Ceļš līdz Stirnu bukam

Žurnāls: 09 | Tērvetes meža Stirnu buks 2019 Aprīlis

Autors: Jānis Pārums

Ar taku skriešanu iepazinos tieši pirms desmit gadiem, kad nolēmu pagodināt savu vārdu un piedalīties skrējienā “Jānis, Jānītis” Cēsīs. Toreiz biju diezgan apvēlies jauneklis, kurš tikai pirms mēneša bija uzsācis likvidēt savu lieko svaru. Pilnīgi no visiem skatu punktiem minētais skrējiens bija iesācēja avantūra, bet tā kā man vienmēr paticis sevi pamocīt, tad distanci noskrēju. Vēlākajos gados, notievējot un aktīvi piedaloties pusmaratonos, es biju lietas kursā arī par visām pārējām sacensībām, tāpēc neapšaubāmi Stirnu buks manā radarā bija jau no tā pirmsākumiem – 2014. gada.

Var teikt, ka no manas puses tas tika nepelnīti ignorēts vairāku gadu garumā, arī tad, kad buka nopelniem bagātā kalnu karaliene Evija Bērziņa (Melberga) mani aicināja beidzot debitēt, jo alus kausi, ko viņa regulāri saņēma balvās bija par lielu un kādam bija jāpalīdz tos iztukšot. Nav pārsteigums, ka izvēle krita uz mani, zinot, ka viena no manām mūža mīlestībām ir alus. Sākotnēji buku neņēmu par pilnu, jo koncentrējos uz rezultātiem šosejā, galvenokārt pusmaratoniem, bet vēlāk, 2016. gadā, atkal biju palaidies “pelmenītī”. Kāds gan no manis Stirnu buks ar lērumu lieku cukura paku? Tieši tā es tobrīd domāju, tāpēc mana debija aizkavējās, taču apņēmos, ka agrāk vai vēlāk Stirnu buka ciltij pievienošos.

2016. gada vasarā, kad svari atkal rādīja pagalam neglaimojošus ciparus, publiski paziņoju par “Projektu Etiopietis”, kas paģērēja līdz Siguldas pusmaratonam, tātad faktiski nieka trīs mēnešu laikā, nomest 27 kilogramus. Līdz pieminētajām sacensībām gan es šķīros no “tikai” 20 kilogramiem, bet ar to bija pietiekami, lai es beidzot beigtu lauzties un ļautos Stirnu bukam. Mana debija notika Valmieras Beverīnas pilskalna Stirnu bukā, iesākumam prātīgi izvēloties Zaķa distanci. Domas pēc starta bija visumā daiļrunīgas, jo jutos kā sapīpējies vai apreibis, un neesmu drošs, ka tas bija normāli, bet iespējams, ka tāds ir tas Stirnu buka kaifs.

#EsEsmuStirnuBuks

Tas, ka “bukmānija” ir reāla un tikpat bīstama kā Gaujas atvari, ir fakts. Par Stirnu buka fanu kļuvu līdz ar debijas reizi un kopš tā laika esmu izlaidis tikai vienu posmu, kam diez vai ir attaisnojums. Smeceres sila buciņu atļāvos iemainīt pret Aizkraukles pusmaratonu, kas patiesībā bija patīkamā apvienojums ar lietderīgo, proti, apciemoju arī kāda laba drauga ģimeni. Aizkrauklē bija arī pirmā un vienīgā reize, kad vairāk nekā 40 pusmaratonu bagātajā pieredzē ar par sevi visumā štruntīgu rezultātu savā vecuma grupā kāpu uz goda pjedestāla, izcīnot trešo vietu.

Šobrīd man būtu grūti iedomāties savu sacensību sezonu bez Stirnu buka. Man patīk skriet jebkur un šosejā aizvien ir daudz nenomedītu jaunu personisko rekordu, bet… mani velk mežā. Tik ļoti, ka šoseja un personiskie rekordi palikuši sekundāri.

Veclaicene, Piebalga, Carnikava

Kopumā esmu startējis 15 Stirnu bukos un, lai gan katrs posms ir kā medus kūka, daži tomēr iekrituši sirdī tā dziļāk. Kā sapni vasaras dienā atceros slapjo un dubļaino Veclaicenes Stirnu buku Kornetos. Fiziski grūts un izaicinošs, taču fascinējoši valdzinošs posms. Tas man savā ziņā nāca kā svētība, jo tobrīd man ar motivāciju bija zināmas problēmas, bet Veclaicenes Stirnu buks iedeva motivācijas un enerģijas devu ilgam laikam. Neskatoties uz lietu, iestigšanu dubļos un vairākiem kritieniem, tur es arī atradu recepti, kā cīnīties ar motivācijas trūkumu – ieskrien mežā un esi Stirnu buks. Tik vienkārši. Dīvaini, ka es to nesapratu agrāk, lai gan biju jau ar buka rūdījumu. Uzreiz pēc Veclaicenes posma devos uz lauku mājām Jaunpiebalgas novadā, nākamajā rītā izskrēju vieglu treniņu un nodomāju – un kāpēc gan te nevarētu būt Stirnu buks?!

Manas domas sadzirdēja Visums, Dievs vai Rimants ar Stirnu buka orgkomiteju, bet fakts paliek fakts – man par lielu prieku 2018. gada vasarā Stirnu buka kalendārā bija iezīmēts Vanagkalns Piebalgas pusē un, zinot savu bērnības taku “piedāvājumu”, sapratu, ka tas būs vēl viens kolosāls posms. Par to sociālajos tīklos brīdināju arī radus, draugus un paziņas, jo uzskatīju par savu pilsoņa, buka un skrējēja pienākumu reklamēt gaidāmo pasākumu. Nē, man neviens par to nemaksāja, nopelnīju uz emocijām. Un jā – ne gluži ar varu (tas arī nebūtu iespējams, ņemot vērā, ka brālis ir 203 cm garš un arī dzīvsvarā padevies brangāks par mani), bet piespiedu debitēt Stirnu bukā arī brāli, kam tas bija labs treniņš pirms mūsu pārgājiena no Iecavas līdz tēva mājām Mauragos, pa ceļam ieejot arī Vanagkalnā. Tas notika divus mēnešus pēc Piebalgas Stirnu buka, kopā četrās dienās noejot 186 kilometrus. Kolka-Dubulti dalībnieki šai vietā noteikti vīpsnā, kūpinot Kubas cigāru un malkojot izsmalcinātu viskiju, bet mums Iecava-Mauragi bija personisks pasākums ar personisku stāstu.

Dzīve ir skaista un interesanta, metot valdzinošus lokus kā Gauja. Gar tēva mājām Mauragos plūst Gauja un šī upe man vienmēr šķitusi īpaša. Kad tika izziņots 2019. gada Stirnu buka kalendārs, nopriecājos par vairākiem posmiem, tai skaitā Carnikavu. Protams, arī Gaujas dēļ, taču galvenokārt tāpēc, ka man taču Carnikavā allaž ir veicies “resno skrējienā”. Taču atgriežoties pie dzīves mestajiem lokiem, jāatzīst, ka jau kādu laiku mana ikdiena rit Carnikavas pusē, tāpēc pirms Stirnu buka sezonas Grand Opening izmantoju iespēju izskriet potenciālo pirmā posma trasi. Jau pirmoreiz noskrienot gar Garezeriem, sapratu, ka sezonas ievads būs burvīgs, bet nedēļu pirms sacensībām, treniņrežīmā ar Iecavas “ņipro ikru” Andi, veicot “lūša” distanci (37km), secināju – o jā, Carnikava būs uz mana visu laiku burvīgāko posmu goda pjedestāla.

Kur bukam vēl būtu jālec? Mana dzimtā puse ir Iecava un pēdējos gados te ar domubiedriem izskrietas arī līdz šim nezināmas meža takas. Ar kalniem un pauguriem mums ir tā pašvakāk, par nopietnu vietējiem mērogiem var saukt vienīgi Divkalniņu, taču tas rūdītiem bukiem būs kā romantiska pastaiga saulainā vasaras dienā. Taču to, ka Stirnu bukam Iecavā būt esmu visnotaļ drošs – valdzinošu taku un ainavu mums pietiek, izaicinājumu netrūks un iesvīst dabūtu visi.

Vēl? Priecāšos par atgriešanos Veclaicenē un Piebalgā, bet vispār, ja godīgi, tad aplūkojot vietas, kur ir skriets, nav tāda posma, ko negribētu uzskriet vēlreiz. Katram ir savs šarms un valdzinājums. Savā relatīvi īsajā buka karjerā vēl neesmu skrējis Latgalē, jo Mākoņkalna Stirnu buka laikā vēl tikai gatavojos debitēt. Latgales valdzinājumu labprāt izbaudītu kaut kur posmā starp Andzeļiem un Ezerniekiem. Tur man, protams, dominē personiski motīvi, jo tur dzimuši un auguši mani vecvecāki, taču varu jums garantēt, ka tās puses daba jūs aizvestu vēl vienā pasakainā piedzīvojumā.

Lūsis, buks vai zaķis – kas esi Tu?

Piekrastes Stirnu bukā pieteicos lūša distancei, neskatoties uz to, ka bija problēmas ar pēdu, kas signalizēja, ka vairāk par 10-15 kilometriem negrib skriet. Kājai neklausīju, tāpēc organisms nolēma iedot pa elpceļiem, lai beidzot nāku pie prāta un nomainītu distanci. Būdams optimists, to izdarīju tikai sacensību rītā, nomainot lūsi pret zaķi. Izvēle bija prātīgi pareiza, jo, lai arī neskrēju gar iemīļotajiem Garezeriem, izbaudīju 13 kilometrus Carnikavā un Garupē. Vēl viens pasaku mežs…

Veselības likstas, reizēm arī kāds nozīmīgs šosejas skrējiens ik pa laikam licis piekoriģēt plānus, tāpēc pēc Carnikavas posma visbiežāk skrieto distanču galvgalī izvirzījies zaķis, kas manā apziņā nav populārs fakts. Zaķi esmu skrējis sešas, buku piecas, bet lūsi – četras reizes. Citējot Zatleru, rodas eksistenciāls jautājums – kas es esmu? Ja ieklausās sirdī, tad atbilde nav tālu jāmeklē – #EsEsmuStirnuBuks.