Jānis Kūms

Žurnāls: 15 I Mežaparka Stirnu buks 2022 Aprīlis

Teksts: Juris Dzenis

9. vieta

CARRERA MONTAÑA GUIA DE ISORA, 13/03/2022

32 km, 2000 m+, 3:53:31

Pēc kā izvēlējies tieši šo skrējienu?

CARRERA MONTAÑA GUIA DE ISORA skrējienu izvēlējos pēc nejaušības principa. Interesēja taku skrējiens, kas būs uz Tenerifes salas tajā laikā, kad es ar ģimeni biju ieplānojis atvaļinājumu. Īsti citu opciju nebija, tāpēc pieteicos šim skrējiena un garākajai distancei – 32 km ar 2000 m kāpumu. Šoreiz nebija tā, ka atvaļinājums tika pielāgots kādam skrējienam, bet tieši otrādi. Ja nebūtu skrējiena, tad vienkārši aizvadītu vairāk treniņus uz salas.

Kādas bija paša ambīcijas uz distancē pavadīto laiku un vietu finišā?

Protams, ka biju paskatījies cik ātri šo distanci iepriekšējos gados ir pieveikuši līderi un izvērtējot savu varējumu, biju nospraudis finiša mērķi ap 3h 40min, kas citos gados dotu stabilu vietu uz pjedestāla. Diemžēl 3 nedēļas pirms skrējiena izslimoju Covid-19, kas diezgan nopietni iegrieza veselībai un treniņplānam, līdz ar to fiziskā sagatavotība bija tālu no tās, kāda tā bija pirms Covid-19. Līdz ar to sākotnējos mērķus atmetu un gribēju izbaudīt distanci, paskatīties kā reaģē mans ķermenis uz sacensību slodzi un pamēģināt drusku savādāku uztura plānu.

Sagatavošanās process? Viss kā ierasts, vai kaut ko pamainīji? Vai šis ir sezonas pirmais skrējiens?

Sagatavošanās process sākās ar novembri, kur gan beigās to nedaudz nācās pārcelt, ņemot vērā, ka novembra sākumā ģimenei pievienojās Kārlis Kūms. Lielos vilcienos treniņplānā daudz korekciju no citiem gadiem neieviesu. Gribējās krietni vairāk slēpot, lai atpūtinātu skriešanas muskuļus, bet Rīgā galu galā sniegs salīdzinot ar Vidzemi vai Latgali īsti noturīgs nebija. Tas ko ieviesu jaunu ir skriešana uz skrejceliņa ar slīpumu 6-15 grādi, tādejādi aiztaupot laiku, lai brauktu uz Siguldu. Protams, ka skriešanai ārā vairāk plusu nekā uz skrejceliņa, bet es savu dzīvi nepakārtoju treniņiem.

Šis nebija sezonas pirmais skrējiens. Janvāra vidū skrēju Igaunijā Taliharja “Vanakuri winter endurace trail 2022” 55 km distanci, kur izdevās izcīnīt pārliecinošu uzvaru. Vienīgi jāpiebilst, ka trases segums bija pilnīgs ledus, kur ļoti noderēja tas, ka skrēju ar apaviem, kuriem bija radzes.

Distances sākums – savs novērtējums.

Distanci sāku ar domu, paskatīties, cik ilgi spēšu skriet kopā ar līderiem, kas ļautu saprast savu varējumu un paskatītos uz reālo sacensību pulsu. Uzreiz jāsaka, ka distance ir veidota tā, ka principā viss kāpums (1500 m) ir pirmajos 12 km. Ar līderiem izdzīvoju līdz 6 km, pēc tam sāku lēnām atpalikt, jo vairs nespēju pret kalnu skriet un nācās kāpt, līdz ar to līdz galam apmierināts ar distances sākumu neesmu, jo idejiski vajadzēja būt tā, ka varu šo pirmo kāpumu uzskriet, bet to es norakstu uz Covid-19.

Distances vidus – savs novērējums.

Šis man izdevās, jo kad pievarēju kāpumu, tad izdevās ļoti labi pieveikt noskrējienu līdz 21 km, kur redzamības robežā (aptuveni 2 minušu attālumā) bija skrējēji no 4. līdz 9. vietai. Protams, daļa no noskrējiena bija ļoti tehniska un vēl uznāca migla, kas to padarīja slidenu, tāpēc man nepieciešams vairāk meklēt iespējas kā trenēt tehniku priekš tehniskajiem noskrējieniem, jo izbrauktām uz treniņnomentēm ārzemēs nav iespējams.

Distances nobeigums – savs novērtējums.

Atkal jāsaka, ka ne līdz galam izdevās, jo fiziski paguru un piezaudēju apmēram 8 minūtes pēdējos 10 km pret atsevišķiem skrējējiem, ar kuriem biju kopā pie 21. kilometra atzīmes. Te gan jāsaka tas, ka noteikti nebiju gatavs tam, ka distances beigu daļa būs tik tehniska, jo trase visu laiku gāja gan uz augšu, gan leju, bet pamatne bija akmeņaina. Lieliska atziņa, kas radās arī pēc treniņiem – ka no okeāna līdz 1000 m.v.j.l. takas ir skarbas un tehniskas, bet pēc tam ir ļoti, ļoti skaistas un viegli skrienamas. Distances beigu daļā man iegrieza arī eksperiments ar uzturu, kur izrādījās, ka vajadzēja uzņemt 2 reizes vairāk sāls nekā es to darīju. Kaut ko nebiju sarēķinājis līdz galam.

Kā vērtē distanci no tehniskā viedokļa – kāpumi, noskrējieni, segums?

Pirmie 1000 m kāpuma bija akmeņaini. Ja ir spēks, tad var skriet, jo kāpjot iet grūtāk pievarēt nelīdzeno segumu. Pēc tam atlikušie 500 m līdz virsotnei jau daudz vienkāršāki, pēc kura sekoja ļoti ātrs noskrējiens, kuram beigu daļa atkal paliek tehniska, jo noskrien zemāk par 1000 m.v.j.l. Kopumā kādi 70% distances sanāca pa diezgan akmeņainu segumu, kur ir jāspēj ļoti ātri pārvietoties un līdz ar to ir jābūt spēcīgām kājām.

Vai bija kādi pārsteigumi?

Par pārsteigumu varētu uzskatīt to, ka vietējie salas skrējēji ir gana stipri, lai arī regulāri neskrien ITRA sacensībās. Vēlāk pameklējot viņu performance index atklājās, ka TOP 3 skrējējiem tas ir 800, bet pārējiem TOP 10 tas bija ne zemāks par 720 (man tas šobrīd ir 755), līdz ar to nevarētu teikt, ka konkurences nebija.

Kas bija vieglākais un kas smagākais distancē?

Vieglākais noteikti bija garais noskrējiens, jo noskrējieni man vienmēr patīk, tāpat nevarētu sūdzēties par pirmajiem 6 km, bet pēc tā arī sākās smagākais, kad manas uphill kājas izbeidzās un nācās diezgan nopietni iespringt, lai varētu normāli pieveikt kāpumus. Riebīgi bija arī laikapstākļi, jo distances sākums bija saulains un ļoti silts, bet tad uznāca mākonis un atlikušo daļu bija jāskrien slapjumā un miglā, kas distanci padarīja tehniski vēl sarežģītāku.