Engures vidusskolā skrien visi

Žurnāls: 09 | Tērvetes meža Stirnu buks 2019 Aprīlis

Teksts: Signis Vāvere

Engures vidusskolas sporta skolotāja Indra Krēgere atbalsta katru, gan tos kuri skrien visātrāk, gan tos kuri skrien savam priekam. Un ne tikai atbalsta, bet pati dodas kopā ar saviem skolēniem distancē un skrien. Kad skolotāja atsūta savu skolēnu sarakstu, lai reģistrētu sacensībām, tas gandrīz vai katru reizi ir lielāks un lielāks. Engurnieku bērni skriešanā un Stirnu bukā aizvien vairāk ievelk arī savus vecākus.

Vai tu vienmēr esi gribējusi būt par sporta skolotāju?

Noteikti nē. Jauniešu vecumā vēl nezināju kādu profesiju izvēlēties pēc 12. klases, un arī šobrīd ir daudz skolēnu, kas nezina, kur iet tālāk mācīties pēc vidusskolas absolvēšanas, bet viņiem lēmuma pieņemšanā var palīdzēt gan vecāki, bet galvenokārt profesionālis šajā jomā – karjeras konsultants. Pati 2018. gadā pabeidzu Liepājas universitāte maģistrantūras studijas kā karjeras konsultants un, ja Engures vidusskolas jauniešiem ir nepieciešama palīdzība profesijas izvēlē – palīdzu saprast, kuras ir viņu stiprās puses, kas aktuāls mūsdienu darba tirgū. Par sporta skolotāju esmu kļuvusi pateicoties saviem vecākiem, jo tad, kad Sporta akadēmijā bija jāiesniedz dokumenti, tieši mamma bija tā, kas teica, ka man jāiet mācīties par sporta skolotāju. Jāsaka, ka tāda izvēle no vecāku puses nebija bez iemesla, desmit gadus Tukuma sporta skolā trenējos basketbolā, divus gadus nospēlēju futbolu gan Tukumā, gan Jūrmalā, un piedalījos skolu mačos, gan krosos, gan citos garajos gabalos, izcīnot 1.-3. vietas gan Tukuma novadā, gan Zemgales reģionā, gan valstī. Noteikti, paldies, arī manam sporta skolotājam – Gunāram Reimatam, par draudzīgu un cieņpilnu attieksmi pret skolēniem un iespēju piedalīties dažādās skriešanas sacensībās. Varbūt tas ir viens no iemesliem kāpēc pret skriešanu man nav riebums un esmu ņēmusi kā piemēru sava sporta skolotāja attieksmi pret skolēniem.

Kādas īpašības ir nepieciešamas, lai būtu sporta skolotāja?

Diez vai būt par sporta skolotāju nosaka tikai rakstura īpašības. Man tā noteikti ir arī attieksme pret pašu sportu. Lai sporta skolotājs tiešām būtu sporta skolotājs, pirmkārt, ir jāmīl pats sports, ar to es domāju, ka arī pašam aktīvi jāsporto. Labam sporta skolotājam ir jābūt tādām īpašībām kā organizatora spējām, atbildības sajūtai, sadarbības prasmei, prasmei aizraut un iedvesmot jauniešus aktīvam dzīvesveidam, cīņassparam, entuziasmam, aizrautībai ar sportu un mērķtiecībai.

Cik daudz bērnu mācās Engures vidusskolā un kuri sporta novirzieni dominē?

Engures vidusskolā mācās aptuveni 225 skolēni. Mūsu skolas jaunieši pēc mācību stundām pēcpusdienās/vakaros apmeklē florbola un volejbola treniņus pie ļoti labiem treneriem (S. Kodoliņš, R.Šplīts). Engures jauniešu vidū dominē skriešana un bērniem ir grūti pēc rudens sezonas sagaidīt pavasari un jauno taku skriešanas sezonu. Jau decembrī/janvārī tie interesējas, kad beidzot sāksies Stirnu buks. Kā arī kalna slēpošana/snovošana atpūtas kompleksā Milzkalns. 2018./2019.gada sezonā uz kalna bērni bija 4 reizes, iepriekšējos gadus 2-3 reizes. Paldies, manām kolēģēm – Simonai Balašovai un Inesei Vīksniņai, kuras aizbrauca ar bērniem uz kalnu, kad pati netiku. Kad bērni uz kalnu slēpo/snovo, arī skolotāji ar viņiem kopā gan slēpo, gan snovo, jo Engures vidusskolā aktīvi ir visi.

Kā jūs spējat konkurēt ar lielajām skolām?

Ar Jelgavas 4. vidusskolu nespējam konkurēt, mums atvest 110 bērnus uz Stirnu buku nozīmē atvest pusi skolas, bet Jelgavas 4.vidusskolai tā ir tikai piektā daļa, un tie ir tikai sākumskolas vecuma bērni, kad man tajā pašā laikā tie ir 1.-12.klases skolēni, jeb esmu iesaistījusi visa vecuma jauniešus. Mēs mēģinām turēt līdzi lielajām skolām, bet tas nav tikai mans, bet arī manu kolēģu veselīgais cīņasspars – izcīnīt 1. vietu. Piedalīšanās Stirnu bukā Engures vidusskolas jauniešiem ir kļuvusi par tradīciju, mūsu jaunieši tajā piedalās jau no tā pirmsākumiem – 2014. gada, tur paldies jāsaka Rimantam Liepiņam, kas mūs tajā visā ir ievilcis. Par pirmo vietu pēc atvesto skolēnu skaita čempionātā palīdz sacensties mani kolēģi Inga Dreimane, Dana Gaile, Vita Liepiņa, kuras skrien kopā ar bērniem un viņus pieskata arī pēc skriešanas. Jo viena pati es ar 100 jauniešiem galā netiktu. Pēdējos gados liels atbalsts ar savu dalību, kā arī jauniešu un savas ģimenes motivēšanas trikiem ir skolotājs Kaspars Kārliņš. Kādus tik interesantus motivēšanas rīkus viņš nav izdomājis. Kā arī mūsu skolas direktore Ilze Kalnozola, kura rūpējas par to, lai būtu nodrošināts transportu. Ir vēl visādi “burkāni” no manas puses, piemēram, “Stirnu buks ir foršs!” – tur skan mūzika, spēlē dažādas grupas, tas ir foršs tusiņš ar klasesbiedriem un draugiem, tā ir iespēja saņemt Tallink dāvanu karti. Motivācijas un iedvesmas vārdi gan no manas puses, gan no maniem kolēģiem ir dažādi, lai ieinteresētu un piesaistītu jauniešus skriešanai.

Cik svarīgs ir vecāku atbalsts, lai uz Stirnu buku atvestu tik daudz bērnus?

Mums neatsverams spēks un atbalsts ir skolēnu vecāki, kuri sniedz iespēju bērniem dzīvot veselīgu dzīvesveidu, un aizvien vairāk ir tādu vecāku, kuri skrien kopā ar saviem bērniem: Kleinu ģimene, Freināti, Kārkliņi, Bērznieki, Stankusi, Tenbergi, Volodjkini, Tohvi, Šēri, Barkovi, Rosti, Stūrnieki, Kulši un tā varētu turpināt. Šie paši vecāki motivē arī citus iesaistīties – “skrietkopā ar bērniem ir forši!” Jo Stirnu buks nav parastas sacensības, tā ir iespēja vecākiem pavadīt aktīvu dienu kopā ar bērniem, kā arī sniegt savām atvasēm nepieciešamo mīlestību, atbalstu, uzmanību un ticību saviem spēkiem, ka noskriet Vāveres distanci var arī septiņgadnieks. Vecāki, skrienot kopā ar saviem bērniem, Stirnu bukā veido pašpārliecinātu un apmierinātu personību, jo skolotājs nevar veltīt tādu nedalītu uzmanību katram jaunietim, kādu to var sniegt vecāks.

Mums ir sava vecāku skrējēju WhatsApp grupa, kur nepārtraukti viens otru uzmundrina, atbalsta un aicina iesaistīties.

Vai mūsdienās skolās ir pavasara un rudens kross?

Engures vidusskolā nav rudens/pavasara kross, tā vietā skolēni vienu reizi gadā – rudenī, veic 800-2000 metru skrējienu, atbilstoši savam vecumposmam, kurā vērtējumu saņem, nevis par distancē uzrādīto laiku, bet par skrējiena tempā veiktu skrējienu, kura distancē nav veikta apstāšanās vai staigāšana. Godīgi sakot, bērniem šāds formāts patīk, jo viņiem nevienam nekas nav jāpierāda, jāsacenšas pašam tikai ar sevi, skrienot var klausīties mūziku austiņās un pret skriešanu nav riebums. Ja bērnam ir jāskrien ātrāk, nekā viņš to var izdarīt, tas ir – noteiktā laikā, un viņš nevar sasniegt manus noteiktos laikus – tad arī parādās šis riebums pret skriešanu. Pret šādu skrējienu vēl nelielu nepatiku izjūtu no vidusskolas jauniešiem, bet domāju, tam iemesls ir meklējams tajā, ka iepriekš viņiem distance bija jāveic noteiktā laikā. Tagad to katrs veic atbilstoši savām spējām. Ar šādu pieeju skriešana jauniešiem ir palikusi forša, tās vairs nav mocības, jo galvenais sporta stundu mērķis ir veidot pozitīvu attieksmi pret sportu jauniešu vidū!

Rudens un pavasara kross mums notiek starp Tukuma, Engures un Jaunpils skolām, bet tas īsti nepatīk ne man pašai, ne skolēniem. Jo īsa distance jāveic sprinta ātrumā un tādā brīdī nav laika skatīties zem kājām, bet tur ir meža saknes, aiz kurām ķeras un bērni bieži gūst traumas. Kā arī Engures vidusskolas jauniešiem nepatīk, ka startu dod ar pistoles šāvienu, viņi sabīstas no tādām skaņām, man ir tādi bērni, kurus šī iemesla dēļ vairs nevaru pierunāt piedalīties krosa sacensībās.

Kā mainīt to, ka skolēnam riebjas skriet uz to, ka skrien ar prieku?

Skrienot Stirnu bukā draugu kompānijā, skrienot savā tempā, bez laika limita un kopā ar vecākiem/skolotājiem, tas rada jauniešos prieku pret pašu skriešanu, un visas tās foršās lietiņas pēc skriešanas – medaļa, kāds kārums, iespējas teltīs nopirkt vai laimēt dažādus našķus. Bērniem nemaz tik daudz nevajag, lai radītu prieku.

Skolēni ievelk vecākus skriet mežā vai otrādi?

Mums ir gan, gan. Ir bērni, kuri ievelk līdzi vecākus, bet ir tādi, kuri negrib skriet un tad vecāki pēc Stirnu buka izplāno visādas foršas aktivitātes, lai jaunietis skrietu. Tas ir forši, ka katrs tam Stirnu bukam atrod savu pieeju!

Pati skrien tikai Stirnu bukā, vai ir noskriets arī kaut kas cits?

Neesmu skrējusi ārpus Latvijas, un man nav tādas lielas vēlmes arī to darīt. Man skriešana pēdējā laikā ir vairāk savam priekam, formas uzturēšanai, jautrībai kopā ar bērniem. Esmu divas reizes noskrējusi pusmaratonu Rīgas maratonā. Vienu “pusīti” skrēju, kad biju trenējusies – bija viegli, otru bez trenēšanās – grūti. Secinājums, ja gribi skriet pusmaratonu noteikti jātrenējas, citādi no tā nav nekāda prieka.

Cik tālu tu varētu aizskriet?

Neesmu par to domājusi, bet, ja būtu kompānija, noteikti varētu noskriet maratonu, varbūt pat vairāk – 50 km, bet tas pie nosacījuma, ja nekur neberž, nesūrst, neveidojas tulznas un tādā mērenā tempā. Agrāk skrēju treniņus ar vienu savu absolventu, tad skrējām daudz, jo kādā brīdī vienam apnīk, bet, ja esi kompānijā ar kādu, tad tas otrs var pavilkt Tevi un vari noskriet daudz vairāk.

Kurš ir tavs sporta veids?

Man tie sporta veidi ir mainījušies. No 9-18 gadiem trenējos basketbolā, no 17-19 gadiem futbolā, aptuveni 26 gadu vecumā sāku un arī šobrīd mana sirdslieta ir volejbols, gan zāles, gan pludmales. Paralēli komandas sporta veidiem, esmu nodarbojusies, nu jūs jau ziniet ar ko – ar skriešanu. Skriešana man bijusi aktuāla gan skolas laikos, gan arī tagad. Kad volejbola ir par daudz, jo piedalos ar Engures vidusskolas meitenēm atklātajā Tukuma sieviešu volejbola čempionātā, eju skriet. Bet, tā ir reti, jo kad ir zāles volejbols, īpaši ziemā, laukā neesmu bijusi skriet līdz pat diviem mēnešiem.

Kāpēc bērnam ir jāskrien?

Manuprāt, lai stiprinātu vispārējo fizisko sagatavotība, jo skriešana ir pats pamatu pamats visiem sporta veidiem. Skriešana ir lētākais sporta veids pasaulē! Tu vari uzvilkt jebkādas sporta apavus un skriet! Skrienot stiprinās visa ķermeņa muskulatūra un izdalās laimes hormons! Pavērojiet bērnus pēc skriešanas – viņi visi ir priecīgi, smaidīgi un kāda viņiem pēc tam vēl ir enerģija, lai dauzītos! Man šķiet, ka skriešana dara bērnus laimīgus! Jo Engures vidusskolas jaunieši braucot mājās no Stirnu buka ir 10x skaļāki nekā braucot uz sacensībām! Viņi dzied, smejas un priecājas! Man, protams, žēl ir mūsu skolas šoferīšus, kuri grib klusumu, bet atpakaļceļā no Stirnu buka, Engures jaunieši ir sasmēlušies no meža tik daudz enerģijas un svaiga gaisa, ka ielikt viņus “rāmjos un klusumā” nav iespējams.

Ja Stirnu bukā vērtētu procentuāli cik skolēnu ir atbraukuši, kura skola uzvarētu?

Domāju, ka Engures vidusskola, bet noteikti konkurenti mums būtu arī mūsu kaimiņu skola – Smārdes pamatskola. Bet uzvarētēji, noteikti, tad nebūtu lielās pilsētas skolas, piemēram, Jelgavas 4. vidusskola. Mani nepārsteigtu, ja pilsētas skolas nemaz nebūtu pirmajā trijniekā. Jo cik zinu Jelgavas 4.vidusskolā mācās 1000 bērni, viņi atved 100, salīdzinot ar mūsu skolas pievedumu sacensībām, tas nav pilnīgi nekas.

Vai skolēni skrien godīgi?

Domāju, ka jā. Man jau šķiet, ka kaut nošmaukt ir grūti, jo nekad nevari zināt, kur būs kontrolpunkts. Cits jautājums, cik iet un cik skrien? Jo mani skolēni paši ar sevi lepojas, ja visu trasi ir skrējuši, nevis gājuši, vai uzskrējuši lielajā kalnā. Tādās reizēs katrs ir lepns par savu sasniegumu!