Zvārtes ieža Stirnu buks Ērgļu stacijas Stirnu buks Milzkalna Stirnu buks Abavas senlejas Stirnu buks
Stirnubuks.lv - Indiānis “Dundurnāve”

Indiānis “Dundurnāve”

Žurnāls: 11 | Pilsalas Stirnu buks 2019 Jūlijs

Teksts: Aldis Rocēns

Atskats uz Kalnsētas Stirnu buku

Starts. Diezgan jauka sajūta, ka blakus atrodas estrādes tribīnes. It kā cilvēki būtu sasēdušies, lai redzētu mūsu startu. Līdzjutēji jau vienmēr ir svarīgi un dod papildus mundrumu, skaidrs, ka šoreiz tur atrodas tie, kas pārģērbjas un gatavojas LVM skolu čempionātam, taču tas mundrumu nemazina. Es sāku no beigām, jo kājas nav vēl atkopušās no iepriekšējās dienas strītbola sacenēm. Nez kāpēc sāp arī mugura, ribas un sāni, sen biju aizmirsis cik nopietnas ir cīņas zem groza. Tāpēc uzreiz nolemju – galvenais ir noskriet (nez, kur es šo esmu jau dzirdējis?! :))! Pūlis rikšo mierīgi, visi pacilāti, es arī.

Ļoti ātri pienāk sprinta posms. Priecīgs, redzu, ka norādes “Ātrais temps, lēnais temps” tomēr ir nodrukātas un iespraustas zemē. Taču nez kāpēc neviens šīs norādes neievēro. Es skrienu augšā un dzenu visus uz labo pusi, sakot: “Tūlīt nāks ātrie skrējēji, būs jāpalaiž garām”. Cilvēki parausta plecus un uz mirkli paklausa. Taču neviens ātrais skrējējs nenāk, es nedaudz sāku justies kā idiots. Vēlāk pielec – ātrie taču sen jau ir gabalā, mēs visi esam palikuši “lēnie”. Paldies Dievam pašā beigu stāvumā parādās ātrā “kalnu Karaliene Blūmiņa”, jau tā pārgurusi, ka es spēju viņai turēt līdzi un uzmundrināt. Tad nu bļauju arī cik spēka. Izturu kādas 5 sekundes un tad liekos mierā. Klāt jau arī kalna gals. Maza burzmiņa pie ūdens glāzītēm un dodamies tālāk.

Skaistas parka pļaviņas un šaurā patilte klāt. Burzma diezgan neērta. Pēc tam jautāju saviem skolēniem – viņi teica, ka baigi ilgi gaidījuši, kad tiks cauri. Tie, kas skrējuši pa ūdeni, pēc tam pie lielā akmens, taisījuši vēl lielāku burzmu. Bet mūsu bukiem jāstāv nebija. Lēnā garā izčunčinājām cauri un parka taciņas turpinājās. Ēnains, smuks un šaurs. Varētu skriet arī ātrāk, taču taciņa ir pārāk šaura un stāva, un meitene, kas skrien pa priekšu ir drusku bailīga. Un es esmu pārāk noguris (ha tikai trešais kilometrs vēl). Ļoti negaidīti parādās estrādes ēka un STĀVAIS KALNS. Ho ho ho – tas nu ir kas reāli kruts! Visi kārpās augšā (labi, ka nelīst un neslīd). Brīnos, ka neviens tā īsti netirinās un negāžas zemē. Kāpums reāli stāvs. Un pats labākais – pamatīgi plats, neviens netraucē ar savu čammāšanos, un es ar savu čammāšanos arī netraucēju nevienam.

Augšā esmu un pa meža maliņu tīkamā riksītī dodamies tālāk. Ātri nonākam mežā, skrienam pa jancīgu tiltiņu un redzu, ka zaķi pa apakšu cilpo uz finišu. Dīvaina sajūta, it kā mēs būtu ievesti mistiskā labirintā, kur viens otru redzēt varam, bet pieskarties nē, un tikai lielais, varenais labirinta Meistars zina, kā no tā tikt ārā, un mēs visi atrodamies viņa varā. Cool! :)

IMG_1893_fmt

No meža ārā, pa pļaviņu prom, saule mūs karsē un es zinu, ka ūdens būs tikai pēc 6 km. Ierauju šļuku no pudeles un piedāvāju citiem, neviens vēl negrib. Karsti. Taču drīz jau atkal mežs un tur ir patīīīīkama ēna. Pēc dzirdināšanas punkta nonākam uz ceļa. Tāds – mēreni putekļains, taču ātri atkal esam mežā un cilpojam pa taciņām šurpu turpu. Lēnajiem bukiem jau klājas diezgan pašvaki. Dažas zināmas sejas, kas parasti turas diezgan braši, tagad jau izmisīgi skatās uz visām pusēm un pāriet soļos. Laikam karstums vainīgs. Bet vēl taču tikai 8-ais kilometrs. Vienu brīdi izskrienam uz stigas, cibric cibric un atpakaļ mežā. Es gaidu, kad tas atkārtosies, jo liekas diezgan jauka tāda pārmaiņa. Taču šoreiz tā nav. Toties izskrienam atkal uz ceļa. Šoreiz tas ir krietni garāks. Un trakoti taisns. Tālu uz priekšu varu redzēt putekļainos skrējējus velkot savas kājas nežēlīgajā saulē, dažs pagurst un sāk soļot. Es tik ierauju pa šļukai, apēdu 1 želeju (2 paliek) un dodos soļotājiem garām savā lēnajā riksītī. Iztēlē mēģinu atcerēties citus, daudz garākus un nogurdinošākus skrējienus, kurus esmu pievarējis. Tas palīdz. Kaut kad jau jābūt ari Aiwarmenam ar savu “lejkannu”. Mušas un dunduri uzbrūk un liekas, ka grants ceļam nebūs gals. Garām pabrauc 2 mašīnas un mēs sākam rīt putekļus ar divkāršu jaudu. Nav nevienas drāniņas ar ko muti aizklāt, jo skrienu bez krekla. Labi, ka brilles ir uz acīm, vismaz tās ir pasargātas. Iedomājos, ka esmu tuksneša vētrā, pagriežu mūziku skaļāk un jožu tik tālāk. Mainu atspēriena veidu, lai pastrādā citas muskuļu grupas arī. Liekas, ka bezgalīgajā grants un putekļu tuksnesī tomēr būs oāze – ūdens punkts un Aiwarmens pēc 200 m. Redzu jau tālumā stāvam auto ar ūdens pudelēm. Urā!

“Tūlīt būs rumulēšanās”, es uzsaucu citiem un enerģiski metos mežā pie lielās ūdens cisternas. Ak vai – tā ir pilnīgi tukša. Zem tās ir milzīgas peļķes, kas mums rāda citu saņemtās veldzes izskaņas. Ek, mēs esam pārāk lēnu skrējuši un laistāmais ūdens ir jau beidzies. Labi, ka aiz kokiem redzams dzirdināšanas punkts. Vismaz tur ūdens vēl ir. Un tas ir labs! Slapjš un vēss – tieši tas, kas vajadzīgs. Lēnā garā leju to sev uz galvas un izbaudu. Piepildu savas ūdens pudeles, apēdu vēl vienu želeju papļāpāju ar brīvprātīgajiem. Izrādās – nākamais punkts būšot vēl tālāk, tikai ap 18-to kilometru. Bet tur būšot arī enerģijas dzērieni, maizītes, desa, speķis, skābi gurķīši, frī kartupeļi, Vīnes šnicele, ledus auksts Chardonnay un desertā krēms brulē ar šokolādes fondantu. Pēc tam varēsim atlaisties un atpūsties Cieceres ezera gleznainajā pludmalē. Varēšot arī nopeldēties. Tas man der! Uztankojies un apgādājies apņēmīgi dodos tālāk.

Kilometrs seko kilometram, kājas kustas pašas no sevis, es domās lidinos savos projektos un mākoņos. Nevarētu teikt, ka patlaban ķeru baigo kaifu, taču prieks, ka pulkstenī cipariņi mainās pietiekoši raiti. Pēc pāris pagriezieniem mežs pēkšņi kļūst nedabīgs – eglītes sastādītas precīzās rindās un attālumos. Sajūta, ka esmu kādā virtuālā spēlē. Eglīšu rindas, kurām skrienu garām rada nedaudz hipnotisku efektu. Skatos, vai nevarētu starp tām izskriet līku-loču čūskiņā, nē – izskatās, ka šoreiz nevarēs, zari saskrāpēs. Atkal varam redzēt gandrīz kilometru uz priekšu un tas nav īsti labi. Priekšā skrienošie sāk pagurt. Es mēģinu nesamazināt savu jau tā lēno tempu un pamazām tos panāku. Pagrieziena stiga un atkal taisnais gabals. Cik jauki, ka vismaz pa mežu. Pēc kilometra sānos sāk parādīties arī kādas pļaviņas un ir sajūta, ka tūlīt kaut kas mainīsies. Dzeršanas punkts vēl tālu, taču ūdens man vēl ir un viena želeja arī.

Un te nu tas ir – izskrienam uz grants ceļa un ārā no meža. Redzu, ka pēc 1/2 km būs pagrieziens, taču vairs nespēju sevi motivēt un pāreju soļos. Tās kājas tomēr ir pārāk nogurušas. Saule cepina un sāk uzbrukt dunduri. Redzu, ka tie tuvojas man arvien lielākā skaitā. Dzelt vēl nedzeļ, tikai izpēta. Skaidrs, ka es būšu viņu upuris. Aizbēgt jau es nevaru. Lieli maitas! Viens tāda lidojoša suņa lielumā, gribu tam iesist, taču roka kustas vēl lēnāk par kājām. Ataust atmiņā stulba kredītu reklāma, ka kredīts ir kā ods – vienu vēl var paciest, taču ja tie uzbrūk barā tad vairs nav izturams! Negribu es ne kredītus ne odus ne dundurus un tā nu paliek tikai viena izeja – bēgt! Un sāku atkal skriet. Pēc pagrieziena grants turpinās ar tikpat taisnu gabalu. Kādi 200-300 metri, pēc tam gan visi pazūd krūmos. Tātad jāiztur tikai līdz krūmiem. Ak vai! Izrādās, ka tas ir superviltīgs S veida līkums, pēc kura atklājas, ka taisni būs jāskrien vēl kilometrs. Apriju pēdējo želeju un ceru, ka ūdens pietiks. Galu galā, kaut kad būšot ezers un visi citi solītie labumi. Bet līdz tam es tomēr netieku. Pēc 1/2 kilometra redzu kaut kādu burzmu ceļa malā – izrādās vienam jauneklim ģībonis. 4 vai 5 atsaucīgi skrējēji laista viņu ar ūdeni un cenšas atdzīvināt. Organizatoriem jau paziņots, koordinātes nosūtītas, tagad tikai jāsagaida palīdzība. Padomājis, ka man rezultāts šoreiz neko neizteiks, palieku pie vājinieka kopā ar divām atsaucīgām un daiļām meitenēm. Pārējie notinas. Viena no meitenēm, laikam kaut ko sajēdz no medicīnas, jo tur un masē puisim kājas, saka, kas jādara utt. Es turu viņam galvu, uzmanīgi leju uz pieres ūdeni un skatos kā viņš mokās. Nekāda patīkama gulēšana viņam vis nav, liekas, ka viņš pat neredz cik smukas meitenes viņu aprūpē. Labi, ka vismaz nevemj. Dunduri arī klāt un viņu stratēģija uzreiz skaidra. Kamēr es vienus gaiņāju prom no cietušā, tikmēr citi man uzbrūk no mugurpuses. Tā nu mēs visi cīnāmies, es ar dunduriem, meitenes par puiša dzīvību, puisis ar galvas sāpēm, garām skrienošie ar savu nogurumu un karstumu.

Atbrauc Mārtiņš ar kvadriciklu un pēc brīža klāt arī cietušā draugs ar auto. Drīz būšot klāt arī ātrā palīdzība. Nu gan es nolemju, ka man laiks turpināt ceļu uz finišu. Galu galā mani pusaudži savu distanci noteikti jau pabeiguši. Rēķinu cik man vēl jānoskrien. Nez kapēc man sanāk 8 km. Kad pasaku to citiem, tad izrādās, ka tas ir karstuma delīrijs – esot tikai 4. Nu tas ir vēl labāk :)

FotoManLV_Saldus_Stb_i_fmt2

Pēdējā ūdens punktā, pie skaistā skatu torņa, tā īsti dzert nemaz negribas. Ielieku ribās pāris speķmaizītes, drošībai piepildu ūdens pudeles, izkratu smilšainos apavus, un dodos tālāk. Uznāk mākoņi, nokrīt dažas lietus piles un karsti vairs nav. Taciņas gar Cieceres ezeru ir patiešām skaistas un skriet ir patīkami, kaut arī kājas lāgā nekustās. Atkal neliels gabals pa ceļu, taču, kad saule necepina un vēders ir pilns, ir pavisam citas sajūtas. Apņēmība atkal atgriezusies! Pie Dzirnavu dīķa jau pavisam skaisti. Ik pa brīdim garām paskrien kāds “lūsis”, malači, pie sevis nodomāju, un turpinu čunčināt. Sajūta, ka finišs jau tuvu, kaut arī zinu, ka attālums var būt mānīgs. Tērvetē pēdējie 2 km bija jārinķo ap finiša zonu, tāpēc īpaši nedomāju par to. “Ātrāk, ātrāk! Nu vairs tikai 100 metri!” man sauc meitene no stūra. “Lej vien!” nodomāju “Zinām tādus uzmundrinātājus!” un sagatavojos uz puskilometru. Taču pagrieziens un viss – priekšā stāv finiša arka ar sagaidītājiem. Tas nu gan bija negaidīti! Un patīkami! Saņemu savu medaļu, un visu pārējo un lēnā garā dodos pēc alus. Kalnsētas Stirnu buks ir noskriets. Vai tas bija mans grūtākais buks? Noteikti, ka nē. Grūtākais noteikti bija Zebrus ezera lūsis, kad man izlādējās telefons un nevarēju vairs sevi uzmundrināt ar mūziku. Šis bija labs un skaists jubilejas buks, divdesmit piektais man – trīsdesmitais Rimantam! Kārtējā labākā diena manā mūžā!


ES ESMU STIRNU BUKS 2019. #4(11)
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe-Vāvere
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Juris
Dzenis, Andris Jermuts, Santa Sinka
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Īpašs paldies Trašu izveidē Stirnu bukam Alūksnē nesavtīgi palīdz malēnietis Vilnis Veļķeris un mūsu uzticamais takuzinis Artis Ločmelis (VSK Burkānciems&Co), īpašs paldies Alūksnes novada pašvaldībai!
Stirnubuks.lv - Skrējiens līdz Kliņķim

Skrējiens līdz Kliņķim

Taču starp tūkstošiem lūšu, zaķu un susuru ir arī tādi īpatņi, kuri vismaz reizi dzīvē gatavi sevi šaustīt ar apnicīgu šoseju un dalīt trasi ar smacējošiem kravas auto. Viņu stāsts ir dalība labdarības skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera un piepildījuma rašana, pieskaroties Sīmaņa baznīcas durvju kliņķim.

Stirnubuks.lv - No krosa līdz Stirnu bukam

No krosa līdz Stirnu bukam

Neliels miests šosejas malā ar labu skolu, manēžu un slaveniem sportistiem, kuri tur trenējušies, padomju laiku rūpnīcu un daudzdzīvokļu mājām. Tā ir arī vieta, kur es pirmo reizi skrēju pa takām.

Stirnubuks.lv - 5 vietas, kas Zilajos kalnos būtu jāapskata katram Stirnu bukam

5 vietas, kas Zilajos kalnos būtu jāapskata katram Stirnu bukam

Kāpēc Zilie kalni? Zilo kalnu nosaukums, visticamāk, iegūts no osiem raksturīgajiem skujkoku mežiem, uz kuriem no osu grēdas virsotnēm raugoties ir zilgana nokrāsa.