Zvārtes ieža Stirnu buks Ērgļu stacijas Stirnu buks Milzkalna Stirnu buks Abavas senlejas Stirnu buks
Stirnubuks.lv - Kā es Stirnu bukā

Kā es Stirnu bukā

Žurnāls: 10 | Kalnsētas Stirnu buks 2019 Jūnijs

Teksts: Mārcis Viļums, sapniundzive.wordpress.com

Neesmu jau es nekāds vakarējais. Tā naktīs, veroties griestos, paslavēju savu dzīves spara uzlādēto katapultu, kas vēl ir atvilkta jauniem piedzīvojumiem, lai arī pa gadiem nenoliedzami kļuvusi ļodzīgāka un šautais akmens visdrīzāk nesasniedz nospraustos mērķus. Bet jūtu, ka spars un vēlme kaut ko sasniegt nav pazudusi.

Bijušo sportistu nav, ir tikai bijušie sasniegumi ar kuriem viņi lepojas.

Man tādu nav daudz, bet laikam ritot, es sāku saprast arī citu sacensību nozīmi, kurās ir jāuzvar sevi. Tas ir tāds labs attaisnojums, ja nevar izcīnot godalgas, tad cīnies, lai vismaz tiktu līdz finišam.

Vienas no šādām sacensībām – Stirnu buks, kas jau sen urda manu ziņkāri.

Droši vien tas viss būtu tā arī palicis solījumu robežās, ja vien darbā neuzrastos kāds gados jaunāks entuziasts, kurš mūsu sarunā ne tikai pieminēja vārdu Stirnu buks, bet pavasarī pat sācis domāt par aktīvu skriešanu, lai uzlabotu savu sportisko formu.

Daudz dzirdēts, daudz redzēts, bet nekur tālāk par solījumu ”gan jau arī es kādreiz piedalīšos” neesmu ticis.

Vārds pa vārdam un viņš jau izlielījies, kā savulaik startējis šajā smagajā distancē. Tas gan bijis vairākus gads atpakaļ, kad viņa dzīves nasta, kas atrodas uzreiz zem krūtīm bijusi daudz mazāka, arī alus garšojis ne tik labi.

Tad jau redzēs, abi nospriedām un devāmies katrs sava kabineta virzienā. Bet neceriet, ka divi azartiski bijušie sportisti ņems un liksies mierā. Izrādās, ka katrs pie sava datora tie vienlaicīgi turpinājuši urķēties pa sacensību kalendāriem, fotogrāfijām un rezultātiem, līdz kādu rītu es neizturu un saku: “Viss, mērs ir pilns – jāpiedalās! Paķersim vēl līdzi savas otras puses ar bērniem un viss būs super”.


Laikam kolēģis šādu aicinājumu bija sen gaidījis, jo piereģistrēja sevi divu minūšu laikā. Es sevi nākošajās divās.

Skriesim Zaķi – aptuveni 13 kilometrus.

Izaicinājums pieņemts, jāsāk gatavoties.

Aktīvi treniņi mēneša garumā ar redzamiem Endomondo pierādījumiem deva labus rezultātus. Kolēģis jau sāka pārsist savus meža trases desmitnieka rekordus, kamēr es līkumoju pa Āgenskalna un Torņkalna plašumiem, pieķerdams arī Daugavas otru krastu, lai kilometrāža lielāka un galva nereibst no Māras dīķa riņķiem.

Ir pienācis ilgi gaidītais 27.aprīlis.

Laiks burvīgs. Lapas plaukst, putni dzied un mēs izbraucam no savām treniņu bāzēm. Pa ceļam iepirkti enerģijas batoni, kaut kāds padzēriens un LVM dabas parks Tērvetē ir klāt. Dalībnieku ļoti daudz. Sportiski ģērbtās miesas lēnām virzās uz startu, kas nolikts tieši dabas parka sirdī, kur garām tek upīte un ir vēl tāds koka cietoksnis bērniem. Ar ratiem tikšana ļoti grūta, jo trepju vietā var izmantot brīvo kritienu. Tie, kuri bijuši Tērvetē zina, ko nozīmē uzkāpt tajos kalnos un sapratīs, cik sarežģīti tur ir pārvietoties ar ratiem. Taču siltais laiks un drīzais starts atvieglo pat šo nodarbi.

Mums starts 12:00.

Skan mūzika.

Vēl ir laiks pakavēties ar savām ģimenēm. Bērnu vecāku maku tukšotāji visu uzstādījuši un gatavi pieņemt augstās summas par bērnu dauzīšanos piepūšamajās atrakcijās un batutos. Neko darīt, tāds tas biznesa modelis, vai nu lec pa 3 eiro vai arī pa velti staigā pa koka cietoksni.

Tas viss ir sīkums, jo tuvojas starts. Abas sievas tiek noinstruētas saredzēšanās plānam, jo telefonus trasē negribas ņemt, bet pēc tam kādu atrast šajā cilvēku piepildītajā pļavā noteikti nebūs viegli.

Apsolu, ka tiksimies pēc pusotras stundas. Ap 13:30.

Ejam uz startu.

Daži drudžaini kaut ko staipa un lēkā. Klausos, ka šajā stata zonā arī citiem dalībniekiem ir mūsu mērķis – galvenais finišēt, skrienot savā ritmā. Kolēģim līdzi Garmin pulkstenis, tāpēc pilnībā paļaujos uz kilometrāžu.

Sākas starta atskaite.

8R4A4348_fmt

Starts.

Mūsu posms vēl nekustas. Tālāk priekšā jau manu, kā kājas skar ātrāko skrējēju dibenus. Tie aiziet baigā tempā. Mēs tikai lēnām sākam iet. Starts un skrējiens var sākties. Te galvenais neforsēt – jau kuru reizi saku kolēģim, kurš piekrītoši māj ar galvu. Pirmie kilometri paiet viegli. Ik pa laikam kaut ko pakomentējam, pasmejamies. Tas ir tāpēc, ka ik pa brīdim sanāk iet. Šaurās meža takas tādu dalībnieku skaita caurlaidību nepieļauj. Nākas gaidīt pat rindā. Tad atkal skriet. Tāds saraustīts ritms, kas arī ir grūtākais šajās sacensībās. Es pat nepieminu kalnus, kas sākumā ir stāvi un interesanti, pēc tam stāvi, pēc tam tikai grūti.

Līdz 6. kilometram es nesaprotu, vai esmu noguris vai nē, bet skaidrs ir viens, ka katrs kāpums kalnā atņem daļu manas sagatavotības. Fiziski jau var uzkāpt, bet elpa ir ciet un atgūt to ir ļoti grūti. Citi kopā skrienošie viens otram iesaka kalna galā paiet kādu gabalu, lai atgūtu elpu. Es uzsaucu kolēģim, ka tomēr jāskrien, kaut vai lēnām, bet jāskrien. Tāda mana teorija bez jebkāda zinātniska pamatojuma, ko labprāt uzklausa mans kolēģis un tā arī darām. Trasē daudzus jau esam apdzinuši. Cits, izšāvis savu starta spurtu, tagad lēnam iet un smagi elso. Dalībnieki sāk izretoties. Mūsu sarunas paliek tikai īslaicīgas. Ir skaidrs, ka nevaram atļauties lieku enerģijas patēriņu. Mežā saule caur kokiem tik karsti nespīd un ir patīkami, kaut ārā plus 26 grādi. Pēc savas elpas un kāju noguruma saprotu, ka esam kaut kur distances viducī. No vienas puses skriet ir viegli, bet kārtējā kalna pāreja sadragā tavu skaisto ritmu lupatu lēveros. Uzkāp kalnā un kājas kopā ar elpu kārtējo reizi atsaka skriešanu. Te noder suģestējošas domas par vakarā gaidāmo aliņu. To paziņoju skaļi, lai mans kolēģis arī sadzird šo uzmundrinājumu. Ausu te daudz. Tāpēc dzird visi. Manu vakara plānu, skaļi smiedamies, atbalsta daudzi, bet tie smiekli arī tādi nekādi, mirklīgi, lai atkal pārietu skaļā elpošanā.

Vēl trasē var iegūt Kalna karaļa titulu, ja visātrāk uzskriesi kalnā. ko fiksē apakšā un augšā esošās elektroniskās numura čipu lasīšanas ierīces. Esot lejā, es šaubos, vai vispār iespējams tajā uzkāpt. Nē, es labāk palikšu zemes princis.

Laikam jau kāds 9. kilometrs. Kārtējais stāvais kalns.


Sieviete aiz manis smagi un skaļi elso. Atgriežos, lai paskatītos, vai nav jāpalīdz. Turoties pie margas, viņa skatās uz mani lūdzošam acīm, kurās rakstīts viss, ko viņa domā par šo kalnu. Te sajūtas visiem vienādas. Kalna augšā nespēju atgūties. Sirds sitas un elpa ir saraustīta. Klunkurēdams uzsāku skrējienu lejup. Gar acīm vēl zvaigznītes nav, tātad viss kārtībā. Norāde, ka līdz finišam 2 km dod papildus stimulu.

“Tagad dodam iekšā!” uzsaucu kolēģim.

“Davaj, tu viens, es bišku lēnāk”, aizelsies viņš mani uzmundrina.

Plata taka ved no kalna lejup. Atcerēdamies ieteikumu par lejā skriešanu ātrumā, lai ķermenis atpūstos, es ļaujos skrējienam. Vējš svilpo gar deniņiem. Nu, kur tas finišs, lai paceltām rokām šķērsotu tā līniju? Figuški. Organizatori ir parūpējušies, lai, dzīvam esot, to faktiski nebūtu iespējams sasniegt. Un tāpēc – vēl viens kalns. Speru pirmo pakāpienu un elpa ir pilnībā ciet. Kādi divdesmit dabas parka pakāpieni, bet jūtu, ka netikšu pat līdz pusei. Galvā nāk visi zināmie un nezināmie vārdi. Gan labie, gan sliktie. Kolēģis aiz manis turas līdzi. Esam augšā. Redzu, ka citus šis kalns ir salauzis. Kāda dāma, apsēdusies uz bluķīša, malko ūdeni.

“Tūlīt jau viss, davaj, davaj!!!” uzsaucu kolēģim. Kā tāds baldriānus saostījies kaķis sāku tenterēt lejā pa celiņu. Dzirdu mikrofona skaņas un aiz pakalna redzu finišu. Sāku uzdot tempu. Kājas vairs nejūtu. Līkums pa kreisi un visssssss!

Pī! Nopīkst mans numurs. Kaklā iekaras medaļa un kāda dāma sniedz ūdens pudeli. Tepat jau arī mans kolēģis. Darīts!

Trasē bijām pusotru stundu.

Smagi? Jā.

Sievas ar bērniem mūs sagaida ar urravām. Man liekas, ka esmu izdarījis kaut ko ļoti nozīmīgu, kaut tie ir tikai noskrietie kilometri.

Bet ej un noskrien!

https://sapniundzive.wordpress.com/2019/04/29/ka-es-stirnubuka/

ES ESMU STIRNU BUKS 2019. #3(10)
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe-Vāvere
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Juris Dzenis, Andris Jermuts, Santa Sinka
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Īpašs paldies OK Saldus vīriem: Oskaram Zērnim, Emīlam Zērnim, Arvīdam Brucim, Uldim Brucim un Saldus sporta dzīves vadītājai Elgai Grotai!
Stirnubuks.lv - Norisināsies skrējiens apkārt Latvijai

Norisināsies skrējiens apkārt Latvijai "Gaismas ceļš"

Sagaidot 2020.gada vasaras Saulgriežus, apkārt Latvijai pa 1836 ceļu, kas vijas pa Latvijas (pie)robežu, tiks nestas Gaismas lāpas - izgaismojot Latviju, veidojot Gaismas un mīlestības ceļu.

Stirnubuks.lv - Austris Vasiļevskis

Austris Vasiļevskis

Šoreiz tas ir Austris. Skrējējs, kurš bieži dodas komandējumos un vienmēr paņem līdzi kedas. Labs kolēģis, kurš savējos ievilcis Stirnubukā un atradis īstos vārdus, lai atrautu datoriķus no ekrāna un ievestu mežā.

Stirnubuks.lv - Laimīgie burkānus neskaita!

Laimīgie burkānus neskaita!

Viva: "Ar Stirnu buku, gadu pirms “liktenīgā Garkalnes posma” sāku strādāt pasākumu aģentūrā “Labadako” (Labo darbu komanda), caur turieni arī tas vells to mazo pirkstiņu paņēma."