Kalnu karaliene

Žurnāls: 03 | Piebalgas Stirnu buks 2018 Jūnijs

Teksts: Linda Beldava

Uzvarējusi trešdaļu no saviem skrietajiem Kalnu karaļiem (7 no 21), pārējos goda pjedestāla pakāpienus kļūst grūti saskaitīt. Vidējais punktu skaits posmā 279. Atrast savu lietu un to godam pārstāvēt – īstena Stirnu buka cienīgs uzdevums. Evija Melberga – Kalnu karaliene.

Nu, sveika, Kalnu karaliene! Kāds ir tavs noslēpums, kā tik ātri tiec kalnā?

Čau! Noslēpums? Nezinu, tāda nav!

Kā nonāci līdz atklāsmei, ka tev tas padodas un par savu kroņa numuru jāizvēlas tieši Kalnu karalis?

Pirmajā Stirnu buka posmā piedalījos 2015. gadā Garkalnē. Toreiz vēl neko nezināju par tādu sprinta etapu. Atceros, ka toreiz sprinta sākumā bija smilšains noskrējiens uz leju un pēc tam tāds pats paugurs uz augšu. Noskrēju uz leju un augšā gāju, jo – kāpēc gan sevi tā mocīt. Pēc tam uzzināju, ka tur atsevišķi uzņem laiku, un apņēmos nākamajās reizēs neslinkot.

Izrādījās, ka man tas itin viegli padodas, tāpēc arī turpināju neslinkot un sprinta etapu skriet no visas sirds. Papildu motivācija 2015. gadā bija arī tas, ka sezonas beigās apbalvoja Kalnu karali kopvērtējumā, kurā mēs ar Martu Zumbergu sīvi cīnījāmies, tāpēc bija interesanti. Vēlāk jau izveidojās komandas, tad motivācija bija vākt punktus savas komandas SK Dzērvene interesēs.

Tev ir daudz pjedestālu Kalnu karalī, tas nozīmē daudz alus, daudz balvu un trofeju. Vai tām ir kāda īpaša vieta? Kāds plaukts, kaste, vai arī nekolekcionē tādas lietas?

Neteiktu, ka kolekcionēju, vienkārši glabājas istabā uz skapja un augstākajos plauktos. Pirmajās sezonās balvās bija dažādas glāzes, tās nu noder, kur ielikt ziedus uz svētkiem. Koka un māla ripas kā paliktņi, no šķīvjiem var ēst… Izmantoju praktiski! Alus gan ilgi neglabājas, to ātri kāds palīdz izdzert.

Vai tu tam kā īpaši trenējies vai vienkārši dabas dots talants?

Regulāri skrienu uz sabiedrisko transportu pēdējā brīdī! Domāju, ka man tas labi padodas tāpēc, ka esmu ļoti „atsperīga”, kas skrējienā pret kalnu varētu būt svarīgi. Vienmēr ir patikusi tāllēkšana un dažādi lēcieni, kas padodas bez īpašiem treniņiem. Senāk trenējos vieglatlētikā, kur pārsvarā skrēju īsās distances, taču nebiju pārāk ātra. Iepriekšējos gados kādu nedēļu pirms gaidāmā posma mežā atradu pauguriņu, kurā pāris reizes uzskrēju.

Kādi Kalnu karaļa posmi tev labāk patīk – īsie un stāvie vai garie un lēzenie?

Man patīk īsie un stāvie, jo tad nav tik ilgi jāskrien, ātri augšā un viss. Garākajos posmos, kur kalns ir beigās, bieži vien sanāk pāriet soļos, tad jau tā ir ātrsoļošana pret kalnu.

Trīs gadus biji Stirnu buks, šogad Zaķis. Kas mudināja mainīt distanci?

Stirnu buks biju 19 posmus pēc kārtas! Distanci mainīju ceļgala traumas dēļ. Tas bija grūts lēmums, vai vispār šogad piedalīties sacensībās, jo visu ziemu nebiju skrējusi sāpju dēļ. Šobrīd vingroju un nodarbojos ar citām sportiskām aktivitātēm, pamazām attālinos no skriešanas.

Un pēc noskrietiem diviem posmiem, kādas ir atklāsmes – kas ir vieglāk – skriet mazāk un ātrāk, vai vairāk un nedaudz lēnāk?

Ja netrenējās, abi ir grūti! Protams, ka Stirnu buka distancē sanāk vairāk izbaudīt trasi, tāpēc grūti pierast, ka distance daudz ātrāk beidzas un Zaķu starts vairs nav kopā ar Lūšiem.

Vai atmiņā ir palicis vieglākais un grūtākais posms?

Vieglākais posms bija 2015. gadā Talsos, tas bija ļoti īss un mazs pauguriņš. Grūtākais bija 2016. gadā Mākoņkalnā – garš kalns, kas bija jāveic pašā distances beigu daļā.

Kādam Kalnu karalim nevajadzētu būt?

Bez kalniem! Jo dažādāki posmi, jo interesantāk. Nav forši, kad ir šauras taciņas, bet tas ir izaicinājums izlavierēt starp cilvēkiem. Lai gan tādu kalnu mums nemaz Latvijā nav, to vajadzētu saukt par Pauguru karali.

Ko Kalnu karaliene dara ikdienā?

Kalnu karaliene ikdienā ārstē cilvēkus pēc smagām saslimšanām, kā arī piedalās vēl tikai topošo ārstu mācīšanā par rehabilitāciju. Brīvajā laikā pavada pēc iespējas vairāk laika pie dabas – strādājot dārzā, makšķerējot, sēņojot, sportojot vai vienkārši atpūšoties ar saviem suņiem un kaķiem.