Grafiskā dizainere kalna galā

Žurnāls: 08 | Piekrastes Stirnu buks 2019 Marts

Teksts: Signis Vāvere | Foto: No personiskā arhīva

Viens ir ātrāks, cits lēnāks, kādam pietiek ar vāveres distanci un vēl kādam lūsis pa īsu. Krekls ar garām rokām vai skrien galīgi plikiņš. Kāds visu izliek distancē vai cits taupās kalna karalim. Bet lielākoties mežā visi zvēri ir vienādi – taku skrējēji. Lai arī skriešana nekad nebeidzās, katram tā turpinās savādāk. Daina Jurķe ir pirmā mūsu jaunās sadaļas Abonements varone. Mēs centīsimies parādīt, ka talantīgi cilvēki ir arī izcili taku skriešanā. Daina, piemēram, zīmē dikti skaistas ilustrācijas, un pa laikam viņas darbos parādās kāds skriešanas motīvs.

Instagram – www.instagram.com/suunman.the.illustrator/

Ko tu māki darīt vislabāk?

Vislabāk es protu izlietot visu savu laiku. Lai kāds būtu mans režīms un noslogotība, es vienmēr pamanīšos nokrauties ar darāmajiem darbiem tā, ka no rīta līdz vakaram deldēšu uzdevumu kaudzīti. Izdomāju pati sev kādu izaicinājumu un metos tajā līdz ausīm. Nereti tās ir spontānas vēlmes, kas cieš neveiksmi, citreiz noturīgāki projekti vai vaļasprieki. Dažkārt gaužos, ka mans raksturs nedod vaļu laiskākiem periodiem, bet ātri vien saprotu, ka es nemaz nevarētu mierā nosēdēt. Pat, ja kādu dienu aizvadu filmu maratonā vai zvilnot dārziņā, ilgākā laika sprīdī man tāds dzīvesveids būtu smacīgs.

Tev vienmēr ir līdzi zīmulis vai skriešanas kedas?

Zīmulis. Kāda kladīte vai skiču bloks domu nomedīšanai somā atrodas vienmēr, jo domas ir tās, kuras ir krietni vien ātrākas par mani – var nemanot izsprukt no galvas. Parasti gan tas nav uz neatgriešanos, tomēr ir vērtīgi nepazaudēt mazos ideju graudiņus. Kedām ir ieplānots konkrēts laiks. Neesmu no tiem, kuri prot sakārtot savu dienu un iedzīvi tā, lai skrietu uz darbu vai mājup, līdz tam man vēl ir kur augt. Cits stāsts ir par ceļa somu – tur gan kedām vienmēr atrodas vieta. Nav nekā labāka par treniņu nezināmā vietā. Var noķert burvīgas ainiņas, kas klasiskai tūrista acij nereti paslīd garām.

Kāpēc mākslinieki skrien?

Domāju, ka neatkarīgi no profesijas vai kādas citas piederības, katram ir savi iemesli skriešanai, bet gan jau endorfīni ir tie, kas mūs visus notur savā varā. Skriešana ir ātrākais un lētākais terapijas veids, kādu spēju iztēloties. Pat tad, kad jūtos kā pūpēdis un izeju skriet galīgi sacemmējusies, mājās vienmēr pārrodos kā caur dvēseles dušiņu izskrējusi. Vesela miesa un gars paģērē tik vien kā uzvilkt kedas un izcilpot kādu lociņu. Ja vēl izdodas izskrieties pa meža takām, prieka deva nāk teju dubultā.

Protams, kad skriešanai tiek piesaistīti mērķi, treniņi var atstāt arī nelielu vilšanās pēcgaršu, ja neizdodas izpildīt plānu, tomēr vienmēr ir labāk izskriet treniņu, nevis palikt dīvānā.

Kuras ir trīs svarīgākās īpašības taku skriešanā?

Gan jau šis komplekts katram skrējējam ir atšķirīgs. Tāpat kā motivācija skriešanai katram ir sava, arī mazie dzinuļi nav vieni un tie paši. Turklāt tajā katliņā ir jāsakombinē sastāvdaļas kā no fizisko, tā arī mentālo īpašību burciņām. Manā gadījumā tās varētu būt spītība, godkāre un izturība. Bet es nebrīnīšos, ja laika gaitā arī šis īpašību kopums pamainīsies. Vingrojot un skrienot, izmainās solis, stāja. Laikam ejot, arī mentālā bāze mainās un attīstās.

Tu esi distances otrajā pusē un ir grūti, kas notiek tavā galvā?

Treniņprocesā galva ir pilna ar putekļiem, un to vēdlodziņu atraut vaļā ir pagrūti, tomēr starta koridorā manī vienmēr atmostas kaut kāda zvērīga vēlme konkurēt. Man ir svarīgi rezultāti, un tas mani noteikti spēcīgi motivē, tādēļ arī domas par grūtībām nemaz tik bieži neiezogas prātā. Ja ir bijuši apstākļi, kas trasē tomēr likuši nīkuļot, spītība un lepnums nav ļāvuši apstāties.

„Grūti” katram nozīmē kaut ko citu. Man noteikti sāpīgi būtu padoties un izstāties, atliek vien iedomāties to sajūtu, kas manī plosītos tad, ja man būtu jāsaka, ka es izstājos, jo bija grūti, un kājas pašas atradīs kaut kādas mistiskas enerģijas rezerves. Tajā pašā laikā jāteic, ka man ir palaimējies nebūt situācijā, kurā veselība tiek pakļauta riskam. Tādos brīžos gan gudrāk būtu ķert aiz astes saprātu un mest mieru.

Cik daudz laika vajag, lai uzzīmētu tavu dienu Stirnu bukā?

Nevajag daudz. Spilgti notikumi paši ielec skiču blokā. Tā ir kā sava veida dienasgrāmata – zīmējot sanāk prātā apgrozīt un izanalizēt notikumus, izdarīt secinājumus un, ja paveicas, gūt mācības priekšdienām. Prātā arī labāk pieturas tas, kas caur zīmuli izskrapstināts.

Stirnu buks kā reiz ir iespaidiem bagāts. Trasē sastopams viss lielais acu prieks, bet galvā pa to laiku jau ir izveidojies vesels mikroklimats, un, skrienot lūsi, tam klimatam ir daudz laika augt un plesties.

Lai gan Stirnu buks prot iemājot īpaši ainaviskās vietās, mani nebeidz pārsteigt un iedvesmot tieši skrējēju kolorīts. Ikdienā sanāk kūļāties savā burbulī, kur apkārt ir vairāk vai mazāk līdzīgi domājoši cilvēki ar līdzīgām interesēm un iespējams pat līdzīgu dzīvesveidu, bet Stirnu bukā satiekas pavisam atšķirīgi skrējēji, kurus vieno taciņas un skriešanas prieks.

Un ko tu Stirnu bukā skrien?

Buciņā galīgi neesmu veterāns – mans pirmais starts bija vien 2017. gadā Kornetos, un jāteic, ka tā bija mīlestība no pirmā soļa trasē. Kopumā esmu skrējusi desmit Stirnu buka posmos. Man negribētos apgalvot, ka kāda no distancēm ir mana mīļākā, tomēr lūsis noteikti šobrīd ir ērtākais. Turklāt lūšiem parasti neviena trases odziņa nepaiet secen.

Labākais skrējiens?

Taku skrējienus savā starpā salīdzināt šķiet neiespējami. Ja vēl piemet klāt šoseju, izvilkt kaut ko tik abstraktu kā „labākais skrējiens” ir pagrūti.

Ja reiz man kaut kas ir jāizceļ, tad viens no tādiem skrējieniem ir mans otrais maratons, ko pagājušajā pavasarī noskrēju Rīgā. Tam es biju nospraudusi utopisku mērķi, ko, patiesību sakot, cerēju sasniegt labi ja šogad. Izpētīju pēdējo gadu Latvijas sieviešu top desmit rezultātus un izdomāju laiku, kādā man būtu jāfinišē, lai šajā topā iesprauktos. Diezgan sirreāli kādam, kura pieredzes pūrā ir viens viduvējs maratons un aiz muguras aizvadīts samērā apšaubāms treniņprocess. Šeit gan jāpiebilst, ka tobrīd vēl nestrādāju trenera vadībā. Tas, ka par spīti visam šajā topā pamanījos tikt kā piektā, noteikti bija spēcīgs stimuls, lai sāktu strādāt nopietnāk.

Kā viens no emocionāli spilgtākajiem skrējieniem noteikti jāpiemin Vilkaču maratons. Biju salasījusies leģendas par nomocītiem vīriešiem trases malā, fiziskiem un mentāliem sabrukumiem, asaru jūrām un citām likstām, tādēļ pamanījos sevi uz šīs informācijas bāzes diezgan pamatīgi iebiedēt. Protams, apgalvot, ka skrējiens bija viegls, būtu tīrā koķetēšana, tomēr nebeidzamais atbalsts trases malā deva pamatīgu prieka devu, kas dzina uz priekšu pat tad, kad padsmito reizi rausties negantā smilšu paugurā bija kļuvis neciešami grūti. Vilkaču maratona mīlīgā ģimenes sajūta ir pārāk maģiska, lai to izteiktu vārdos vai rezultātos lasāmos ciparos.

Pārītis ultramaratonu, ko esmu noskrējusi, noteikti ir apstiprinājis manu ticību tam, ka garās distances ir domātas man, tomēr prasās vēl pamatīgi apaudzēt šo pieredzi, pirms kādu no ultrām izceļu kā labu skrējienu.

Labākais maratons?

Kā jau var noprast, esmu uzveikusi divus maratonus. Vilkaču maratonu atļaujos neieskaitīt, jo tas, manuprāt, ir jau no cita plauktiņa. Otrajā maratonā sasniedzu savu labāko rezultātu, kas ir 03:25:10. Maratoni noteikti nav mana prioritāte, bet gan jau pienāks diena, kad šo rezultātu gribēšu piepucēt.

Ko tu gribētu noskriet un ko vairs nekad?

Taciņas mani noteikti interesē krietni vien vairāk nekā šosejas skrējieni. Nebūšu oriģināla – Monblāns ir manā sapņu sarakstā, bet tas prasīs vēl nedaudz pacietības vai vismaz veiksmes. Mans pieticīgais stāžs un pieredzes trūkums noteikti vēl nemaz neļauj lāgā aptvert neskaitāmās iespējas.

Tik kategoriska, lai apgalvotu, ka šo vai to nekad vairs neskriešu, es neesmu. Gan jau tur pie vainas arī vecā labā draudzene spītība. Iespējams, man ir sanācis pabojāt attiecības ar kādu distanci, bet kaut kur pakausī vienmēr čukst ietiepīga balstiņa, kas saka: “Mēs vēl ar šo kādu dienu nokārtosim rēķinus.”

Kur tu strādā un kas tevi trenē?

Esmu izskolojusies Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedrā, bet strādāju kā grafiskā dizainere. Māksla un radošie darbi ir mani kompanjoni jau no bērna kājas. Būtu diezgan grūti sevi iztēloties citā profilā, turklāt darbā es galīgi neesmu elastīga un ilgtermiņā nespētu darīt kaut ko tādu, kas man nesagādā gandarījumu.

Mani trenē Andris Ronimoiss. Kad sapratu, ka tālāk vairs negribu skriet uz savu galvu, un vēlos trenēties galvenokārt takām, loģiskāka izvēle kā Latvijas taku skriešanas pirmais numurs nemaz nevarēja būt. Gan jau Andrim nav viegli tikt galā ar maniem asumiem un ir daudz ko slīpēt, tomēr esmu bezgala pateicīga par viņa pacietību. Ar treneri ir tāpat kā ar terapeitu – jāspēj pilnībā uzticēties, un Andris manī jau no paša sākuma rosināja šādu uzticību.