Zvārtes ieža Stirnu buks Ērgļu stacijas Stirnu buks Milzkalna Stirnu buks Abavas senlejas Stirnu buks
Stirnubuks.lv - Ellīgais Ventas ielejas Stirnu buks

Ellīgais Ventas ielejas Stirnu buks

Žurnāls: 02 | Zilo kalnu Stirnu buks 2018 Maijs

Teksts: Mārtiņš Vilemsons

Kuldīga skrējējus vienmēr sagaida ar labu laiku. Skriešanai pat pārāk labu. Tieši tāds bija arī pirms diviem gadiem Ventas ielejas Stirnu buks. Tāpēc šoreiz blogos gremdējamies siltas vasaras dienas atmiņās un lasam Mārtiņa bloga ierakstu par viņa piedzīvojumiem trasē.

Nunedaudz ir atvilkta elpa un karstums noplacis, jāķeras klāt pie tā, kā gāja Ventas ielejas Stirnubuka 30 km Lūša distancē.

To, ka skriešu Kuldīgā garāko distanci, nospriedu pāris nedēļas pirms starta. Īsti jau negribējās tūlīt pēc jāņošanas skriet, tomēr biju izlēmis, ka pēc maratona pagājis gana daudz laika bez sacensībām, un pirms pirmā ultramaratona, kas iecerēts augusta sākumā, jāveic pāris garie taku skrējieni, kā arī jāpārbauda, kā paciešu karstumu (tieši tik daudz grādu gan plānos neietilpa, kaut arī sinoptiķi solīdu siltumu solīja jau krietni iepriekš un, pretēji gaidītajam, īpaši nekļūdījās). Īsti karstā laikā nemaz nebiju rikšojis pat ne treniņos, jo pagājušajā vasarā traumas dēļ tikpat kā neskrēju, šogad vēl liela karstuma nebija un parasti skrienu pavēlu vakaros.

Pirmsjāņu nedēļa tika aizvadīta smagos intervālu skrējienos un svētdienā jau biju galīgi iztukšojies, tāpēc Stirnubuka nedēļā izskrēju tikai vienu reizi Līgo dienā un īpaši spārnots nejutos. Svētkos nenocietos un pieēdu klāt pāris kilogramu svara, arī no alus neatteicos, īpaši gan arī nepārforsējot. Savu artavu šie grēciņi gan noteikti deva.

Starta dienā no rīta laiks vēl likās ciešams, bet Kuldīgā, izkāpjot no auto, jau varēja manīt gaisā ko nelāgu. Nonākot starta zonā un nedaudz iesildoties, sāka likties, ka tūlīt ceptas vārnas no gaisa kritīs. Visi plāni par skriešanu maratona tempā momentā tika atmesti, sadzēros sālsūdeni, paķēru 0,5l pudeli ar elektrolītu dzērienu un 4 elektrolītu želejas, ilgi spriedelēju, skriet ar kreklu vai labāk bez, un tad jau bija jāsāk rikšot. Bet pulss jau pirms starta bija par 20 lielāks nekā ierasts, kas omu neuzlaboja.


Starta pūlī kustējos diezgan lēni, pa pilsētas bruģi arī ātrums nebija liels, un burzmā pie Akekšupītes kāpnēm pat dabūju pastāvēt. Ticis augšā uz tilta un tālāk pa asfaltu ieskrējies, 3.kilometru pieveicot ap 5:06 min/km, nākamais kilometrs arī aizgāja tīri raiti kaut arī lēnāk, jo pulss uzlidoja nepatīkami augstu. Pirmajā dzeršanas vietā vēl jutos tīri labi. Drīz jau varēja manīt pa kādam, kas pārgājis soļos, un pēc 5.kilometra pašam uznāca nepārvarama vēlme to darīt. Mānīju sevi, ka soļojot būs vieglāk padzerties, bet atsākt skriet bija traki grūti. Sāka mākties virsū domas, ka bērnus par bāreņiem nevajadzētu atstāt un labāk mest mieru, bet sakaunējos un spirinājos uz priekšu, pārmaiņus ejot un skrienot. Kustēties uz priekšu motivēja arī fakts, ka pa trasi atpakaļ iet negribējās un telefona nebija līdzi, kur kartē taisnāko mājupceļu atrast. Turklāt viena dāma satraukti klaigāja, ka līdz beigām vairāk dzirdināšanas vietu nebūšot, bet bija slinkums skaidrot, ka vajadzētu tomēr būt. Ap 10. kilometru pamanīju vēkšpēdus apkritušu jaunekli, kuru citi gādīgi apvēdināja ar zariem, un dūša galīgi sašļuka.

Tomēr otrajā dzeršanas vietā kārtīgi salējos ar ūdeni no iekšpuses un ārpuses, ierāvu dubultkafijas želeju un radās spēki turpināt. Tas gan nebija ilgi un atkal ik pa brīdim pasoļoju, bieži apsverot iespēju saīsināt trasi un nogriezties uz Stirnubuka distanci (kas bija par kādiem 8 km īsāka), īpaši ik palaikam sadzirdot “ātro” sirēnas vai uzmetot aci purpursarkanajām kolēģu sejām. Mežā ēnā vēl likās ciešami, bet uz lielajiem grants ceļiem bija īsta cepeškrāsns, saule burtiski spieda pie zemes, un kājās bija betona čībiņas. Nākamajās dzeršanas vietās lējos, cik varēju, un biju milzīgi pateicīgs vietējiem cilvēkiem, arī bērniem, kas pie mājām nesavtīgi piegādāja izslāpušajai ordai dzīvības veldzi. Par ātrumu bija sen jau aizmirsts, urdīja tikai vēlme kaut vai rāpus, bet tikt līdz galam. Sprinta posmā pat nemēģināju skriet, saņēmos, un uz Stirnubuka trasi nenogriezos.

Lūša distances turpinājumā gaidīja patīkams pārsteigums, Riežupītes ūdenskritums. Tam pāri sausām kājām tikt nevarēja, kurpes nost vilkt negribējās, tāpēc kopā ar citiem iemērcos brīnumjaukajā SPA. Pēc šīs peldes atkal atgriezās dzīvība un nākamos 5 kilometrus jau vairāk skrēju nekā gāju, un kurpēs žļurkstošais ūdens īpaši netraucēja.

Dažus km pirms finiša satiku paziņu, kura nūjoja un nejauši bija nomaldījusies, pieķerot klāt dažus liekus km. Tā nu gabaliņu pļāpājot pagājāmies kopā, līdz sirdsapziņa sāka mocīt un pēdējos km līdz finišam daudzmaz godīgi noskrēju, pilsētā vēl no gādīga vietējā saņemot brīnumjauku spaini auksta ūdens uz galvas un šortiem.

Finišā ieskrēju slapjš un laimīgs, kaut arī rezultāts graujošs – 3:40:17, tikai 114.vieta (vecuma grupā 58.), un laiks par stundu ilgāks nekā Riekstukalna bukā. Un sasniegts augstākais pulss, kāds jebkad bijis – 198. Secinājums – nāksies vien treniņus pavadīt iespējami karstākā diennakts laikā, citādi karstajos mačos sanāks vien pastaigas.

http://www.noskrien.lv/blogs/elligais-ventas-ielejas-stirnubuks/

#esesmustirnubuks Nr.2.
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Linda Beldava, Rimants Liepiņš
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts, Juris Dzenis, Roberts Ivanāns
Korektore: Kristīne Kārkliņa
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Žurnālā izmantoti VisitOgre.lv informatīvie materiāli!
Īpašs paldies Dabas parka "Ogres Zilie kalni" taku ekspertiem Jānim Gailim un Robertam Ivzānam! Un, protams, arī atsaucīgajām Ogres novada pašvaldības meitenēm - Ievai Švēdei un Dzirkstītei Žindigai!
Stirnubuks.lv - AMBER RACE Swimrun jeb peldskrējiens

AMBER RACE Swimrun jeb peldskrējiens

Swimrun jeb peldskriešana ir divdisciplīnu sporta veids, kurā, parasti 2 cilvēku komanda, pārmaiņus skrien un peld pa marķētu trasi. Swimrun dažkārt mēdz pielīdzināt triatlonam vai duatlonam, tomēr tuvāks tas ir taku skriešanai, tikai, ja gadījumā dalībnieku ceļā ir dīķis vai ezers, tad komandas nevis to apskrien, bet metās peldus.

Stirnubuks.lv - Lecīgais Stirnu buks

Lecīgais Stirnu buks

Bet tas nav viss – Kristaps iekļūst gandrīz katra Stirnu buka top bilžu galerijā ar savu lēcienu. Un ne tikai Stirnu bukā – kā ierauga fotogrāfu – tā lec.

Stirnubuks.lv - Ko darīt Talsu apkārtnē?

Ko darīt Talsu apkārtnē?

Kamparkalns ir Ziemeļkurzemes augstākā vieta (174 m vjl.), tās virsotnē ir uzbūvēts VAS „Latvijas Valsts meži” skatu tornis 28 m augstumā. No torņa visos gadalaikos var vērot gan Talsu pauguraines mežu, pakalnu ainavas un ezerus, gan arī tālākus pagastus un objektus, kuru atrašanās vietu dabā palīdz saskatīt torņa skatu platformā uzstādītie attēli.