Ezis arī ir Stirnu buks
Žurnāls: 14 | Ozolkalna Stirnu buks 2019 Oktobris
Teksts: Signis Vāvere
Uzcels telti, pievilks elektrību, saliks karogus, uzcels skatuvi, finišu, kalna karaļa trasi, aizvedīs ūdeni, sargās kontrolpunktu, pacels pēdējo papīrīti un parādīs, kur nolikt auto. Novadīs pasākumu, palīdzēs skrējējiem un izdarīs tā, ka no Stirnu buka ne smakas nebūs nākamajā dienā. Un tā atkal un atkal, jau divdesmit vienu reizi. Mēs atbraucam, smuki izskatāmies, bet Ežu komanda visu izdara – kā paši saka – viņi ir Stirnu buka muskuļi. Un jūs taču labi ziniet, ka bez tādiem muskuļiem, mēs tik augstu nemaz nevarētu uzlēkt. Uz jautājumiem atbild Ritvars Carevs un Gundega Gulbe.
Vai ezis var būt Stirnu buks?
Ezis jau trīs gadus ir Stirnu buks.
Kura ir eža distance?
Ja mēs runājam par skriešanu, tad visticamāk kaut kas starp Susuru un Zaķi. Ezim mazas kājiņas! Bet, ja skatāmies pēc distances, kādu nostaigājam Stirnu buka dienās – tad noteikti vairākus Lūšus paņemtu uz sevi.
Kāpēc Ezi sauc par Ezi?
Par nosaukumu pilnu atbildību uzņemas galvenie eži – Rolands Melbārdis un Mārtiņš Malcinieks, kuri pirms 19 gadiem pieņēma stratēģisku lēmumu kojās, ka viņi savu uzņēmumu nosauks par Ežiem – kurš gan līdz galam zina, kas viņiem tajā brīdī bija galvā. Ir dzirdēts, ka iepriekš Rolandam bija grupa, kuras nosaukumā arī bija vārds Ezis. Bet principā tas ir tīri uz emocijām balstīts lēmums un ideja, ka tas būs forši. Un ir arī!
Pasākumu organizēšana jums ir asinīs. Kā nokļuvāt pie Stirnu buka?
100% īsto atbildi īsti nezinām. Bet, cik zinām, ir tas, ka pie Stirnu buka Valmieras posma Rolands bija palīdzējis ar kādu ideju vai risinājumu un pēcāk Rimants bija viņu uzrunājis par to, ka vajag satikties. Tad nu pirmā tikšanās noritēja Siguldas “Biskvītā”. Sākotnēji, protams, nekas nebija skaidrs ko un kā mēs darīsim, pat viss mūsu pirmais posms aizgāja tādā “saies – nesaies” līmenī. Jāatzīst, ka arī pirms tam Stirnu bukus bijām redzējuši tikai bildēs, tad nu izgājām visam internetam cauri. Jo, ar pasākumu organizēšanu ir tā, ka tu nekad nevari izstāstīt pilnīgi visu, kas būs jādara, kas būs nepieciešams. Un Stirnu buks nav izņēmums – vēl joprojām, arī pēc trīs gadiem, katru reizi ir pa kādam mazajam pārsteigumam no Rimanta vai kāda cita komandas biedra!
Runā, ka jūs katra Stirnu buka posma vietā ierodaties ar fūrēm. Esat pirmie? Ko vedat?
Visu – sākot no dušas klausules, beidzot ar reģistrācijas teltīm, ūdeni, skatuvi, pjedestālu. To visu salikt fūrē ir īsta māksla, tiek izmantots katrs mazākais telpas centimetrs. Septiņu puišu “pamatkomanda” nu jau ir apguvusi šo “sportošanas” mākslu. Vairākas reizes gan ir bijušas tādas, kad īsti nav skaidrs, kā to visu saliks, bet kaut kā saliek – nav variantu. Fūres krāmēšanai ir atsevišķi noteikumi. Kad tā tiek uzkrāmēta, viņā atrodas tikai 2 puiši, kuri pieņem lēmumus, kur, ko liks un ko nest nākamo, visa pārējā komanda gaida, ko viedie no piekabes teiks. Tāpat šo visu pavada pustumsa un reizēm diezgan skaļa reivmūzika.
Jūsu ir daudz – vai kādam sanāk arī noskriet kādu distanci?
Vēl neesam to izdarījuši, bet šajā sezonā mums bija cieša apņemšanās noskriet kādu distanci piektdienas vakarā, bijām jau pierunājuši arī Vitu un Mārci, kuri ar mums kopā darbojas pie Stirnu buka. Bet ar tām piektdienām ir kā ir – 100% nekad nezini, kā viss notiks, līdz ar ko, tajā brīdī, kad viens būtu gatavs skriet, kāds cits tiek parauts, piemēram, uz Sprinta kalna uzbūvi, vai parking apsekošanu. Un tad jau pienāk nakts un gribas pie miera. Bet NOTEIKTI gribam to izdarīt, kas zina varbūt Cēsīs būsim jau paguvuši noskriet “Zaķi” vai “Vāveri” brīdī, kad lasīsiet šo. Gundega pēdējos trīs posmus komandai saka, ka viņiem ir jābūt gataviem tam, ka vienā brīdī var tikt apstādināti visi darbi un pateikts, ka tiekamies pēc 5 minūtēm starta koridorā.
Cik daudz katrs no jūsu lielās komandas varētu noskriet?
Pamata komanda, kas ir sūrie Stirnu buka vīri, kuri ierodas ceturtdienā un dodas prom sestdienas naktī, noteikti varētu noskriet kā minimums “Zaķi”, lai arī izturības ziņā viņi ir “Lūši.” Banneru komanda, kas iekārto visus vizuālos materiālus, kā arī līdzdarbojas ūdens punktu nodrošināšanā ir 100% zaķi – jauni un sprauni.
Ritvars ir pierādījis, ka var noskriet pusmaratonu (4 jau pieveikti), bet ir skaidrs, ja viņš pieņems lēmumu, ka vajag, tad noskries arī maratonu. Tā, ka var droši teikt, ka Ritvara distance Stirnu buka nogalē ir “Stirnu buks” garuma ziņā un kādi četri “Lūši” izturības ziņā.
Gundegai pietiek ar savu stipro puišu komandu, nav vēlme sev ko pierādīt tā, ka visticamāk izvēlēsies “Vāveres” distanci, bet komandas vārdā noskries arī “Zaķi.”
Un jums pašiem kā ar sportu? Kurš ir jūsu sporta veids un ko patīk darīt?
Ežu sports noteikti ir komandas sports. Vasarā katru otro pirmdienu puiši spēlē futbolu un kopā ar meitenēm volejbolu. Agrāk diezgan aktīvi tika spēlēts arī florbols. Ritvars ir arī frīsbija spēlētājs – tā, ka visticamāk, ja kāds skatuves virzienā raidīs disku – viņš to pārķers.
Ritvar, kā tu kļuvi par Stirnu buka runas vīru?
Tas notika “Smeceres sila” Stirnu bukā. Brīdī, kad biju izdarījis visus savus darbus. Piesēdu uz brīdi atpūsties, pa rāciju ziņa no Gundegas: “Ritvar, tev jānāk šurp”. Aizejot uz “backstage” mani informēja, ka es tagad vadīšu Stirnu Buku. Nevilcinoties piekritu, jau pēc brīža mikrofons bija man rokā un biju uz skatuves.
Cik posmus jau esat uztaisījuši?
Cēsīs būs acīte – 21. posms. Tas nav ne daudz ne maz, bet savs viedoklis par Stirnu Buku un visu, kas tam apkārt, ir izveidojies. Pieredze šajā pasākumā ir lieliska, jo katrā posmā mēs iemācāmies ko jaunu.
Kurš no visiem posmiem ir bijis tehniski sarežģītākais?
No tehniskā skatu punkta Stirnu buks ir divejāds pasākums. Teorētiski katru reizi ir viens un tas pats “set up’s”, bet pilnīgi katrs posms ir ar savu unikālo piesitienu. Reizēm posms pārsteidz ar neizturamu karstumu, kad ir jādomā, kā cilvēkiem piegādāt ūdeni trasē vai izvest no trases kādu savārgušu skrējēju. Reizēm posms pārsteidz ar lietu visas dienas garumā, kad jādomā, kur, lai meklē traktoru, kas izvilks skrējēju un partneru auto no auto stāvvietām. Viennozīmīgu atbildi uz šo sniegt ir grūti. Laikam jau gribas teikt, ka tehniski sarežģītākais posms mums vēl priekšā. Zinām, ka Stirnu Buka komandā pārsteigumi nekad nebeidzas.
Kas ir tās lietas par kurām atbildat?
Atbildam par pasākuma centru – visu, kas tur atrodas, plus auto stāvvietas, ūdens punkti un vēl šo to. Mūsu darbs Stirnu bukā ir gādāt par dalībnieku labsajūtu, ierodoties uz Stirnu buka norises vietu. Pavadīt dalībniekus startā ar laba vēlējumiem, kā arī sagaidīt finišā ar medaļām un godam nopelnītajiem labumiem, ko partneri ir sagādājuši.
Jūs paši esat riktīgi ideju ģeneratori. Kas Stirnu bukā ir no Ežiem?
Muskuļi. Svarcēlāju, ne tie garie, kas ir skrējējiem. Piektdienas sapulces, sarunas un smaids. Ir sarežģīti nosaukt visu, bet domājam, ka vairāk esam ienesuši komandas sajūtu, to, ka visi darbojamies un esam kopā. Mēs jūtamies kā viena no Stirnu buka komandas daļām, kas nozīmē, ka Stirnu Bukam ir jānotiek, lai tur vai kas. Var teikt, ka Stirnu Bukā no Ežiem atdeve ir uz visiem 100%.
Gundega dzīvē un bildēs gandrīz vienmēr smaida. Kāda ir Tava formula, lai arī saspringtajās Buka dienās nepazustu Tavs burvīgais smaids?
Pirms katra pasākuma ir tas mazais satraukums sirdī, tais brīžos tad viņš vienkārši nāk ārā ar smaidu. Bet patiesībā manī iekšā ir liels prieks un lepnums par to ko darām visi kopā. Jo pozitīvāks būsi, jo vairāk sasniegsi.
Gundega ir tehniskās komandas virsuzraugs, taču komandā 90% ir čaļi. Kas ir tās svarīgākās rakstura īpašības vai metodes, kas tik vīrišķīgai komandai liek Tevi respektēt, palīdz strukturēt un vadīt?
Ar Ritvaru jau septiņus gadus esam EŽU komandā – es esmu pasākumu projektu vadītāja un viņš galvenais tehniskais. Līdz ar ko, jau esam gana sastrādājušies un viens otram pierādījuši sevi un arī sarkanās robežas pārbaudījuši. Bet kopumā varu teikt, ka tā ir savstarpēja cieņa vienam pret otru un to, ko katrs spējam paveikt. Ir jāievēro stingrība un struktūra, bet jāsaglabā arī sievišķība, tad jau viss sanāk. Man vienkārši ir paveicies ar lieliskiem puišiem apkārt! Un, protams, balss arī reizumis palīdz!
Ežu leksikā praktiski nepastāv vārds “nevaram”. Kas ir Jūsu dzinulis vienmēr spēt, varēt un varēt pat tad, kad citi patiešām nokārtu rokas?
Mūs vienkārši aizrauj tas, ko darām. Jā, pasākumi ir mūsu pamatdarbs, bet katrā strādājam ar 100% atdevi, nedomājot par rītdienu, mēs esam šeit un tagad, mums ir jāizdara viss, lai šodiena būtu vislabākā. Tu nevari strādāt šajā jomā, ja tev gribas nolaist rokas – vienmēr var izdomāt risinājumu, labāku vai sliktāku, bet var un, ja tev ir komanda, tad to var izdarīt uz 100%.
Pēc tam, kad esi paveicis to, kas sākotnēji šķita neiespējami, ir baigais gandarījums. Un Eži ir tie, kas vienkārši sev uzstāda mērķi – paveikt. Tas nav mūsu garā teikt NĒ. Mēs esam JĀ cilvēki. Viens otru vienkārši pavelkam līdzi, jo vismaz viens cilvēks no komandas vienmēr pateiks, ka varam ko izdomāt un tad jau pārējie pavelkas līdzi. Dažreiz nav runa par to, vai mēs to varējām vai nevarējām, mēs to vienkārši izdarījām. Mums patīk tā sajūta, kad cilvēkiem ir prieks.
Stirnu buks ir beidzies, visi pēc loterijas izklīst – kas notiek pēc tam?
Sākās demontāža – banneru komanda jau uzmetusies sētām un “beachflagiem”, pamata komanda sāk vākt nost visas fermas, dušas, skatuvi. Viss tiek sapakots un krāmēts busiņos un fūrē. Tad tas viss tiek vests uz Rīgu un izkrauts noliktavā, tikai pēc tam komanda dodas uz mājām Valmierā. Lielākoties puiši Valmierā ir agrā svētdienas rītā. Tas ir mūsu “Vilkaču maratons”, kas prasa teju vai spēju redzēt naktī vai pārvietoties guļus.
Patīkamākais brīdis Stirnu bukā ir…
Ritvaram no 9:00 līdz pēdējam startam un tad finiša brīdis. Gundegai piektdienas ierašanās, kad Stirnu buka komandas sabrauc uz pasākuma centru un vakara sapulces, kad visi sapulcējas vienkopus, kur pa mazajām komandām iziet cauri sestdienai. Kā arī pašas sestdienas, kad viss sagatavotais un izrunātais sāk savu gaitu Stirnu bukā un, ja vēl nav lielu aizķeršanos, tad vispār ideāli.
Vai ir kāda kurioza situācija, kas Jums no visiem bukiem visspilgtāk ir palikusi atmiņā?
Liepājas posmā ūdens mašīna bija iestigusi uz 7 stundām pasākuma centrā. Likās, ka tā arī viņu neizvilksim.
Bieži kuriozi gadās ar mantu nogādāšanu – vienreiz šķita, ka pa ceļam esam pazaudējuši vienu ģeneratoru, jo bija atvērušās busiņa durvis, izkritušas personīgās mantas. Arī pēc posma nevarēja atrast ģeneratoru. Bijām jau pieņēmuši, ka viņš tiešām ir izkritis, bet beigās izradījās, ka Aivarmens, vedod citus, ir aizvedis atpakaļ uz nomas punktu arī mūsu ģeneratoru.
Kā arī reize, kad puiši aizbrauca uz Līgatni, kur nakšņoja Līgatnes kultūras centrā blakus pasākuma norises vietai. Plkst. 00.30 Mārītis, kurš ir pieredzējis tehniskais cilvēks, sajauca slēdžus un nevis izslēdza gaismu, bet iedarbināja panikas pogu, kā rezultātā skanēja visa Līgatne. Protams, ugunsdzēsēji un kultūras centra vadītāja nebija dikti priecīgi par šo starpgadījumu.
Daudz kas ir bijis – teltis ir lidojušas, pilnas tualetes bīdītas pa labi un kreisi, lielais 7 kubīgais konteiners pārvilkts pāri festivāla centram. Ar busiem uzbraukts vietās, kur lielākoties cilvēki saka, ka tas nav iespējams.
Mums ir bijis arī ļoti skaists notikums Stirnu buka ietvaros. Kornetu posmā zinājām, ka mūsu Mārītim, kuru katru brīdi piedzims meitiņa. Viss jau bija saorganizēts, lai jebkurā brīdī viņš var doties mājup, ja zvana sieva. Bet nu Stirnu buks ir Stirnu buks, klasiski nebijām aizdomājušies, ka Kornetos taču zona visu laiku staigā – tad nu Mārīša sieva tika informēta, ka, ja gadījumā vīrs neceļ, lai zvana visai pārējai komandai. Gundega jau savās domās bija iztēlojusies to skaisto skatu, kad mēs nevaram sazvanīt Mārīti un Ritvars kopā ar visiem bukiem kliedz: “Mārīt, tev meita dzimst!” Pa dienu, gan tas nenotika, bet naktī, braucot atpakaļ uz Rīgu, pēc fūres uzkrāmēšanas, tieši pirms Cēsīm ir pagrieziens uz Valmieru – Mārīts saņem zvanu, ka ir laiks. Tad nu ātri tikai izmainīti braukšanas maršruti, lai Mārītis nonāk pie sievas slimnīcā. Pēc pāris stundām saņēmām ziņu, ka viņš ir kļuvis par trīs bērnu tēvu! Skaisti!
Kāpēc cilvēkiem patīk Stirnu buks?
Jo viņš dažbrīd ir pilnīgi traks un nežēlīgs ģimeni un draugus vienojošs skriešanas festivāls. Kura laikā tu vari pierādīt sevi gan sportā, gan atpūsties un pabūt kopā ar savējiem. Stirnu bukam ir sirds – viņš nav perfekts, bet viņš ir savējais pasākums.
Nākamgad arī leksiet?
Noteikti – mūsu sezona bez buka vairs nav iedomājama un buks bez mūsu komandas tāpat.