Kad beidzas posms, viss tikai sākas

Žurnāls: 04 | Kamparkalna Stirnu buks 2018 Jūlijs

Teksts: Signis Vāvere

Klāt ir nākamais Stirnu buka maratons. Jauni piedzīvojumi, jaunas emocijas un jaunas atmiņas. Atzīšos, dažreiz mums nolaižas rokas. Rimantam gari un bieži pārbraucieni, meklējot skaistākās vietas Latvijas mežos, kuras būtu vērts un vajag parādīt bukiem. Tuvojoties mačam vēl biežāki un jau lielākā skaitā, lai pieslīpētu un iekārtotu takas. Stirnu buka nedēļā daži jau no pirmdienas dzīvo tur, bet gandrīz visa komanda ir klāt piektdienā. Kā notiek sacensības diena? Jūs jau to zināt – agri jāceļas, visa diena ārā, vēlu tiec mājās. Puišiem sacensību centrs jānovāc tā, lai būtu sajūta, ka tur nekas nebūtu noticis. Šoko vēlreiz dodas mežā un atmarķē distances. Un izskatās, ka būs jātaisa vēl kāds vakara posms ar balli.

Kad posms beidzas jums, mums sākās viens no saspringtākajiem brīžiem. Fotogrāfiem jāatlasa labākās bildes, jātaisa video, jāraksta preses relīze. Kāds ir noskrējis ne to distanci vai piereģistrēts ne pie tā dzimuma, un sistēmas ir sistēmas, vienmēr kaut kas var noiet greizi. Jāpasakās brīvprātīgajiem un tiem, kuri palīdzēja posmam notikt. Un dažreiz mums nesanāk un kļūdāmies. Visiem nepietika medaļas, karstā dienā nav kur nopirkt ūdeni, alus beidzies vēl lūšiem nefinišējot, rezultātos Vāveres skrējušas sešas stundas…

Bet atliek tikai ieskatīties Facebook vai Instagram un mēs saprotam, ka daudziem esam sagādājuši lielisku dienu.

“Emocionāli visskaistākais skrējiens. Pasākums no sirds. Ar krāsu nokrāsoti celmiņi, lai nepaklūpi. Vietējie iedzīvotāji, kas stāv ceļa malās un dod padzerties no māla krūzēm. Lauku māju pagalmi, kuros tusē kompānijas un vēl visiem labu ceļavēju. Bērni izstieptām rokām gaida “pieci.” Skats kalna galā uz mazajiem ezeriem, pļavām, skrējēju taciņu. Latvijas lauku vājprātīgais skaistums. Ozoli, kas iedod spēku, neko tev neprasot. Šunelis, kas beidzot var uz kādu pariet. Govis, kurām šitas viss bardaks riktīgi iet pie sirds. Un finišā Latvijas rudzu maize. Trīs reizes no aizkustinājuma apraudājos. Paldies.”

Paldies Renāte Rusecka-Krūze! Paldies, ka esi Stirnu buks!

Mēs cenšamies izlasīt visus jūsu komentārus gan tos, kur pastāstāt mums, kā varam būt labāki, gan tos, kur aprakstāt savas sajūtas. Dažreiz nesanāk visiem pateikt paldies. Tad nu tagad – PALDIES! Turpiniet rakstīt! Tas dod spēku!