Kolektīvais orgasms jeb kalnu neprāts Krimuldas “Stirnu bukā”

Žurnāls: 14 | Ozolkalna Stirnu buks 2019 Oktobris

Teksts: Mārcis Viļums / sapniundzive.wordpress.com

Pēc Ventspils piejūras parka posma jutos ļoti labi, kaut gan Lemberga hūtes kalns patiešām ir uzbērts pārāk augstu, lai tajā uzkāpjot, un neprātīgi elsojot vārētu baudīt skaisto skatu. Kopumā trase bija tik baudāma, ka vakarā kempingā pie Usmas ezera atmiņas par trasi un aliņš radīja patīkamu pacilātības sajūtu.

Kā jūs zināt, mēs ar kolēģi katram Stirnu buka posmam piesakāmies atsevišķi, jo vienmēr liekas, ka nu tagad jau točna nesanāks aizbraukt. Vasara tomēr, dārza darbi, vēl kaut kas. Man ar tiem aizņemtības stāstiem tā pagrūtāki, jo baigi aizņemts es neesmu. Tomēr, paspilgtinot savu dzīves kvalitāti, arī es dažreiz dalos ar mazajiem meliem par brīvdienu plāniem, kuros, izņemto to, ka tā ir sestdiena vai svētdiena baigi lielo notikumu nekad nav bijis. Krimuldas posma laikā man kārtējo reizi ir brīvs. Turklāt, man tā izbraukšana patīk, jo piesakoties katram posmam es zinu, ko es darīšu konkrētajā sestdienā. No otras puses, pasākums jau ir kļuvis par ģimeņu draudzības un atpūtas dienu. Tā jau ir kā tradīcija. Ar mums kopā brauks ģimenes. Pa ceļam sazvanīsimies, pasmiesies par pilnīgi idiotiskiem jokiem, centīsimies saprast, kā lai noparkojamies blakus. Tad uz vietas mēs ar kolēģi uzreiz savas sportistu lietas, dāmas – bērnu un skaistuma lietas, bērni – bērnu lietas. Viss vienkārši un skaidri sadalīts.

Krimulda nav Bauskas apvidus ar savām bezgalīgi plašajām līdzenajām stepēm. Te būs kalni. Ar katru dienu tuvojoties sacensībām saprotu, ka es vispār neesmu trenēts kalnu posmiem. Cik nu tajā Arkādijas parkā pa kalniņu uzskrien, tik arī sanāk. Bet kas ir Arkādijas parks salīdzinājumā ar Gaujas senlejas kalnu augstumu un stāvumu. To varēs saprast tikai trasē. Man gan patīk tā trases neziņa. Kaut arī Stirnbuku dzinēji savlaicīgi sagatavo karti es tikai aptuveni nojaušu, kur tā vedīs. Tas iespējams arī ir lielākais plus šajās sacensībās (plusu te ir ļoti daudz) ka es vispār nezinu, kur ved trase.

Kolēģis visu nedēļu man skaidro, ka nav sanācis tā nopietni paskriet pirms Krimuldas, jo uzsācis aktīvas crossfit gaitas. Tur slodze nav mazāka par kalna skriešanu un tomēr tā nav skriešana. Spēka zālē viņš esot atstājis daudz. Lai gan viņš vēl nav tajā formā, lai treniņa vidū lepni atkailinātu torsu, kā īsts crossfiters, bet tāds sapnis viņam esot.

Ir sestdienas rīts.

Rīta duša. Uzmanīgi sakrāmētas kediņas un pārējie atribūti iegulst auto bagāžniekā. Pirmais iekāpju mašīnā. Rīts ir saules pieliets un rudenīgais vēsums atgādina, ka vasarai drīz būs jātin makšķeres.

Ceļš ir ātrs un nepaiet ne stunda, kad jau iztālēm redzama auto kolonna, kas griežas pa labi Krimuldas muižas virzienā. Tur sabūvēta Stirnu buks starta un finiša pilsētiņa. Skan mūzika un viss ir tik forši.

Kolēģis ir atbraucis ātrāk, tāpēc reģistrācijā paķēris arī manu numuru. Notiek priecīgā atkal satikšanas abām ģimenēm. Mana meita, satiekot ilgāk nesatiktus cilvēkus, kā jau ierasts savam temperamentam, nosauc visu pasākumu par muļķībām. Tas viņai tāds interesants niķis, ko joprojām cenšamies gan izprast, gan izskaust. Zinām, ka nepaies ne minūte, kad viņa jau visiem būs lielāka draudzene.

Starts ir pēc 45 minūtēm.

Pēc kolēģa sievas ieteikuma sieva jau iepirkusi skaistu kleitkreklu. Redzams, ka vīriešu klātbūtne te jau sāk traucēt. Abi ar kolēģi atvadāmies no visiem līdz 13:30 un ejam uz starta zonu pārspriest trasi, sildīties, uz citiem paskatīties un sevi parādīt.

Starta zonā skaidri redzams, ka te neviens ar pliku roku nav ņemams. Visi sportiskas miesas būves, labos sporta ekipējumos. Garām paiet arī Ilmārs Bricis (bez šautenes). Šodien startēs arī Baiba Bendika. Kaut arī tās ir cita garuma distances, bet pēc šiem sportistiem var aptuveni nojaust, kādai jābūt sagatavotībai, lai iegūtu augstākas vietas. Mums arī šoreiz “Zaķis”. Kā ierasts, ap 12 km.

Starta zonā cilvēku ka biezs. Esam ieņēmuši savu ap 470. vietas ieguvēju vietas zonu. Kādi 20 metri no starta līnijas. Priekšā jau drūzmējas izstīdzējušie un cīpslainie. Nu kur mēs ar viņiem? Lai jau skrien.

Mikrofona vīrs paziņo, ka starts pēc 5 minūtēm. Blakus man divas dāmas. Tās jau nu noteikti es trasē apdzīšu. Bet kopumā man nav tā sacensību niknuma kādu uzvarēt, jo zinu, ka trasē cīņa būs tikai es sevi. Skaļruņos skan dobjās ragu taures un sākas starta kopīga atskaite.

Starts.

Iesākam mierīgi. Kolēģis vairākas reizes atgādina, lai es turot mūsu kopīgo tempu. Nezinu, ko es tur esmu kādreiz turējis, bet noteikti zinu, kad ir par ātru. Tātad sākam mierīgi. Apziņu silda doma, ka tikko viena enerģijas želeja ir ieēsta un pa ceļam vēl vienu apēdīšu. Skatītāju atbalstīti, skrienam garām Krimuldas muižai, mazs veikaliņš un trase aiziet pa kreisi. Tur būs skrējiens lejā uz Gaujmalu. Man tas patīk. Daži jau vico mums garām, ceriņu zariem sitoties sejā. Te ir reālākā iespēja kādu apdzīt, jo priekšā, sākoties šaurākām takām, to izdarīt būs daudz grūtāk. Lūk arī trepes. Visa masa sabremzējas un puspalēcienos, pirkstu galiem teju, teju skarot pakāpienus, traucas lejup. Tik viegli ir skriet lejup no kalna. Bet smadzenes tāpēc jau ir tai galvā, lai saprastu, ka pēc katra skrējiena lejā būs jāskrien arī augšā. Nē, vēl tik agri ne. Vēl brīnumjauks skrējiens gar Gauju. Te es vispār nekad neesmu bijis. Smuka taciņa, redz, te tālāk, atpūtas vieta. Kāds mums priekša sāk skaļāk elsot. Par ātru viņam temps. Drīz būs jāsamazina vai jāsāk iet. Ar kolēģi apmaināmies ar frāzēm par tempu, Siguldas dabu un iespējām kādreiz šeit atpūsties. Jau trešais kilometrs. 4. kilometrā būs ūdens punkts. Ātri tas šoreiz pienāk. It kā dzert vēl negribas, bet zinot, ka nākošai būs tikai pēc 4 kilometriem es tomēr piestāju. Te ir labi uzservēts galds. Kā teiktu slāvi “paļana nakrita”. Te ir ne tikai ūdens, bet arī salami desa, maizītes un enerģijas dzēriens. Varētu šeit arī trasi beigt, bet kolēģis, lai nezaudētu ritmu, aizdiebis tālāk bez pīpauzes. Ūdens un desas šķēle dod enerģiju, tāpēc jau pēc pārsimts metriem esmu viņu sadzinis. Skrējiena ritmu turu vadoties no kolēģa elpošanas skaļuma. Ja dzirdu, ka viņš kļūst skaļāks, tad palieku lēnāks, ja viss kluss, tad ir ok.

Skrējiens cauri gājēju tunelim, kur vācu tūristi par to ļoti priecājas un atbalstoši aplaudē. Priekšā ir Gūtmaņa ala un aiz tās ir kalns un katrs skrējējs apzinās, ka agri vai vēlu mēs tajā skriesim. Spēka šobrīd visiem ir daudz, jo skriets tikai pa līdzeno daļu. Seko pagrieziens pa labi. Skaistas Siguldas kāpnes ved stāvajā kalnā. Kalnā skrien retais. Nē, ir jau dullie, kas skrien, bet ja tie nav rūdītie kalnu āži, tad, visdrīzāk, viņi pēc tam ļoti ilgi cenšas atgūt elpu kalna galā. Arī kāpt šeit nav viegli, jo elpošanas ritms ir jāmaina pilnībā. Kalns nav garš un var turpināt skrējienu.

Uzsaucu kolēģim, lai gatavo manu enerģijas želeju, ko viņš laipni glabā pie sevis jostas somiņā. Pretī nāk mazāk stāvs kalns, kurā kāpjot, varu nesteidzīgi iebaudīt savu enerģijas tūbiņu.

Atkal kalns. Atkal trepes. Divreiz stāvākas. Elsieni un pūtieni kļūst skaļāki. Interesanti, ka elsošana katram tik ļoti atšķiras. Kāds uzkliedz uzmundrinājumu, bet organisms ir tik aizņemts ar skābekļa iegūšanu, ka atbildei nav laika. Esam augšā.

Tizliem pēckāpšanas soļiem noskrienu pārdesmit metrus un atkal trase ved kalnā. Šoreiz bez trepēm. Pasaku pāris ne to skaistākos vārdus. Tie pat nav veltījums kādam konkrētam cilvēkam. Vairāk sev, tā sacīt uzmundrinājuma vietā. Kalnam nav gala. Tik kāp un kāp. Elso pilnīgi visi. Kā tāds kolektīvais orgasms. Balsis ir dažādas. Ja aizver acis, tad liekas, ka esi slepus ielavījies kādā guļamistabā visnepiemērotākajā brīdī. Te neviens nesmaida. Sejas ir izmocītas. Kauns par saviem elsieniem ir mests pie malas. Lai tiktu augšā plaušas ir jādabū skābeklis. Ir. Kalna augšmala sasniegta. Te varētu arī likt punktu distancei, bet vēl kādi 5 kilometri jānoskrien. Tālāk trase ir ar minimālu reljefu. Tā noteikti nevarētu likties ikdienā pastaigājoties, bet pēc šādiem kāpieniem taka liekas pilnīgs sīkums. Mana elpa ir lupatās. To palēnām atgūstu tikai pēc pāris minūtēm. Tas tev nav ap Māras dīķi paskraidīt. Trase ved gar mājām Turaidā. Te ir asfaltēts ceļš un var aplūkot cik skaistas mājas sabūvētas. Taisnajā posma tiek atgūts gan spēks, gan elpa. Drīz jau dzirdināšanas punkts un tad jau tikai trīs ar pusi kilometri būs atlikuši. Smuka taciņa ved lejup. Te arī galds ar papīra ūdens glāzēm un enerģijas dzērienu. Tas ir 8. kilometrs tāpēc izdzeru divus enerģijas dzērienus un uzleju uz galvas divas ūdens glāzes. Būtu torte, to arī kaut kur sev uzsmērētu, lai vieglāk skriet. Kavēties nedrīkst, jo tad organisms var padomāt, ka esam jau finišā.

Trase ieved skaistā pasaku mežā. Blakus tek maza upīte, ko ieskauj zaļas sūnas un lieli koki. Saule te cauri netiek, tāpēc mežs veldzē skrejošos “zaķus”. Temps kļūst ātrāks, jo tālumā dzirdama sacensību komentētāja balss. Te skriet ir viegli. Mazi pauguriņi, tiltiņi, svaigs gaiss. Tikko jau to sāku novērtēt un… bāc! Trase pagriežas pa labi. Mēs atkal kāpjam. Man ir nojucis kalnu skaits pa kuriem šodien nav spēka uzskriet. Galvā skan kaut kāda dziesma. Priekšā kāpj ļoti nogurusi briļļaina meitene, kura lejpusē mani tikko apdzina. Tāpat kā lielākajai daļai, arī viņai kalni nav stiprā puse. Labi vēl, ka Latvijā nav Alpi. Nolemju turēt viņa tempu. Skrējiens lejā. Vēl nav bijis “Kalnu karalis” (trakākais no kāpumiem jebkurā trasē) man atgādina kolēģis. Un tas noteikti būs. Atkal kalns. Tad atkal lejā. Var atpūsties. Pagrieziens pa labi. Te kaut kur jau šodien reiz metām līkumu. Tagad trase aiziet pa labi. Tālumā dzird pīkstuli – numura nolasītāju. Te nu arī tas būs finiša taisnes kalnu karaļa posms. Daži jau sāk iet, lai sagatavotos kalnam. Spēks man vēl ir. To es padomāju, kad nopīkst mans numurs, uzsākot ceļu kalnā pa kvalitatīvi nobruģētu ceļu. Pirmie desmit soļi pret kalnu un elpa man aizsitas pilnībā. Redzu, ka citi skrējēji to nemaz nepārdzīvo un pāriet uz iešanu. Mēs ar kolēģi skrienam. Vismaz mēs paši to saucam par skriešanu. No malas mūsu skrējiens visdrīzāk atgādina tautas deju kolektīva polkas palēcienus palēninājumā. Pagrieziens, tad atkal pagrieziens. Ceļam neredz galu. Skatiens man iedurts betona bruģī, bet zvaigznes gar acīm vēl nav. Kāds kliedz no malas, lai turamies. Manī skan virkne dažādu vārdu. Ir skaidrs, ka tūlīt, tūlīt arī es sākšu iet. Kalns paliek stāvāks. Viss. Tālāk jāiet. Metam skriešanai mieru un sākam iet. Priekšā mums uz iešanu pāriet arī kāda sportiste. Nu nav vairs spēka itin nemaz. Iet gandrīz visi. Priekšā ejošā dāma tomēr uzsāk skrējienu. Nē, mēs arī nepadosimies. “Davaj, davaj, davaj!” mani un kolēģi uzmundrina kāda kunga balss, kurš iet mums līdzās un nolēmis kopā ar mums krist kaujā par trasi. Parādās līdzjutēji, tad vārti un pīkstulis. Vēl nedaudz un tūlīt jau arī finišs. Es domāju, ka tajā brīdī acu kontaktu ar mani dabūt varēja vienīgi tas, kam arī acu zīlītes arī gāja uz riņķi. Cilvēki no malas kaut ko sauc, bet es tika skaļi elpoju. Izstieptās bērnu roķeles prasa uzsist pieci. Man nav žēl.

Finišs. Basta. Finita. Alles gemacht.

Medaļa iearas kakla un ūdens pudele iespiežas rokā. Es noliecu savu ķermeni cieņā pret tiem, kuri šo trasi ir izturējuši. Neticēju, ka tas izdosies. 14:30 tikšanās ar ģimenēm pie Abavas vīna telts. Mūsu laiks 1 stunda un 19 minūtes.

Atlicis starts Cēsīs. Kolēģis netiek. Varbūt šoreiz vienam? Kāpēc ne?