Stirnubuks.lv - Burkānciema puika ar “pilnu kāju”

Burkānciema puika ar “pilnu kāju”

Žurnāls: 07 | Līgatnes Stirnu buks 2018 Oktobris

Teksts: Signis Vāvere, Rimants Liepiņš, Gints Konošonoks

Stirnu buka cilts nav tikai Rimants, Šoko, Signis vai Aldis. Stirnu buku tādu, kāds tas ir tagad, uztaisa vairāki desmiti cilvēku, nemaz nerunājot par to, ka sacensību nedēļā iesaistīto jau ir pāri simtam. Un, protams, jūs visi, kas atbrauc, piedalās un skrien ir mūsu cilts. Bet tādi cilvēki, kā Artis Ločmelis ir lielākā vērtība – pats pieteicās palīdzēt, dara to tikai sava prieka pēc un, nu jau Stirnu buks nav iedomājams bez viņa. Arti, lai arī cik tu pieticīgs esi – tu esi STIRNU BUKS

Ko tev nozīmē Stirnu buks?

Sirdslieta. Emocijas. Latvijas iepazīšana caur citu skatu punktu. Stirnu buka SPA.

Un pilnīgi psiha komanda. Gan no Stirnu bukiem, gan no Ežiem. Tāds tādu atrod.

Bet, pirmkārt, emocijas. Kamdēļ gan mēs skrienam? Kaut ko ģenerējam un radām? Es neesmu pārliecināts, ka mēs varam uzvarēt cits citu. Tikai pārspēt šajā dienā. Varam uzvarēt sevi. Varam cits citu iepriecināt. Varam atstāt pēdas, kur tādas nezin vai bijušas. Mēs varam. Tas sniedz emocijas.

Stirnu buka rašanās teika ir plaši aprunāta. Kā tev radās Stirnu buks?

Pamanīju internetā, ka veidojas kas jauns un nebijis. Likās interesanti un bija doma piedalīties, bet kaut kā allaž sanāca dot priekšroku orientēšanās mačiem. Saskatīju, ka var skriet arī citās interesantās vietās un aizrakstīju Rimantam e-pastu, ka varu kādas takas arī ierādīt un kaut ko mežā palīdzēt. Viņš neko nekustināja līdz Valmieras posmam, kad uzrunāja, ka gribot tomēr tās manas takas novērtēt. Un tad nāca jautrākais, ka es neēdušu Rimantu ar velo uz pleca daudzas stundas vazāju pa Gaujmalas krūmiem, jo bija ķerta ideja skriet uz Pekas pilskalnu. Patiesībā Stirnu buka formātu redzējis pat nebiju. Kurā brīdī es viņam izlikos sakarīgs, es nezinu. Godīgi. Kaut kādu virtuvi skatīju Ogrē, Madonā. Sāku knibināties pa Kornetiem, un par 100% biju iekšā pērn Līgatnē. Var jau teikt, ka man Stirnu buks radās Valmierā 2016. gadā (kopš tā brīža arī nav izlaists), bet man pašam liekas, ka tikai Līgatnē 2017. gadā noķēru savu vietu un nervu.


Kā pašam ar skriešanu?

Mazāk, kā gribētos un, ja godīgi, tad skriešana man ir aiz orientēšanās un distanču slēpošanas. Asfalts mani pilnībā nesaista. Skriešana vairākos apļos – šausmas. Gaujmalas takās, gadu gadiem skrienot, ir iestājies apnikums. Jauni apvidi – tas patīk. Pašlaik man lielāko gandarījumu sagādā, ka bērni to var darīt labāk par mani. Gaidu sniegu. Sapņu slēpojums vēl priekšā.

FotoManLV Kamparkalns _fmt

Kas ir VSK Burkānciems & Co ?

Viens no vadošajiem orientēšanās klubiem Latvijā. Bet tā es būtu gatavs teikt par jebkuru Latvijas orientēšanās klubu. Katrs orientēšanās klubs, katra orientēšanās karte ir vērtība. Mēs esam jau kopš 1985. gada. Ar savu vēsturi, labiem un sliktiem laikiem. Mūsos pilnīgi noteikti ir kaut kas no Valmieras puiku gara, uz ko jau norāda pats nosaukums. Ir jaunie ļaudis un ne tik jaunie. Masējam ciskas un topam labāki. Cenšamies palīdzēt tiem, kuri grib ko sasniegt. Tikai pirms gada esam restartējušies un darbojamies biš biš aktīvāk.

Ko tu dari, kad neesi mežā?

Tur jau tā ķeza, ka neko nedaru. Darbojos apdrošināšanā, kas dzīvē nozīmē daudz e-pastus un datordarbus. Taisu gudru ģīmi un izliekos svarīgs. Mājas birojs. Viss pretēji Stirnu buka laikam.

Tu esi no Valmieras. Kas ir galvenie sporta veidi tavā pilsētā?

Basketbols. Ir labas tradīcijas, laba skola un treneri. Arī pašam sanāk aizstaigāt šad un tad paskatīties.

Kāpēc orientieristi neskrien Stirnu bukā?

Pirmkārt, tas ir pilnīgi cits sporta veids. Otrkārt – kalendārs orientieristiem ir bagātīgs un ar savām tradīcijām.

Un nevar teikt, ka nemaz neskrien. Skrien jau arī orientieristi. It sevišķi apvidos, kur paši nav skrējuši.


Stirnu buks bez trases būtu parasta ballīte. Kā rodas trases?

Pat nezinu ko teikt un otrādi – ir daudz ko teikt. Nē – tā arī ir ballīte!

Man noteikti viss sākas ar karti. Topogrāfisko, orientēšanās, vecajām genštab, kas nu pieejams. Un noteikti satelītuzņēmumiem. No tiem var iegūt ļoti daudz informāciju un labi vizualizēt, kā izskatās uz vietas. Tad vēl info, ko var redzēt uz vietas – avoti, krogi, pazudušie kalni un svētie akmeņi. Tad seko ekspedīcija ar kvadriciklu, Rimantu, Gintu un varbūt vēl kādu. Ir arī tā, kad pat ar kvadru nekādi. Mēģinām saprast, vai uzzīmētais ir ok vai izmetams. Man liekās, ka katrā vietā varam atrast ko tādu, ka paši varam sajūsmā elst. Tad atkal kartes, kilometri, augstumi – tas gan jau ar kājām. Ir dienas, kad pa 6 stundām esam apskatījuši visu to, kur tiešām, tiešām neskriesim. Ir bijis, ka viss iet no rokas. Protams – jo vairāk laika varam tam veltīt, jo labāks rezultāts. Esmu arī sapratis, ka man vajag laiku tur pabizenēt vienam. Padomāt, kaut ko saskatīt. Varbūt vienītī izdzīvotais vairāk līdzinās skrējēja izjūtām?

Cenšamies iztēloties tās emocijas, kas būs skrējējam. Ko viņš redzēs, ko jutīs, ko izdzīvos?! Un ir nozīme skriet 20 metrus pa labi vai 20 metrus pa kreisi. Gan Līgatnes šaurumos, gan Piebalgas plašumos. Līdz pēdējam brīdim galvā šķetinu, kurā virzienā skriet? Tas taču visu būtiski maina.

Vesela sadaļa, kā tas apaug ar ārpus trases aktivitātēm. Tikai uz vietas kalna galā ienāk ķertas idejas par gleznotājiem, muzikantiem un skriešanu bunkuros. Un beigu galā jau tāpat nezini, kurš pateica pirmo ideju, kurš papildināja un trešais bija gatavs nest klavieres.

Lūsi ātrākie noskrien divās stundās. Cik daudz laika vajag lai to uztaisītu?

Baigi grūtais jautājums… Tiešām domā, ka kādam šitais interesē? Pa fikso sariktēt dažus apļus jau nav liela muiža, bet lai ir pa smuko, lai interesanti un apaudzēt visu ar kaut kādu saturu, tam gan aizskrien laiks. Vismaz 3 dienas dabā līdz tiec pie izejas materiāla. Ir bijis, ka vairākas dienas nevari izdomāt, kā lai saslēdz kopā trīs interesantus posmus. Ja būtu tikai viena distance, tad jau vienkārši, bet jāsamenedžē visi zvēri. Un tu tik tā skraidi, skraidi… un tad sabirst viss pa vietām. Tad seko pļaušana, ciršana 2 – 4 dienas, tad marķēšana un sagatavošana pēdējās 3 dienas pirms mača. Piebalgā sanāca 10 dienas, tiesa varēja mazāk, bet man patika. Gaiziņā tās bija 8 dienas, bet vajadzēja vairāk. Bet tas dienu skaits ir reiz divi vai trīs – Rimants, Šoko, Armands vai vēl kāds. Pa vienam jau nestaigā un jaunā apvidū viens arī nevar sapļaut špūres. Idejas var atskriet jebkurā brīdī, un tad, ar ko lai runā?

Protams, Šoko pa Tukuma mežiem maisās kā pa mājām un, ja apvidus atkārtojas, tad jau ir raitāk, bet arī tur viņam ko jaunu gribās atrast.

Vispār jau Stirnu bukiem jāsaka paldies tai neredzamajai frontei, kas īpaši nezīmējas, bet dara savus darbiņus un pieliek ij domas, ij spēkus. Dzeramais ūdens, rezultāti, foto, izklaides, u.t.t. Tā būtu laba komēdija par pēdējo nedēļu pirms mačiem.

Tava atbildība ir Vidzemes puses trases. Kura pašam patika vislabāk?

Par to atbildību krietni par treknu teikts. Piebalga. Ar savu plašumu. Vēsturi. Saistību ar slēpošanu. Pēc Piebalgas jutos uzlādēts.

FotoManLV Å lokenbeka_fmt

Vai Stirnu buku varētu uztaisīt jebkur?

Var, bet vai vajag? Un vai katra vieta dos emocionālu piepildījumu? Neskrienam jau dēļ kilometriem, bet dēļ emocijām. Un cik katrā vietā jāieguldās? Ir daudz labu apvidu, kuros veikta mežu atjaunošana. Kamēr aug jaunais mežs, tur ir krūmi vai necaurlienamas jaunaudzes. Tiesa šogad esam apguvuši arī jaunas tehnoloģijas taku izveidē, un sapratuši, ka var skriet, kur pērn vēl prātā nenāca. Potenciālo vietu skaits atkal aug.

Un vai visur brauks dalībnieki? Arī tagad ir zināma tendence – jo tālāk no Rīgas, jo mazāk. Mums ir tik maza valsts un tiešām tas ir izšķiroši?

Ir vietas, kurās varētu, bet nemainot konceptu to grūti izdarīt. 500 dalībniekiem būtu forši, bet Stirnu buks pašlaik ir tajā fāzē, kurā ir, un tas uzliek zināmas robežas. Būtu sakarīgi vienvirziena maršruti no A uz B. Vēl būtu interesanti skrējieni apkārt…, bez marķējuma.

Stirnu buka dalībnieki paši rada to pozitīvo noskaņu. Distances allaž būs apspriežamas, bet diena šajā barā vienmēr ir forša.

Šī gada Stirnu buka sapņu posms bija Gaiziņā. Kur tu gribētu, lai Stirnu buks lektu?

Nu ja Tu tā saki… Man pašam nav 100% perfekta sajūta par Gaiziņu. Lūša divi apļi rīvē kantis. Jā, ir man pāris īpašas vietas, kur labpatiktu ievest Stirnu buka pulku, bet pagaidām paturēšu tās pie sevis. Man patīk apvidi ar piedzīvojuma garšu, ar neizzināto, ar noslēpumainību. Kas liek pašam painteresēties par to vietu ko vairāk, ne tikai mesties takās. Šauras, tehniskas taciņas un vietas, kur parādās varbūt 20 cilvēki gadā. Kā lai tādās iedabū king size Stirnu buku ar vismaz 3500 pilsoņiem!?

Piejūras sīkajās kāpās arī nav lekts. Gribētos uz Latgali, uz Sēliju. Jāturpina iepazīt Latvija!


Kādu tu redzi Stirnu buku pēc piecām sezonām?

Njaaa. Taisni pagājušajā nedēļā nopirku jauno kristāla bumbu. Un labi redzu – seriāla ietvaros būs vairāku dienu posms. Rimants regulāri skries Stirnu bukā Vāveri. Šoko tikai vienreiz piecos gados, bet Lūsi. Ārpus seriāla klāt būs viens liels mačs, kurā katrs gribēs startēt, tieši tas būs sezonas nagla gan emocionāli, gan sportiski. Izaicinošs un prestižs.

Filozofiskā plāksnē es saskatu, ka Stirnu buka spēkos ir veidot jaunas skriešanas tradīcijas un attieksmi pret dzīvi. Varbūt esmu naivs, tomēr ceru, ka caur Stirnu buku arī nācija kļūs sportiskāka un veselīgāka. Gribētos dalībnieku pulkā ieraudzīt valsts prezidentu vai ministru prezidentu. Jāmaina attieksme no – “es šoreiz laikam nevarēšu garo, skriešu īsāku”, uz – “man ir sakodiens, es varu, skriešu garāku”. Tā ir padošanās jau startā. Vai mēs ņemam velomačus, vai skriešanu, vai slēpošanu – visvairāk dalībnieku ir īsajās. Par maratoniem sāk saukt 15 km pasākumus. Labi, Lūsis jau nav ikdiena, bet man šķiet, ka Stirnu buka distancei būtu jābūt kuplākai. Ceru arī, ka dalībnieki ar katru nākamo sezonu kļūs vēl lojālāki un labprātāk brauks arī uz tālajiem posmiem.

Saredzu, ka attīstīsies līdzi jušanas tradīcijas un klubi. Kalnu karaļa posmam būtu jābūt līdzjutēju koridora veidotam.

Tava meita Elizabete atbild par Stirnu buka bodi. Kāpēc neskrien?

Pērn skrēja Buku. Īsta trakule. Šogad ir pagaidu pauze. Brīvprātīgās darbi un bode ir iespēja saglabāt saikni ar šo dzīvesveidu un visiem tiem ērmiem, kas bizenē pa pļavu. Skries, skries. Kā mēs ar sievu smejamies – mūsu bērni var brīvi izvēlēties – orientēties vai slēpot.

Ar brāli Andi un meitu Elizabeti Gaujas nacionālā parka Stirnu bukā Līgatnē pirms gada.

Ar brāli Andi un meitu Elizabeti Gaujas nacionālā parka Stirnu bukā Līgatnē pirms gada.

Ko tev Stirnu buks ir iemācījis?

Esmu atklājis lieliskus cilvēkus Latvijas laukos. Tā ir patiesa vērtība. Iemācījis? Galvenie ir Zaķi!

Arti, vai esi laimīgs, priecīgs par to, ka sapinies ar mums?

Laimīgs esmu par savu ģimeni. Laimīgs ar sievu Inesi. Nu tā pa ritīgo. Vienkārši runājot – vai esi priecīgs, ka nonāci trako mājā? Aha, Šoko, esmu! Ļoti! Kad dzīvojam vienā būdā, tad pārliecinos, ir rokturis no iekšpuses vai nav. Viss šis ir piešāvis dzīvei tādas krāsas, kuras citādi nebūtu redzējis. Ir gandarījums padarīt lietas, kas citiem sagādā labas emocijas. Kādreiz dejoju tautas dejas, un mums bija lieliska vadītāja, kurai bija spilgts teiciens: “Čaļi savācaties un dejojam pilnā kājā!”. Ar domu nehaltūrēt un turēt stāju. Lūk, dienas ar Stirnu buku saimi ir “pilnā kājā”. Tas laiks nav zemē nomests.

Un vārds no sevis?

Paldies manai ģimenei. Man ir pati foršākā sieva pasaulē – Inese, un pati labākā meita Elizabete, un paši labākie dēli Jēkabs un Gustavs. Paldies viņiem, ka sadzīvo ar manu blandīšanos pa Stirnu buka ganībām.

Tatros 2016. gadā.

Tatros 2016. gadā.

Vizītkarte

ARTIS LOČMELIS

Dzimis: 07.10.1971., Valmiera

Augums, svars: 188cm, 90kg

Sportā kopš: 1983

Pirmais treneris: Māris Strautnieks. Burkānciems & Co dibinātājs

Ģimenes stāvoklis: Ģimenisks. Smuka sieva un 3 paši labākie bērni.

Citi sporta veidi: Orientēšanās, distanču slēpošana

Darba vieta: SIA “R&D Apdrošināšanas brokers”

Vaļasprieki: Stirnu buks, distanču slēpošana, kalni, sniega tīrīšana, čupošanās ar draugiem

Nepiepildīts sapnis: Ar sievu uz Nepālu. Pabeigt remontu mājā. Lauku māja ģimenei ar košām flīzēm virtuvē. Uzvalks ar oranžām gerberām. Zaļš Mercedes. Drons kā trimmeris. Ir viens slēpojums. Pateikšu, kad nobraukšu :)

Labākie treniņu biedri:

Jānis Ozoliņš – Triatlona federācijas izpildirektors. Kapitāls čalis.

Jānis Melbārdis – trešais rezultāts IronMan starp latviešiem. Īsts dzelzis, parasts ērms.

Mārtiņš Vabulis – labs puika. Ir iekšā vairāk nekā apzinās.

#esesmuStirnu buks Nr. 7.
Izdevējs: Biedrība “Engures sportam”
Galvenais redaktors: Signis Vāvere
Redaktori: Rimants Liepiņš, Anda Sproģe-Vāvere
Mākslinieks: Aldis Rocēns
Fotogrāfi: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts, Juris Dzenis, Santa Sinka
Druka: Dardedze Hologrāfija
Pārpublicējot materiālus, nepieciešama biedrības “Engures sportam” atļauja.
Īpašs paldies Mūsu olimpiskajiem zēniem Artim Ločmelim un Armandam Beitikam - taku meklētājiem un kopējiem! Viesmīlīgajiem līgatniešiem Dacei Kālmanei (rehabilitācijas centrs Līgatne), Marģeram Zeitmanim (atpūtas komplekss Zeit), Zintim Timofejevam (Karjeru tehnikas noma) un Aināram Šteinam (Līgatnes pašvaldība) par atbalstu! Sveiciens Gaujas Nacionālajam parkam 45.gadu jubilejā! visitligatne.lv
Stirnubuks.lv - Stirnu buks nav tikai taku skriešana.

Stirnu buks nav tikai taku skriešana.

Un, lai arī augšā kalnos ir skaisti – pirmie saules stari ielejā, sasalušajos strautos izveidojušās skaistās ledus skulptūras, tā mazā dūmaka, kas rotaļājas ap virsotnēm vai pat ezers, uz kura sniegs un smiltis veido kosmiska paskata tuksnesi – tomēr tur, tu vienā brīdī saproti, cik skaisti ir mājās, cik ļoti patīk tur būt.

Stirnubuks.lv - Sacensības ir svētki, finišs - uzvara!

Sacensības ir svētki, finišs - uzvara!

Velciet savu skaistākos tērpus, kedas un kleitas, ņemiet atkal un atkal līdzi priecīgāko garastāvokli, aiciniet ģimeni un draugus līdzi!

Stirnubuks.lv - Jaunākais taku skriešanas boss

Jaunākais taku skriešanas boss

Iespējams, jaunākais taku skriešanas sacensību organizētājs Edijs Dzalbs, jau tā pilno skriešanas kalendāru, papildināja ar vēl vienu – Inov-8 Latvia TrailRace Daibē. Stirnu buks tur bija, patika un brauks vēl.