņas čaļiem ir jāsazinās. Un vēl, ir taču jāīsteno arī kādu no Rimanta dullajām un stūrgalvīgajām idejām!
Jāiekārto bodīte, reģistratūra un, nu jau arī kopā ar Gundegu, jānovada brīvprātīgo sapulces sacensību rītā, no kurām Rimants, apzinādamies, ka viss ir kārtībā, veiksmīgi pamanās aizslīdēt, jebšu arī kārto nopietnākas lietas mežā.
Dienā ir jāsagaida māksliniekus, jāapstaigā partnerus, jāpalaiž starti un uzrunas, jāpievaktē, lai viss norit pēc plāna! Un, lai Dinķis skan īstajā brīdī.
Ak jā! Un atbildēt reizē: uz telefona zvaniem, sarunāties ar satiktiem sadarbības partneriem un kolēģiem risinot jautājumus un uztvert rācijas austiņā notiekošo problēmsituāciju un informāciju, šķiet šo es iemācījos tikai Stirnu bukā! Dažreiz tas ir crazy!
Kā Stirnu bukā izvēlās muzikantus kas uzstāsies?
Viva: Sākotnējos gados mēs ļoti spiedām uz folk un postfolk grupām, taču gan kvalitāte, gan viņu skaits un pieejamība ir izšķirošais faktors. Es braucot ar Rimantu uz posma vietu apskati, nereti izmetu, ka vajag mums pamēģināt kaut ko citu, folks ir forši un mums viņš arī skan teritorijā, bet mēs paši esam pietiekami lieli frīki un arī mūsu skrējēji nu gluži normāli arī nav, tāpēc sākām eksperimentēt, un pēc posma Ļipuškos tas lieliski pierādījās, ka arī metāls var skanēt Stirnu bukā un cilvēkiem patīk!
Mārcis: Reizēm pat savas ikdienas vakaros mums izvēršas spraigas diskusijas, jo klausoties random latviešu mūziķus – cenšamies iztēloties, vai konkrētais mākslinieks iederētos Stirnu buka noskaņas konceptā vai tomēr nē.
Viva: Tagad skatāmies pēc rocības, aktualitātēm un mūziķu pieejamības. Ja varam, tad labāk tā, ka skan, piemēram – Riga Reggae. Apzinos, ka skrējēji ir noskrējušies, un viss, ko viņi grib ir čilot, nevis mesties rokenrolā, tāpēc variācijas par tēmu ir dažādas.
Kas ir tie darbi, kas jāizdara, lai Stirnu buka posms notiktu?
Viva: Viņu ir ārkārtīgi daudz! Es atkārtošos jautājumā par saviem pienākumiem, taču viens ir skaidrs, ka tikai un vienīgi komandas darbā ir tas spēks, lai tas notiktu! Pluss šo ķēdes posmu kalējs – Rimants ar savu rūdījumu, domāt uz priekšu, tālāk, dziļāk! Mēs jau katrs pa saviem darbiem tomēr esam izmētāti un tad, kad satiekamies, tad top un tiek plānots. Trakajām pēdējā brīža domām un pārdomām, ko atrisinām, vai turpinām risināt. Visi perfektie ķēdes posmi griež to lielo zobratu, ko jūs redzat kā kārtējo Stirnu Buka pasākumu! Kad satikāmies ar Ežiem šīs sezonas sākumā, nosmējāmies – cik ļoti jocīgi būtu, ja viņu vietā, vai manā vietā būtu kāds cits. Vispār es varu teikt, ka Eži ir neatsverams spēks šajā mehānismā, un man ir liels prieks, ka ar viņiem esam tik ļoti sastrādājušies un sadalījuši tās atbildības un spēka apjomus, ko katrs varam, spējam un arī izdarām! Vai, piemēram, Jēzus Marija! – ja Šoko vietā pēkšņi cits meža vecis skrietu ar mačeti un kvadru??? Vai Jānis! Es taču pati vispār neko nesaprotu no tiem ūdens punktiem, bet tur ir loģistika un loģika, man tikai pasaka, “Vivci, glāzītes vajag pasūtīt klāt!“ Nu, ko tad ņemam un sūtam!
Tas pats ir ar pakošanas meitenēm, reģistrācijas dāmas un manas mīļās meitenes pie apbalvošanas! Brīvprātīgie. Laika ņēmēju komanda ar Signi priekšgalā. Nu tak, tracina dažreiz, bet – nu vajag tik un tik ekrānus, nu, protams, ka būs! Gaļinovskis – lai Dievs nogrābstās ar visiem viņa fotogrāfiem kopā! Tas apjoms! Aldis – kā var viens cilvēks izturēt tos e-pastu apjomus no katra no mums – pagriez tā un uztaisi vēl to!
Viva: Un logotipu lielāku vai tomēr mazāku..
Un visiem, visiem pārējiem!
Katram ir tā sava uts un raksturs, ambīcijas, deadline un robežas, taču visi, kurus es zinu šos 4 gadus – nu ir taču draugi un no vienas cilts!
Visai Stirnu buka komandai, vispār, man gribētos uzcelt tādu mazu totēmiņu, neredzamu, bet jūtamu, par to degsmi un atbalstu, spēku un darbu, un izdošanos no matter what!
Tērvetes posmā bija vairāk kā četri tūkstoši dalībnieku. Kā viņiem visiem var sapakot numurus?
Viva: Redzi, ka var! Man ir superīga komanda ar Agnesi kā virsvadītāju. No meitenēm dažas ir ar nu jau 3 gadu stāžu Stirnu buka pakošanā. Protams, tā kā Tērvete bija pirmais posms sezonā – nācās pietupties, atsperties un izdarīt kaut “čerez ņemogu”, bet meitenes to paveica. Liels atspaids ir tas, ka tagad partneri savus voučerus izvieto internetā, jo toreiz, kad es sāku, mēs bez numura, izlozes taloniņa, adatiņām un dažām ekstrām, pakojām līdz pat 15 gab. dažādus izdales materiālus. Godīgi sakot, tas bija vājprātīgi! Bet manas pakošanas dāmas spētu, ja vajadzētu, arī to! Un es tikai drusku burkšķu, ka divas dienas ofiss ir pilnīgā haosā, lai to īstenotu, un man pašai paliek maza vietiņa kur pabeigt darīt visas organizatoriskās lietas.
Mārcis: Nu kā var nesapakot? Ir uzdevums!
Starts susuriem ir divpadsmitos. Cikos jums jāceļas, lai tas notiktu?
Viva: Tieši pagājušajā Šlokenbekas posmā ar Jāni (ūdens punktu pavēlnieku un manu cīņu biedru gandrīz no paša Stirnu buka sākuma) stāstījām Mārcim, cik ļoti esam izauguši gan profesionalitātes, gan savstarpējās sadarbības ziņā.
Kad mēs abi sākām – vidēji gulējām 45 min līdz max 2 stundām! Tad komanda vēl nebija tik ļoti izaugusi un tik spēcīga, nebija tik ļoti perfektas tās iestrādnes. Es pati iepriekšējos vakaros biju viena no tām, kas pako aploksnes, lasīju puķes pļavā un liku viņas vāzītēs, dekorēju skatuvi, viena pakoju tās 134 balvas, sazinājos ar partneriem un vēl strādāju reģistratūrā, plus nokopu kultūras sadaļu un apbalvošanu.
Tagad ir savādāk un lielākoties sanāk pat visas 4 h un vairāk pat pagulēt, ceļamies mēs tā, lai kopā ar Ežiem sagaidītu pirmos tirgotājus un pagūtu apdarīt rīta lietas, pirms ierodas pirmie skrējēji! Un dažreiz var pat pie Didža pagūt rīta kafiju izdīkt.
Vai Stirnu buka pasākuma dienai ir scenārijs?
Viva: Vairāk tāds kā laika plāns, bet būt – ir! Svarīgākie brīži ir starta laiki un to, kas notiek uz skatuves un startā, tajā brīdī, kurš teiks uzrunu, vai kāds dancos vai spēlēs, kurā vietā un par kuru ir jāpasaka kādi īpaši vārdi. Cikos apbalvošana un loterija. Mums jau tas scenārijs ir, kā saka, asinīs, īpaši pēc kāda 3. posma sezonā, tad daudz kas notiek rācijās un papīri un pieraksti ir lieki, jo lielā programma jau visiem ir zināma, pie tās arī turamies, nianses – visiem nav jāzina.
Mārcis: Nu jau es uz to lūkojos kā uz laika paternām, kam kurā brīdī jānotiek. Mainās tikai ģeolokācijas, izkārtojumi un ietekmējošie apstākļi. Un katrai problēmsituācijai pretī nu jau ir risinājums, jo katrs zinām, ko dara citi katrā no brīžiem. Un, ja nezinām – tad tam kalpo rācijas. Ir rīts ar teritorijas apdzīvošanu, tad ierodas brīvprātīgie, tiek sadalīti pa posteņiem, tad sabrauc skrējēji, izstāv rindas, apgūst apkārtni. Tad starti, tad uz brīdi iestājas relatīvs miers. Kad pamazām skrējēji sāk atgriezties, organizatoriem jālūko šo vidi pārskatīt un veidot tīkamu, tad izklaides starpbrīdis pirms apbalvošanas, tad pati apbalvošana ar tūkstoš vienībām, kuras lietu kārtību tikai Viva vien vislabāk pārzina, un tad jau loterijas un beigas.
Ja jūs varētu piedalīties Stirnu buka balvu izlozē, kuru balvu gribētu laimēt?
Viva: Hmmmm! Mārcis jau vienreiz vinnēja, bija nopircis kafiju, aizpildījis kuponu un iemetis kastītē, beigu beigās, viņu kā laimīgo izlozēja kafijas dzirnaviņu loterijā. Aizgāja Līgai ar Rimantu pēc kafijas.
Kurš gan negribētu “Sprotland” kedu vai “Garmin” pulksteni? Bet es nesūdzētos arī par “Ezerkauliņu” labumu kasti
Mārcis: Šoko kvadru!
Viva: Vispār, jā, Šoko kvadru varētu!
Kad jums Stirnu buka posms beidzas?
Viva: Mums ar aplokšņu pakošanas guru Agnesi ir tāds teiciens: “Stirnu buks ir beidzies? Stirnu buks nekad nebeidzas!”
Jo es pat nejūtu īpašu pauzi starp sezonām..
Bet posmos – emocionāli, pēc pēdējās balvas izlozes. Faktiski tajā brīdī, kad tiek izlozēta slavenā keda. Mārcim ir komentārs par to pēdējo izlozes balvu..
Mārcis: Pēc katra posma var novērot amizantu skatu. Izlozei tuvojoties uz beigām, visi zin, kas ir Garmin pulkstenis un Sportland keda, taču tiek tikai vienam, un lozējot, saucot pirmos ciparus – pūlis sāk griezties riņķī un doties prom, ja sākumcipari nesaskan ar viņa numuru. Izvilktās lozes saimnieks neatsaucās, pūlis apstājas, tiek saukts nākamais cipars, ir vinnētājs, taču pūlis jau pašpārliecinātāk sāk plūst prom. Man ir video, kurā redzams, ka pirms minūtes pilnībā sadrūzmētā skatuves priekša pēkšņi ir tukša un pēc minūtes vairs nav neviena. Visi dodas mājup. Bet mums vēl nekas nebeidzas, jo visa atribūtika kā savesta – tā atkal salādējot tetrī, busā – atkal jāvāc kopā un jānogādā no kurienes ņemta.
Bet, par to, kad beidzas posms? Praktiski tad, kad ienāc mājās, satiec kaķus un noliec somas. Un ieej dušā!
Un tad bieži vien līdz agram rītam notiek analizēšana un spriedelējumi, vēlāk jau gaidām fotogrāfijas un atsauksmes un tā līdz pirmdienas rītam, kad jāsāk nodod atskaites, atbildēt uz jautājumiem, sākt plānot jau nākamo posmu!
Skrējēji redz trasi, muzikantus un skaisto pusi, bet jums, organizācijas kodolam, kurš posms ir bijis vislabākais?
Viva: Man vis vismīļākais laikam ir un paliks Pokaiņu posms, nezinu vai tās īpašās auras un atmosfēras un mistikas dēļ, vai tās ciešās sacensību centra, karstuma un tuvības sajūtas dēļ! Starp citu, tas ir vienīgais no posmiem, ko ar Ežiem, vismaz Vāveres trasi izgājām, lai redzētu, kā ir mežā.
Un, protams, eksperimentālais Piebalgas posms ar vakara festivāla piesitienu! Tur arī mēs kā orgkoms drusku vairāk noķērām to kopības un reizē atpūtas sajūtu. Saule, Pērkons, Daugava.
Mārcis: Man patika Tērvete, sākoties sezonai – bija patīkami atskārst, ka visi pasākuma norises elementi ir under control. Visos iestājies nepieredzēts miers. Katrs pārzin savu sfēru, uzstājās mana mīļākā latviešu grupa, nav knišļiu, nav mokoši karsti. Nezinu kādas tās takas, bet pasākuma centrā bija patīkams miers. Un līdzīgi kā Vivai – Vanagkalna pasākums. Nu normāls mini-festivāls katram. Arī mums, drusku noliekot malā nepārtraukto “vēl nekas nav beidzies” sajūtu. Kamparkalna ezers! Vēl ne reizi nekur citur nebijām atraduši laiku peldēšanai, taču tur to izmantojām bieži, tveroties no karstuma.
Un kurš ir tas brīdis, kad “mati paliek sirmi”?
Viva: Jāatliek starts! Kādam paliek slikti mežā! Nav rezultātu! Neierodas pasākuma vadītājs. Tad es gandrīz noģību…
Mārcis: Atmiņā paliks arī tās reizes, kad daba – gribi to vai nē – pati koriģēs, kādam būs jābūt pasākumam. Piesnigusī Ogre, gāziens Šlokenbekā, Kamparkalna karstums… Kornetu lietainā diena parādīja, ka arī tādos apstākļos pasākumu nesalauzīs, visi dubļos nomūrējušies līdz acīm, buss, kas jāvelk ar traktoru. Balanss uz naža asmeņa, lai notikums tiktu sačakarēts, bet norambājām līdz beigām, un cilvēki sajūsmā paldies vārdus dāļāja.
Kur un kā jātaisa Stirnu buka posms, lai arī Jūs nostātos uz starta strīpas?
Viva: Oj, cik reizes neesmu domājusi, ka kaut to Vāveri nočāpošu, bet realitāte parāda, ka nevaru – vienkārši nav man opcijas tās 40 minūtes vai stundu pazust un atstāt visu pašplūsmā. Vai arī ierasties atpakaļ lepnai ar medaļu kaklā un saprast, ka citiem taču rezultāti, diplomi, balvas, kur mūzika, kāpēc nekas nenotiek.
Mārci, tu visu dienu esi kustībā, ar Lūsi tiktu galā?
Mārcis: Nu kāds Lūsis? Tas, ka, nupat pēc Šlokenbekas telefona soļu skaitītājs muižas iekš teritorija (un drusku līdz reģistratūrai), pamanījās kopā saskaitīt teju 25 km (ar plus/mīnus pāris kilometru pieļaujamajām nobīdēm) nostaigātu distanci – nenozīmē, ka tā nu es būtu gatavs to pašu riksī pieveikt mežā, pļavās, takās. Jau sporta nodarbībās uz skrejceliņa manas ierastās iesildīšanās piecas minūtes 14 km/h un pēdējā, nobeiguma minūte 18 km/h, jau tiek gaidīta katru sekundi, kā atpestīšana, kad beigsies. Skriešana nav mana stihija. Eksperimentam Vāveri vēl iztēlojos diebjam, bet pēc tam gan, pieļauju, ka gribētos, lai visa pasaule liek man mieru, sarūpē siltu vannu un teleportē uz mājām.
Viva un tu, kuru distanci skrietu, ja tev ļautu?
Viva: Kurš tad man liedz? Pienākums, vēlme visu kontrolēt un novadīt līdz galam un tā, lai smuki, tas laikam! Un kā jau minēju – nedrīkstu īsti pazust tajos mežos! Bet, ja man tagad jāizvēlas kuru? Laikam Zaķi, nevar jau pavisam atdot galus, bet nav arī tā, ka neredz tos lielākos labumus un smukumus.
Lai gan Mārcim taisnība, lai arī tajā visā esmu un organizēju, tā nav mana stihija un, tamdēļ, apskaužu visus skrējējus, nezinu vai man tas būtu pa spēkam, īpaši +30 grādos un pieļauju, ka mēs viņiem esam tieši tik pat lieli psihi ar to, ko darām.
Mārcis: Viva, bet Zaķi taču tāpat mēs, kā minimums, pa pasākumu centru nūjotāju (nesēju un desotāju) ātrumā, tomēr, esam pieveikuši. Katru reizi!
Viva: Tas gan, un daudzi tam netic!
A jums ko – citu ko darīt nav ko? Ko jūs darāt bez Stirnu buka?
Mārcis: Es pats ikdienā esmu grafiskais dizainers reklāmas aģentūrā, un pēdējā desmitgadē, brīvbrīžos esmu iesaistījies mūzikas pasaulē, sākotnēji spēlējot akordeonu grupā “Gaujarts”, tagad kā skaņotājs vairākām muzikālajām apvienībām. Starp citu, kad Tērvetē uzstājās ansamblis “Manta”, es ļaužu vidū stāvēju ar planšeti un regulēju skanējumu, lai visiem patīk.
Un paradokss – ir gadījies, ka tikmēr, kamēr piektdienā esmu atprasījies no darba, lai varētu jau atkal atrasties kādā no Latvijas nostūriem, uz kuru es “aiz neko darīt” diez vai iedomātos aizpērties – manā vietā, darbā pie datora tiek piesaistīts frīlancers, kuru es pats nekad nesatieku, jo esmu Stirnu bukā – izrādās, ka likteņa ironija saliek tā, ka tas freelancers manā vietā ir Stirnu buka galvenais dizaineris Aldis, kuram uz to brīdi visas dizainējamās lietas jau sadarītas un atdotas prom uz drukām.
Viva: Mana ikdiena pārsvarā ir saistīta ar kultūru un šov biznesu lielākos apmēros, un netieši – tieši, arī ar Stirnu buku, gadu pirms “liktenīgā Garkalnes posma” sāku strādāt pasākumu aģentūrā “Labadako” (Labo darbu komanda), caur turieni arī tas vells to mazo pirkstiņu paņēma, iesaistīties Stirnu bukā. Tā nu ikdienu un darba gaitas pavadu plānojot dažādus mazākus, lielākus un vēl lielākus korporatīvos pasākums, sanāk savādāks uzsvars pienākumiem un atbildībām. Var vairāk arī uzpucēties un frizūru sataisīt!
Kam paralēli kolēģes akceptē arī to, ka vienā brīdī esmu off, jo reizi mēnesī ir jārīko Stirnu buks.
Paralēli uzspēlēju teātri (ne tikai dzīvē), no vāka līdz vākam varu vienā dienā izlasīt grāmatu, gurmāniski gatavoju ēst, pārvietojos ar velosipēdu, mīlu Mārci un savus kaķus… Un Savignon Blanc.
Vita Viva, kā Tu vari Mārci izturēt – klausa viņš Tevi uz vārda, pretim neburkšķ, ir izpalīdzīgs, čakls, draudzīgs, atvērts un vienmēr pozitīvs?
Viva: Es arī nezinu! Pilnīgas šausmas! Un, galvenais – kā viņš var izturēt mani? Kas tieši dara daudz ko pretēji!
Mārcis: Es arī tādu čali nevarētu izturēt!
Cik tonnas burkānu esat iznēsājuši pa pēdējām sezonām?
Viva: Ja mana statistika mani neviļ, tad ap tonnu sezonā!
Mārcis: Visas tonnas! Jo ātrāk man viņus atņem, jo gandarītāks es esmu. Tie smaidi un kautrīgās roķeles, kas kautrējas paņemt divus vai vairāk un tad taisnojas un skaidro iemeslus, citi piešķir nozīmi izmēriem un ir neizlēmīgi… Bet tā burkānu izdalīšana ir tikai tāda viena pusstundas garuma epizode, kurā vairāk sanāk būt tiešā kontaktā ar apmeklētājiem, bet bez tās – vairāk tveroties pa ēnas zonām, sanāk iznēsāt arī palielāku tonnāžu ar uzvarētāju balvām, un visām citām saimniecības mantām, kas nepieciešamas, lai dažreiz pat pļavas vidū, tukšumā, tiktu izveidoti šie vienas dienas minifestivāli.
Cik daudz paši nograužat, kamēr pozējat fotogrāfam?
Viva: Vairāk jau iepriekšējā vakarā, īpaši, ja nav sanācis paēst, tad mīļuprāt visi pa kādam burkānam, bet, jo īpaši, ja ir gurķi, nograužam.
Mārcis: Laimīgie burkānus neskaita!
