Zvārtes ieža Stirnu buks Ērgļu stacijas Stirnu buks Milzkalna Stirnu buks Abavas senlejas Stirnu buks
Stirnubuks.lv - Dibenkāju skats jeb Saldus šaurās takas

Dibenkāju skats jeb Saldus šaurās takas

Žurnāls: 11 | Pilsalas Stirnu buks 2019 Jūlijs

Teksts: Mārcis Viļums, sapniundzive.wordpress.com

Atskats uz Kalnsētas Stirnu buku

Mēs ar kolēģi jau laicīgi esam sākuši gatavošanos. Faktiski, kā no Tērvetes meža laukā, tā ar prātu, sirdi un kedām Saldus trasē iekšā. Cik nu iekšā, bet piereģistrējāmies. Tagad kad rakstu, iedomājos paskatīties, kad beidzas 15 eiro dalības maksa Alūksnei. Diemžēl jau beidzās. Nu nekas, nākošreiz skriešu dārgāk.

Bet vēl jānoskrien Saldus.

8R4A9828_fmt

“Es jau tur visu zinu”, stāstu kolēģim par savām bērnības takām, izietām un neizietām. Bērnībā vairāk gan dzīvojos Brocēnos nevis Saldū, bet Kalnsētas parku un Dzirnavu dīķi un karjeras es noteikti saistu ar savām labākajām atmiņām. Izpētot trasi, saprotu, ka pa tām bērnības takām būs jāstaigā kādu citu reizi, jo lielākoties trase tikai sākumā iet cauri Kalnsētas parkam, bet tālāk vedīs uz Veides mežu.

Ģimenes mums arī plāno braukt līdzi.

Kolēģis saka, ka viņa sieva arī priecājas, ka varēs atbalstīt viņu šajā grūtajā piedzīvojumā. Manējie arī. Kopīgs pasākums ir labi, bet ja tas ir ar sportisku piesitienu, tad divreiz labāk.

Tuvojas starta diena un kā jau tas cilvēkiem ierasts, sāk šķobīties līdzbraucēju noskaņojums. Kolēģa sieva ir izdomājusi trīs variantus, kuru gadījumā viņa noteikti nebrauks. Saprotam, ka tikai spēcīgas snigšanas gadījumā viņas brauciens būtu iespējams.

Sestdienas rītā kolēģis brauc ar savu novadnieku – nedaudz dullāku skrējēju. Es ar savējiem, kuri skrējiena laikā izpētīs Saldu līdz mielēm.

Ierodamies laicīgi, tāpat kā vēl tūkstotis citu dalībnieku. Viesmīlīgie piestadiona ābeļdārzi pacieš mašīnu riepu smagos nospiedumus un Kalnsētas parks sagaida ar skaļu mūziku. Jau otro reizi Stirnu bukā ierodos “Tautumeitu” dziesmas pavadījumā. Pirms mums jau skrējuši dalībnieki ar suņiem. Pavisam pārkarsuši, tie tagad smagi elpo un aizpilda pauzes ar ūdens dzeršanu. Pēc finiša mēs noteikti izskatīsimies tieši tāpat. Tad arī viņi mums garām ejot padomās, nabaga skrējēji, viņiem taču ir tikai divas kājas un tā elso.

Drīz jau starts – cauri gleznainajam Kalnsētas parkam, ko Rozentāls savās gleznās nav iekļāvis, tek Cieceres upīte, kur dalībnieki pirms starta sevi apšļaksta, skaļi sapņodami kā viņi šeit slacīs savas miesas pēc finiša.


Nostājamies kaut kur pa vidu.

Starts.

Grūti teikt cik mēs te esam, bet daudz. Skrējēju upe dodas slavenā Saldus kalna virzienā, kur lejā paveras burvīga Saldus ezera ainava. Kalna lejā, skrienot cauri Sportland vārtiem, visi nopīkst, jo ir sācies kalna karaļa titula posms.

Ko te daudz titulēt, skrējēji pusotrā kilometrā vēl nav izretojušies. Apdzīt šo daudzumu faktiski nav iespējams. Pat ar visām norādēm, ka labajā pusē turas lēnie, kreisajā ātrie, diezin vai šai masai var likt ievērot noteikumus. To noteikti varēja labot, uzkliedzot niknāk un varbūt pat nedaudz pagrūstoties ar elkoņiem, ko teju grasījās darīt kāds augumā mazs vīrelis, kurš skaļi kliedzot, lai visi iet malā, ātri joza garām klusi un vēl ļoti viegli elsojošam cilvēku pūlim. Viņa mazais augums un izskats man sēja šaubas, vai maz tāds var kļūt par karali, jo kronis viņam nudien nepiestāvētu. Turklāt ar tādu miesas būvi, uzkliedzot ne tam cilvēkam, viņš drīzāk varētu noripot no kalna lejā te redzot, te neredzot Saldus ezeru. Tā prātodams, sasniedzu kalna galu. Ir tikai otrais kilometrs un jau dod dzert. Es arī paķeru glāzīti. Jāpadzeras, jo nākošo reize būs ilgi jāgaida. Šādā saulītē varbūt pat ļoti.

Taka ved lejup un jau pirmais sastrēgums. Pusotrs tūkstotis gaida rindā uz 50 cm plato taciņu pie upes. Mazohistu, kas gatavi ar botēm iet pa ūdeni, lai vēlāk desmit kilometrus skrietu ar slapjām kājām, nav. Rindā esam apmainījušies ar viedokļiem, jokiem un prātulām. Brīdī, kad teju, teju iestāsies tā neveiklā pauze, kad jārunā par personīgām lietām vai jāiet katram uz savu pusi pienāk mana kārta laipas šķērsošanai. Atkal skrienam. Kalns augšup, tad lejup. Atkal korķis. Takas šeit ļoti šauras.

Esam pie ļoti stāvas nogāzes, pareizāk jāsaka – uzgāzēs, jo jāskrien augšā. Te ir tik stāvs, ka var tikai uzrāpties. Augstums ir tāds, ka paskatoties lejup, cilvēkam, kam bail no augstuma būtu iemesls izstāties tieši šeit un pieprasīt helihopteru evakuācijai. Mēs kaut kā uzlienam, jo labi, ka ir sākuma posms un spēka vēl daudz. No kalna dabūtais aizelsiens kādu brīdi turpinās, bet ar katru metru izgaist tāpat kā nesen izdzertā ūdens glāze vēderā. Skrējiens ieņem savu rutīnas gaitu. Tu pazīsti tos trīs vai četrus, kas skrien priekšā un tevi pazīst visi tie trīs, kas skrien aizmugurē. Pļaviņā saulīte labi cepina. Pa labi paliek Saldus un mēs dodamies meža virzienā. Izpļautā taciņa ir tieši tik šaura, lai apdzīšana būtu diezgan pauguraina un nestabila. Daži ātrāki skrējēji, ļodzīdamies potītēs, kā jauni, tikko dzimuši teliņi, kaut kā aizklumburē mums garām.


Taka kļūst vēl šaurāka. Klāt ir meža posms. Apdzenot lēnāka ritma piekritējus, sākam skriet savējā tempā. Esmu ieņēmis labu vietu aiz kādas dāmas rozā šortos un baltās zeķēs. Skats no vidukļa uz leju kļūst par manu turpmākās distances redzeslauku. Saknes un mazie celmiņu liek ik pa laikam kādam skaļāk iesaukties vai pateikt kādu spēcīgāku vārdu, tāpēc acu skatiens ir tikai priekšā skrienošā dibena un kāju rajonā. Ļoti svarīgi šādos posmos izvēlēties laba auguma priekšā skrienošo, tāpēc pa brīdim kādu apdzenam, lai pamainītu skatu. Ilgi jau esmu turējies kāda baltšortaina tievkāja dibenplānā. Izklausās jautrs cilvēks, jo pārmijot pāris frāzes, saņemu asprātīgas atbildes. Nākošā ir kāda dāma sporta biksēs ar mistiskiem rakstiem. Rakstus pētu pāris minūtes, bet tad viņas temps kļūst lēnāks. Nākošai, sarkanos šortos tērptai, aizmugurē iekārtojas mans kolēģis. Mūsu pāris jautrās sarunas frāzes uz ko viņa arī kaut ko atbild, bet izdara kļūdu un paceļ acis no trases, kam seko kritiens. Viņa paliek malā, smejoties par saviem trijiem, iespējams izmežģītajiem pirkstiem, bet apgalvo, ka viss super. Mēs skrienam tālāk.

Ir sajūta, ka esam amerikāņu desantnieki, kuri bez ieročiem izbēguši no vjetnamieši gūsta tagad bēg pa mežiem. Tikai bambusu vietā te aug egles un lazdas.

Cauri biezokņiem uzspīd saule un parādās uzraksts, ka pēc simts metriem būs ūdens. Seko vēl viena izkārtne, kur rakstīts, ka tūlīt būs ūdens. Labi, ka tas nav joks un ūdens tomēr ir, nevis kārtējais uzraksts “Te bija ūdens”. Nelielā pļaviņā pār galvām līst auksts ūdens, kam seko galdiņi ar ūdens glāzēm.

Nesaprotu, vai es padzēros vai nē, jo ir tikpat karsts un dzert gribas tikpat daudz, kā pirms ūdens dzeršanas vietas. Nekas, jau 8 kilometrs, tātad finišs nav aiz kalniem.

Skrējiens tāpēc ir skrējiens, ka viss mainās un skatienam parādās ne tikai jauns dibenkāju veidojums, bet arī pļava silto saulīti. Saule nav vakarējā un uzreiz atrod manu galvvidu, ko ņemas karsēt, cik vien spēka.

Tuvojamies Saldum.

Kāds pāris, iznācis no savas privātmājas, visus dalībniekus laista ar ūdeni. Visi viņiem saka paldies. Cits pat gatavs krist ceļos, lai tikai dabūtu vairāk ūdens.

sb_saldus_rivanans_izla_fmt

Un te jau tā ir. Visā savā zili baltajā krāšņumā. Atzīme – 2 km līdz finišam.

“Finiša zona ir aiz kalniem”. Tādu uzrakstu noteikti būtu pelnījusi arī Saldus finiša tuvošanās zona.

Uz leju, uz augšu, uz leju nedaudz, uz augšu biškucīt vairāk. Smagi elsodami, blakus skrienošie kāpj šaurās takas līkumotajās ejās.

“Kalns ies tikai uz leju līdz pat finišam, tāpēc aiziet, aiziet!” kāda sieviete takas malā uzmundrinoši sauc.

Šoreiz kolēģi ar vārdiem neuzmundrinu, jo trasē viņš ir daudz naskāks, kā pagājušo reizi. Pa ceļam apēdis divas sporta želejas, viņš ļoti labi tur tempu.

Un ko jūs domājiet, mans kolēģis sāk kurināt tempu. Tā kurina, ka es pat domāju, vai sekot šādam pārgalvīgam piemēram vai nē. Ko tur daudz, sacensības tāpēc ir sacensības, lai cīnītos. Ja jau, tad jau un es jožu līdzi. Iedomājos, ka esmu ukraiņu dejotājs platās un plandošās gaiši zilās biksēs, kurš sviež cepuri zemē un ar svilpienu apstiprina gatavību mesties trakajā dejā. Kājām sperot lielos soļus traucamies pa kalnu lejā. Ātrums ir tik liels, ka atsperoties es pārlecu pāri lielam akmeni un ar nākošo soli, viegli pieskardamies celmam, uzlidoju gaisā. Liekas, ka pat pārlēcu pāri kādai mazāka auguma skrējējai. Kalns kļūst stāvāks un šaurāks. Kājas vairs nejūt. Vējš plīvo gar ausīm. Tagad ir sajūta, ka es braucu ar riteni. Apdzenu vienu pēc otra. Ja nebūs finišs, tad šis skrējiens tik labi vis nebeigsies, jo akmeņi un saknes kļūst lielākas un bīstamākas. Atskan skaļas balsis. Sagaidītāji, aplausiem skanot, sveic finišā.

“Tas tik bija lidojums”, nosaku kolēģim.

Saņemam medaļas un ar visam drēbēm ieguļamies Cieceres upītes siltajos ūdeņos. Tur priekšā vēl tādi paši gulētāji. Cits pat ar aliņu rokās.

Tāds kaifs! Neskriesi, neticēsi.

FotoManLV_Saldus_SacCe_fmt1

ES ESMU STIRNU BUKS 2019. #4(11)
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe-Vāvere
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Juris
Dzenis, Andris Jermuts, Santa Sinka
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Īpašs paldies Trašu izveidē Stirnu bukam Alūksnē nesavtīgi palīdz malēnietis Vilnis Veļķeris un mūsu uzticamais takuzinis Artis Ločmelis (VSK Burkānciems&Co), īpašs paldies Alūksnes novada pašvaldībai!
Stirnubuks.lv - Monblāna smaids taku olimpiādē

Monblāna smaids taku olimpiādē

Augusta pēdējā nedēļā kārtējo reizi sekosim līdzi notikumiem 4810 metru augstā Monblāna pakājē, kur aptuveni 10 000 skrējēju dosies piecās dažādās trasēs un 1. septembra pēcpusdienā uzzināsim, kurš pirmais šogad pieveiks 171 kilometru skrējienu ar 10 000 augstummetriem pa trim valstīm, no visām debespusēm aplūkojot sniegiem klāto “Baltā kalna” smaili.

Stirnubuks.lv - Ko redzēt Saldus apkārtnē?

Ko redzēt Saldus apkārtnē?

Saldus novads ir rosīgiem cilvēkiem piepildīts un apskates vērtām vietām bagāts. Ko šajā pusē apskatīt? Šis maršruts noderēs ne tikai atpūtniekiem, bet arī tiem, kas nolēmuši piedalīties gaidāmajā taku skrējienā “Stirnu Buks”, kas norisināsies 8. jūnijā.

Stirnubuks.lv - Meniska plīsums – pirmās pazīmes un pirmā palīdzība

Meniska plīsums – pirmās pazīmes un pirmā palīdzība

Konsultē BENU Aptiekas piesaistītais eksperts, traumatologs-ortopēds ORTO klīnikā Andrejs Peredistijs un BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa.