Zvārtes ieža Stirnu buks Ērgļu stacijas Stirnu buks Milzkalna Stirnu buks Abavas senlejas Stirnu buks
Stirnubuks.lv - Dieva Roka jeb meža vecis uz kvadras

Dieva Roka jeb meža vecis uz kvadras

Žurnāls: 01 | Tērvetes meža Stirnu buks 2018 Aprīlis

Teksts: Kristaps Zaļkalns

Atskan bungu dunoņa, kas nozīmē, ka Stirnu bukam ir dots starts. Trasē visiem pa priekšu aizdrāžas bārdains džeks ar kvadriciklu, ievadot sportistus pirmajos trases līkumos. Kas ir šis vīrs – pazīstams arī kā Stirnu buka meža vecis, kurš iekopj trases, izbūvē takās laipas un tiltiņus, katrā sacensību posmā ar savu roku izlīmē, uzstāda un ierok vairāk nekā tūkstoti (!) norāžu un dara vēl daudz citu labu darbu, kas paliek aiz Stirnu buka kadra? Ikdienā viņš ir manāms Tukuma pusē, tostarp skrienot basām kājām un bez krekla -6 °C grādos vai ziemas vidū Melnezerā mērcējamies āliņģī… Jā, tas ir mūsu Gints Konošonoks: viens no Stirnu buka šūniņas celmlaužiem!

Gints ir dzimis, audzis un skolojies Tukumā. Viņam patīk rosīties virtuvē un tagad mūsu meža vecis apgūst arī maiznieka prasmes. Interesanti, ka bērnībā bijis diezgan mollīgs jauneklis, tādēļ pirmais sporta veids, ar ko sācis nodarboties, bijis brīvā cīņa, bet vēlāk, jau paaugoties, pievērsies riteņbraukšanai. Ikdienā Gints strādā AB LV bankas apsardzes dienestā, kā arī par treneri Tukuma sporta klubā, ko viņš gan pats vairāk uzskata par savu vaļasprieku, gluži zīmīgi atgādinot par profesionālo hobiju, epizodiski sabiedrībā parādoties cepurītē ar uzrakstu: “Sadistic Couch” (tulk. no angļu val. – sadistisks treneris).

E-PASTS PAR DRAUGU SKRIEŠANAS PASĀKUMU

Gint, zinu, ka arī tu esi stāvējis, precīzāk, sēdējis klāt sapnim par Stirnu buku, kad pirms pieciem gadiem kopā ar Engures sportam vīriem pērāties pirtī un kalāt nākotnes plānus. Kā tu atminies šo vēsturisko vakaru un kā tev tobrīd šķita, kas no tā visa varētu sanākt?

Parasti tas, kas notiek un par ko tiek runāts pirtī, tur arī paliek. Taču šoreiz radās stāsts, kurš nu jau veiksmīgi izvērties sporta draugu iecienītā pasākumā. Pirmā e-pastu sarakste par šo ideju datējama ar 2014. gada 5. maiju – tajā Rimants izklāsta savu ideju par organizētu draugu skrējienu pašiem sev un, iespējams, vēl kādiem interesentiem… Nu varam paši brīnīties, ka to interesentu ir radies tik daudz – vidēji 2500 dalībnieku katrā posmā!

Tevi dēvē par meža veci. Tu dari svētīgu darbu, par ko dalībnieki bieži vien neaizdomājas, bet bez tā Stirnu buka skrējiens būtu neiedomājams – kop, pļauj un palīdzi iekārtot trases. Pastāsti, lūdzu, par šo rūpalu? Man ir radies iespaids, ka tas tev ir gluži kā tāds sirdsdarbs…

Pat īsti nezinu, kurā brīdī man tika piedēvēts šis apzīmējums, jo nekādas amatu sadales mums nebija. Tiesa, jāsaka gan, ka tas ir diezgan trāpīgs… Mīlestību pret dabu, manuprāt, esmu iemācījies no vectēva, ar kuru bērnībā kopā gāju sēņot – sēņošana vēl joprojām man ir iecienīta aizraušanās. Kas attiecas uz trases iekopšanu, distances tiek veidotas tā, lai pašiem gribētos pa trasēm skriet. Reizēm, iespējams, nedaudz pārcenšamies un pārāk „izlaizām” īsākās Vāveres un Zaķa distances. Man gan šķiet, ka interesantāk ir, ja trases nav pārāk tīras un sterilas, bet nedaudz mežonīgas – tas piešķir distancei to īsto garšu.

Tu veido Šlokenbekas Stirnu buka trasi. Laikam tev kā tukumniekam šis ir īpaši mīļš placdarms, kurā izpausties?

Māju posms uzliek dubultu atbildību, tādēļ ir gan plusi, gan mīnusi. Tā kā cauru gadu savos ikdienas skriešanas treniņos izmantoju Āžu kalnu un tā tuvāko mežu apkārtni, takas ir vieglāk savīt tā, kā pašam patīk. Nelielus sarežģījumus gan rada starta vieta Šlokenbekas muižā, jo ir jāpielāgojas tās specifikai, taču līdz šim veiksmīgi esam ar visu tikuši galā.

„DANGER!” NORĀDES TRASĒ

Lai skrējieni būtu interesanti, bieži vien tev faktiski jāiet talkā izturīgākajiem Stirnu buka zvēriem, izbūvējot viņiem laipas un tiltiņus. Kas ir neparastākā „inženierbūve”, ko esi konstruējis trasēm?

Šis mums vienmēr ir aktuāls jautājums: vai gādāt, lai skrējēju kājas būtu sausas, vai tomēr likt viņiem brist upē? Tīšuprāt gan saviem skrējējiem neliekam lēkt kādā zampā vai citā ne visai tīkamā, netīrā slapjumā, taču mežā var gadīties visādi. Ja, noskatot trasi, kāda vieta ir bijusi droša un sausa, vienmēr var uznākt lietavas, kas rada jaunas un neparedzētas ūdenstilpes un liek mums pirms paša posma taisīt laipas, tiltiņus vai trepītes. Parasti, pētot trases, mēdzam ielikt soctīklos interesantas bildes, – viena no tādām bija no Abavas senlejas posma, kur esmu iebridis ūdenī, kas sniedzas man virs ceļiem –, jautājām skrējējiem, vai vajag būvēt laipu. Daļa teica, ka vajag, bet daļa sacīja, ka nē… Tiec nu gudrs! Beigās visi teica paldies, ka tomēr uzbūvējām. Īsti sarežģītas būves vēl nav nācies veidot, taču katrā šādā projektā gadās kas ievērības cienīgs. Kā vienu no interesantākajiem es gribētu minēt Mākoņkalna posmu, kas notika 2016. gada rudenī Rāznas nacionālajā parkā, kur ūdens šķērsošanai tika izmantota traktora piekabe.

Tāpat tavā pārziņā ir trašu marķēšana un atmarķēšana. Faktiski ar tavu roku uzliktās zīmes ir kā Dieva roka, kas skrējējus vada takās un neceļos. Kā tas notiek un cik daudz laika un enerģijas tas prasa?

Arī šeit amats pats pie manis atnāca: bija jādara un darīju. Pašā sākumā to darījām kopā ar Rimantu, tad pamazām, buciņam augot, Rimantam darbu kļuva vairāk, tādēļ viņam nekas cits neatlika, kā uzticēties un atstāt šo lauciņu manā ziņā. Takas gan braucam skatīt, ieskicēt un izskriet kopīgi. Sākotnēji par marķēšanu esam arī sparīgi strīdējušies, kā ir labāk vai pareizāk, taču ar katru nākamo posmu mums ir izveidojies savs rokraksts, kuru skrējēji, cerams, atpazīst kā mūsējo. Dabai pāri nedarām – , apgūstot topošo trašu apvidu, tā iezīmēšanai izmantojam ekoloģisko krāsu, kura ar laiku no kokiem izzūd, vai arī paši ar birsti to notīrām. Parasti sacensību nedēļā trasi sāku marķēt trešdienā. Pēdējās trases marķējuma zīmes tiek novāktas svētdienā; ja nepaspēju, tad pirmdienā. Gadās arī, ka tomēr kāda zīme paliek nepamanīta, jo nogurums pēc pasākuma un sagatavošanas darbiem pirms tam, viennozīmīgi dara savu un acis vairs nerāda tik skaidri.

Mēs visi esam cilvēki – jo vairāk darām, jo lielāka iespējamība, ka kaut kur aizšausim greizi. Neesmu nekad neko par to dzirdējis, bet vai, marķējot trasi, kādreiz ir gadījies pieļaut kādu kļūdu, par kuras sekām tagad vari pasmieties?

Par šo būtu drīzāk jājautā skrējējiem… Lielu kļūdu noteikti nav bijis. Katrā posmā tiek izliktas aptuveni 1200 norādes: bultas, krusti, KM atzīmes, H2O atzīmes, „DANGER!” atzīmes, „Dodiet ceļu!” atzīmes. Arī distanču sadalījuma atzīmes, kuras, šķiet, ir pietiekami lielas, bet skrējēji tik un tā mēdz aizskriet pa nepareizo distanci. Par laimīgi novērstu iespējamu negadījumu var uzskatīt situāciju Garkalnes posmā. Trases sacensību rītā vienmēr tiek apsekotas un tieši Garkalnē rīta trases apsekošanā konstatēju, ka mums ir pazudis marķējums 4 km garumā, ko paspējām atjaunot pusstundu pirms starta. Liepājas posmā marķējumu labojām pat sacensību laikā, jo tas tika noplēsts vairākkārt.


ATRASTO MANTU KLUBIŅŠ UN STIRNUBUKVEDIS

Kas ir dīvainākais, ko gadījies atrast trasē pēc sacensībām, atmarķējot distanci?

Neko īpašu atradis neesmu, bet pa kādai pudelei vai cimdam atrodu vienmēr. Galu galā, atradumu neesamība tikai priecē – ar katru posmu mūsu skrējēji arvien mazāk atstāj aiz sevis izlietotos sporta uztura iepakojumus un citu drazu, bet, ja atstāj, tad novieto pie trases marķējuma, nevis iemet kaut kur dziļi mežā.

Lai arī Korneti ir vienīgais posms Stirnu buka vēsturē, kurā vērā ņemami lijis lietus, piemēram, es starta finiša zonā aizmirsu lietussargu (ar Latvijas Pašvaldību savienības logo!). Kas ir populārākās, nozīmīgākās un dīvainākās lietas, ko susuri, vāveres, zaķi, buki un lūši pazaudē sacensībās?

Visbiežāk tiek aizmirsti kādi apģērba gabali, kurus parasti savācam. Ar sociālajā tīklā Facebook ievietotu bilžu palīdzību atrastajām mantām cenšamies atrast īpašniekus, kuri tās var atgūt kādā no nākamajiem posmiem. Visas atrastās lietas glabājam visas sezonas garumā.

Tāpat tavā kompetencē ir skrējēju ievirzīšana pareizajos trases līkumos, startā neizbēgami atraktīvi aizšaujoties pa priekšu ar kvadriciklu. Šķiet, jāspēj dragāt un manevrēt žigli, lai komfortabli izturētu elites skrējēju starta rāvienu?

Reizēm jau šķiet, ka kāds lūsis tūlīt mīs uz papēžiem, tāpēc darba specifika arī mani spiež būt izveicīgam un uzgāzēt pēc nepieciešamības. Arī šis mans pienākums kaut kā iegājies pats no sevis, varbūt tas nemaz nav vajadzīgs – aptaujas dalībnieku vidū un paši savā lokā neesam veikuši, bet skaidrs ir viens, ka ne vienu reizi vien iespēja ātri pārvietoties ir lieti noderējusi. Kvadricikls ir labi saredzams un vēl labāk sadzirdams, tā mēs varam brīdināt apkārtējos, lai uzmanās, jo nav noslēpums, ka daudzu skrējienu starti tiek doti apdzīvotās vietās, kur ir gan gājēji, gan var gadīties arī no šķērsielas nejauši izbraucis auto.

Cik ilgi pēc starta šāviena tu brauc pa priekšu un „lauz ceļu” līderiem?

Tas ir atkarīgs no vietas, kur starts tiek dots, taču ir jāplāno laiks, lai varētu paspēt atgriezties atpakaļ līdz nākamajam startam.

Tātad tas ir krietns gabals. Un vienlaikus tev jāpaspēj ne tikai atpakaļ uz nākamo startu, bet arī īstajā brīdī un laikā izvadāt pa trasi fotogrāfus un filmēšanas grupu… Kā tas notiek? Kā tu to visu paspēj?

Foto un video loģistiku parasti liekam kopā ar Rimantu. Sākotnēji saliekam vietas, kuras vajadzētu filmēt vai fotografēt, tad attiecīgi plānojam laiku kā, kurš un kur tiks nogādāts. Ja ir vietas, kur ar auto nav iespējams piekļūt, izmantojam kvadriciklu. Steiga sanāk liela, pasākuma dienā bieži pat nav laika paēst, taču viss tiek izdarīts, paspēts un arī skrējēji tiek iemūžināti vairāku fotogrāfu bildēs.

PAR PELDĒŠANOS ĀLIŅĢĪ, BASKĀJU SKRIEŠANU UN VEGĀNISMU

Esmu novērojis, ka tev ziemā patīk peldēties āliņģī. Kā tu to dabū gatavu?

Viss ir vienkārši – ielien āliņģī un lieta darīta!

Ha – Ha! Tu esi traks!

Sāku šo visu kādus piecus gadus atpakaļ, kad kādā decembra rītā pamodos un nolēmu, ka gribas pamēģināt un tā tas arī turpinās. Ziemā cenšos āliņģī ielīst vismaz reizi nedēļā. Šoreiz pat sanācis ziemā ūdenī līst vairāk nekā vasarā – pērnvasar peldējos vien dažas reizes.

Savukārt tavi visziemīgākie Facebook posti liecina, ka tagad mēģini atteikties no skriešanas apaviem un krekla. Vaicāšu provokatoriski – kam tev to vajag?

Kad esi sasniedzis zināmu briedumu, citiem vārdiem – vecumu, ik pa laikam sagribas pamēģināt ko jaunu un veselīgu. Ja nopietni, tad tas arī nāca tā pavisam dabīgi, kā ar ziemas peldi – pamodos un nodomāju: „Kāpēc ne?!” Oktobrī pamazām sāku atteikties no kedām. Kad jau pienāca ziema un pirmie saliņi, kļuva interesantāk un izaicināju sevi atteikties arī no biezā apģērba. Pamēģinot to pirmo reizi un sajūtot, ka skrējiena laikā sāc elpot ne tikai ar plaušām, bet gan ar visu ķermeni, sajūtas bija neaprakstāmas. Salā tomēr tagad izmantoju apavus, jo, kā saka – mūžu dzīvo, mūžu mācies – pēc kāda decembra skrējiena -6 grādos kopā ar spēcīgu ziemeļu vēju, stipri apsaldēju kāju pirkstus. Bija nelielas bažas, bet viss tagad kārtībā, jo izdevās tos saglābt.


Uj… Zinu, ka mēģināji kļūt arī par vegānu!

Jāsaka atklāti, ka ar vegānismu tā īsti sadraudzēties man neizdevās, bet bija interesanti. Gadus trīs atpakaļ piekopu veģetārismu, divarpus gadus jutos tīri labi. Ik pa laikam mēdzu piekopt arī badošanās kūres, jo uzskatu, ka organismam ir jāļauj atpūsties.

Vai taisnība, ka Stirnu buka cilts padarījusi tevi no intraverta džeka par pasaules iekarotāju un savu lietu izzinātāju?

Iespējams… Lai arī man vēl joprojām patīk būt vienam. Pats reti kad uzbāžos apkārtējiem ar savu esību, bet, ja mani uzrunā – krūmos nebēgu. Ja tev ir apkārt interesanti un traki draugi, tad, gribot negribot, pats arī sāc mainīties.

VIZĪTKARTE

GINTS KONOŠONOKS

Dzimis: 1974. gada 29. decembrī Tukumā

Izglītība: Tukuma 2. vidusskola, BAT Biznesa Augstskola Turība

Augums, svars: 176 cm, 87 kg

Sportā kopš: 8 gadu vecuma

Pirmais treneris: Uldis Mauriņš

Ģimenes stāvoklis: precējies ar Andu, dēls Reinis

Citi sporta veidi: MTB, biatlons

Vaļasprieki ārpus sporta: sēņošana, grāmatu lasīšana, ēst gatavošana, maiznieka aroda apguve

#esesmustirnubuks Nr.1.
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Linda Beldava, Rimants Liepiņš
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts, Juris Dzenis, Roberts Ivanāns
Korektore: Kristīne Kārkliņa
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Žurnālā izmantoti Latvijas valsts mežu dabas parka Tērvetē un VisitOgre.lv informatīvie materiāli!
Īpašs paldies Tērvetes meža taku zinim Jurim Redisonam un Ogres Zilo kalnu taku ekspertiem Jānim Gailim un Robertam Īvzānam!
Stirnubuks.lv - Ventspilī apskatāmas ievērojamās vietas

Ventspilī apskatāmas ievērojamās vietas

Ievērojamākās apskates un nakšņošanas vietas Ventspilī

Stirnubuks.lv - Kā es Stirnu bukā

Kā es Stirnu bukā

Neesmu jau es nekāds vakarējais. Tā naktīs, veroties griestos, paslavēju savu dzīves spara uzlādēto katapultu, kas vēl ir atvilkta jauniem piedzīvojumiem, lai arī pa gadiem nenoliedzami kļuvusi ļodzīgāka un šautais akmens visdrīzāk nesasniedz nospraustos mērķus. Bet jūtu, ka spars un vēlme kaut ko sasniegt nav pazudusi.

Stirnubuks.lv - Basks Stirnu bukā

Basks Stirnu bukā

Lai arī viņa tēvs saka, ka “skrien vai mūk tikai gļēvuļi,” taku skriešana ir ieņēmusi svarīgu vietu viņa dzīvē.