Brīvprātīgais Laimonis

Pat mazas sacensības noorganizēt nav viegls darbs. Lai arī cik daudz tu pats un tavi draugi var izdarīt, vienmēr ir vajadzīgas izpalīdzīgas rokas un arī prāts. Stirnu buks ir milzīgs pasākums, ar organizatoru komandu un sadalītām atbildībām, bet katru reizi kāds brīvprātīgais pietrūkst. Laimonis Fuksis ar savu entuziasmu un atbildību ir viens no Stirnu buka galvenajiem brīvprātīgajiem. Pie tam, skriešana nav viņa lieta. Toties viņa dzirdināšanas punktā izsalkušākie skrējēji var tikt pat pie nu pat cepta šašlika. Paldies, Laimoni, par palīdzēšanu un par to, ka brīvprātīgo pieteikšanās anketās nereti var lasīt komentāru – “gribu palīdzēt kopā ar Laimoni un viņa bandu!”

Kāda ir tava Stirnu buka diena?

Viss sākās diezgan negaidīti. No savas draudzenes uzināju par Stirnu buku un brīvprātīgajiem. Tā kā agrāk brīvdienas pavadīju diezgan aktīvi, bet sportot veselības dēļ vairs nevarēju, nolēmu iesaistīties brīvprātīgajos. Un… āķis lūpā! Fascinēja tā gaisotne, kura valda Stirnu bukā, liekot aizmirst ikdienas rūpes un negatīvismu, kurš diemžēl valda lielākajā daļā iedzīvotāju. Pateicoties Stirnu bukam, esmu bijis tādās vietās, kur nez vai kādreiz būtu bijis, esmu sapratis, nav nekā skaistāka par Latviju.

Tu esi viens no retajiem, kurš ir bijis uz gandrīz visiem Stirnu bukiem, bet nekad nav skrējis.

Šogad nez vai vairs iznāks būt kādā posmā, dzīve tomēr ievieš savas korekcijas, bet sirdī būšu ar Stirnu buku.

Kurš posms tev vislabāk ir paticis?

Stirnu bukā nav sliktāku vai labāku posmu, katram ir sava odziņa, pat lietainajiem Kornetu un Alūksnes posmiem. Neatceros kurā posmā, bet vienā no pirmajiem, daži teica, viss, nekad vairs, bet, nez kādēļ, es viņus redzu atkal un atkal. Pats vislabāk atceros posmu, kurā sākās mana šašliku tradīcija. Tas bija Kamparkalnā. Man bija iedalīts Kamparkalna ūdens punkts, bet tur viss sagatavots šašliku cepšanai – grils, ugunskura vieta. Aizbraucu uz veikalu, nopirku gatavu šašliku un kārtējo reizi pārliecinājos, ka tas nekam neder, tā arī ieviesās tradīcija ar paša gatavotu šašliku.

Ja tu būtu Rimanta vietā, ko tu darītu savādāk?

Manuprāt, Stirnu bukā pietrūkst Lāča distance – tiem, kuriem pāri 100 vai 120 kg. Daudzi no šiem lielajiem cilvēkiem ir teikuši, ka labprāt piedalītos, bet ko nu mēs sacentīsimies ar tiem čempioniem. Kaut gan Stirnu bukā, manuprāt, tomēr galvenais ir piedalīties.

Nav svarīgi cik tu lēni skrien, jo Tu tāpat esi priekšā tiem, kas guļ dīvānos. Kā tev pašam ar skriešanu?

Neesmu skrējējs. Jaunībā biju aktīvs riteņbraucējs, godalgotas vietas gan nebija, bet braukt man patika.

Kurš ir tavs sporta veids?

Kurš tad vēl varētu būt? Stirnu buks. Katru gadu noskatos uz septiņiem lieliskiem mačiem dzīvajā. Pa televizoru labprāt skatos hokeju.

Kādi ir tavi lielākie sasniegumi?

Tas, ka Stirnu bukā iesaistīju dēlu ar vedeklu un trīs mazbērnus, kuri skrien, kad vien iespējams.

Ko tu vēl, bez palīdzēšanas citiem, dari?

Bez brīvprātīgajiem, pārējo laiku aizņem darbs, un, protams, tradicionālā Stirnu buka šašlika gatavošana.

Tev ir sava brīvprātīgo banda. Kur vēl palīdzat?

Pirmie, ar kuriem iepazinos bija Jānis Ābols un Baiba Dombrovska, pēc tam pievienojās Kristīne Zvingevica-Kalniņa, Ģirts Kalniņš, Laimonis Skadiņš un pārējie. Kodols bija, kuram reizi pa reizei pievienojās citi mūsu draugi. Palīdzēts ir daudzos skriešanas pasākumos – skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera, Vilkaču maratonā, „taisnais”, INOVA-8, CET, Mulgi maratons, Patriots. Bet prioritārs, protams, ir Stirnu buks.

Kāpēc jābūt brīvprātīgajam Stirnu bukā?

Ko novēlēt tiem kuri vēlas būt brīvprātīgie? Vienkārši piesakieties, un jūs sajutīsiet to gaisotni, kura valda Stirnu bukā, to sajūtu, kad vairāki tūkstoši tev uzsmaida un pasaka paldies, bet tu viņiem novēli raitu soli! Pamēģiniet! Un būs āķis lūpā!