Iecavnieks piedalās elpu aizraujošā skrējienā Šveices Alpos

Žurnāls: 09 | Tērvetes meža Stirnu buks 2019 Aprīlis

Teksts: Uldis Varnevičs, laikraksts “Bauskas Dzīve”

Ja apnīk skriet pa Latvijas līdzenumiem, var izvēlēties ko ekstremālāku, kā to darīja iecavnieks Andis Ozoliņš, – Šveicē Alpu kalnu skrējiena distancē kāpums bijis divi kilometri. Šveices pilsētā Teseretē katru gadu notiek skrējiens “Scenic Trail”. Pasākuma organizators ir kāds itālietis, kura sieva ir igauniete. Viņi abi veiksmīgi uzrunā ļoti plašu interesentu loku – šogad skrējienā bija pārstāvētas aptuveni 30 valstis, startēja 22 Latvijas sportisti. Starta paka.

Ideja par dalību skrējienā radās vairāk nekā pirms pusgada. “Tie, kas reiz piedalījušies šajā skrējienā, vēlas to darīt vēlreiz. Dalībnieku vidū pārsvarā ir sievietes. Draugi, kas bija skrējuši, rādīja fotogrāfijas. Likās interesanti, ir skriets dažādās vietās, bet kalnos vēl nebiju mēģinājis to darīt,” stāsta A. Ozoliņš.

Iecavnieks regulāri trenējas skriešanā un piedalās sacensībās ar garām distancēm – veic vairāk nekā desmit kilometru. Andis atzīst, ka viņam “otrā elpa atveras” tikai pēc desmitā kilometra, tāpēc gari skrējieni liekas interesantāki.

Braucienam grupa gatavojās jau iepriekšējā gadā – vāca ekipējumu, pasūtīja vienādus kreklus. Skrējienam pieteicās laikus, par dalību bija jāmaksā 30 franku (aptuveni tikpat eiro). “Tikpat izmaksā starta paka – tajā bija numurs, galvas apsējs, lai sviedri netek acīs, krekliņš, enerģijas batoniņi, neliela aptieciņa, vēl daži sīkumi un kupons baseina apmeklējumam dienas garumā. Bija pieejami arī bezmaksas ēdieni,” atceras Andis.

Lielākās izmaksas veidoja transports, ekipējums un dzīvošana Šveicē, lai arī tā bijusi diezgan niecīga – nakšņojuši telpās, kur gultas bijušas trīs stāvos. Taču neesot bijis nekādu problēmu. Nākamajā dienā pēc skrējiena izmantojuši iespēju apmeklēt vietējo baseinu, bijis aizraujoši.

Bez drošības sistēmām

Uz skrējienu vienā grupā ar mikroautobusu devušies deviņi sportisti. Aizbraukuši ļoti ātri – ceļā devušies otrdienas rītā pulksten 6 un jau trešdien, 6. jūnija vakarā, bijuši Šveicē.

Nākamajā dienā izstaigāta pilsēta. Divās dienās iepazīta arī skriešanas trase. “Klinšu nebija, trase likās kā kalnu takas. Tomēr bija nedaudz baisi, jo tur gar malām nav drošības sistēmu. Sākumā caur visādām meža takām devāmies augšā. Esot kalnos un skatoties uz malām, redzams tikai stāvs kritums. Ja ripinies lejā, iznākums ir letāls. Nav nekādas drošības sistēmas, skrien un skaties priekšā esošā pēdās,” iespaidus apraksta iecavnieks.

Parasti viņš sacensībās skrien ar austiņām un klausās mūziku, bet šoreiz ieteikuši tā nedarīt, jo svarīgi dzirdēt visu apkārt notiekošo. Pirms tam izstaigājot trasi, sapratuši, ka posms ir sarežģīts. Jau pirmajos četros kilometros kāpums bijis 500 metru, 20 kilometru posmā tas pavisam bijis divi kilometri. “Redzi vienu, otru kalnu, bet, izrādās, ka aiz tiem ir vēl divi lielāki,” smej skrējējs.

Izstaigāti arī citi kalni, skats bijis pārsteidzošs. Izbrīnījis kāda kalna korē ieraudzītais zirgu ganāmpulks. Izrādījies, ka blakus ir staļļi, no kuriem zirgus ved ganībās uz nogāzēm. Apkārtne blīvi apdzīvota. “Tur ir daudz dažādas pilsētiņas. Kalnā pilsēta, lejā – atkal pilsēta. No kāda kalna var pamanīt, ka dažu kilometru rādiusā ir piecas pilsētiņas,” atceras A. Ozoliņš.

Tumsā pa kalniem

Skrējienā “Scenic Trail” ir dažādas sarežģītības distances. Vienkāršākā ir 11 kilometru soļošana. Andis startēja 27 kilometru kalnu skrējienā, kas ir īsākais posms. Bija arī 54 un 113 kilometru distance.

“Garajā posmā dalībnieki startēja pusnaktī un skrēja vairāk nekā 20 stundu, ap pusnakti finišēja. Skrēja ar lukturiem galvā. Izskatījās diezgan bīstami – pa tumsu un kalniem. Tas nelīdzinās uzkāpšanai Gaiziņā, tur ir pieci tādi Gaiziņi,” vērtē iecavnieks.

Kalnu skriešanas pieredzes Andim nebija. “Vienreiz bijām trenēties Siguldas serpentīnā – pa trepēm skrējām augšā, pa serpentīnu – lejā. Toreiz noskrējām aptuveni desmit kilometru,” atceras A. Ozoliņš. Viņš atklāj, ka liels balsts bijušas soļotāju nūjas. Kāpumos bez tām būtu bijis ļoti grūti. Iesācēji, kas distanci veikuši bez nūjām, pēc tam to nožēlojuši.

Ūdens un arbūzi

It kā īsajā 27 kilometru distancē skrējējs startējis pulksten 9. “Bija tāds pavēss, aptuveni 21 grāds. Kalnu gaiss ir citādāks – mitrāks, elpošana vieglāka, bet vienalga uztrauca – kā tur augšā būs? Tomēr bija labi,” stāsta A. Ozoliņš. Viņš atceras, ka mainījās garša. Kontrolpunktos lielā apjomā varēja ēst arbūzus – pēc smagajām distancēm tas bijis labs veids, kā organismā atjaunot ūdens daudzumu. Kalnā tie garšojuši citādāk.

Skrējiena laikā patērēts milzīgi daudz ūdens. “Vienā punktā pietika neuzpildīties, un kādā no stāvākajiem kalniem beidzās ūdens. Bija šoks – it kā pusotrs litrs bija dzeršanas sistēmā, bet tā izrādījās tukša,” atceras iecavnieks. Tas bijis smagākajā kāpuma posmā, un sācis zust spēks. Iecavnieks apsēdies, apēdis dažus enerģijas batoniņus, un tas palīdzējis. Tas bijis pēdējais kāpums, pēc tam ceļš vijies lejup un kļuvis vieglāk.

Pēc 20. kilometra kājās bijuši jūtami krampji. Bijusi nogāze, ātri lavierējot, skrējuši kopā ar itāliešu sportistu pa šaurām gravām. Tempa dēļ vienu brīdi jutis krampjus, lai arī pirms tam dzerts magnijs. Nedaudz mazinot ātrumu, finišs sasniegts pulksten 13.45, distancē pavadītas četras stundas un 45 minūtes. “Finišā bija milzīgs gandarījums. Katru tur atbalsta, skan lieli zvani,” emocijas atklāj Andis. Posmā bija 640 skrējēju, iecavnieks finišēja 191.

“Skrējiens pagāja ļoti ātri. Visu laiku skatījos apkārt. Ja būtu koncentrējies uz rezultātu, būtu noskrējis ātrāk. Finišā šķita, ka vajadzēja izvēlēties garāku distanci – 54 kilometrus. Tomēr fiziski tas būtu ļoti sarežģīti, tad jātrenējas kalnos skriet,” atzīst Andis Ozoliņš.